Zaļā zona. Sarunas. 1. sērija. Intervija ar Aldu Ozolu un Jāni Brizgu.

Eiropas Hitu Radio sadarbībā ar STORY HUB un biedrību “Vides Vārds” uzsāk jaunu projektu “Zaļā zona”, kurā aicināsim mainīt savus ikdienas paradumus, lai mēs dzīvotu zaļākā pasaulē.

Reklāmas aģentūras TBWA Latvija radošais direktors Kaspars Eglītis ir pilsētnieks, kurš ikdienā nodarbojas ar reklāmu un komunikāciju, bet ar vidi viņu saista pats galvenais fakts – viņš tajā dzīvo. “Zaļās zonas” podkāstā viņš aicinās uz sarunām dažādus ekspertus un personības, kas atklās, ko mēs savā ikdienā varam darīt, lai teoriju par dabu, dzīves stilu un aprites ekonomiku pārvērstu praksē. Šo sarunu transkriptus lasi portālā “Vides vēstis”!

Uz podkāsta pirmo sarunu Kaspars Eglītis aicinājis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieci vides aizsardzības jautājumos Aldu Ozolu un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieku un biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu.

Kaspars Eglītis: Kas ir zaļās nevalstiskās organizācijas un ar ko Latvijā tās īsti nodarbojas?

Jānis Brizga: Nevalstiskās organizācijas ir tās, kas aizsāka vides kustību Latvijā. Astoņdesmitajos gados tās bija cieši saistītas ar cīņu par demokrātiju un cilvēktiesībām. Tagad, protams, darbs sasaistīts ar vides politikas likumdošanas jautājumiem, sabiedrības izglītošanu. Galvenie virzieni ir dabas aizsardzība, kas rūpējas, piemēram, par sugu dzīvotnēm, dabas atjaunošanas pasākumiem. Mēs “Zaļajā brīvībā” vairāk sevi sasaistām ar tādām tēmām kā atkritumi, resursi, patēriņš, klimats. Par dabas aizsardzības biedrību mēs sevi nedēvētu.

K.E.: Cik cieši jūs esat saistīti ar Eiropas regulām?

J.B: Mēs esam vairākos starptautiskos tīklos, piemēram, Eiropas Vides birojs vai Climate Action Network. Tie ir tīkli, kuros apvienojušās organizācijas no dažādām Eiropas valstīm. Caur šiem procesiem mēs, protams, sekojam līdzi, kas notiek Briselē, jo tas tiešā mērā attiecas uz mūsu ikdienu un nākotni. Mērķi, kas, piemēram, nāk no Briseles atkritumu apsaimniekošanas jomā, mums pēc tam ir jāievieš.

K.E.: Alda, vai zaļie “neformāļi” jau ir bijuši ciemos pie VARAM piketēt par kādu no aktuālām tēmām?

Alda Ozola: Pikets ir redzamākā, bet tā nebūt nav vienīgā forma, kā paust aktivitāti. Mēs ikdienā saņemam ļoti daudz dažāds vēstules un priekšlikumus. Tas ir normāls process. Mēs konsultējamies gan par likumdošanas priekšlikumiem, gan formulējam Latvijas pozīciju par dažādiem jautājumiem. Šobrīd aktuāli tādi jautājumi kā Eiropas zaļais kurss, gan jaunie klimata mērķi un dažāds dabas aizsardzības prasības. Tā varbūt sabiedrībai nav tik redzama daļa, bet šajā procesā nevalstiskās organizācijas ir aktīvi iesaistītas. Protams, ir bijušas situācijas, kad organizācijas ir arī piketējušas. Pēdējo gadu laikā neatceros šādus gadījumus. Ir notikušas akcijas, piemēram, EKO skolu gājiens, kas apstājās arī pie ministrijas.

K.E.: Cik pretimnākoši jūs esat tādos brīžos?

A.O: Man gribas domāt, ka esam gana pretimnākoši. Tomēr mūsu sadarbība parasti notiek kabinetos un sanāksmju zālēs. nav tā, ka mēs pilnīgi viens otram piekrītam, tomēr mērķis mums ir viens – uzlabot vides stāvokli, aizsargāt dabu. Atšķirīgs skatījums varētu būt par to, cik strauji tam ir jānotiek vai ar kādām metodēm. Tur, protams, ir viedokļu atšķirības.

Ministrija formulē Latvijas mērķus, domā par metodēm, kā to labāk sasniegt, apzinoties arī politisko realitāti. Nevalstiskās organizācijas darbojas ciešāk ar dažādām iedzīvotāju grupām un var atnest problēmjautājumus līdz ministrijai tiešā nepastarpinātā veidā. Protams, strādājam arī ar profesionālajām organizācijām, piemēram, atkritumu apsaimniekotajiem.

K.E.: Šodien ir vairākas tēmas, par kurām parunāsim un viena no tām ir Eiropas Zaļais kurss. Neliegšos, ļoti ambiciozs plānošanas dokuments ar ietekmi uz gandrīz visām tautsaimniecības jomām. Kaut kādā ziņā tas šķiet kā sirreāls sapnis visiem zaļi domājošajiem. Tas savukārt rada šaubas par to, kā tad tas viss ir reāli izpildāms. Nolasīšu pāris tēzes no šī dokumenta. Viens no mērķiem ir sasniegt no izmešiem brīvu vidi 2050. gadā. Tas attieksies gan uz gaisu, gan ūdeni, gan augsni. Eiropā tiks ieviesti jauni produktu marķēšanas noteikumi, veicinot tādu produktu izplatību, kas nav saistīti ar mežu izciršanu. Vēl viens mērķis ir no lauka līdz galdam, kura mērķis ir radīt zaļāku lauksaimniecību. Tā ietvaros paredzēts būtiski samazināt ķīmisko pesticīdu, minerālmēslu un antibiotiku lietošanu. Tāpat arī samazināt miglošanu, kas vēl nesen bija aktuāla. Manbalss.lv tika vākti paraksti. Vēl viens mērķis – līdz 2025. gadam Eiropas Savienībā paredzēts uzstādīt miljonu elektronisko automobiļu uzlādes punktu. Tas viss izklausās ļoti labi, bet kad un kādā veidā Eiropas Zaļā kursa labumus varēs sākt tiešākā mērā baudīt arī Latvijā? Tāpat, kurš par to visu maksās un cik lielā mērā?

A.O.: Eiropas Zaļais kurss tiešām ir ļoti ambicioza darba kārtība, ar kuru sevi pieteica jaunā Eiropas Komisija. Tā ir darba programma turpmākajiem pieciem gadiem ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā visu sasniegt. Jau ir publicēts jaunais klimata likums, tiek piedāvāts paaugstināt klimata mērķus. Ir publicēta stratēģija No lauka līdz galdam, kas skaidro, kā būtu jāmaina lauksaimniecība tuvāko gadu laikā. Tāpat publicēta stratēģija, kā aizsargāt bioloģisko daudzveidību. Es domāju, ka gadus desmit atpakaļ neviena vides organizācija nevarēja cerēt, ka kaut kas tāds tiks piedāvāts oficiālā veidā. Par klimata pārmaiņām ir daudz runāts, bijušas arī plašas demonstrācijas, kustība Fridays for Future, kuru aizsāka Grēta Turnberga. Ļoti daudzās valstīs pieprasījums pēc videi draudzīgas politikas pieauga. To varēja redzēt gan nacionālo parlamentu vēlēšanās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Latvijā situācija ir mazliet atšķirīga, bet kopumā šīs tendences ir vērojamas. Tāpat ir daudz pētījumu, piemēram, pr farmaceitisko vielu atlieku klātesamību jūras ūdeņos. Atziņas un izpratne ir augusi un attiecīgi bija pieprasījums pēc rīcības. Eiropas Zaļais kurss ir atbilde uz šo pieprasījumu. Latvija šobrīd strādā pie plāna, kā izmantot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Tāpat arī pieejamie līdzekļi, kas ir pēc Covid, kur ir ļoti liels uzsvars un prasība jau no regulu puses, ka, piemēram, 25% un vairāk naudas jānovirza tieši vides aizsardzībai un klimata pasākumiem.

