Zaļā zona. Sarunas. 42. sērija. Intervija ar Anitu Skudru.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. 60 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu dzīvo gandrīz puse valsts iedzīvotāju. Kopumā apmēram 1,2 miljoni cilvēku. Pētījumi liecina, ka Rīgas reģionu apmeklē arī 90 % Latvijas tūristu, kas rada papildus slodzi šai zonai. Ne tikai Rīgas, bet arī pierīgas mežus, kā arī Rīgas parkus apsaimnieko Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošs uzņēmums SIA Rīgas meži. Vēl SIA Rīgas meži ir sava kokaudzētava, stādaudzētava un pat vides izglītības programma Zaļā klase skolēniem. Raugoties no pozitīvās puses, Covid pandēmija ienesusi jauna vēsmas uzņēmuma komunikācijas rīkos. Piemēram, viens pēc otra top izzinoši parku audiogidi un cilvēki vairāk novērtē krāšņās Rīgas puķu dobes, tajā pat laikā aktivizējušies arī parku postītāji. Par Rīgas un pierīgas mežu un parku lomu rekreācijā un ne tikai, Zaļajā Zonā pastāstīs SIA Rīga meži valdes locekle Anita Skudra. Sveiki!

Anita Skudra: Sveicināti!

K.E.: Ļoti garš ievads, daudz ko stāstīt. Man ir nojausma, ka SIA Rīgas meži nav tikai Rīgā. Kas īsti ir SIA Rīgas meži un kāda ir rekreācijas loma?

A.S.: SIA Rīgas meži ir brīnišķīgs uzņēmums, kas pieder Rīgas pašvaldībai. SIA Rīgas meži nav tikai meži. Lai gan, Rīgā ir 62 000 ha meža teritorijas. 5000 ha meža teritorijas atrodas Limbažu teritorijā. Tas ir izveidojies vēsturiski, Zviedru laikos. Zviedrijas karalis uzdāvināja mežu, lai Rīgai būtu kokmateriāli. Mums ir pašiem sava kokaudzētava, kas atrodās Norupē, Ogres novadā, Ogres pilsētā. Mūsu pārraudzībā ir visi Rīgas parki un dārzi, tie ir ap 308 ha. Šīs teritorijas aug. Mēs apkalpojam arī Mežaparka teritoriju. Mežaparka patiesais apjoms ir 350 ha. Cilvēkiem Mežaparks asociējas vienīgi ar skaistām takām, skrituļslidošanu, galveno aleju un Dziesmu svētkiem. Patiesībā, Mežaparks ir patiess mežs, ko varam izmantot ikdienā kā parku. Rekreācijai jeb atpūtai varam izmantot ne tikai galveno aleju, bet arī pārējo teritoriju. Rekreācija ir mūsu jaunās dzīves viens no pamatprincipiem: mēs visi vēlamies atpūsties. Pēdējā laikā, arvien vairāk tas notiek dabā. Kur gan vēl labāk, ja daba ir pie mājām, Rīgas pilsētas un apkārtnes teritorijās. Tāpēc mēs ļoti daudz domājam par to, kā attīstīt šīs teritorijas. Līdz šim, mēs parkus esam uzskatījuši par vietām, kur var atpūsties. Ziemā kolēģi uzsāka aicinājumu: Eij mežā. Bija milzīga atsaucība no iedzīvotājiem. Mēs esam nolēmuši turpināt šo kampaņu. Visiem ir jāgaida nākamais mūsu uzsaukums.

K.E.: Nezinu cik ilgi Jūs apsaimniekojat Rīgas parkus, bet pēdējos 5 gadus esmu novērojis, ka ir manāms uzplaukums. Ir daudz ziedi, viss ir ļoti sakopts. Man personīgi, ir brīnišķīgi atrasties Vērmanes dārzā. Tur strādā kāds dzejnieks un ne tikai. Tur ir skaisti rožu krūmi un  viss ir sakopts. Par to vien liels paldies! Kas, Jūsuprāt, ir tās iecienītākās vietas, kur cilvēki dodas atpūsties?

