Vidzemes jūrmalas stāvkrastu pārvērtības

Pēc 2005. gada vētras koki nogāzti, salauzīti un sakrauti kaudzītēs kā malka. Ieži pat zem biezās augāja kārtas izskaloti, bijusī zemsedze karājas gaisā ar atsegtām saknēm. Foto: Māris Zeltiņš

 

Par 2019. gada ģeovietu izvēlēti Vidzemes jūrmalas stāvkrasti. Tātad – stāvi krasti jūras malā. Ko gan daudz par to varētu rakstīt? Tomēr, pārskatot dažādos gados un dažādos gadalaikos uzņemtās fotogrāfijas, sapratu, ka īstais jautājums ir – kā to visu iespiest vienā rakstā?!

Pirmoreiz Vidzemes jūrmalas stāvkrastus aplūkoju 2007. gadā, saulainā vasaras dienā. Kopā ar vīru pa jūras malu nogājām 14 kilometrus – visā dabas lieguma «Vidzemes akmeņainā jūrmala» garumā. Iepriekš par šo vietu neko nezināju un biju pamatīgi pārsteigta.
Pēc tam rakstīju: «Tik negaidīti daudz dažādu iespaidu un pārsteigumu var gūt vienas dienas pastaigā gar jūru! Pati jūra dažbrīd niknām šļakatām, dažbrīd mierīga, plūdeniem vilnīšiem ar putu galiņiem, visdažādāko izmēru un krāsu akmeņi, nebūt ne vienveidīgas smiltis, sarkana un balta smilšakmens stāvkrasti ar negaidīti dažādām alām, nez kā radies gluds smilšakmens kalns, vētras pārcietušie koki ar atsegtām saknēm, retie, bet koši zaļie kāpu augi, dažas upītes, ūdenskritums un vēl debesu un jūras krāšņie skati, saulei rietot jūrā!»
Un vēl mani toreiz pārsteidza: «Lai arī varētu domāt, ka šis liegums ir labi zināms un pulcina plašas ļaužu masas, gandrīz visi ceļā sastaptie cilvēki pulcējās tikai atpūtas vietās, bet pārējā maršrutā, par spīti lieliskajiem laika apstākļiem, sastapām vien uz roku pirkstiem saskaitāmus tūristus.»
Jā, toreiz mani izbrīnīja, ka cilvēki vienkārši zviln liedagā, nevis dodas pastaigā gar jūras malu, lai izbaudītu katru tās metru visā dabas liegumā.

 

2015.gada decembra vētras radīti viļņi izskalojuši stāvkrasta klinti tiktāl, ka trepes uz pludmali palikušas karājamies gaisā. Foto: Julita Kluša

 

Vidzemes jūrmalas posms ar stāvkrastiem.
Tā kā lielāki vai mazāki stāvkrasti ir visā atspoguļotajā garumā un to krāšņums un atsegumi mainās atkarībā no vētrām, te atzīmēti tie posmi, kuros pēc 2005. gada vētras novēroti ne tikai atsegumi, bet arī lielākas alas. Arī tās laika gaitā gan izzūd, gan rodas no jauna. Cik, tieši kur un kādas alas tur ir šobrīd – to jādodas raudzīt katram pašam! Veidoja – Julita Kluša

 

Tā kā arī šajā rakstā nevarēšu atspoguļot katru metru, pastāstīšu galvenokārt par to, kam neko līdzīgu citur Latvijā novērot nevar, un pārvērtībām, kādas var notikt tikai šeit, 15 kilometrus garajā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta Vidzemes jūrmalas posmā no Lejas Dzeņiem (uz dienvidiem no Tūjas) līdz Veczemjiem (pirms Melekiem) Salacgrīvas novada Liepupes un Salacgrīvas pagastā, un tikai pastāvot vairāku nosacījumu kopumam: jūra + smilšakmens + stāvkrasti + vētra (+ māls) (+ akmeņi).

 

Ja neiedziļinās detaļās, Veczemju klinšu kopskats kopš pagājušā gadsimta nav pārāk mainījies – tie ir stāvi, līdz piecus metrus augsti atsegumi ar vairākām alām. Foto – Veczemju klintis 1959. un 2015. gadā. Foto: Ģirts Kasparsons (no Ruslana Matroža arhīva), Julita Kluša

 

Gandrīz viss šis posms ir iekļauts dabas liegumā «Vidzemes akmeņainā jūrmala» (aizsargāts kopš 1957. gada, sākumā kā ģeoloģisks objekts un mazākā teritorijā), savukārt krāšņākie atsegumu posmi ir noteikti kā ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi – «Ežurgu Sarkanās klintis» un «Veczemju klintis».

 

Pēc vētrām visneparastākie skati vērojami vietās, kur stāvkrastu veido dažādu krāsu māla un smilšakmens kārtas. Smilšakmens izskalojas vieglāk, māls grūtāk, tāpēc smilšakmenī starp māla kārtām veidojas dažādas rievas, plaisas un caurumi, radot neparastus, krāsainus rakstus. Foto – Veczemju klints fragments pēc 2015. gada vētras. Foto: Julita Kluša
Kā neparasti mākslas darbi izskatās jūras un vēja veidotās smilšakmens kolonnas, taču to mūžs parasti nav ilgs. Foto: Julita Kluša

 

Alas, kas veidojas jūras krastā, viļņiem izgraužot robus klintī, sauc par abrāzijas alām. Vētras laikā lielie viļņi gluži kā mākslinieki stāvkrastu smilšakmens un māla sienā izveido dažādas skulptūras. Kur siena padodas vieglāk, veidojas alas. Ja alas te jau bijušas iepriekš, tās var tikt izskalotas vēl vairāk vai pat sagrautas. Pēc lielākām vētrām krasta klintis gandrīz nevar pazīt, jo viss ir mainījies. Ja ilgāku laiku nekādi satricinājumi nav bijuši, stāvkrasti pamazām apaug. Vētrās apaugums tiek norauts, atsedzot košas krāsas svaigi nomazgātajā atsegumā, tāpēc īsi pēc vētras pastaiga jūrmalā ir īpaši krāšņa – gar stāvkrastiem var iet kā izstādē, vērojot dabas veidotās gleznas.

Dabas pētnieks Ansis Opmanis stāsta, ka pirms šī gadsimta vētrām pa Vidzemes jūrmalu staigājis un ar velosipēdu braucis diezgan daudz, taču senāk vienīgā interesantā vieta esot bijušas Veczemju klintis, citur tikai niecīgi, tik tikko manāmi iezīši. Ievērojamākās alas bijušas Veczemju klintīs. Četras alas Guntis Eniņš 1975. gadā samērījis Lejas Dzeņos – garākā no tām bijusi astoņus metrus dziļa, divarpus metru augsta un pusotru metru plata.

Ķurmraga alas, iespējams, veidojušās kādā 90. gadu vētrā, jo pirms tam nekur nav pieminētas. 1995. gadā izdotajā grāmatā «Latvijas fiziskā ģeogrāfija» minēts: «Vidzemes jūrmalā starp Ķurmragu un Veczemjiem izveidojušās apm. 12 nelielas alas.» Savukārt žurnālā «Laiks» (2001), rakstā «Jūrmalas akmeņi un alas», Benāra Lielmeža stāsta: «Septiņus kilometrus no Tūjas uz ziemeļiem atrodas slavenais un pat ģeogrāfijas mācību grāmatās aprakstītais Ķurmjrags, no kura paveras plašs skats uz zilganajām jūras tālēm. Te izveidojies vairākus metrus augsts smilšakmens krasts ar vairākām alām.»
Viena no Ķurmraga alām ar kupolveida griestiem esot bijusi skaistākā Vidzemes jūrmalas ala. 2003. gadā klintī virs šīs alas ieejas bija izveidojies arī liels logs. Diemžēl 2005. gada 9. janvāra vētrā Ķurmju Kupolala sagruva, pludmalē atstājot vien smilšakmens kalnu, kas 10 gadu laikā pamazām izdila, līdz pazuda pavisam.

2005.gadā divu ekspedīciju laikā 22. janvārī un 12. februārī Ansis Opmanis kopā ar domubiedriem nostaigāja Vidzemes jūrmalas stāvkrastus no Lejas Dzeņiem līdz Veczemju klintīm, fiksējot lielās vētras darbus un nedarbus, uzskaitot un samērot nu jau 44 alas (vismaz trīs metrus dziļas). Lielākā daļa no tām bija radušās šīs vētras laikā.

 

Atsegums ar Ķurmju Kupolalu 1999. un 2002. gadā. Var ievērot, ka pēc 2001. gada vētras alas labajā pusē noskalota niša, bet stāvkrastā no alas pa labi zaļo augu vietā atsegušies krāsaini māla slāņi – līdzīgi kā alas kupola iekšpusē (fotogrāfijā pa labi). Foto: Ruslans Matrozis, Guntis Eniņš
Ķurmju Kupolalas paliksnis – smilšakmens kalns, kas sākotnēji atgādināja varenu dižakmeni (aptuveni trīs metrus augsts un septiņus metrus garš), no rašanās 2005. gadā līdz izzušanai. 2016. gada apmeklējuma laikā bijušās alas un smilšu «dižakmens» vietu iezīmēja vien «piemiņas akmens», kas, šķiet, senāk atradies stāvkrasta augšpusē, bet laika gaitā līdz ar izgāzto bērzu saknēm nonācis pludmalē. Šo gadu laikā arī stāvkrasts apaudzis un smilšakmens ieža atsegums skatāms vien pašā apakšā. Salīdzinot ar foto, kur Ķurmraga Kupolala redzama 1999. gadā, vieta izmainījusies līdz nepazīšanai! Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša
2005.gada janvāra vētrā Zivtiņu atsegumu sarkanais un baltais smilšakmens bagātinājās ar iepriekš nebijušām alām. Saskaņā ar Anša Opmaņa mērījumiem 21 ala garumā sasniedza vismaz trīs metrus. Vislielākā bija 9,7 metrus gara, 2,3 metrus augsta un 2,6 metrus plata (pirmajā attēlā kreisajā pusē; alas ieeja līdz pusei aizbirusi); tai blakus – divas mazākas plaisas, no kurām garākā sasniedza 4,3 metrus. Lai gan alas bija veidojušās strauji un turpmāko gadu laikā ik pa laikam skalotas vai, tieši pretēji, piebērtas ar sprunguļiem, smiltīm vai citiem jūras sanesumiem, arī pēc 2012. gada janvāra vētras (otrajā attēlā) trijotne pārāk mainījusies nebija, arī izmēri saglabājušies apmēram tādi paši, vienīgi ap lielo ieeju kontūras nolīdzinājušās. Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša
Neparastākā ala Zivtiņu atsegumos, kas izveidojusies 2005. gadā, – alu labirints baltajā smilšakmenī. Tā kā ieejas tajā ir no dažādām pusēm, pastāv bažas, ka alas mūžs nebūs ilgs un to jau neliela vētra varētu sagraut, tomēr vēl 2016. gadā tā bija saglabājusies. Foto (no kreisās) – ala 2005., 2007. un 2016. gadā. Foto: Māris Zeltiņš, Julita Kluša
Vēl viena «odziņa» Vidzemes jūrmalas stāvkrastos – Ežurga ar ūdenskritumu, kas Andra Grīnberga grāmatā «Latvijas ūdenskritumi un krāces» minēts kā vienīgais pastāvīgi tekošais ūdenskritums pār cietajiem nogulumiežiem jūras piekrastē. Ežurgas un ūdenskrituma izskata maiņas saistītas ne tikai ar vētrām, tām ir arī sezonāls raksturs. Mainās gan tecēšanas vieta, gan plūsmas lielums, gan kāples un to augstums, gan ūdenskrituma kopskats. Interesants novērojums bija 2012. gada sākumā – ja 1. janvārī straumīte bija gandrīz nemanāma, jau pēc nedēļas, 7. janvārī, ūdenskritums mutuļoja pat divās varenās straumēs (attēlā pa kreisi). Savukārt 2016. gada rudenī tas mūs mēģināja pārliecināt, ka nemaz nav pastāvīgi tekošs, jo upes gultne bija sausa (attēlā pa labi). Vidējā attēlā – maza straumīte 2007. gadā. Foto: Julita Kluša
Lai arī grāmatā nav pieminēts, Ežurgu klinšu dienvidpusē ir vēl viens interesants ūdenskritums ar vairākām kāplēm nelielā gravā. Reizēm tur ūdens tek ne vien pa gravu, bet arī pa abām tās nogāzēm. Salīdzinot dažādās reizēs redzēto, ievērojām lielu mainību gan stiprumā, gan kāpļu izvietojumā. Pārsteidzošākā bija gandrīz pusotru metru augstā kāple ar zilā un sarkanā māla joslām. Meklējot informāciju par šo ūdenskritumu, vispirms vienīgo informāciju atradu Persija Ģederta fotogalerijā vietnē «Draugiem.lv», kur viņš to sauc par Mārtiņurgas ūdenskritumu (tas, šķiet, ir pašu izdomāts nosaukums). Vēlāk uzzināju, ka Dabas retumu krātuves datubāzē tas reģistrēts kā Ežurgas Mazais ūdenskritums, par kuru jau 2002. gadā ziņojis Gatis Pāvils – toziem gravā bija izveidojies krāšņs, trīs metrus augsts leduskritums. Foto – ūdenskrituma mazākā un lielākā kāple 2014. gada decembrī. Foto: Julita Kluša, Atis Klušs
Katrā gadalaikā un atkarā no norisēm dabā ainava pie stāvkrastiem ir atšķirīga. Tā, 2016. gada oktobrī jūra bija ļoti atkāpusies un atsegusi ar aļģēm apaugušos akmeņus, ko citkārt šādā skatā redzēt nevar. Foto: Julita Kluša
Kutkāju dižakmens. Foto: Atis Klušs

 

Viens no iemesliem, kāpēc 2007. gadā, savā pirmajā gājienā starp Tūju un Rankuļragu, redzējām tik maz cilvēku, ir tas, ka daudzas alas un atsegumi bija veidojušies salīdzinoši nesen, tikai pēc 2005. gada vētras. Droši vien retais zināja, ka nu šīs vietas ir tik krāšņas. Interesanti, kādas tās ir šogad? Vai šā gada vēji ir ko būtiski mainījuši?

Vēl šajā rakstā būtu gribējies pastāstīt par ļoti reto pludmales biotopu «daudzgadīgs augājs akmeņainās pludmalēs» un mazliet biežāk sastopamo biotopu «smilšainas pludmales ar daudzgadīgu augāju» (ar tiem neizbēgami sastapsities, vērojot stāvkrastus no jūras puses), par to, kādas retākas ķērpju sugas var augt uz jūrmalas akmeņiem un ka uz Vidzemes stāvkrastu atsegumiem retās augu sugas nevar iedzīvoties biežo nogruvumu dēļ. Taču, par spīti tam, Veczemju klints pašā kraujas malā, kaut pavisam slīps, jau gadiem turas bērzs un pludmalē savu izturību vētrās gadu desmitiem pārbauda vairāki melnalkšņi. Savukārt mežā aug varena dižpriede – Mantiņu priede, kuras apkārtmērs pārsniedz trīs metrus. Un vēl ir Apburtā birzs – pāris kvadrātkilometru liels akmeņu lauks ar kokiem. Tā vecums ir aptuveni 10 tūkstoši gadu, un tas aizsargājams jau kopš 1962. gada. Tāpat grūti iedomāties pastaigu gar stāvkrastiem, neapbrīnojot gandrīz simt gadu veco Ķurmraga bāku. Savulaik vētra no stāvkrasta augšas to nocēla zemē, un nu tā turpina ceļojumu jūras virzienā jau pa pludmali.

Apmeklējot stāvkrastus, varētu būt interesanti apskatīt arī lielākos šīs apkārtnes akmeņus – Zaķu akmeni (tilpums 30 kubikmetri), Kutkāju dižakmeni (20 kubikmetri), Smilšu stigas jeb Ežurgas akmeni (13 kubikmetri) un citus.

Julita Kluša

Atbildēt