Zaļajiem pašiem savs muzejs

Mums ļoti paveicies, jo dzīvojam pārmaiņu laikā jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Tas ir aizraujoši – piedzīvot un piedalīties savas valsts atjaunošanā, kā arī vērot un saprast, ka dzīvē mainās tik daudzas lietas – sākot no ēšanas paradumiem un patiesi jūtamas zinātniski tehniskās revolūcijas un beidzot ar globāliem dzīves uzskatiem. Jau tagad varam saviem bērniem stāstīt, kā bija toreiz, «kad mēs augām», un cik pārsteidzoši tas atšķiras no šodienas.

Lūgšana pie jūras. 1988. gads.

Bet ar stāstiem vien nepietiek. Cilvēks atceras un uztver pasauli ar visām savām maņām – redzi, dzirdi un tausti. Un mūsdienās parādījies vēl kāds pārmaiņu fenomens – muzeji. No samērā garlaicīgas, laikā sastingušas vietas, kurai cauri jāslīd gandrīz vai uz pirkstgaliem un kur neko nedrīkst ne tikai aiztikt, bet pat elpu uzpūst, muzeji kļūst par interesantām, atraktīvām vietām, kur var ne tikai uzzināt un ieraudzīt pagātnes liecības, bet sēdēt uz grīdas, skatīties kino, klausīties mūziku un pat izmēģināt, kā darbojas kāda veca, sen aizmirsta lieta. Arī muzejos notikusi acīm redzama revolūcija – tie ir atdzīvojušies, sparīgi protestēdami pret iesīkstējušo uzskatu, ka viss, kas bijis pagātnē, ir tikai un vienīgi sastindzis relikts. Tādu – enerģisku, kustīgu un aizrautīgu – pagātni, kas nebūt vēl nav tik sena, centīsies uzburt jauns muzejs, kādu Latvijā šobrīd nav mazums. Tas stāstīs par Latvijas zaļo revolūciju, kādu piedzīvojām mēs visi. Ja vēl pagājušā gadsimta 80. un 90. gados tikai atsevišķi cilvēki centās pārliecināt pārējos par zaļa un veselīga dzīvesveida priekšrocībām, par dabas aizsardzības izšķirošo nozīmi cilvēka dzīvē, par draudiem, ko cilvēkiem rada atkritumu kalni uz zemes un ūdeņos, šodien neviens par to vairs nešaubās.

VAK rīkotais mītiņš Arkādijas parkā pret metro būvniecību 1988. gadā.

Un vispārsteidzošākais notika tieši Latvijā – zaļie aizsāka Atmodas kustību, aicinot cilvēkus uz talkām, lai glābtu izpostītās baznīcas un kapus, mežus un pļavas. Izrādījās, ka, cīnoties par vides aizsardzību, var izglābt veselu valsti.

Revolucionāras pārmaiņas parasti ir tik straujas un spilgtas, ka visai bieži paši revolucionāri, sevišķi jau «mazie cinīši», kas gāza ne vienu vien it kā neizkustināmu vezumu, izzūd vai nepelnīti tiek aizmirsti. Vēlāk publiskajā telpā izskan vien atsevišķi fakti, un arī tie ar laiku tiek vienkāršoti vai pagriezti vēlamajā virzienā. Kā Vides aizsardzības kluba biedri kādreiz sauca: «Kurš cits, ja ne mēs!», tā arī tagad – ir nepieciešams muzejs, kas atkal visu atsedz, izgaismo un noliek īstajās vietās. Muzejā notikumi un fakti ir savākti, sašķiroti, pie ksēti un kārtīgi salikti pa plauktiņiem, lai nekas nepazūd un viss ir labi redzams.

Zaļās atmodas muzejam, kas durvis apmeklētājiem vērs šā gada 7. septembrī Dubultos, bijušajā Undīnes pasaku mājā, un kas pēc remonta ieguvis Zaļās mājas nosaukumu, jo ēka patiešām ir zaļā krāsā, ir visas iespējas kļūt par atraktīvu un interesantu vietu. Kā klasisks muzejs tas cels gaismā jau mazliet piemirstas lietas – to, kā Vides aizsardzības klubs ar saviem plašajiem mītiņiem 80. gados sacēla kājās vai visu Latviju un pamazām ieviesa mūsu visu sadzīvē zaļo domāšanu.

Vai atceraties pirmo Lūgšanu pie jūras? Toreiz jūras krastā rokās sadevās 300 000 cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Un tas notika krietni pirms slavenā Baltijas ceļa… Vai atceraties milzīgās demonstrācijas pret metro celtniecību Rīgā? Vai pirmo masu mītiņu pie VEF kultūras pils «Par tīru gaisu»? Tās un vēl citas demonstrācijas, mītiņus un piketus Vides aizsardzības klubs neatlaidīgi organizēja, 80. gados tos politizējot, bet 90. gados – jau cīnoties par vides aizsardzību, kura galu galā iesakņojās gan mūsu sadzīvē, gan likuma burta formā valstiskos dokumentos. Tāds bija mērķis – padarīt Latviju par zaļāko valsti pasaulē! Un tas nekas, ka mērķis šķiet nesasniedzams, jo ir pārāk ideālistisks. Visu labo der nedaudz pārspīlēt, tad sasniegsim vajadzīgo.

Zaļās atmodas muzejs stāsta ne tikai par demonstrācijām un mītiņiem, tas stāstīs arī par cilvēkiem, kuriem Vides aizsardzības klubs kļuva par pirmo darbavietu, par otro ģimeni, par pamatu visai tālākajai dzīvei. No tā lielajā dzīvē devās daudzi mākslinieki, politiķi, vides speciālisti, zinātnieki. Muzejs stāsta arī par to laiku, kad visas šīs grandiozās aktivitātes notika it kā pašas no sevis – bez projektu rakstīšanas, bez mobilajiem telefoniem, bez personīgajiem auto un, protams, bez naudas! Un tomēr – notika!

Muzejs ir apvienots ar Vides izglītības centru, kas savukārt piedāvās visdažādākos pasākumus – koncertus, seminārus, kursus, lasīšanas vakarus, izstādes.

Zaļās atmodas muzejs top. Patiesībā muzeji nekad nav «gatavi» – to krājumi tiek papildināti, ekspozīcijas mainās un tiek uzlabotas… Arī Zaļās atmodas muzejs tiks papildināts un veidots nemitīgi. Tas gaidīs apmeklētājus ne tikai tādēļ, lai tiem varētu kaut ko izstāstīt un parādīt, bet arī tādēļ, lai ikviens ar saviem stāstiem, fotogrā jām un priekšmetiem varētu papildināt muzeju. Tā mēs kopā neļausim nogrimt aizmirstībā mūsu varonīgajai pagātnei, kad tik tiešām bija vajadzīga drosme, lai izdarītu to, ko izdarījām – atvērām durvis brīvai Latvijai!

ZAĻĀS ATMODAS MUZEJS
Pils iela 1, Dubulti, Jūrmala
Tālruņa numurs – 29170255 (Lelde)
Seko līdzi jaunumiem «Facebook» lapā «Zaļās atmodas muzejs un Vides izglītības centrs»

Lelde Stumbre, muzeja vadītāja

Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *