Viļņa Skujas fotoknifi

Pirmoreiz žurnāla vākus rotā Viļņa Skujas fotogrāfijas. Viņa amata nosaukums ir Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais eksperts, un jau vairāk nekā 30 gadu viņš pēta dzīvniekus Slīteres Nacionālajā parkā, turklāt gadus septiņus regulāri stāsta par norisēm dabā Latvijas Radio raidījumā «Zaļais vilnis», ir aktīvs «čivinātavas» jeb Twitter biedrs, kur teju ikdienu publicē kādu fotogrāfiju, ļaujot procesus dabā izprast arī vienkāršam pilsētniekam. Un cilvēkiem tas patīk – ne velti Viļņa tviterkontam seko teju 3,5 tūkstoši lasītāju un skatītāju. Gan jau katrs sapņo notvert līdzīgus kadrus! Vilnis smej, ka to visvienkāršāk izdarīt vai nu zooloģiskajā dārzā, vai Līgatnes dabas takās, vai arī kādā briežu dārzā, kur dzīvnieki nekur tālu no bildētāja patverties nevar un rosās arī dienā. Tomēr zinātāju neapmānīsi: nebrīvē fotografētu zvēru bilžu fonā ir nabadzīgs augājs, nezied puķītes. Bet par to Latvijā reti kurš aizdomājas un savvaļā tvertos kadrus nevērtē augstāk par aplokbildēm.

Šā gada sākumā Vilnis sāka bildēt ar Canon 6D, šis pilnās matricas fotoaparāts īpašs ar to, ka iespējams iestatīt lielu – līdz 25 600 – ISO jeb gaismas jutību un fotografēt pat ļoti knapos gaismas apstākļos. Janvārī viņš vienkārši bildēja nakti un sajūsminājās, ka bildē redzams tas, ko ar aci nemaz nevarēja redzēt. Bet vienmēr svarīgi ISO salāgot ar slēdža ātrumu: jo lielāka gaismas jutība, jo lielāku slēdža ātrumu var atļauties, tad bilde nebūs izsmērēta. Īpaši svarīgi tas ir, bildējot kustīgus dzīvniekus. Tiem, kuri labā apgaismojumā fotografē putnus un tauriņus, liels ISO noderēs reti, bet, ja gribas fotografēt zvērus savvaļā, tas ir milzīgs ieguvums. Piemēram, žurnālā publicētās mežacūku bara bildes fotografētas rīta krēslā, kad ar neapbruņotu aci ainavas detaļas saskatīt nav iespējams. Fotografējot dzīvniekus labā gaismā, Vilnis izmanto diafragmas prioritāti, vājā apgaismojumā – slēdža prioritāti.

Vilnis stāsta: «Ar platleņķa objektīvu fotografēju ainavas un augus. Mazs diafragmas atvērums palielina asuma dziļumu, un tad arī attālākie augi ir asi un labi var redzēt biotopu. Visretāk es bildēju ar parasto kit objektīvu, bet tas man arī ir visknapākais, jo svarīgs ne tikai objektīva garums, bet arī stiklu kvalitāte. Ja fotoaparātam ar nepilno matricu (60D un 500D) uzliek 300 mm objektīvu, šie aparāti dod vēl 1,6 reižu palielinājumu, t.i., 480 mm. Iegādājos arī makroobjektīvu, jo domāju, ka tas noderēs mazu zvēriņu fotografēšanai. Tomēr asuma dziļums šim objektīvam ir pārāk mazs, un tagad ar to bildējam tikai kukaiņus. Man ir klusa vēlme, ko lēnām realizēju, – sabildēt visas sīkās grauzēju sugas tiem raksturīgā biotopā. Es peļuku noķeru dzīvķeramajās lamatiņās, ielaižu būrītī, kas izdekorēts ar lapām un zāli, izgaismoju un fotografēju, pa caurumu iebāžot objektīvu. Pēc bildēšanas savas «aktrises» vienmēr atlaižu brīvībā.

Zvēru fotogrāfam svarīgākais rīks ir izturīgs dibens un kājas, jo, lai nofotografētu zvēru dabīgā pozā, nākas ilgi un nekustīgi sēdēt vai stāvēt. Protams, reizēm gadās momentuzņēmumi, kas bildēti, brāžoties cauri mežam un zvērs vēl nav pamucis vai arī viņam ir interese, kas tur tā rībina zemi. Ja laimējas nospiest slēdzi, var noķert vienu momentu, kad zvērs tramīgi skatās objektīvā, nākamais kadrs ir bēgošs dibens. Otra metode – sagaidīt zvēru, pacietīgi sēžot. Zvērs atnāk, rosās, ēd un tevi nemana. Šādās bildēs nav trauksmes un saspringuma. Es bieži izmantoju kokā iekaramu sēdekli. Pietiek, ja fotogrāfa kājas ir kādu metru virs aļņa vai staltbrieža galvas. Zvēriem ir laba oža, tāpēc vajag pazīt smaku izplatīšanās dabu: vasarā zeme ir silta, tad nevajag augstu kāpt, jo siltais gaiss ceļas augšup un aiznes smaku. Aukstā laikā gaiss uz augšu neiet, bet līdzīgi kā dūmi iet vālos pa spirāli prom. Tāpat iet smaka. Tad fotogrāfam jāatrodas ievērojami augstāk. Dažādiem zvēriem dažāda oža. Alnim, briedim tā ir laba, bet to nevar salīdzināt ar mežacūkas izcilo ožu. Vietās, kur apgrozās cilvēki, zvērus fotografēt vieglāk. Piemēram, ja dzīvnieki nāk pie cilvēku mājām, viņi zina, ka te būs daudz cilvēka smakas un nebaidās. Bildējot putnus, svarīgi, lai fotogrāfs nebūtu redzams. Var sēdēt vai gulēt slēpnī, stāvēt maskēšanās tērpā un runāt pa telefonu – putns tam nepievērsīs uzmanību, bet mazākā kustība liks tam aizlidot.

Ejot dabā, es lieki neapkraujos – somā ielieku pāris fotoaparātu, pāris objektīvu, binokli. Lielais trijkājis noder filmējot. Man ir divi monopodi – smagāks un vieglāks. Tie nepieciešami, kad fotografē ar teleobjektīvu. Ar garfokusa objektīvu no rokas kvalitatīvi bildēt var tikai ļoti labā gaismā ar lielu slēdža ātrumu. Uzskata, ka, ja objektīva fokuss ir 200 mm, tad asu kadru, bildējot no rokas, vēl var iegūt, ja slēdža ātrums ir vismaz 1/200 daļa no sekundes. Ja 300 mm objektīvs, tad slēdža ātrums – 1/300. Ja gaismas apstākļi ir slikti un slēdža ātrums vēl jāsamazina, var izmantot stabilizatoru, bet tad jārēķinās, ka attēla kvalitāte nedaudz pasliktināsies. Iesācēju lielākā kļūda ir tā, ka viņi neizmanto ne statīvu (tripodu), ne monopodu. Ja vien iespējams, fotografējot no rokas, jāizmanto kāds balsts. Tas attiecas arī uz tā sauktajiem ziepju traukiem ar zoom objektīvu – ja gribi pievilkt objektu tuvu klāt un iegūt neizsmērētu attēlu, meklē balstu.»

Pilnu rakstu kopā ar Viļņa fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 06/2015

Atbildēt