A.S.: Patiesību sakot, šīs teritorijas ir ļoti dažādas, jo katram intereses ir dažādas. Mēs kolēģus esam iesaistījuši darba grupās, lai saprastu, ko varam sabiedrībai piedāvāt nākotnē. Šobrīd tās ir mūsu dabas takas, kas visiem ir zināmas, Tīreļu laipa, parki, atpūtas vietas, Šampētera un Biķernieku meži, Anniņmuiža. Arī Lucavsala. Mūsu uzdevums: lai cilvēkiem būtu interesanti, lai mēs izglītotu apmeklētājus. Vēlamies mācīt cilvēkus izturēties pret dabu ar cieņu un pietāti, jo rekreācija atstāj pēdas nospiedumu mūsu parkos un dabas takās. Viens no mūsu jaunumiem ir jaunās takas, kas būs paredzētas motobraucējiem. Tās būs atvērtas rudenī, jo motobraukšana ir veids kā cilvēki atpūšas. Ikdienā spriedze ir liela un ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga šāda veida atpūta. Nevar visu aizliegt un neļaut, tas nav risinājums. Mūsu kolēģi kopā ar Latvijas Motosporta federāciju ir izstrādājuši 4 motobraucēju takas, kurās būs izstrādāti noteikumi, norādes, atkritumu urnas. Šajās takās cilvēki patiešām varēs baudīt šo procesu, tas viss būs regulētā veidā un vietās, ko motobraucēji šobrīd ir iecienījuši un jau pabojājuši.

K.E.: Attiecībā uz motobraucējiem, tā problēma savā ziņā ir tā, ka mežu teritorijā nav noteikumu. Es ikdienā vairāk gan braucu pa šoseju ar motociklu, bet mežā nav nosacījumu. Ir ceļi, stigas, taciņas. Var braukt pa taciņām? Kā braukt droši, lai nesatraumētu ne tikai sevi, bet kādu ogotāju vai sēņotāju? Dzirdēt to, ka būs 4 jaunas takas ir brīnišķīgi.

A.S.: Šī ideja radās ne tikai, lai mēs iepriecinātu motobraucējus. Mēs redzam, ka tas ir bīstami pašiem motobraucējiem. Mēs atceramies pagājušā gada notikumus Vidzemes pusē, kad bojā gāja motociklists dēļ pārvilktajām trosēm. Cilvēku intereses saskarās un mēs jūtamies atbildīgi par cilvēku drošību. Mēs sākām izpētes kampaņu Facebook, ko cilvēki domā par šo ideju. Esam saņēmuši ļoti labas atsaukmes par to, ka beidzot tas ir uzsākts. Tas ir viens no soļiem kā mēs plānojam strādāt ar programmu skolēniem Zaļā klase. Zaļā klase nav viena klase vai telpa kādā noteiktā apgabalā. Tā ir visa daba, kas ir mums apkārt, parki. Šogad parkos ir audiogidi, kas ir jaunums. Septembrī būs jauns audiogids, kas būs kā atbalsts skolēniem vēstures mācībās. Šo visu ir izdarījuši mūsu darbinieki un kolēģi. Mēs neesam šobrīd piesaistījuši nevienu Eiropas Savienības projektu vai citu atbalstu. Tas viss ir izdarīts ar mūsu spēkiem. Mūsu uzņēmumā ir brīnišķīgi cilvēki, kas spēj radīt lietas un produktus, kas ir interesanti visiem.

K.E.: Audiogida kontekstā gribēju pieminēt: labā ziņa ir tāda, ka Tu vari klausīties vienu ekskursiju nedēļas garumā. Katru vakaru es dodos uz kādu parku un noklausos kādu stāstu.

A.S.: Jā, tā ir. Vēl mūs priecē, ka mūsu idejai atsaucību ir guvuši arī citi interesenti. Ir uzrakstīts arī projekts, kas palīdzēs šos audiogidus tulkot arī citās valodās. Tas ir saistīts ar milzīgo tūristu pieplūdumu, kad visas valodas ir apkārt.

K.E.: Vai šie audiogidi ir paredzēti tikai parkos? Vai audiogids varētu būt Tīreļu laipā vai kur citur?

A.S.: Audiogidi radās mūsu pandēmijas apstākļos, kad saaicinot kolēģus uz sanāksmi mēs sapratām, ko vispār varam darīt apstākļos, kad neko nedrīkst darīt. Kādā brīdī noslodze Tīreļa laipā bija tik milzīga, ka mēs bijām spiesti to aizvērt ciet. Tas bija nedroši, nebija iespējams ievērot 2 m vienam no otra. Bija jāizdomā kā cilvēkus novirzīt uz citu vietu, bet virsuzdevums bija ne tikai atpūsties, bet gūt arī kādu intelektuālu ieguvumu. Mūsu kolēģei Anitrai Toomai, kura ir zaļā dzīvesveida piekritēja, nāca ar priekšlikumu par audiogidiem. Projekts ir izvērties par milzīgu sirdsdarbu. Esam viņai parādā lielu pateicību, jo šādā veidā atstājam stāstu vēsturei. Ir svarīgi zināt par vecajiem Rīgas dārzniekiem, projektētājiem, īpašiem kokiem. Cik īpaši ir mūsu parki, jo ikdienā steidzamies tiem cauri savās darīšanās un nemaz nemanām to, kāda vērtība šeit ir. Patiesību sakot, mūsu parki ir Eiropas līmeņa vēstures piemineklis, par ko būtu jāraksta, lai cilvēkiem būtu interesanti lasīt.

K.E.: Ir labi, ka jauni cilvēki var doties klātienē un paši redzēt to koku klātienē. No iegaumēšanas viedokļa tas ir brīnišķīgi. Vai varētu teikt, ka Jūs cenšaties diversificēt savu plašo klāstu? Vai tas tiek darīts apzināti?

A.S.: No vienas puses tas tiek darīts apzināti, jo pēdas nospiedums, ko atstājam dabā ir liels. No otras puses, mēs saprotam, ka sabiedrība mainās un ir dažādas intereses. Kas kādreiz bija aizliegts, tas šobrīd ir atļauts. Mēs gribam radīt vidi un vietu tādu, lai cilvēkiem tas sagādātu prieku un viņi varētu izpaust savas intereses dažādos formātos. Mēs vēlamies parādīt Rīgas pilsētas un teritorijas krāšņumu un iespējas. Šogad, Latvijā es esmu atklājusi tik daudz skaistas vietas. Arī Rīga ir ļoti skaista. Mēs gribam, lai cilvēki to pamana. Katru gadu mēs vērtējam skaistāko Rīgas puķu dobi. Pagājušajā nedēļā notika puķudobju konkurss.

K.E.: Kā notiek pieteikšanās šim konkursam?

A.S.: Šogad Nordeķu parkā tika izveidots urbānais mazdārziņš, kur cilvēki var nākt un paši stādīt savus garšaugus. Pirmajā kārtā bija 4 lecektes, kur tika sastādīti pirmie garšaugi. Tur bija ļoti daudz brīvas vietas. Mēs radījām iespēju un cilvēki nāca, stādīja, paši izpaudās. Šobrīd tur ir garšaugi, kabači un pārējais, ko cilvēki gribētu sev mājās uz galda. Puķudobju konkurss notiek ļoti organizēti. Piedalās profesionāļi, dārznieki, dārznieku palīgi, vides ainavisti, piegādātāji, Rīgas domes mājokļu un vides departaments, mūsu biroja darbinieki. Kopā tiek vērtētas puķu dobes, kurš augs aug labāk, kurš ne tik labi. Savā starpā sacenšas dārznieki. Tas ir profesionālais izaicinājums. Šogas skaistākā puķu dobe ir Kuldīgas ielā. Jāatzīst, ka man katru dienu sanāk braukt garām šai dobei. Mēs varam lepoties ar brīnišķīgiem dārzniekiem, kuri ir sava aroda entuziasti. Katrs no dalībniekiem mīl savu dabu. Dārzniekiem ir savi noslēpumi un viņi cenšas savu dārzu kopt pēc iespējas labāk.

K.E.: Pašā sākumā pieminējām kokaudzētavu Norupe. Kāpēc Jums ir vajadzīga kokaudzētava?

A.S.: Jāatcerās, ka SIA Rīgas mežiem piederošie koki ir vieni no augstvērtīgākajiem visā Latvijā. Priedēm mūsu Latvijas apstākļi ir vispiemērotākie. Daudzus gadus atpakaļ, bija skaidrs, ka brīdī, kad veic meža kopšanu, izzāģē: ir jādod dabai atpakaļ. Ir nepieciešams selekcionēt labas kvalitātes priežu, egļu, bērzu un citu koku stādus. Notiek sertifikācija un kvalitātes pārbaude. Šim nolūkam tika izveidota kokaudzētava Norupe. Šogad esam iestādījuši 100360 stādiņus. 75% ir priedes, pārējais ir egle, bērzs un melnalksnis. Melnalksnis aug vietās, kur ir salīdzinoši mitrs un ir teritorijas, kur būtu vajadzīgs iestādīt šo koku sugu. Lai spētu pareizajā laikā nodrošināt ar visaugstākās kvalitātes stādiem, mums ir vajadzīga šī kokaudzētava. Mēs savus stādiņus pārdodam arī interesentiem.

K.E.: Jums ir arī kokzāģētava?

A.S.: Jā, mums ir sava kokzāģētava. Rīgas pašvaldībai ir svarīgi nodrošināt savām vajadzībām zāģmateriālus. Mums vēl ir jālemj, vai mēs strādāsim ar šādu kokaudzētavu vai to pārveidosim. Šis jautājums šobrīd ir atvērts. Es vēlētos no sirds pateikt paldies kokzāģetavas darbiniekiem, kuri ir iesaistīti ražošanas procesā. Viņiem šobrīd ir visgrūtāk, mums jānolemj kā strādāsim tālāk.

K.E.: Kas ir tās problēmas, ar ko Jūs saskarieties ikdienā? Gribētos domāt, ka kopš 90.gadiem sabiedrība ir augusi, bet es pieļauju, ka vēl aizvien ir problēmas?

A.S.: Diemžēl, cilvēki vēl aizvien lauž soliņus, posta puķes un vēl arvien būvgružus izgāž mūsu mežos. Mūsu mežu aizsardzības daļa ik dienu saskarās ar situācijām, ka mežos tiek izgāzti visi atkritumi un būvgruži. It sevišķi, šajā laikā, kad cilvēki naudu netērē ceļojumiem, bet veic pārbūves: tieši būvgruži mežos tiek izmesti visvairāk. Es pati dzīvoju Tukumā, kur ir uzbūvēta rūpnīca, kas pārstrādā nolietotās automašīnu riepas. Katram iedzīvotājam ir atļauts 4 riepas gadā aizvest uz šo rūpnīcu un bezmaksas atdot. Es vēroju, ka mežmalas ir pilnas ar nolietotām riepām arī Tukumā. Šis ir sāpīgs jautājums un visai sabiedrībai ir jāstrādā kopā, skaļi par to runāt, aizrādīt un, iespējams, arī sodīt. Tas pats attiecas arī par postītājiem, kas lauž parkos soliņus, bērnu rotaļu laukumus, apstādījumus Vērmanes dārzā un citos dārzos. Mēdz gadīties, ka cilvēki hortenziju ziedus nolauž kādām vajadzībām. Kad zied rododendri, nereti cilvēki ir ļoti neuzmanīgi, fotografējas un nolauž rododendru ziedus. Tas ir sāpīgi pašiem dārzniekiem, kas ir ieguldījuši lielu darbu. Mēs aktīvi paužam viedokli sociālajos tīklos. Ja mēs visi kā sabiedrība nekautrētos aizrādīt, situācija būtu daudz labāka. Mums visiem būtu jābūt aktīvākiem šajā jomā.

K.E.: Vienu laiku, Vērmanes dārzs apmeklētājiem pa nakti bija slēgts.

A.S.: Jā, tagad tas atkal ir atvērts. Mums ir Ziemeļblāzmas parks, kas tiek slēgts pa nakti. Viens nostāsts ir tāds, ka Vērmanes kundze savā testamentā bija novēlējusi, lai parks ir vienmēr ir atvērts. Tur ir arī privāta teritorija, tāpēc ir sarežģīti saprast kādā veidā mēs varētu aizslēgt šo parku. Kopā ar pašvaldības policiju esam atraduši iespēju sekot līdzi vandāļiem. Beidzot Vērmanes dārzā ir uzliktas novērošanas kameras un var redzēt, kas naktī notiek. Sāpīgi ir tas, ka vienā brīdī šī situācija eskalējas un ar skaļāku notikumu virkni tiek atrasts risinājums. Ļoti gribētu, lai risinājums tiktu atrasts ātrāk, bez skaļiem paziņojumiem.

K.E.: To es Jums novēlu. Liela nozīme varētu būt sabiedrībai, jo ne visiem gribas aizrādīt un raut aiz rokas, ne visiem pietiek drosmes piezvanīt policijai.

A.S.: Jā, tieši tā. Tas ir lielākais aicinājums: nebūsim vienaldzīgi. Mums nevajag riskēt ar savu dzīvību, bet ir institūcijas, kas atbild par kārtību, kam būtu jāziņo.

K.E.: Mēs visi, kuri dodamies dabā, gribam, lai tur ir skaisti. Liela loma tiešām ir sabiedrībai. Noslēdzošais un vissvarīgākais jautājums: kura ir Jūsu mīļākā vieta SIA Rīgas mežu teritorijā? 

A.S.: Mana mīļākā vieta ir Bastejkalns, jo šajā vietā es sajūtu gan vēstures elpu,gan modernismu, gan perspektīvu, gan ainavu. Tur es ļoti labi jūtos, jo Bastejkalnā es vienmēr atpūšos.

K.E.: Liels paldies par sarunu. Aicinu ikvienu izmēģināt audiogidus, ir tiešām interesanti. Dodamies dabā! Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos, Zaļajā zonā bija SIA Rīga meži valdes locekle Anita Skudra. Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt