Zaļā zona. Sarunas. 4. sērija. Intervija ar Liliju Apini un Solvitu Kostjukovu.

Eiropas Hitu Radio sadarbībā ar STORY HUB un biedrību “Vides Vārds” uzsāk jaunu projektu “Zaļā zona”, kurā aicināsim mainīt savus ikdienas paradumus, lai mēs dzīvotu zaļākā pasaulē.

Reklāmas aģentūras TBWA Latvija radošais direktors Kaspars Eglītis ir pilsētnieks, kurš ikdienā nodarbojas ar reklāmu un komunikāciju, bet ar vidi viņu saista pats galvenais fakts – viņš tajā dzīvo. “Zaļās zonas” podkāstā viņš aicinās uz sarunām dažādus ekspertus un personības, kas atklās, ko mēs savā ikdienā varam darīt, lai teoriju par dabu, dzīves stilu un aprites ekonomiku pārvērstu praksē. Šo sarunu transskriptus lasi portālā “Vides vēstis”!

 

Kaspars Eglītis: Tagad mēs dzirdam tādus terminus kā aprites ekonomika, zaļais kurss. Ko tas viss nozīmē un kas man no tā tiek, par to arī šodien parunāsim. Pie manis studijā ir divas brīnišķīgas dāmas – Lilija Apine, vides zinātniece, eksperte vides zinātnes un aprites ekonomikas jautājumos, un Solvita Kostjukova, zaļo tehnoloģiju uzņēmuma “Alīna” līdzizveidotāja un valdes priekšsēdētāja.

 

Pieminēju aprites ekonomiku kā terminu – kas tas ir un kā tas radies?

 

Lilija Apine: Aprites ekonomika ir ilgtspējīgs apsaimniekošanas modelis, kurā mēs cenšamies neradīt atkritumus. Viena procesa atlikumus izmantojam citam procesam kā izejvielu. Cenšamies jebkuru materiālu lietot ilgāk, noturēt apritē, ilgāk izmantot un vienlaikus nodrošināt, lai nerastos nekāda negatīva ietekme uz vidi.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka tam ir nepieciešama vesela infrastruktūra, lai pārstrādātu, lai mainītu domāšanu pēc būtības.

 

L.A.: Jā, tam ir nepieciešama infrastruktūra, normatīvie akti, mēs esam pašā ceļa sākumā.

 

K.E.: Es saprotu, ka 2030. gads varētu būt tas, kurā mēs būsim tikuši daudz tālāk uz šī ceļa.

 

L.A.: Eiropas Savienība – varbūt, bet Latvijā tās lietas tik ātri nenotiek. Rīga tagad beidzot mainīsies uz labo pusi. Patiesībā Rīga, ja mēs runājam par atkritumu šķirošanu, bija galvenais bremzējošais faktors visai Latvijas statistikai.

 

K.E.: Kāpēc?

 

L.A.: Tāpēc, ka šķirošana nebija pieejama visiem cilvēkiem.

 

K.E.: Tagad ir pieejama?

 

L.A.: Nē, vēl nav. Ceram uz jauno Rīgas vadību, kur ir apņēmīgi cilvēki.

 

K.E.: Man tās četras miskastes ir.

 

L.A.: Tev ir paveicies, citiem nav. Citiem ir jāiet meklēt, kur izmest, bet tie ir tikai entuziasti, kas to dara.

 

K.E.: Kā vispār mainīt cilvēka domāšanu?

 

Solvita Kostjukova: Cilvēku domāšana ir ne tikai domāšana, tā arī ir uzvedība, paradumi, kultūra, ko esam mantojuši. Es varu no personiskās pieredzes dalīties – jāmainās ir paaudzēm. Tajās ģimenēs, kur ir bērni, viņi ir tie, kas ievieš jaunos paradumus. Tas notika arī manā mājsaimniecībā, tie ir viņi [bērni], kas pieņem lēmumus, sākot ar atkritumu šķirošanu un beidzot ar izlaidumu – nepirks jaunu kleitu, jo tas ir tikai viens pasākums, bet aizies pie manas draudzenes skapja un izvēlēsies kaut ko.

 

K.E.: Kāpēc tieši bērni?

 

S.K.: Viņi, man šķiet, ir plastiskāki uz jaunu paradumu maiņu.

 

K.E.: Tas ir populāri, ka jaunieši šobrīd ļoti iestājas [par zaļo domāšanu], vai tas ir vilnis, kas ir paķēris līdz šīs darbības?

 

S.K.: Teiksim, ja skatās uz šo, vai tas ir populāri, tur arī ir vairāki slāņi. Informācijas pieejamība, blogi, influenceri, ir tādi, kas saka: “Šķirojiet atkritumus!” un ir arī Grēta, kas to skatās dziļāk. Arī skolu programmas sāk to ieviest, pat bērnudārzā vismaz reizi gadā ir projekts par aprites ekonomiku. Par to, ka, izdarot savas personīgās izvēles, viņi var ietekmēt lielākus procesus. Viņiem tas ir arī vajadzīgs, citādāk viņiem šķiet, ka viņi ir maziņš, nenozīmīgs cilvēciņš, bet, ja viņiem pastāsta, ka viņi var izdarīt lielas lietas, izdarot savas ikdienas izvēles – no kā viņi dzer, vai pērk plastmasas pudeles, vai ņem līdzi krūzīti, vai pērk daudz drēbju vai iet uz second hand veikaliem. Kas mani pārsteidz, ka tas tagad ir ļoti populāri jauniešu vidū. Viņiem nav aizspriedumu izmantot jau radītus resursus un lietot tos vēlreiz.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka ne tikai tāpēc, ka 90. gadi šobrīd ir modē un tur to var atrast, bet arī tāpēc, ka jaunieši domā, ka šīs drēbes var otrreiz izmantot?

 

S.K.: Viņiem jau ir mainījusies pasaules uztvere, ka nav svarīgi, kas tev ir mugurā, bet svarīgi, kā tu atstāj savu ietekmi. To es esmu ievērojusi. Varbūt es dzīvoju burbulī…

 

L.A.: Sabiedrība jau evolucionē, mainās vērtības.

 

S.K.: Es vēl redzu, kad mēs augām, tad resursu nebija tik daudz un patērētāju kultūras nebija. Tu tiešām līdz pēdējam izmantoji katru lupatiņu. Ja tev bija maisiņš, vecmāmiņa to mazgāja, karināja un tad tur veidojās tāda kā sasaiste ar veco paaudzi un jauno, ka Tev nevajag tik ļoti tērēt resursus. Es esmu tā paaudze, kas ir patērētājkultūra.

 

K.E.: Tāpēc, ka mums nebija?

 

S.K.: Mums nebija, tāpēc mēs visi bijām izsalkuši. Man arī ir tādas draudzenes, kuras ir ļoti atbildīgas pret vidi, un ir tādas, kas ir patērētāji. Viņai [svarīgs] ir dizains, viņa nevar citādāk, jo viņa ir influencere. Tad tu redzi, ka viņa pat sāk mainīt to uzskatu par to, ka nevajag radīt jaunus resursus, ka vajag izmantot jau esošo.

 

K.E.: Tas mērķis liekas ļoti tālu tajā visā, kas skar aprites ekonomiku, visu laiku tie cipari, ko es dzirdu, ir pēc desmit gadiem, pēc divdesmit gadiem, pēc trīsdesmit gadiem. Vai mūsdienu sabiedrības loceklis vispār spēj domāt tik tālās kategorijās? Jo nav sajūtas, ka tas mani skars, un tādas lielas izmaiņas, es pieļauju, dabā mūsu paaudze īsti jau nepiedzīvotu, ja mēs neko nemainītu.

 

S.K.: Jā, es piekrītu, tie desmit gadi ir daudz no vienas puses, un no otras puses, tie, kas šajā nozarē kaut ko dara, var tikai desmit gados ieskrieties, lai kaut ko plānotu. Līdz ar to sabiedrībai, tiem pašiem jauniešiem, ir svarīgi redzēt to ātro rezultātu. Tā pati atkritumu šķirošana – tu dabū kaifu, viņi sašķiro, viņi to izdara. Tas ir maratons tāpat kā jaunu tehnoloģiju ieviešana, kas ir mana ikdiena.

 

K.E.: Eiropas zaļais kurss, kas tas tāds ir?

 

L.A.: 2019. gadā Eiropas Komisija nolēma, ka ir jāveido šāda stratēģija, ka mums aktīvāk jāvirzās un jārisina jautājumi, kas sasaitīti ar vidi un vides aizsardzību, un šāda stratēģija tika izveidota, un no tā arī izriet aprites ekonomikas veicināšana visā Eiropas Savienības līmenī.

 

K.E.: Tieši tik vienkārši. Kas ir tie galvenie punkti, lai tas darbotos?

 

L.A.: Eiropa Savienība plānošanas līmenī vairāk runā par finansēm, kādām lietām mēs atvēlēsim [finansējumu] no kopīgā budžeta.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka ir tāds liels katls, no kura nāk infrastruktūra, lai pēc tiem desmit gadiem mēs būtu tālāk šajā ceļā?

 

L.A.: Protams, galvenais jautājums ir klimata pārmaiņu mazināšana, lai mēs sasniegtu visus ambiciozos mērķus, kas ir nosprausti, un aprites ekonomika ir viens no veidiem, prasībām, lai mēs mazinātu klimata pārmaiņas. Zaļais kurss ietver to, ka tiek palielināts kopējais budžeta apjoms, kas tiks novirzīts tieši klimata aktivitātēm.

 

K.E.: Piemēram, tāds otrreizējo izejvielu tirgus Latvijā ir salīdzinoši mazattīstīts, kam būtu jānotiek, lai tas progress notiktu ātrāk?

 

L.A.: Ir jānotiek dažādām lietām. Pirmkārt, šobrīd esošie normatīvie akti vispār nav pietiekami stimulējoši šādām aktivitātēm. Otrkārt, ar depozītsistēmu, kas mums tagad tiks ieviesta, varētu būt labāk. Piemēram, šobrīd ir paredzēts, ka tikai līdz 5 % pudeļu tiks uzpildītas atkārtoti, kas ir ļoti maz. Pārējās visas tiks sasmalcinātas. Tiks tērēta enerģija, lai to darītu, kaut kur vestu, pēc tam pārkausētu, un tas viss radīs emisijas, tāpēc maksimāli jācenšas vairākkārt uzpildīt. Citās valstīs mērķi esošajās depozītsistēmas ir daudz lielāki.

 

K.E.: Tur jau sanāk, ka ir divas puses. Viena, kā es saprotu, ir – mums vajadzēja kādus 20 gadus, lai nonāktu līdz šai lietai. Lietuvieši un igauņi jau tur ir, citam vairāk kļūdu, citam mazāk, mēs tagad arī tur būsim. Es pieļauju, ka ir arī uzņēmēju puse, kas ilgtermiņā investējusi lielus līdzekļus, lai ražošana būtu tieši tāda. Pēkšņi ir jābūt citādāk, varbūt tas ir viens no faktoriem, kāpēc.

 

L.A.: Man grūti teikt, kāpēc atkārtotajai uzpildīšanai ir tik zemi mērķi. Droši vien tur ir ražotāju lobijs iekšā. Iemesls kāpēc depozītsistēma ir tik vēlu, visticamāk, tāpēc, ka bija lielas investīcijas atkritumu poligonos un automātiskās šķirošanas līnijās. Faktiski depozītsistēma novirza lielu daļu no materiāla projām, un tad šķirošanas līnijām zūd jēga un investīcijas neattaisnojas, un cik, es saprotu, tas bija viens no faktoriem, kāpēc visu laiku tas tika nobīdīts malā, kāpēc vēl nē un nē.

 

K.E.: Nosauciet dažus labus aprites ekonomikas piemērus tepat Latvijā, kas mums varētu būt!

 

S.K.: Aprites ekonomikas mazais piemērs ir arī mana pirmā uzņēmējdarbības pieredze. Man bija sociālais uzņēmums “Lude”. Mērķis bija nodarbināt seniorus. Mēs sākām no biznesa viedokļa no nepareizās puses – nevis mums ir produkts, kurš risina kādu problēmu, bet mēs gribējām nodarbināt tieši seniorus. Atradām, ka seniori var aust, un izvēlējamies, ka viņi audīs no tekstila ražošanas pārpalikumiem un t-krekliem, kas ir nodoti atpakaļ [pārstrādei]. Tad tika veidoti dizaini un austi paklāji. Latvijā bija laimīgi, ka mēs savācam ražošanas atkritumus, mums pat ziedoja mežģīnes no atlikumiem daudzu tūkstošu vērtībā. Mēs audām mežģīņu paklājus, kas bija ļoti ekskluzīvi. Paņem nevienam nevajadzīgu lietu, radi jaunu pievienoto vērtību un ielaid atpakaļ tirgū. Ja mēs skatāmies uz tādiem lieliem nākotnes projektiem. Piemēram, ja tu būvē māju, elektroniski uzskaiti visus materiālus, kas tajā mājā ir – lai pēc 100 gadiem, kad tu viņu demontētu, tad tu zinātu, kas tajā mājā ir – tas būtu kā tāds audits.

 

K.E.: Pēc 100 gadiem, lai demontētu? Kā tas darbojas?

 

S.K.: Teiksim, šie principi Dānijā jau ir ieviesti. Tu cel māju, reģistrē visu, no kā sastāv telpa un tad, kad demontē, tu viņu izjauc un zini, ka no šīs mājas vari izmantot, teiksim, sijas, šādu konstrukciju, tādu konstrukciju un veidot kaut ko citu, kā arī tu zini, cik tur ir kaut kas kaitīgs vai nekaitīgs un ar kādām metodēm vari to pārstrādāt. Vēl par piemēriem – ir šie kustību veikali, piemēram, “Otrā Elpa”, viņi ir tādi flagmaņi Latvijā. Viņi mantas, kuras mums nevajag, vēlreiz tirgo, ziedo, tur arī rodas jauna pievienotā vērtība tiem produktiem. Vēl ir uzņēmums, kas strādā ar dabiskiem eļļu polimēriem, no kā rada putas – kā polsterētās švammes, uz kurām var sēdēt, vai cietākas putas, no kurām rada sērfošanas dēļus. Viņi ir informācijas telpā, par to ka ir noteikta tipa polimēru atkritumi, kuriem būs depozītu sistēma, tiek izstrādāti produkti, no kuriem varēs veidot jaunus produktus.

 

K.E.: Ir ļoti populāra veloskūteru noma. Man nepieder – es nomāju un šķiet, ka pasaules tendence aizvien vairāk virzās uz to, ka gan automašīnas, gan veloskūteri, gan dažādi mocīši tiek īrēti, jo tas ir ne tikai ekonomiski izdevīgāk, bet arī dabai daudz draudzīgāk. Vēl viena lieta, kas šķiet ļoti forša, ir beziepakojuma preču veikali un visām dāmām labi zināmā “AndeleMandele”.

 

L.A.: Aprites ekonomika sākumā, kad viņa radās – tad bija vienkārša doma – ka viena procesa atlikums kļūs par cita procesa izejvielu. Bet tagad ir evolucionējusi tā, ka tur ir gan ekodizians – pārdomāt visu, lai saražotu no mazāk resursiem, ilgspējīgāk, bez toksiskā vielām, bez ietekmes uz vidi. Mums vajag atdalīt ekonomisko aktivitāti no oglekļa emisiju līknes. Šobrīd tas iet līdzās, mums ir ekonomiskā izaugsme, siltumnīcas efekta gāzes iet tāpat augšā. Ideja savā ziņā ir diezgan utopiska – atdalīt šīs līknes. Tas veids, kā to darīt, ir, ka ekonomiskā aktivitāte pāriet uz pakalpojumiem, kuros nav nepieciešams iegūt resursus un pārnest zemes dzīles. Mums nevajag katram savu urbi, bet ir uzņēmums, kuram ir viens un viņš efektīvi to izmanto.

 

K.E.: Tas tiešām ir daudzkārt lētāk. Cilvēki Covid-19 laikā ir apguvuši internetu daudzās lietās, es to interpretēju kā daļu no aprites ekonomikas, ka es nebraucu pakaļ, ka man kāds kaut ko piegādā, atved papīra maisiņā. Aizvien vairāk un vairāk cilvēki atsakās no automašīnām, it sevišķi, pilsētas centrā dzīvojušie.

 

L.A.: Par beziepakojuma veikaliem, atceramies, ka tas samazinājums ir hierarhijas augšgalā, kur mums ir iespēja vispār neradīt problēmu, ko pēc tam darīt ar to materiālu – kā mēs varētu viņu izmantot. Tev ir iespēja aiziet uz veikalu, nopirkt un neielikt maisiņā, jo banānam jau ir savs, dabiskais iepakojums.

 

K.E.: Aiziet uz veikalu vai aizbraukt ar izīrētu veloskūteri un to vienu maisiņu, kas ir mājās.

 

L.A.: Jā – tad atkrīt virkne problēmu pēc tam. Šķirošana ir tas, kad jau ir radīta problēma.

 

K.E.: Mēs šodien daudz runājam par atkritumiem. Es nesen dzirdēju stāstu, ka Āzijā, es gan nezinu vai patiess, dažas valstis sūta prom savus atkritumus uz citām valstīm. Vai mēs ar to nodarbojamies, vai mums pastāv ar Latviju saistīts tāds imports/eksports? Vai mēs vedam kaut ko prom uz citurieni?

 

L.A.: Jā, mēs vedam prom elektroatkritumus, jo tas nav arī loģiski – būvēt visu veidu pārstrādes rūpnīcas. Tas nav labi un nav ētiski, morāli sūtīt šīs lietas uz 3. pasaules valstīm, kur viņiem nav jaunāko, modernāko iekārtu, kur viņi drošā veidā varētu pārstrādāt. Plastmasu ieved šeit, jau daudzas reizes ir bijuši ugunsgrēki.

 

K.E.: Es esmu par riepām dzirdējis.

 

L.A.: Kāpēc sadeg? Ilgstoši ir bijis uzkrāts, kāds ir labi nopelnījis, jo ir ievests no Zviedrijas vai citurienes.

 

K.E.: Pie mums ved, jo mums ir tādi uzņēmumi, kas nodarbojas ar pārstrādi?

 

L.A.: Tur ir milzīga problēma. Ir fiktīvie uzņēmumi, kuri it kā saņem atļauju, es nezinu, kā viņi pierāda, ka viņu rīcībā ir spēja izdarīt. Tad viņi ieved, viņiem samaksā lielu naudu, ilgus gadus glabā, pēkšņi ir ugunsgrēks, tad viņi nobankrotē un viss pazūd.

 

K.E.: Tas nozīmē, ka, lai to izskaustu, ir nepieciešams lielāks kontroles mehānisms?

 

L.A.: Vispār vajadzētu to aizliegt.

 

K.E.: Es pieļauju, tā arī daļa no kaut kādas sistēmas, ka tā tas vienkārši ir.

 

L.A.: Jābūt kārtīgai, lielai, normālai rūpnīcai. Kur ir skaidrs, ka tur var vest. Nevis kaut kādi mazie darboņi, kuri ir saņēmuši atļauju. Es nezinu, kur ir tie caurumi esošajā sistēmā, nezinu, tur nav kaut kas kārtībā.

 

K.E.: Kā pēdējos gados ir mainījušies Latvijas iedzīvotāju rīcības paradumi par labu videi, ja mēs salīdzina laiku pirms 10 gadiem un tagad? Labi, mēs redzam, ka ir parādījušies elektroauto, kā pilsētnieks es viņus pamanu arvien vairāk. Kas vēl? Beziepakojuma veikali.

 

L.A.: Nu jā, bet tas ir tā ļoti margināli. Tur iet entuziasti un nejaušie, kas iemaldījušies.

 

K.E.: Labi, viens ir atkritumu apsaimniekošanas piemērs, var redzēt, to, ka ne visiem, bet jau salīdzinoši daudziem ir šīs četras, trīs, sliktākajā gadījumā divas miskastes, kurās var mest.

 

L.A.: Daudziem ir savas ūdens pudeles līdzi, sava kafijas krūzīte, ar savu auduma maisiņu iet iepirkties. Bet nu tādās lielās lietās diemžēl pārmaiņu nav. Cilvēkiem vieglāk pieķerties redzamiem sīkumiem, bet neviens negribēs atteikties no tā ekstra lidojuma, izklaides brauciena.

 

S.K.: Vai augļiem no eksotiskas valsts. Piemēram, tagad nopirkts ābols un uz ābola uzlīmēts, ka tas nāk no Jaunzēlandes. Principā tūlīt ir ābolu sezona. Tu apspriedies ar visiem, cik reāli tas ābols ir dārgs? Ja viņš tur ir uzaudzēts un ir atceļojis.

 

K.E.: Bet tas ir slikti, ka es viņu ēdu?

 

S.K.: Zini, mēs aizejam uz veikalu un redzam, ka veikalā stāv Latvijas, Polijas un Jaunzēlandes ābols. Un Jaunzēlandes vissmukākais.

 

K.E.: Poļu vislētākais.

 

S.K.: Poļu vislētākais, latviešu es varu noraut sev dārzā, un nopērc Jaunzēlandes. Bet, ja viņam cena būtu atbilstoši, cik viņi CO2 ir radījuši savā ceļā, tad tas Jaunzēlandes ābols būtu tādā cenā, ko mēs atļauties nevarētu.

 

L.A.: Bija sarēķināts – vai ir izdevīgāk pirkt bioloģiski audzētu no Spānijas vai konvenciālo no Latvijas, tad vidēji tomēr labāk ir no Spānijas.

 

K.E.: Kāpēc?

 

L.A.: Jo bioloģiski audzēts. Te uz vietas varbūt ar pesticīdiem ir apstrādāts.

 

K.E.: Bet tam visam pamatā ir cena, tāpēc, ja tu tiešām gribi iepirkties tajos pašos, trešo reizi pieminētajos beziepakojuma veikalos, ja tu gribi ēst bioloģisku pārtiku, dzīvot zaļu dzīvesveidu, tas viss maksā ārkārtīgi dārgi.

 

S.K.: Jā, tas ir ekskluzīvs dzīvesveids.

 

L.A.: Cēlonis tam ir, ka subsīdijas nav īstajā vietā. Latvijā ir nesamērīga situācija, kāpēc subsidē tik ļoti konvenciālos lauksaimniekus, bet bioloģiskos nē?

 

S.K.: Šos 10 gadus strādājot pie tehnoloģijām, izbrauc ārpus Rīgas, tu ieraugi, ka ir noslaucītas viensētas, meži un tur ir mono kultūras. Tad aizbrauc uz ezeru, kas vienmēr ir bijis dzidrs, un tas vairs nav dzidrs, un tagad tas viss plūst iekšā tajā ezerā un viss aizaug.

 

K.E.: Jāmaina subsīdiju sadalījums?

 

L.A.: Jā, bet varbūt vienkāršākā būtu tā lieta, ko tu minēji – CO2 nodoklis, bet tā strikti. Skatoties uz to dzīves cikla aprēķinu. Tas maksā tieši tik, cik maksā. Bet, protams, tur rodas sociālas problēmas, dzīves dārdzība pieaug, bet īstenībā mēs dzīvojam uz nākamo paaudžu rēķina.

 

S.K.: Tur ir arī tās sociālās aktivitātes, ka to cenu tomēr neuzliec kā nodokli, piespiedu kārtā, jo mums tomēr ir ļoti daudzas neaizsargātās grupas, par kurām mums ir jāuzņemas atbildība. Tas, ka tu informē – ka šis nāk no turienes, un viņa CO2 ir šāds, un sliktā ietekme, ko tu izdari, ir šāda. Jo tas kļūst arvien populārāka. Līdz 2030. gadam mēs būsim iemācījušies rēķināt un veikt dzīves cikla analīzi. Būs rīki – nofotografēsi savu ābolu un tu jau varēsi sarēķināt, cik liela negatīvā ietekme uz vidi ir radīta. Jātiek klāt cilvēkam ar ļoti personīgiem piemēriem un jāizglīto.

 

K.E.: Lielā cenas starpība liek padomāt divreiz, iespējams, pieņemt mazāk populāru lēmumu un nopirkt to ābolu, kurš to CO2 ir piedzīvojis vairāk, jo tas ir lētāks un es nevaru atļauties vairāk.

 

S.K.: Tāpēc es saku, ka tas nav par to, ka tu maksā, un tas ir dārgāk, bet tas, ka tu zināsi, ka tas ir radījis lielāku problēmu taviem mazbērniem tādēļ, ka tu izdari šo izvēli ābola dēļ. Nu, ja Tevi spiež situācija, šo izvēli izdarīt – labāk es pabaroju savus bērnus šoreiz, mani mazbērni pēc tam, lai tiek galā.

 

K.E.: Tas ir par to domāšanu, ko es minēju, domāšanu paaudzēm, nākotnē – 100 gadus, 150 gadus. Pasaule ir pietiekami ātra šobrīd, lai mēs knapi izdomātu to, kas būs pēc 2 gadiem.

 

L.A.: Pēdējos gadus darbojos ar kampaņām, sabiedrības izglītošanu – ņemt savu maisiņu, likt savā burciņā utt. Visu laiku es saskaros, ka prasu neiespējamo no cilvēka. Iedomājies, vai tiešām varam gaidīt, ka vidējais latvietis speciāli brauktu uz beziepakojuma veikalu, tur nav, kur novietot auto, nav blakus aptiekas, nav bankomāta, ilgāk jāpavada laiks, tur nebūs visu to produktu, ko tu gribi, tev tāpat būs jābrauc uz veikalu. Ir jābūt no valdības, no pārvaldības puses diezgan masīvai rīcībai, lai [iepirkšanos] padarītu reāli ērtu, lai tu aizej uz savu lielveikalu, un tur arī ir bez iepakojuma [opcijas].

 

K.E.: Bet statistika iet uz augšu, 65 % sabiedrības mājās ir maisiņš maisiņiem. Tātad lielākā sabiedrības daļa tur maisiņus.

 

S.K.: Jā, ir tie maisiņi. Vismaz vēlreiz izmantot kaut kur.

 

K.E.: Es atceros, ka kādreiz tirgū varēja nopirkt biezās plēves maisus ar plastmasas rokturiem, viņi pat vienu brīdi bija stila ikona. Cilvēki ar viņiem staigāja pa ielu, tas man ir – tas ir mans maisiņš. Un staigāja gadiem, tur bija visādas sievietes saulrietā, pilnīgi melns. Tad vienā brīdī tas palika pie tā, ka katrā veikalā Tev dod tos plānos maisiņus.

 

S.K.: Jā, protams, man šķiet, ka visi izbaudīja – tev ir maisiņš, tu vari dabūt, cik tu gribi. Tagad ir tā, ka gurķus krāmē mugursomā, kaut ko bāz kabatās.

 

L.A.: Es gribēju vienu lietu piebilst par atkārtoto izmantošanu, ka ir arī jāpiedomā aprites ekonomikā, lai mēs neaizejam nedaudz par tālu. Jo ir cilvēki, kuri saka, OK, es nopērku iepakojumu, redz, kā es izmantošu, izmazgāšu un lietošu vēl. Bet ir situācijas, kur tas reāli kaitē veselībai. Bieži vien iepakojums nav paredzēts aukstām vai zemām temperatūrām.

 

K.E.: Kā to var zināt?

 

S.K.: Dažiem ir marķējumi uz iepakojuma. Nevar zināt.

 

L.A.: Pēc konkrēta plastmasas veida.

 

K.E.: Un tas jau paliek pārāk sarežģīti.

 

L.A.: Tieši tā. Tas viss īstenībā ir ļoti sarežģīti. Tu nevari no cilvēka prasīt visu pārzināt. Piemēram, nav pārāk labi likt putuplastā eļļainus ēdienus tāpēc, ka tieši ar taukiem notiek reakcija un sāk noārdīties toksiskas vielas.

 

K.E.: Putuplastā – tas skaitās arī pusdienu kārbiņas?

 

L.A.: Jā. Un tur nedrīkst likt karstu. Un pārtikas plēve arī ir nestabils materiāls. Pārtikas plēvi nedrīkst likt saldētavā, kas pieskaras pārtikai.

 

K.E.: Tātad vispareizāk būtu, es aizeju uz veikalu, nopērku, piemēram, ievārījumu, izēdu ievārījumu, izmazgāju burciņu. Un tad, pērkot salātus vai jebko citu, lieku tajā burciņā?

 

L.A.: Protams, stikls ir visdrošākā izvēle. Smagāks, ja jātransportē.

 

K.E.: Mazākais no ļaunumiem. Nu labi, mēs pieskārāmies šai tēmai – ja gadījumā, mūsu klausītāji jau šodien būtu gatavi sākt pielietot kādus no šiem te aprites ekonomikas principiem. Kas varētu būt vienkāršās lietas, ko es ikdienā varu darīt? Labi, maisiņš maisiņiem tas ir skaidrs, kas vēl?

 

S.K.: Izvēle par labu sabiedriskajam transportam.

 

K.E.: Šobrīd tas gan ir diskutabli.

 

S.K.: Šajā situācijā, tas ir diskutabli, ir grupa, kurai nevajadzētu lietot sabiedrisko transportu. Tas ir vispārīgi. Sabiedrisko transportu izvēlēties nomainīt, tu iegūsi arī laiku, kaut vai lasīšanai. Ir izvēle pēc iespējas mazāk pirkt, tādā veidā tu ietaupi ļoti daudz naudiņas. Man ir draugu ģimene, viņi dalās ar mašīnu, ir uztaisījuši grafiku, tādā veidā viņi ietaupa daudz līdzekļu par mašīnas apkopi un mēneša maksājumus, cik tā mašīna maksā.

Es domāju, ka pārtika ir tā, kur mēs ļoti daudz CO2 emisijas radām. Ēst mazāk gaļas, nav jāēd 3 reizes dienā. Tas arī lētāk būtu, jo, lai saražotu gaļu, iztērē visvairāk CO2, ja vēl viņu izmet, tad tie pārtikai ir vidēji kaut kādi 4kg CO2, gaļai tie ir kādi 13 kg CO2.

 

K.E.: Var pārstrukturizēt savus ikdienas tēriņus, neēst gaļu katru dienu, lai varētu atļauties Latvijas ābolus, piemēram.

 

S.K.: Vai arī atļauties Latvijā audzēto vistiņu, kas ir ļoti garšīga.

 

L.A.: Bet tad Jūs pieskārāties vienai dilemmai, kas saucas atsitiena efekts. Tajā brīdī, kad mēs kaut ko ietaupām, mēs gribam to iztērēt. Un tad iztērējot tāpat rodas emisijas. Respektīvi, pirkt mazāk, strādāt mazāk, vairāk pavadīt laiku ar savu ģimeni un draugiem, doties mežā, nevis braukt uz Turciju vai kaut kur citur.

 

S.K.: Vairāk sportot.

 

K.E.: Latvijā [ir] uzņēmums, kurš ražo eko trauku mazgāšanas ziepes, lielākoties pudelītēm ir dozatori. Tas nozīmē, ja ir dozators, tas arī ietaupa ne tikai naudu, bet arī pašu līdzekli, mēs pērkam mazāk. Dušas želejām arī var nopirkt atsevišķu dozatoru, es tā daru pats, es tiešām iztērēju mazāk. Tīrot zobus, mēs varam ūdeni netecināt. Man patika tā doma par to automašīnas dalīšanu uz diviem, un tas patiesībā paģēr arī to, ka var nopirkt foršāku mašīnu. Var nopirkt elektroauto. Jo elektroauto ir dārgs, bet, ja man viņu nevajag katru dienu, bet, piemēram, pusi no nedēļas. Ekspluatācija ir lētāka, stāvvietas ir bez maksas, sastrēgumos var braukt pa sabiedriskā transporta joslu, un varbūt uz divām ģimenēm jānopērk viens elektroauto?

 

L.A.: Jā, laba doma.

 

S.K.: Un tad katru otro nedēļu tiec kaut kur aizbraukt (smejas).

 

K.E.: Tur var dalīt – pāra, nepāra datumus.

 

S.K.: Tur atkal ieslēdzas plānošana, kas vispār ir ļoti laba lieta. Tagad, kad šis Covid-19 laiks mums visiem liek plānot iepirkumus – uz nedēļu, divām uz priekšu. Tas ļoti labi ietaupa līdzekļus, ka nav ekspromta pirkumu. Mēs arī pārgājām uz piegādi mājās, ka tev visu noliek pie durvīm un man patīk, ka “Rimi” iepako papīrā. Arī brīvdienu plānošana. Tu gribi kaut ko sev nopirkt, piemēram, apģērbu, tad tu tā domā, cik reizes es to uzvilkšu, kur es to uzvilkšu, un tad jau tu aizej līdz tam, vai man tiešām to vajag. Un tad tu izej no veikala [neko nenopircis].

 

L.A.: Un vai tas saskan ar visām manām pārējām drēbēm.

 

K.E.: Bet tur atkal var uz pusēm pirkt.

 

S.K.: Un tas ir, ko manas draudzenes dara, viņām ir viens skapis, ko viņas dala.

 

K.E.: Modē mūsdienās ir lielāka izmēra drēbes, nekā vajag. Man bieži ir brīnišķīga situācija pašam ar sievu, ka mani džemperi vai mani krekli nonāk otrreizējā lietošanā viņai. Un izskatās vēl aizvien stilīgi, interesanti un labi. Tā kā būtībā arī to var darīt. Katrā ziņā tās lietas nav tik sarežģītas, tas viss ir iespējams. Katrs mazais sīkums to pasauli, lai arī šķietami primārā līmenī, varbūt tik nejūtami, vairāk ekonomiski padara labāku un vienīgais, kas atliek, mēģināt to visu pamazām ieviest, pa mazam, mazam solītim. Iespējams, kādam sākumā tas būs papīra maisiņš, citam mazāk gaļas vai lielāka lieta – automašīna uz divām ģimenēm.

 

L.A.: Vai nosiltināta māja.

 

K.E.: Paldies jums!

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Atbildēt