Zaļā zona. Sarunas. 39. sērija. Intervija ar Lauru Treimani.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona.

Nereti uzskata, ka zaļās lietas vislabāk apgūt bērnībā. Dažādi konkursi, akcijas, kampaņas tiek organizētas tieši bērniem un jauniešiem. Mājās no sēkliņas uzaudzēt gurķi, sacensties ar paralēlklasi par to, kuri vairāk sakrās izlietotās baterijas nodošanai. Tā ir aizrautīga nodarbe sākumskolā un pamatskolā. Bet kā no aizrautīga, zaļi domājoša bērna kļūt par dabai draudzīgu jaunieti un vēlāk pieaugušo?  Vai zero waste aktīvisti skolās tiek apsmieti vai uzlūkoti ar apbrīnu?  Saruna Zaļajā Zonā ar Lauru Treimani no Pasaules Dabas fonda.  Sveiki, Laura!

Laura Treimane: Čau, čau!

K.E.: Interese par vides tēmām Latvijas jauniešu vidū. Kāda tā šobrīd ir?

L.T.: Vēlējos sākt ar to, ka Pasaules Dabas fonds maijā publicēja pētījumu par šo tēmu. Diemžēl, mums nav īsti datu ko salīdzināt, jo līdzīgi pētījumi iepriekš nav veikti. Palūkojoties uz datiem Eiropā vai kopumā pasaulē: jaunieši ir vairāk tendēti uz vides jautājumiem, vairāk izglītotāki un vēlas vides jautājumus īstenot praksē. Noskaidrojās, ka lielākajai daļai jauniešu rūp kas notiek ar Latvijas nākotni. Rūp arī tas, ka valdība un sabiedrība iesaistās gan lokālo, gan globālo krīžu risināšanā.

K.E.: Salīdzinot paaudzes: tajā laikā, kad es biju jaunietis, man un draugiem bija pilnīgi citas intereses. Kas jauniešiem liek pievērsties tik ārkārtīgi nopietniem jautājumiem? Kāpēc jauni cilvēki par to interesējas? Viena no lietām ir mode. Second – hand veikali ar 90.gadu oriģinālajām drēbēm ir moderni. Tiešā vai pastiprinātā veidā, mēs veicinām aprites ekonomiku. Mēs izmantojam šīs lietas otro reizi. Kas vēl ir tās lietas?

L.T.: Vides aizsardzība patiešām ir visai sarežģīta joma, kurā strādāt. Manuprāt, tas nav jautājums par vintage apģērbu, ko iegādājas. Tas ir vairāk par to, ka šie vides jautājumi nāk no visām pusēm, it īpaši pēdējo gadu laikā. Likumdošanas jomā mainās lietas, ar ko mēs saskaramies ikdienā. Par šo tēmu vairāk domā biznesi. Saprotu, ka tā ir jauna biznesa niša, kas spēj piesaistīt jaunus klientus. Arī vides organizācijas strādā vairākus gadus šajā jomā un stāsta par to. Paaudzes mainās. Nākamā paaudze būs vēl zinošāka un izglītotāka vides jautājumos. Manuprāt, esence ir tāda, ka vide ir kas tāds, ko vairs nedrīkst ignorēt. Tas parādās arī mediju ikdienas kārtībā. Piemēram, šodien mēs arī runājam par šo tēmu. Tas ir rādītājs par to, ka vides, dabas un klimata jautājumi paliek arvien augstākā prioritātē.

K.E.: Vai varētu teikt, ka tā ir sasniedzamība? Kad mēs augām, mēs uztraucāmies par matu želejām, mums bija podziņu telefoni. Ne visiem bija internets, bija interneta kafejnīcas. Šobrīd mums vienā iekārtā ir pieejama visa pasaule. Vai tas ir viens no aspektiem?

L.T.: Jā, tas ir viens no ietekmējošiem faktoriem, bet es pieļauju, ka galvenais aspekts varētu būt tas, ka krīzes sāk kļūt pārlieku redzamas. Mēs tās sākam izjust uz savas ādas. Rodas vajadzība pārkārtot savu ikdienu uz citām, alternatīvām izvēlēm. Tas nav tā, ka vienā dienā izdomāju trendus. Tas ir rīks, kā to padarīt par meinstrīmu, bet mēs ar tā palīdzību nelūkojamies uz sasniedzamību. Tā ir problēma, kas ir steidzami jārisina.