K.E.: Jāni, kur no šīm visām lietām ir fundamentāli vissvarīgākā? Ar ko mums būtu jāsāk?

J.B.: Eiropas Zaļais kurss ir tāds ietvars, kur patiesībā vēl daudz kas būtu pievienojams vai izņemams. Tas nosaka galvenos virzienus, bet saturs līdz galam vēl nav skaidrs, izņemot dažas iniciatīvas, kas jau ir parādījušās. Vēl joprojām notiek asas cīņas un diskusijas politiskā līmenī par to, cik ambiciozi un zaļi mēs gribam būt. Manuprāt, ļoti svarīgs uzdevums ir apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tad aprites ekonomika, atkritumi un resursu izmantošana, kur ir arī atjaunotais Eiropas aprites ekonomikas plāns. Tāpat, kā mēs varam mainīt savu dzīvesveidu, lai mazinātu ietekmi uz klimatu un spētu nodrošināt, ka 2050. gadā emisijas ir neto 0 līmenī, kas ir jautājums, par kuru Latvijā mēs pārāk maz runājam. Tas nozīmētu to, ka mums 2015. gadā nav fosilās enerģijas, mēs neizmantojam dabasgāzi apkurē, kas rīdziniekiem tagad ir ikdiena. Mēs neizmantojam iekšdedzes dzinējus transportā. 2015. gads varētu likties tālu, bet laiks iet ļoti ātri.

K.E.: Mēs būsim pensijā.

J.B.: Mēs varbūt būsim pensijā. Bet daudz no investīcijām, kas pašlaik tiek veiktas, šī infrastruktūra kalpos mums daudzus gadus. Un, ja mēs šobrīd investējam lietās, kas nebūs vajadzīgas pēc 20-30 gadiem, tad tā būs zaudēta nauda un zaudētas iespējas.

K.E.: Lai sasniegtu kaut ko līdz 2050. gadam, sabiedrībai ir jāmaina paradumi šodien. Vai sabiedrība tam ir gatava? Kādi ir jūsu novērojumi?

A.O.: Kopumā es domāju, ka sabiedrība iet līdzi un mēs arī redzam, ka pieaug dalīti vākto atkritumu īpatsvars. Tomēr, lai arī jau līdz 2015. gadam pašvaldībām bija jānodrošina, lai sķirošana būtu pieejama ikvienam, tomēr ir lielas bažas, kā tas praksē notiek, piemēram, Rīgā. Te vēl joprojām ir daudzdzīvokļu nami, kur ir atkritumu stāvvadi. Beidzot no 1. janvāra ir pieņemti noteikumi, ka tādus vairs nedrīkstēs, un cerams tas mudinās domāt par to, kā jau virtuvē atkritumus sašķirot. Motivācija, kādēļ to darīt ir tas, ka par šķiroto atkritumu izvešanu nav jāmaksā. Tomēr tam nav tikai monetāra interese, mēs redzam, ka bērni un jaunieši aktīvi šķiro un mudina savus vecākus to darīt. Piemēram, Vācijā ir uzaugusi paaudze, kura nespēj iedomāties savādāk, kā nešķirot.

J.B.: Mēs Latvijas Universitātē esam diezgan daudz pētījuši cilvēku uzvedību un paradumus. Sabiedrība ir ļoti daudzveidīga, mēs nevaram visus cilvēkus salikt vienā kastē. To mēs redzam arī pētījumos. Cilvēki, protams, vienmēr saka, ka viņiem patīk daba un reti kurš teiks, ka mani tas neinteresē. Tomēr cilvēki ļoti labi arī atrod dažādus iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt. Un tas neattiecas tikai uz atkritumiem.

K.E.: Zem izlietnes nav vietas, piemēram.

J.B.: Tieši tā. Vai pārāk tālu vai sieva negrib. Tādēļ valsts un pašvaldību uzdevums ir radīt pēc iespējas labāku, ērtāku infrastruktūru, ekonomiskos stimulus un sabiedrībā veidot sociālas prakses, kas, piemēram, tos, kuri nešķiro, nostādītu neērtā pozīcijā.

K.E.: Par atkritumu tēmu arī turpināsim sarunu. Valsts vides dienests ir uzsācis darbu pie atkritumu depozītsistēmas ieviešanas Latvijā. Ir pagājuši 20 gadi ar spraigām debatēm, ideju noraidījumiem. Tas viss ir nonācis pie tā, ka 2022. gada 1. februārī uzsāks darboties depozītsistēma dzērienu iepakojumiem. Tik vienkārši, ka varēs iet un nodot iepakojumus un saņemt atpakaļ naudiņu – 10 centus par iepakojumu. Vai desmit centi ir pietiekama motivācija, lai cilvēki iesaistītos?

A.O.: Pirmkārt, jau jāsaka, ka pircējs, iegādājoties dzērienu, jau šos desmit centus ir samaksājis. Lietuva šo sistēmu ieviesa pirms dažiem gadiem un tur rādītāji ir ļoti augsti. 90 % iepakojuma tiek atgriezti atpakaļ. Sākotnēji bērni esot čakli nesuši, bija iedzīvotāji, kas turpināja mest atkritumos, bet to savukārt izmantoja bezpajumtnieki. Tomēr dažu mēnešu laikā cilvēki pielāgojās, saprata, ka ieguvums var būt vairāki eiro vienā reizē.

K.E.: Tie būs automāti vai publiskās nodošanas punkti?

A.O.: Risinājumi būs dažādi. Valsts vides dienests šobrīd gaida pieteikumus. Jāizvēlas būs ekonomiski efektīvākais. Varētu būt gan taromāti, kas atmaksājas pie lielām mazumtirdzniecības vietām, tāpat arī citi risinājumi.

K.E. Cilvēki to darīs, ja tas būs ērti.

A.O.: Jā, tas ir noteikts, ka tam ir jābūt veikala tuvumā.

K.E.: Kāpēc tam vajadzēja 20 gadus?

A.O.: Diskusijas un atbildes par to varētu būt garas, bet pamatintereses ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, kuri savāc atkritumus no iedzīvotājiem. Viņiem, protams, arī ir interese paņemt to vērtīgo materiālu, kas ir atrodams kopējā atkritumu plūsmā – skārdenes, alumīnijs, pet pudeles.

J.B.: Mēs esam bijuši klāt diskusijā par atkritumu depozītsistēmu visus 20 gadus. Opozicionāri ik pa brīdim ir mainījušies. Vienu brīdi paši ražotāji negribēja tādu sistēmu, jo esošā ir ērtāka. Jo ražotājiem jau ilgāku laiku ir atbildība par iepakojumu, kas nonāk tirgū. Viņiem ir jāizvēlas – vai nu maksāt dabas resursu nodokli par iepakojumu, kas nonāk tirgū, vai arī jāmaksā ražotāju atbildības sistēmām. Pazīstamākās no tām ir Zaļais punkts un Zaļā josta, kuras apņemas daļu no iepakojuma savākt atpakaļ. Pašlaik viņi savāc ap 50 %. Tas, ko viņi prasa no ražotājiem, līdz šim ir bijis lētāk kā ieviest depozītsistēmu. Jo depozītsistēma, kas ir droša pret krāpniecību un viltošanu, nav lēts prieks. Piemēram, Vācijā, kur summa par katru nodoto vienību ir lielāka, ir fiksēti viltošanas gadījumi ar zīmēm, kas ir uz iepakojuma.

A.O.: Jā, mēs dzirdējām arī par gadījumu no Polijas, kur viltoja etiķetes un veda uz Vāciju. Tādēļ arī Latvijā būs 10 centi, jo tāda pati summa ir Lietuvā un Igaunijā, kas samazinās krāpšanās risku.

J.B.: Krāpšanas risks ir viens no lielākajiem draudiem. Jo, ja sistēma nebūs pārdomāta un droša, tā var novest bankrotā. Ja cilvēki ar smagajām mašīnām, piemēram, no Baltkrievijas vedīs iekšā kaut kādas pudeles. Tas ir veids, kā sistēmu var sagraut un es ceru, ka Latvijā tas tā nenotiks, un izvēlētais operators būs spējīgs sistēmu uzturēt ilgtermiņā.

K.E.: Vai sistēma ir pakārtota konkrētai valstij? Lietuvā nopirktu dzēriena pudeli Latvijā nevarēs nodot?

J.B.: Bija sarunas, ka Baltijas valstīs varētu veidot vienotu sistēmu, bet tas nav atrisinājies. Kopumā jau tirgus ir vienots.

A.O.: Jā, šobrīd esam pie risinājuma, ka sākam ar Latviju, bet Igaunija, piemēram, ik pa laikam atgādina, ka viņi ir gatavi runāt. Bet, ko tas nozīmēs iedzīvotājiem – mājās būs vēl viena tvertne, jo iepakojumi būs jāuzkrāj nesaspiestā veidā, lai varētu nodot.

K.E.: Ar igauņiem un lietuviešiem konsultējaties?

A.O.: Jā, protams. Bijām punktos gan Lietuvā, gan Igaunijā, pētījām drošības pasākumus.

K.E. Vēl viena ārkārtīgi būtiska tēma – dabas skaitīšana Latvijā, kas tika uzsākta jau 2017. gadā. Pēc plāna 2020. gada beigās ir paredzēts pabeigt skaitīšanu biotopu izplatības un kvalitātes noteikšanas jomā. Uzsākot projektu, zemju īpašnieki satraucās, ka viņu īpašumos atradīs aizsargājamus augus un tas liegs kaut ko būvēt vai jebko darīt, pārvēršot Latviju par milzīgu rezervātu. Protams, tie visi ir mīti. Dabas skaitīšanas mērķis ir iegūt informāciju, precīzus datus par biotopu daudzumu un kvalitāti, nevis palielināt aizsargājamo dabas teritoriju. Procesā iesaistīti vairāk kā 200 dabas eksperti, kuri veic Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanu. Pirmajā brīdī liekas, vai dabu vispār var saskaitīt un to novērtēt? Kokus varbūt var, bet vai tiešām var visu?

A.O.: Jautājums patiesībā ir daudz dziļāks par vienkārši dabas skaitīšanu. Uzskaitīt aizsargājamos biotopus ir svarīgi, jo kartēšana līdz šim nav notikusi. Varēsim tad saprast, vai ir kas tāds, ko iepriekš nezinājām. Šie ir ļoti būtiski dati. Diemžēl tendences pārāk labas nav. Eiropas Komisijas un ekspertu ziņojumos bija daudz kritikas par to, ka samazinās, piemēram, pļavu biotopi. Metodes, kā novērtēt šīs vērtības ir dažādas. Tas notiek caur ekosistēmas pakalpojumiem. Viens ir pārdot koksni kā skaidas vai būvmateriālus, bet mežs augot veic arī daudzas citas funkcijas – regulē mitrumu, uzlabo augsni, rada tīru gaisu. Tāpat atvērts ir jautājums, kā, piemēram, novērtēt to, kāda nozīmē ir tam, ka cilvēkam ir pieejams mežs pastaigām vai sēņošanai.

K.E.: Vai tiešām tiek rēķināts, cik daudz koksnes vai sēņu ir aizgājušas zudībā?

A.O.: Nē, to mēs nedarām un droši vien arī nedarīsim. Mēs varam runāt par to, cik maksātu attīrīt ūdeni vai novērst plūdus, uzbūvējot dambjus pretstatā dabiskai purva vai meža ekosistēmai, kas nodrošina to dabiskā veidā. Tādā ziņā izmaksas var salīdzināt.

J.B.: Patiesībā ir daudz metodes, ar kuru palīdzību var gan rēķināt, gan vērtēt šos dažādos ekosistēmu pakalpojumus. Ar aptaujām var novērtēt, cik cilvēkam liekas vērtīga kāda noteikta dabas vai vides sistēma vai objekts. Var, protams, rēķināt skābekļa radīto vai, piemēram, ko tas nozīmētu, ja nomirtu bites, kā mums pašiem vajadzētu apputeksnēt un cik tas izmaksātu. Dabas skaitīšana tajā pat laikā nemēģina pielikt cenu zīmi dabai.

K.E.: Kas varētu būt Latvijas dabā visvērtīgākā vieta mums?

J.B.: Ja mēs pajautātu bērniem, katrs pateiktu ko citu. Vienam koks, citam pļava, cits varbūt dabā nav bijis un neapzinās to. Tās ir visdažādākās lietas. Protams, ir arī objektīvi vērtējumi. Piemēram, nākotnes iespējas, kuras daba dod. Ļoti daudz medicīnas lietas mēs tiešā veidā kopējam. Tajā pat laikā grūti, protams, iedomāties, kas mums tieši noderēs pēc 20, 40 vai 100 gadiem.

K.E. Sanāk, ka nav jau svarīgi tas, ko mēs tur sasvērsim un ko apskatīsimies, bet svarīga ir visa daba kopumā.

A.O.: Ir jāskatās, kā sistēmas darbojas kopumā, bet ir arī relatīva vērtība. Pirms dažiem gadiem bija diskusija par vienu mežu Zemgalē, kura varbūt objektīvā vērtība nav tik liela, jo teritorija kopumā ir lauksaimniecības zemes. Tomēr iedzīvotāji ļoti asi iestājās par šī meža saglabāšanu, jo viņiem bija svarīgi, ka līdzenajā ainavā saglabājas arī kas tāds un tā viņiem ir liela vērtība.

K.E. Tēmas, protams, ir tik dziļas, ka vēl ir ko rakt. Bet nobeigumā katram no jums jautājums, kas ir tā viena lieta, ko katrs Latvijas iedzīvotājs varētu sākt darīt jau šodien, lai mūsu kopējo dzīves telpu padarītu labāku.

J.B.: Es trīs lietas varu nosaukt. Pārtika, ko mēs ēdam – mums būtu jāizvēlas vairāk vietējo, sezonālu pārtiku, mazāk jāēd dzīvnieku izcelsmes pārtiku. Transports, kā mēs pārvietojamies – vairāk iet kājām, braukt ar velosipēdu, mazāk izmantot privāto automašīnu un lidošanu. Un trešais ir mājoklis, kādā mēs dzīvojam – cik tas ir efektīvs, siltināts un kādus enerģijas avotus mēs izmantojam gan elektrībai, gan apkurei. Vienu man izvēlēties būtu grūti.

A.O.: Atkarībā no tā, kur cilvēks dzīvo, atbildes būs dažādas. Visi nevarēs braukt ar velosipēdu. Atbildes nav tik vienkāršas, bet galvenais ir piedomāt pie ikdienas lietām. Kaut vai iepērkoties padomāt par to, kādu ietekmi tas videi rada.

K.E.: Paldies jums par sarunu!

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt