Ziemeļblāzmu mednieks Ivo Dinsbergs

Par dabas parādību fotogrāfu Ivo Dinsbergu pirmo reizi uzzināju no Julitas Klušas. Viņa ar tik lielu apbrīnu stāstīja, cik daudz Ivo zina par dažādiem mākoņu veidiem, halo, zibeņiem un citiem debesu spožumiem, ka arī es ieinteresējos par šo puisi un vai apkritu no sajūsmas par viņa bildētajām sniegpārsliņām. Sākumā bija grūti noticēt, ka gudrais un zinātkārais divdesmitgadīgais puisis vēl nav pat izvēlējies, ko studēt, dzīvo skaistu pieticīga aristokrāta dzīvi un vasarās pazūd Papes plašajās ārēs. Viņš ir apgredzenojis tūkstošiem putnu. Ziemā, elpu aizturējis, stundām ilgi spelgonī ar otiņu tver glītākās sniegpārsliņas un ir viens no retajiem pasaulē, kas iemanījies tās nofotografēt visā krāšņumā. Gatavs traukties pakaļ ziemeļblāzmai, ja vien ir kāds tikpat dulls, kurš nakts vidū ir ar mieru braukt prom no pilsētas uguņu izbojātā debess juma. Turklāt Ivo vienīgā bagātība ir Canon 500D fotoaparāts un daži dāvināti krievu laika objektīvi, kurus viņš pats samontējis kopā asprātīgā konstrukcijā. Kad vaicāju par nākotnes sapņiem, Ivo acis iezibas, sapņojot par visupirms jau labāku objektīvu. Ek, ja šie sapņi īstenotos, mums būtu iespēja redzēt vēl izcilākas bildes puiša mājas lapā http://dabasparadibufoto.wordpress.com, jo Ivo sveci zem pūra neglabā un visus interesantākos dabas novērojumus publicē šeit. Jaunībai ir tas skaistums, ka cilvēks var pilnībā nodoties lietām, kas viņu aizrauj.

Ivo Dinsbergs: Interese par dabu man radās jau bērnībā: putni, tauriņi un tamlīdzīgi… Bet visdīvainākais, ko atceros, ka vienmēr iekārtojos uz palodzes, kad laukā zibeņoja. Vecāki man neļāva to darīt, bet es daudz neklausījos. 2005. gadā Latvijai pāri trencās orkāns, un tā radās mans niks jeb pseidonīms tīmekļa vidē Orkaans. 2007. gadā māsas vīrs man uzdāvināja lietotu Canon PowerShot A 80, un sākās mana aizraušanās ar fotografēšanu. Kad pēc gada fotoaparāts sāka aizdomīgi uzvesties, izmantoju izdevību to izjaukt un vēlāk tiku pie nākamā Canon. Līdz pat 2009. gadam es sevi ierindoju pie tā sauktajiem zaļā kvadrātiņa spiedējiem, tomēr vēlāk jau gribējās saprast, kādu rezultātu iegūšu, izmantojot arī P, Tv, Av un M režīmus. Sāku eksperimentēt ar ekspozīcijas laiku, diafragmu, mēģināju bildēt dažādos laika apstākļos un tumsā.

Sudrabainie mākoņi

Ar šo īpatnējo parādību man ir izveidojušās visciešākās attiecības. Tas laikam tāpēc, ka šie mākoņi bija pirmā neikdienišķā atmosfēras parādība, ko novēroju. Tas bija 2007. gada vasarā Jelgavā uz Pilssalas, ķerot griezes. Tolaik nevarēju iedomāties, ka šie mākoņi kļūs par tik nozīmīgu manas dzīves sastāvdaļu. Pēc diviem gadiem, kad jau biju mazliet apguvis fotografēšanu, sāku sudrabainos medīt. Tagad teju katru skaidro nakti pirms gulētiešanas palūkojos ziemeļu virzienā, cerībā saskatīt visaugstākos (70–95 km) mākoņus! Līdz šim viskrāšņākie eksemplāri skatīti Papē, Svētē un tepat Rīgā. Sudrabainos mākoņus vislielākās cerības ieraudzīt vasaras krēslā, kad saule ir 6–16 grādus aiz horizonta.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Ivo fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 01/2013

Atbildēt