K.E.: Mani interesē kāda ir mūsdienu jauniešu domāšana? Vai viņš domā kā pieaugušais? Klasisks cilvēks domā, ka vides jautājumi vēl ir tāla nākotne. Daudzi uzskata, ka viņus tas tiešā veidā neskar: Latvija ir zaļa vieta, mums ir jūra. Lai Dienvidāfrikā domā par to, ka viņiem ir konkrētas stundas, kad drīkst lietot ūdeni. Tā ir viņu problēma, tas mani neskar.

L.T.: Protams, dominē īstermiņa domāšana. Jaunieši vēlas foršākās lietas, bet atšķirība ir tā, ka viņi to izvēlas videi draudzīgākā veidā. Nereti priekšroka tiek dota nevis precēm, bet pakalpojumiem. Aptaujā noskaidrojām, ka vides aizsardzības jautājumu izpratnes ziņā, jaunieši daudz neatšķiras no pieaugušajiem. Par galvenajām vides problēmām tiek minēts atkritumu daudzums dabā, atkritumu nešķirošana, ūdens piesārņojums, ūdens kvalitāte. Pēdējā un pirmspēdējā vietā ir klimats, un dabas daudzveidības samazināšanās. Tās patiesībā ir visizšķirošākās problēmas un krīzes, kas būtu ļoti steidzami jārisina. Tas norāda uz to, ka jauniešiem trūkst dziļākas izpratnes par to, kādas lietas būtu jārisina vissteidzamāk.

K.E.: Kādā veidā viņiem šo izpratni veicināt? Kā ir ar skolām: kādreiz mācīja bioloģiju, bet ko šobrīd māca skolās? Vai ir padziļināta mācība par vidi vai kas cits?

L.T.: Vidējās izglītības standartā, kas ir pieejams mājaslapā www.visc.gov.lv/lv var redzēt šīs vadlīnijas. Ja nemaldos, 34 vietās ir pieminēts vārds ilgtspēja. Uz papīra viss ir kārtībā. Realitātē ir tā, ka vidēji tikai aptuveni 30% jauniešu uzskata, ka mācību iestādēs viņiem pasniedz dažādus vides aspektus labā un teicamā līmenī. Tas nozīmē, ka pārējie 70% ir skaitlis uz kuru jātiecas un jāuzlabo izglītība. Primāri, tas ir jautājums par izglītību (neatkarīgi, kādas paaudzes pārstāvis Tu esi).

K.E.: Tas būtībā ir darbs ar pasniedzējiem un mācībspēkiem?

L.T.: Un ar jauniešiem.

K.E.: Mācībspēki ir tie, kas var iniciēt jauniešus.

L.T.: Tieši tā! Tas ir jautājums par gribasspēku un par pašu pedagogu izglītības celšanu.

 

K.E.: Kā ir ar pētījumu: mēs zinām, ka Latvijā dzīvo gan latviski, gan krieviski runājoši jaunieši. Vai ir kādas atšķirības, vai mēs uz to skatāmies kā uz vienu veselu? Teiksim, latviešu jaunieši šķiro kaut ko mazāk vai krievu jaunieši pievērš kādām lietām lielāku uzmanību?

L.T.: Ja nemaldos, pagājušajā gadā Latvijas dabas fonds publicēja pētījumu par vides aizsardzības jautājumu aktualitāti krievvalodīgo jauniešu vidū. Būtiskas atšķirības nav, bet vislielākā atšķirība bija saistīta ar to, kur tiek iegūta informācija. Respektīvi, krievvalodīgie jaunieši pārsvarā informāciju ieguva no interneta portāliem, kur informācija ir rakstīta krievu valodā. Tā ir vienīgā, būtiskā atšķirība.

K.E.: Kur latvieši iegūst informāciju?

L.T.: No sociālajiem tīkliem, ziņu portāliem, draugiem un ģimenes.

