Zaļā zona. Sarunas. 6. sērija. Intervija ar Sandru Ikaunieci.

Eiropas Hitu Radio sadarbībā ar STORY HUB un biedrību “Vides Vārds” uzsāk jaunu projektu “Zaļā zona”, kurā aicināsim mainīt savus ikdienas paradumus, lai mēs dzīvotu zaļākā pasaulē.

 

Kaspars Eglītis: Izdzirdot apzīmējumu biomonitorings, šķiet, ka runa ir par īpašām Silīcija ielejā radītām iekārtām, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību pateiks priekšā, kā visai pasaulei labāk būt. Vismaz pirmajā brīdī. Patiesība ir daudz vienkāršāka – šī metode ir sena un ciešā mērā saistīta ar dabas un dzīvo būtņu pētīšanu. Kāpēc vispār ir jāpēta? Piemēram, ķērpji bez dārgu iekārtu palīdzības var pateikt priekšā to, cik tīrā gaisā mēs patiesībā dzīvojam. Ko vēl mums priekšā saka daba, par to arī šodien parunāsim. Pie mums ciemos ir Sandra Ikauniece, Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte jeb meža ekologs un vides gids.

 

Kas ir biomonitorings, un kā tas ir radies?

 

Sandra Ikauniece: Katram monitoringam ir kaut kādi indikatori, kas rāda, kāds ir vides stāvoklis.  Un tad skatīsimies, vai ir sugas, procesi, augu grupas, kuras rāda to, kādas pārmaiņas notiek dabā. Šiem indikatoriem jābūt labi saprotamiem, redzamiem, atšķiramiem. Tos var izmantot, lai novērtētu ķīmisko un/vai putekļu piesārņojumu, izmaiņas, kas notiek dabas procesos vai dabas ekosistēmā kopumā, visi šie ir bioindikatori.

 

K.E.: Bet sanāk [ka tie ir] tikai augi, vai arī dzīvnieki un putni?

S.I.: Putni ir atsevišķa lieta. Kā jūtas daba? Putni var pateikt priekšā. Viens no izmantotajiem indikatoriem ir lauku putnu indikators.  Tiek veikts lauku putnu monitorings, un ir atsevišķs aprēķins, kas rāda, kādas ir putnu sugas, kad tās jūtas labi, kad tās [ir] vairāk sastopamas. Tas daudz ko pasaka par to, kāda ir situācija lauku ainavā.

 

K.E.: Piemēram?

S.I.: Par putniem? Par lauku putniem [varu spriest] varbūt mazāk. Mana pieredze ir meža biotopu eksperts. Protams, arī meža putni daudz ko var pateikt – kā jūtas mežs, kā jūtas retākas sugas. Ir putnu sugas, kurām patīk dzīvot krūmos, tām nevajag biezus mežus, tām vajag mazus krūmus, vajag mežmalas, lauku malas, der arī parki. Šīs putnu sugas jūtas ļoti labi tad, kad ir daudz krūmu. Ja meža ainavā parādās daudz jauna meža, ir daudz jaunu bērzu, jaunu apsīšu, jaunu melnalkšņu, tad putni jūtas lieliski. Varētu teikt, ka viss ir kārtībā ar dabu, jo konkrētie putni jūtas labi un to skaits palielinās.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka ir kaut kādas konkrētas vietas mežā, kur vajadzētu būt krūmiem, un attiecīgi, ja šie putni tiek manīti tai vietā, tas nozīmē, ka ar šo mežu viss ir kārtībā?

 

S.I.: Ir kārtībā ar šiem putniem, bet vai ar mežu ir kārtībā?  To parādīs tie putni, kuriem vajag citāda veida mežu. Jābūt līdzsvarā gan tiem putniem, kuriem vajag krūmus un jaunaudzes, gan tiem putniem, kuriem vajag vecus kokus.  Piemēram, ir melnā dzilna, tāds liels dzenis. Latvijā melnā dzilna dzīvo lielos, vecos mežos. Varbūt kādreiz, ejot sēņot, var dzirdēt tādus interesantus kliedzienus. Melnajai dzilnai vajag lielus kokus, lai tā varētu izkalt dobumus.  Ja mēs papētīsim un paskatīsimies, kā tad jūtas melnā dzilna mežā. Mēs konstatējam, ka melno dzilnu skaits samazinās, viņai piemērotu koku skaits samazinās, tāpēc, ka samazinās vecu mežu platības. Ir izjucis līdzsvars starp putnu sugām.

 

K.E.: Tas nozīmē, ja mežā nedzird šos kliedzienus, tad kaut kas nav labi? 

 

S.I.: Jā, šeit nedzīvo visi tie, kas varētu dzīvot šajā mežā.

 

K.E.: Būtībā tad sanāk, tā, ka pareizi uzturētā mežā vajadzētu putnus dzirdēt. Ja mēs mežā putnus nedzirdamam, tas nozīmē, ka kaut kas ar mežu nav kārtībā?

 

S.I.: Mazliet, tā varētu būt, lai gan ne visur.  Mežs ir ļoti dažāds – ir lapu koku meži, ir priežu meži, egļu meži. Pēc definīcijas šī vide ir ļoti viendabīga, tur var dzīvot atsevišķas sugas, bet tur nebūs tās sugu daudzveidības, kas būs vecā mežā, kur ir ļoti dažāda vecuma koki, dažādas koku sugas.  Tur šīs dzīves vietas jeb nišas, kur var dzīvot putni, viņiem mājvietās un barošanās vietās ir daudz lielāka daudzveidība.

 

K.E.: Vai pēc ikdienas suņa var kaut kādā veidā arī kaut ko spriest no biomonitoringa viedokļa?  Vai, piemēram, lidostās esošie suņi arī ir daļa no biomonitoringa?

 

S.I.: Drīzāk jau viņi biomonitorē cilvēkus, kuri ierodas lidostā.

 

K.E.: Viņi ir saistīti ar šo maņu, kas arī no dabas sanāk, jo viņiem ir oža, tad sanāk, ka tas ir arī tajā kategorijā.

 

S.I.: Tas ir cits mērķis. Biomonitorings ir paredzēts, lai monitorētu un saprastu vides kvalitāti, kādas sugas stāvokli, kāds ir konkrētajai sugai – vai tiem pašiem putniem, vai ķērpjiem, vai augiem. Vai arī biežāk tās ir vides kvalitātes – vai kārtībā gaiss, vai ir kārtībā ar bioloģisko daudzveidību, mitrumu utt.

 

K.E.: Un tad ir īpaši cilvēki ar biomonitoringa profesiju. Kas ir biomonitori, kuri dodas un pēta šo te visu, vai tā ir kāda cita profesija?

 

S.I.: Mums tādas profesijas nav.

 

K.E.: Labi, tagad zinu.

 

S.I.: Ar biomonitoringu ir dažādi, ar šo lietu visbiežāk nodarbosies projektu ietvaros, cilvēki, kuriem ir atbilstoša izglītība. Parasti tie būs biologi, kuriem ir specifiskas zināšanas. Un tad ir metodes un paņēmieni, kurus apgūst darba gaitā vai pirms darba uzsākšanas, padziļināti tam pievēršoties un izpētot. Varbūt arī, ka projekta mērķis ir veikt monitoringu vai zinātnisku pētījumu par šo tēmu, un tad tiek izmantotas biomonitoringa metodes.

 

K.E.: Jūs pieminējāt ķērpjus kā daļu no biomonitoringa. Ķērpji ieņem lielu lomu gaisa piesārņojuma noteikšanā. Kā tieši tas darbojas? Kā ķērpji var pateikt priekšā, vai gaiss ir piesārņots vai nav piesārņots?

 

S.I.: Vispirms es domāju, ka klausītājiem ir sava bilde acu priekšā, kad dzird vārdu ‘ķērpis’. Pieredze liecina, ka cilvēki reizēm jauc ķērpjus un sūnas. Abi ir nelieli, kā tādi kušķīši vai lapiņas, vai krūmiņi uz koku stumbriem, zemē, uz smiltīm. Vizuālā atšķirība – sūnas gandrīz vienmēr ir zaļas, tāpēc ir arī zaļās krāsas viens no apzīmējumiem – sūnu zaļais. Tad, kad sūnas sāk mācīties un atšķirt, sāk izdalīties ļoti daudzas dažādas faktūras, ļoti daudzas dažādas krāsu nianses, un ieraugi, ka sūnas nav tāda zaļā masa.

Ķērpji ir daudzkrāsaini, daži ir zaļi, daži uz kokiem varētu izskatīties arī kā sūnas, jo tie ir zaļi augi uz koku stumbriem, blakus sūnām, tādas lielas, skaistas lapas. Bet lielākā daļa ķērpju ir pelēki, tādi pelēki krūmiņi, cilvēkiem parasti pazīstams ar nosaukumu ‘briežu ķērpis’. Islandes ķērpis, ko daudzi zina, ka viņa vecmāmiņa kādreiz to ir lasījusi gadījumos, kad ir klepus, vārījusi tēju. Citi ķērpji būs tādi kā mazi krūmiņi uz koku stumbriem. Citi būs dažādu formu lapiņas, papīriņi, kaut kādas plūksniņas, plēksnītes uz koku stumbriem. Citi ķērpji izskatīsies kā appelējis, sapelējis koku stumbrs, tāds graudains. Var būt pat sarkanas, dzeltenas, oranžas pumpiņas, var būt pumpiņas ar caurumiņu vidū vai bļodiņas – oranžas ar baltu maliņu. Tas viss ir mikroskopisks, tā ir ļoti maza pasaulīte. Lai ieskatītos ķērpju acī, vajag paņemt lupu un tuvu pieliekties, ar cieņu pret šo mazo būtni paskatīties, un tad ļoti skaista, krāsaina pasaule atveras.

 

K.E.: Par gaisa piesārņojumu – kā tas pasaka priekšā? Piemēram, ja ķērpju saaug pārāk daudz, pēc tā kaut ko var spriest, vai ja konkrētas sugas kaut kur parādās?

 

S.I.: Ķērpji rāda zināmas lietas, kas notiek ar gaisa kvalitāti, jo ķērpis ir ļoti, ļoti interesants organisms. Ķērpī dzīvo kopā sēne un aļģe. Ķērpis – tā ir tāda simbioze – kopdzīve aļģēm un sēnei.  Šajā kopdzīvē aļģe ir jutīgākā daļa, kura vairāk reaģēs uz gaisa piesārņojumu, uz dažādām gāzēm, kas gaisā, uz nokrišņu izmaiņām. Bija laiks, kad diezgan daudz tika runāts par skābajiem lietiem un dažādiem atmosfēras piesārņojumiem, kas tālāk ar lietu nolīst un iesūcas augsnē, koku lapās, sūnās un arī ķērpjos. Aļģe ir ļoti jutīga, neaizsargāta. Ja auga lapai ir tāda virskārtiņa, kas tos sargā, tad aļģei nav tādas virskārtiņas. Ja ir šie agresīvie vides faktori, tie pa tiešo nonāk uz aļģes, un aļģe beidz savu mūžu.  Ķērpis var iznīkt, tas jūtas sliktāk, un pēc tam mēs varam spriest, ka kaut kas nav kārtībā šajā vietā, ja runājam par gaisa piesārņojumu.

 

K.E.: Es saprotu, ka gaisa noteikšana, lihenoindikācija, tas ir tas, par ko mēs tagad runājam?

 

S.I.: Jā, tā ir tāda atsevišķa metode – ķērpji tiek izmantoti kā indikatori, lai noteiktu gaisa kvalitāti.

 

K.E.: Vai Latvijā plaši pielieto?

 

S.I.: Metode nav plaši pielietota. Tā vairāk tika izmantota deviņdesmitajos gados, divtūkstošo gadu sākumā Amerikā. Latvijā ir izmantota vairākās pilsētās, lai sazonētu pilsētu, kurās pilsētas daļās ir piesārņotāks gaiss, kurās ir mazāk piesārņots gaiss, vai ir rūpnieciskie objekti, lai saprastu ietekmi uz gaisa kvalitāti.  Pašreiz netiek ļoti izmantota. Man viens no Latvijas ķērpju zinātniekiem teica: “Nu, tas ir tāda vidusskolnieka zinātniski pētnieciskā darba līmenis, izmantot lihenoindikācija metodi,” jo tajā brīdī, kad zinātnieks grib noteikt kaut ko, tad viņi skatās citus kvalitātes rādītājus. Jā, lihenoindikācija kaut ko pasaka, bet iemāca tiem darba veicējiem paskatīties uzmanīgāk, kaut ko parāda lielās līnijās, bet tā neko ļoti detalizēti.

 

K.E.: Jo tur viss šķiet tik vienkāršs un saprotams, un skaidrs, bet tad sanāk, ka būtībā cilvēki neuzticas, jo tie dati ir pārāk vispārināti? Piemēram, pilsētplānošanā pētām ķērpjus un mums nevajag miljonus vērtas iekārtas, bet secinājumus mēs varam izdarīt no dabas, kāpēc to nedara?

 

S.I.: Pilsētplānošanas līmenī, piemēram, vajag saprast zonas, kuras ir piesārņotākas, kuras varbūt cilvēkiem dzīvošanai nav tik piemērotas. Jā, ir izmantojams, un man šķiet, pēdējais pētījums bija 2018. gadā. Kāpēc to neizmanto zinātniskā līmenī? Nekvalificējas zinātniskajiem kritērijiem, bet pilsētplānošanā lieliski der – sazonēt pilsētu, kur ir piesārņotākā daļa, kur mazāk piesārņota, kā rūpniecības objekti ietekmē.

 

K.E.: Bet kā tas notiek, es eju pilsētā un es skatos, vai tur aug ķērpji, vai arī tos stāda?

 

S.I.: Nē, ķērpji aug, tie vienkārši aug.

 

K.E.: Pēta, vai aug vai neaug, tos nestāda speciāli, piemēram, pie rūpnīcas, lai saprastu, vai ķērpji tur dzīvo vai nē?

 

S.I.: Tā ir vēl viena metode.  Bet vienkāršāka metode ir sazonēt pilsētu un izvēlēties, uz cik kokiem tad tiks skatīti [ķērpji], ir noteikta metodika, kā tas notiek. Ķērpji neaug uz visiem kokiem vienādi labi, tas arī ir jāņem vērā. Piemēram, uz priedēm ķērpji negribīgi aug. Vislabāk lihenoindikācijai izmantot lapu kokus – liepas, kas ir pilsētas apstādījumos, un tās arī visbiežāk tiek skatītas šajos gadījumos.

Mēs sapratīsim, kur tad dzīvo tie ķērpji, kuriem ir viss vienalga, kur ir ļoti pacietīgi ķērpju. {Ķērpji] arī ir ļoti dažādi, atkarībā no savas tolerances pret piesārņojumu. Ir dažas sugas, kuras var dzīvot ļoti piesārņotā [vidē] – dzeltenais sienasķērpis (Xanthoria parietina). Paskatieties uz koku stumbriem – tāds dzeltens, mazas, smalkas lapiņas, un tas ir diezgan neizvēlīgs, kur dzīvot.  Kad visi pārējie, tās smalkās dvēseles, no šīs piesārņotās vietas nav devušās uz citiem ķērpju medību laukiem, vai nespēj tur ieaugties, tad šis ķērpis ļoti apmierināti aizņem visu atbrīvojušos telpu, un dzīve ir izdevusies.  Ķērpjiem, kuriem ir augstākas prasības pret dzīvi, kuriem vajag tīrāku gaisu, neder, ka sērs uz galvas uzlīst vai ogļskābā gāze ir tik lielā koncentrācijā, to nevar izturēt. Viņu aļģes pasaka visu, ko par to domā, šajā ķērpju ķermenītī nomirst, un ķērpju sēne nevar viena pati dzīvot, tai vajag to enerģiju, un sēne nekā nevar darīt, tā dodas aļģei līdzi. Ir arī tāds ķērpju saraksts, kuri tiek vairāk izmantoti lihenoindikācijā, un pēc tiem tad arī skatās, cik sugu ir sastopamas. Būs, protams, retie ķērpji, kuri pilsētā nav sastopami.

 

K.E.: Paskatījāmies mēs uz zinātnisko pusi, tagad par pašu cilvēku ikdienas paradumiem. Islandes ķērpis asociējas ar kakla tabletēm, šķiet, ka tējas es pats neesmu dzēris, bet tabletes, tās gan ir [klepu] mīkstinošs, man iedarbojās. Vai ir vēl kādi ķērpji, kurus var manīt kosmētikā un ārstniecībā?

 

S.I.: Cilvēks ar savu antropocentrisko pasaules uzskatu vienmēr noliek sevi pasaules vidū un skatās, kas der cilvēkam no jebkuras organisma grupas.  Lai gan man reizēm gribētos paskatīties, kā ķērpis der citiem organismiem, pat ja tam nav īsti saistības ar cilvēku, bet kāda ir tā nozīme ekosistēmā, ķērpju attiecības ar citām sugu grupām, ar ķērpju lomu, kā tas sākotnēji augsnē ir veidojis, piedalījies augsnes veidojumā. Latvijā pēc leduslaikmeta ķērpis bija viens no pirmajiem [augiem], kas ienāca un ieaugās. Tie spēja izmantot gan gaisa skābekli, gan atmosfēras ūdeni un barības vielas, kas nonāk lietus veidā zemē.

 

K.E.: Mēs tagad esam lielā lielveikalā, tur ir aptieka, kosmētikas veikals, kas ir tās vietas, kur vēl var atrast ķērpi?  Ķērpis ir antibiotikās, piemēram, ķērpju klātbūtne ir minēta Chanel smaržās.  Kur vēl var atrast ķērpi, ne tikai Islandes ķērpi?

 

S.I.: Islandes ķērpis ir tāds, par kuru ir visvairāk informācijas, kā viņš tiek izmantots.

 

K.E.: Antibakteriālo īpašību dēļ?

 

S.I.: Jā, medikamentos, kosmētikā tiek izmantots šī antibakteriālā efekta dēļ.

 

K.E.: Kādas vēl īpašības ir Islandes ķērpjiem un citiem ķērpjiem? 

 

S.I.: Var izmantot dziju krāsošanā. Dziju var krāsot speciāli sagatavotos dažādos augu valsts šķīdumos ar attiecīgiem kodinātājiem.

 

K.E.: Būtībā dabiskā krāsviela.

 

S.I.: Jā, tāpat kā sēnes arī ķērpjus var izmantot dzijas krāsošanā.  Atkarībā no kodinātāja var iegūt ļoti dažādas krāsas – dzeltenu, brūnu, pelēku, zaļu. Ķērpjus vēl izmanto zobu pastās, brūču dziedēšanā un kā tēju ēstgribas veicināšanai.  2009. gadā Sandra Bērziņa apkopoja receptes par ķērpjiem.

 

K.E.: Kur var atrast – grāmatā, internetā? 

 

S.I.: Var atrast internetā, ja pameklē. Es pieņemu dažas receptes nebūs īstenojamas, jo mums Latvijā nav ziemeļbriežu. Ķērpju saldējums, kuram tiek izmantots ziemeļbriedis – tas tiek nokauts, uzšķērsts, un viņa kuņģis atvērts un tur ir pussagremotie ķērpji. Šī ķērpji tiek izmantoti saldējuma gatavošanai, kopā ar zivju ikriem sakuļot. Diez vai tas būs iekļaujams mūsu ēdienkartē.

 

K.E.: Neizklausās kaut kas savienojams. Kur ēd šādu saldējumu?

 

S.I.: Tāda informācija ir.  Tur, kur ziemeļbriežus audzē – Lapzemē. Ir informācija par Islandes ķērpju vārīšanu ķīselī, ir kādas divas receptes.  Jāvāra, pieliekot klāt cukuru un rozīnes. Jāsaka, vienreiz esmu piedalījusies tādā pasākumā, kad ķīselis tika vārīts. Sūnu un ķērpji praksē Bioloģijas fakultātē, bet man šķiet, ka no klātesošajiem neviens [to] tā īpaši neatkārtoja.  Tas prasīja diezgan daudz laika, tas prasīja savākt daudz ķērpju.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka ir potenciāls, piemēram, bērnudārzos vārīt imunitātes stiprināšanas antibakteriālo ķīseli?

 

S.I.: Jā, un vēl doties ar bērniem pastaigā uz mežu, tur būs svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes, tiks salasītas dažas saujas Islandes ķērpja. Bērni piedalās procesā, un rezultātā viņiem ir ļoti veselīgs launaga ķīselis. Ir [informācija] par citām valstīm gan no Islandes, gan no Filipīnām, kur izmanto ķērpjus kā garšvielu. Un ir arī tādi nostāsti par Aleksandra Lielā karagājienu, kas bija ļoti, ļoti sen, kad viņi tuksnesī apmaldījās, vairākas dienas staigāja un nenomira badā tāpēc, ka ēda debesu mannu.  Debesu manna ir bijis ķērpis, putraimveidīgs, [kas] aug tuksnesī, un viņi ir pārtikuši no šī ķērpja, un tāpēc viņi ir izdzīvojuši.

 

K.E.: Neskatoties uz visām tām labajām īpašībām, ko mēs esam noskaidrojuši, ķērpju ievākšana Latvijā nav ļoti izplatīta. Vai tas ir cilvēku nezināšanas dēļ? Vai tādēļ, ka Latvijā nav izplatītas īpaši vērtīgās ķērpju sugas? Vai ķērpjus grūti atšķirt no sūnām? Kas ir tie iemesli?

 

S.I.: Man šķiet, ka nav tradīcijas. Pirmkārt, nav tradīcijas Islandes ķērpja ķīseli pasniegt pusdienās. Otrkārt, medicīniskiem mērķiem cilvēki paļaujas uz aptieku produktiem.  Varbūt tējzāles ir labāk zināmas un pazīstamas, par tām ir vairāk saglabājusies vēsturiskā atmiņa tautas folklorā un pielietošanā.  Ķērpji ir palikuši mazāk zināmi un pazīstami. Ķērpju Latvijā, protams, ir ļoti daudz, jo Latvijā ir vairāk nekā 700 ķērpju sugu. Cilvēki ķērpjus ievāc Ziemassvētku rotājumiem, bet plaša ievākšana nenotiek.

 

K.E.: Es domāju, ja kādu no mūsu klausītājiem šobrīd ir aizrāvusi doma, piemēram, par ķīseļa gatavošanu vai jebko citu un pašam gribas iet savākt, kas ir tas, ko vajadzētu darīt?  Ir kaut kāda ķērpjiem.lv mājaslapa, aplikācija, vajag kādu grāmatu, lai nebūtu vilšanās? Kas ir tie pirmie soļi, lai to varētu vienkāršā veidā pamēģināt?

 

S.I.: Islandes ķērpis aug sausos priežu mežos un, ja ir tādi sausi priežu meži, kuros ķērpji aug, tad noteikti tur būs arī Islandes ķērpji.

 

K.E.: Tas nozīmē, būtībā sameklējam kaut vai mobilajā telefonā bildi, kā izskatās dabā, ejam uz priežu silu un skatāmies, vai nu ir vai nav?

 

S.I.: Jā, priežu silā visbiežāk no ķērpjiem būs sastopamas kladīnas, tā saucamie ‘briežu ķērpji’. Tādi ļoti skaisti, žuburoti, pelēki balti tādi kā mākoņi.

 

K.E.: Uz stumbriem vai pie kokiem?

 

S.I.: Uz zemes tie būs visbiežāk. Bet viņiem pa vidu būs arī šis Islandes ķērpis. Internetā var atrast attēlus ķērpjiem, ja vien ieraksta meklētājā “Latvijas ķērpji”. Vēl var ļoti labi izmantot Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapu, tur ir biotopu rokasgrāmatas, kur pie biotopu aprakstiem ir sugu saraksti, kādas gan tur aug sūnas un viss pārējais, bet ir arī ķērpji. Šajos gadījumos, ja kādam interesē mazliet vairāk, tad var arī tur atrast.

 

K.E.: Vienkāršākais būtu sākt ar Islandes ķērpi, tas būtu tas, kuru sanāktu atrast un atpazīt?

 

S.I.: Tas būtu, kuru var visvienkāršāk atpazīt, visvienkāršāk ieraudzīt, bet tas nav tik bieži sastopams. Es teikšu tā, ja jums pastaigas laikā priežu mežā gadīsies ieraudzīt, tas būs jauki, jo tas nebūs visās vietās. Diemžēl arī tiem sausajiem, baltajiem priežu siliem, kur ir daudz ķērpju, neklājas viegli. Un neklājas viegli ne tāpēc, ka cilvēki iet un nolasa visus Islandes ķērpjus un briežu ķērpjus, bet tāpēc, ka šos ķērpjus pāraug sūnas.

 

K.E.: Tas izklausās pēc Jūrkalnes stāvkrasta, tur ir daudz priežu mežu, tur ir smiltis, tur ir sūnas, bet tur vajadzētu būt arī ķērpjiem. Tātad, ja kāds domā doties pēc savas tējas, tad principā mierīgi var stūrēt uz Kurzemi.

 

S.I.: Jā uz Kurzemi, uz Ziemeļkurzemi, kur ir izteiktākas kāpas, kur ir smilšaināks, kur sūnas nav agresīvi pārņēmušas [ķērpjus]. Lai ķērpis varētu augt, tam vajag atklātu augsni. Mēs runājam par šiem baltajiem Islandes ķērpjiem un briežu ķērpjiem, kuriem vajag smilti. Smilts var būt tad, ja kaut kas tur kustinās, ja kaut kas notiek, un tā sūna, kas ir uzaugusi, ir nonākusi nost. Sūna pati no sevis nenovāksies nost, tikai augs arvien vairāk. Kā sūna var novākties nost? Kādas idejas? Kā sūna var aiziet projām?  Viņa tur lieliski jūtas. Sūnu lieliski aizvāks projām, piemēram, staltbrieži, kad ir bauru laiks. Tad viņi pa tām kāpām skraidelē, spārdās, viņi tur uztur laucītes, kur kaut kas aug. Vēsturiski ir bijis tā, ka sausajiem priežu mežiem ļoti raksturīga ir bijusi degšana. Ir pietiekoši daudz gadījumu, kad pudeles lauska aizdegas vai zibens iesper. Pa šo priežu meža izkaltušo sūnu aiziet uguns.  Priedes aug, varbūt kādas dažas jauniņās nodeg, bet principā priede ir ļoti izturīga un pielāgota. Sūnām tas galīgi nepatīk, un atsedzas augsne. Un tad, kad ir atsegta, augsnes smiltīs var atnākt ķērpji. Tādos priežu kāpu mežos tieši pēc ķērpju laukumiem var pateikt vietas, kur pirms gadiem, teiksim, 20 – 30 [ir] dedzis. Jo tur ir gan koki savādāki, tur ir vairāk bērzu, tur nav tikai priedes, un tur ir baltie, skaistie ķērpju laukumi, kamēr sūna tos apaugs.

 

K.E.: Tātad būtībā nereāli tas nav. Islandes ķērpja tējas salasīt var, visticamākais, Ziemeļkurzemē, droši var apvienot reizē ar pastaigu gar jūru. Iespējams, ka uz Ziemassvētkiem sagatavot lieliskas, brīnišķīgas pašu lasītas dāvanas.

 

S.I.: Jā, kāpēc nē.

 

K.E.: Ķērpis aug visu cauru gadu?

 

S.I.: Ķērpis aug visu cauru gadu, ķērpis aug ļoti lēni. Tāpēc arī viņus ievācot, patiešām nesot projām no meža, to nevajadzētu darīt tādai izklaidei – paņēmu, panesu, nometu, kaut kur palika. Tā ir Meža mātes dāvana. Un, ja mēs viņu ņemam, nu, izturēsimies ar cieņu un ņemsim tad, kad jums patiešām vajag, un tikai tad, nevis vienkārši laika īsināšanai.

 

K.E.: Tātad, rezumējot mūsu šīsdienas sarunu, pret dabu izturamies ar cieņu. Ja ejam kaut ko paņemt, tad rūpīgi paņemam, paši to lietojam, lai nav tā, ka ķērpis aiziet uz citiem medību laukiem. Es teikšu lielu paldies par mūsu sarunu. Pie mums ciemos šodien bija Sandra Ikauniece, Dabas aizsardzības pārvaldes, mežu biotopu eksperte jeb meža ekoloģe un vides gide. Liels paldies! Dodamies dabā, saudzējam sevi un klausāmies EHR Zaļo zonu! Paldies!

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Atbildēt