K.E.: Rīcības, kas visvairāk raksturo videi draudzīgo dzīvesveidu? Ko jaunietis uzskata par videi draudzīgu dzīvesveidu?

L.T.: Mēs nejautājām konkrēti par to, kādas, viņuprāt, ir TOP5 rīcības.

K.E.: Kas dominē atbildēs?

L.T.: Mēs jautājām par to, ko viņi paši reāli dara. Nekas pārsteidzošs. 1.vietā: lielākā daļa sarunājas par vides jautājumiem ar draugiem un ģimeni.

K.E.: Jaunieši ir tie, kas iniciē vides sarunas?

L.T.: Jā.

K.E.: Forši!

L.T.: 2.vietā ir preču boikots. Mēs izvēlamies neiegādāties kāda konkrēta ražotāja preces vai pakalpojumus, tikai tādēļ, ja tas neatbilst mūsu uzskatiem vai vērtībām.

K.E.: Izklausās nopietni.

L.T.: Jā. 3.vietā ir dalība vides sakopšanas talkās. Tad seko mākslinieciskā pašdarbība, tas patiesībā ir ļoti interesanti. Mēs visbiežāk runājam ar draugiem, kolēģiem un ģimeni par vides jautājumiem, neiegādājamies kādus produktus un mazāk fiziski uzkopjam kādas vietas. 4.vietā ir brīvprātīgais darbs, ko brīvajā laikā dara diezgan daudz jauniešu.

K.E.: Brīvprātīgais darbs vispār ir atsevišķa tēma. Šķiet, ka Latvijā kā brīvprātīgie var strādāt tikai jaunieši, bet pasaulē augstos amatos esoši cilvēki piesakās brīvprātīgajam darbam (arī vides jomās), lai dabūtu ierakstu CV. Lai nonāktu vēl augstākā amatā, tiek novērtēts, ka esi brīvprātīgi strādājis savas valsts, dabas vai kādas organizācijas labā. Cerams, ka Latvijā to no jauniešiem vairāk pārņems arī pieaugušie. Diezgan nopietni. Vai vēl kas dominē? Kā ir ar atkritumu šķirošanu?

L.T.: Atkritumu šķirošana ir Top 2 svarīgākā problēma, jauniešu prāt, Latvijā. Es gan esmu nedaudz skeptiski noskaņota par to, ka mēs sabiedrībā nostādam atkritumu jautājumu tik augstā vietā. Kā jau iepriekš minēju, ir citi vides, dabas un klimata jautājumi, kas ir steidzamāki. Par tiem būtu vairāk jārunā, bet es pieļauju, ka atkritumu tēma ir ļoti redzama.

K.E.: Tas ir viens no veidiem kā varu ieskrieties pa zaļo taku. Es taču redzu atkritumus mājās.

L.T.: Tieši tā! Nereti mēs pieļaujam domu, ka šķirojot atkritumus mēs glābsim klimatu, nenoslīgsim atkritumos. Tā nebūt nav, jo reizēm vides speciālisti atkritumu šķirošanu mēdz dēvēt par pseido risinājumu. Aktritumu šķirošana mūs nepaglābs no pieaugošā atkritumu apjoma. Mēs nevaram mūžīgi pārstrādāt plastmasas iepakojumus vai papīru. Vienā brīdī tas tiks sadedzināts vai nokļūs izgāztuvē.

K.E.: Tas ir stāsts nevis par atkritumu šķirošanu, bet par jaunu atkritumu neradīšanu. Vai varētu teikt, ka jauniešu globālā līdere Grēta Tūnberga ietekmē mūsdienu jauniešu domāšanu? Vai viņa pavelk līdzi plašāku jauniešu sabiedrības daļu?

L.T.: Pavisam noteikti! Jaunieši nav muļķi. Varbūt viņiem trūkst zināšanu par to, ko iesākt un kā mainīt norises. Nedaudz jauniešus pavirzot īstajā virzienā, viņi ņem un dara. Redzot līderi Grētu Tūnbergu, Latvijā ir izveidojusies kustība Fridays For Future Latvia, kur ikviens var darboties un aktualizēt klimata jautājumus. Tas ir lieliski.

K.E.: Ja šobrīd mūs dzird jauni cilvēki, kuri gribētu aktualizēt vairākus klimata jautājumus un iegūt padziļinātu iespēju piedalīties. Kas būtu tās organizācijas Latvijā, kur viņi sastaptu citus jauniešus?

L.T.: Izcils jautājums. Paturpinot par pētījumu: mēs to veicām projekta Aizstāvības akadēmija ietvaros. Šajā akadēmijā mēs nevis fiziski mācāmies kā aizstāvēties, bet mācāmies aizstāvēt savu viedokli. Īstenojot projektu, mūsu mērķis ir censties sniegt visu informāciju, lai jauniešu būtu zinoši, kompetenti, līderi un spētu argumentēti pamatot un aizstāvēt savu viedokli. Jaunieši kopā īsteno dažādus interešu aizstāvības projektus un mācās kā tas notiek reālajā dzīvē. Galu galā, tas ir vienīgi par un ap politiku.

K.E.: Par projektu Aizstāvības akadēmija visu informāciju var atrast internetā un droši pievienoties?

L.T.: Jā.

K.E.: Vai vēl kaut kas nāk prātā? Latvijā jau darbojas Grētas Tūnbergas kustība Fridays For Future Latvia. Tur arī jaunieši var pievienoties.

L.T.: Jā. Ja vairāk par atkritumiem, tad ir biedrība Zero waste Latvija. Facebook ir arī domubiedru grupa, kur ir aptuveni 1300 cilvēku no Latvijas. Biedrībā darbojas forši jaunieši un domubiedri.

K.E.: Kā ir mūsdienu jauniešiem skolās: ja kāds pastiprināti ir pievērsies Zero waste kustībai, kļuvis par vegānu vai zaļi dzīvo. Vai tas šobrīd skaitās stilīgi? Vai pārējie uz to skatās ar smīnu?

L.T.: Es domāju, ka tas varētu būt stilīgi, bet ne tādā izpratnē kā mēs varētu iedomāties. Tas varētu būt sākums kaut kam lielākam. Tā varētu kļūt par sabiedrībā vispārpieņemtu normu, ka mēs piedomājam kā mūsu rīcības ietekmēs vidi.

K.E.: Vai Latvijā šobrīd ir kādi veidi, kā jauniem cilvēkiem tiek iedota balss, lai viņi varētu runāt valstiskā līmenī ar politiķiem un dažādu institūciju pārstāvjiem?

L.T.: Pavisam noteikti, bet trūkst zināšanu. Citā pētījumā atklājās, ka aptuveni 20% jauniešiem ir pilnvērtīga izpratne par to, ko nozīmē būt pilsonim un pilsoniski aktīvam. 57% jauniešu atklāja to, ka viņiem ir visas iespējas iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs, bet tikai neliela daļa to ir darījuši. Respektīvi, tie ir aptuveni 20% jauniešu.

K.E.: Kāpēc tikai neliela daļa?

L.T.: Trūkst prasmju. Aizstāvības akadēmijā mēs mācām kā tas ir jādara un kā jārunā ar ierēdņiem, politiķiem.

K.E.: Vai faktiski ir tāda iespēja?

L.T.: Noteikti!

K.E.: Piemēram, mēs esam 10 cilvēku grupa un gribētu doties pie kāda no ministriem izteikt savu viedokli. Vai jauni cilvēki to var darīt?

L.T.: To var darīt jebkurš Latvijas pilsonis. It īpaši tagad. Piemēram, tuvāko nedēļu laikā tiks izsludināta sabiedriskā apspriešana klimata likumam Latvijā un tur var piedalīties jebkurš. Nav vajadzīgas priekšzināšanas. Galvenais, ka Tev rūp klimats, Tu izsaki savu viedokli un vēlies klimatneitralitāti Latvijā.

K.E.: Iepriekš mēs runājām par dažādiem komersantiem, kas iet līdzi trendiem. Es zinu veikalus, kas piedāvā iemainīt savas iepriekšējās drēbes pret jaunām, iegūstot atlaidi. Vai maksājam papildus par maisiņiem, lai paņemtu drēbes. Skaidrs, kad ir kaut kas moderns, pastāv arī diezgan daudz neīstas zaļās lietas. Es ievēroju, ka vienu brīdi visur pārtikā bija eco un bio. Lai gan patiesībā tur nekas nav, tikai nosaukums. Vai mūsdienu jaunieti var pakļaut šāda veida maldināšanai? Vai jaunieši kopumā ir diezgan zinoši par to, kas ir zaļais dzīvesveids?

L.T.: Tas ir atkarīgs cik jaunietis pats ir zinošs par vides jautājumiem. Es neteiktu, ka jaunieši būtu vairāk vai mazāk izglītītoti par to, ko nozīmē ekoloģisks un neekoloģisks produkts.

 

K.E.: Piemēram, vienu brīdi modē bija joga. Visi jogo.

L.T.: Klau, bet kad tad veselīgs dzīvesveids ir izkritis no modes?

K.E.: Man šķiet, ka 2000. gadu sākumā modē bija ātrās ēdināšanas ķēdes. Kad visiem parādās nauda, sākam dzīvot labāk, tad veselīgais dzīvesveids paliek otrajā plānā.

L.T.: Savu bakalaura darbu es rakstīju par zaļmaldināšanu. Tur bija ļoti interesanti.

K.E.: Ko Tu secināji?

L.T.: Darbā apskatīju zaļmaldināšanu reklāmās. Es nemaz nevarēju iedomāties, ka uz katra stūra mūs ar mārketinga palīdzību cenšas ietekmēt. Liek uzķerties, ka kāds produkts ir ilgstpējīgāks nekā citi.

K.E.: Vai vari minēt kādu piemēru?

L.T.: Piemēram, kosmētikas ražotājs: uz iepakojuma viss zaļš, smukas lapiņas, rakstīts, ka 100% dabīgs, bet tas nenozīmē, ka šis produkts ir ekoloģisks. Ir tiešā un netiešā maldināšana: tiešā veidā pasaka, ka produkts ir ekoloģisks. Savukārt, netiešā veidā zaļā krāsa, lapiņas rada vidējam patērētājam iespaidu, ka produkts ir ilgtspējīgs.

K.E.: Kas vēl ir spilgtākie piemēri? Man kļūst ļoti interesanti, jo mēs visi dzīvojam kapitālisma sabiedrībā un reklāma ir viena no tām lietām, ko mēs sastopam.

L.T.: Es pieļauju, ka gandrīz jebkurš zina par kompāniju, kas ražo ūdeni. Kompānija izveido sertifikācijas sistēmu it kā paslēpjoties aiz citas biedrības. Izrādās, ka tas ir vienīgais uzņēmums, kas ir saņēmis nepieciešamo sertifikātu. Sertifikāts apliecina, ka ūdens ir 100% bio. Tas ir uzskatāms zaļmaldināšanas piemērs. Ūdens pats par sevi nevar būt bio, jo tas ir bio.

K.E.: Daudziem nemaz līdz galam nav nojausma par to, ko nozīmē bio vai eco.

L.T.: Vispār ir ļoti viegli iekrist mārketinga āķos uz to, kas ir zaļš un kas nav. Tas attiecas ne tikai uz produktiem un pakalpojumiem, bet arī uz uzņēmumu rīcībām. Piemēram, kā viņi kompensē savas emisijas. Tas ir ļoti interesants temats klimata kontekstā. Bieži vien mājas lapā ir uzskaitītas darbības, bet nereti veiktie projekti ilgtermiņā tikai palielina emisijas. Ir ārkārtīgi grūti to analizēt, bet lai vienkāršotu procesu: pārtikas precēm ekoloģisks apzīmējums ir tikai zvaigznīšu un lapiņu simbols uz gaiši zaļa fona. Kosmētikas precēm iesaku skatīties sertifikātus. Ir mājaslapa, kur var iepazīties ar sertifikātiem: www.ekomarkejums.lv/ekomarkejuma-zimju-gids/. Sadzīves ķīmijai vispopulārākais ir EU Ecolabel marķējums. Šis marķējums attiecas arī uz kosmētiku, bet ir vēl dažādas citas sertifikācijas.

K.E.: Pieļauju, ka ražotāji apzinās, ka tas ir sarežģīts process pārzināt visus leiblus. Iespējams, tāpēc labāk izmanto vizualizācijas, piemēram, zaļas lapiņas, putniņus un koka logotipus.

L.T.: Sertifikācija maksā naudu, bet ir daudzi pētījumi par to, ka uzņēmumam (ilgtspējas ziņā) ir izdevīgi attīstīt zaļos produktus. Netiešie norādījumi uz to, ka produkts ir zaļš ir pretlikumīgi. Tā tas nedrīkstētu būt.

K.E.: Skaidrs, ka tādas lietas vēl aizvien eksistē. Sabiedrība kopumā, zaļajā domāšanā kļūst zinošāka (ja mēs salīdzinām pēdējos 5 gadus)?

L.T.: Jā, bet tas ir mans subjektīvais vērtējums. It īpaši tagad, jo likumdošanas ziņā tiek aktualizētas dažādas norises. Tas sāk izmainīt mūsu dzīves, mums nākas pielāgoties un iegūt vairāk informācijas (kaut vai pretrunīgu diskusiju rezultātā). Pilsoniskās līdzdalības viena no galvenajām sastāvdaļām ir tas, lai tiktu pieņemti zinātnē balstīti lēmumi. Attiecīgi izvēršot diskusijas, arī jauniešiem ir jābūt kritiski domājošiem, lai klausoties diskusijas viņi neuzķeras uz vienkāršiem saukļiem, bet skatās plašāk uz kopskatu.

K.E.: Ja Tev būtu mūsu klausītājiem (ne tikai jauniešiem) jāiesaka pirmie soļi kādā veidā domāt zaļāk: ar ko viņiem sākt? Kādi būtu Tavi ieteikumi?

L.T.: No savas pieredzes: man vides aizsardzība bija visai sveša vēl pirms aptuveni 7 gadiem. Vispār skolā neko nemācīja un es neko nezināju. Tad es satiku foršu cilvēkus, arī jauniešus. Rokot dziļāk tēmas, es sapratu, ka nav labi. Es ieteiktu paplašināt redzes loku. Jāsaprot, ka jāsamazina ne tikai atkritumu skaits, bet arī jāpievērš uzmanība klimata pārmaiņām, dabas daudzveidības samazināšanās problēmām. Ir arī citas lietas, kuras mēs varam atrisināt.

K.E.: Tieši tik vienkārši.

L.T.: Jā, tieši tik vienkārši. Tad jau pārējais aizies tālāk pats no sevis.

K.E.: Īstenībā tas nemaz nav tik sarežģīti. Kā jau mēs bieži vien Zaļajā Zonā runājam: pietiek sākt vienu lietu mājās, pēc tam tas izaugs līdz vienai pilsētai, reģionam un valstij. Tālāk mēs domāsim globāli.

L.T.: Patiesībā Latvijā dabas stāvoklis nav diez ko labā situācijā. Anketējot jauniešus, 2 trešdaļas uzsvēra, ka Latvijas dabas kvalitāte ir viduvēja. Realitātē tikai 10% ekosistēmas ir labā stāvoklī un 41% sugu ir labā stāvoklī.

K.E.: Tas ir maz.

L.T.: Jā, tas ir maz. Mēs vidēji esam zem Eiropas vidējā līmeņa. Es ieteiktu ne tikai izglītoties, bet arī sākt ticēt saviem spēkiem. Ietekmēt procesus, norises vietējā apkaimē, iestāties kādā apkaimes biedrībā un parūpēties par mazākām dabas aizsardzības lietām.

K.E.: To var darīt ne tikai galvaspilsētā, bet arī visā Latvijā.

L.T.: Tieši tā.

 

K.E.: Lai mums visiem labāka un zaļāka nākotne. Ceru, ka izdosies. Paldies Tev par sarunu! Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos bija Laura Treimane no Pasaules dabas fonda. Lai mums visiem brīnišķīga atlikusī vasara. Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt