Vara, akmeņi un koki

Parasti «Vides Vēstīs» aicinu katru pašu ieskatīties dabā vērīgāk, iepazīt, saudzēt un aizsargāt tādas dabas vērtības kā dižkokus un dižakmeņus; žurnālos publicēti dabas entuziastu apkopotie pārskati. Tomēr dabas aizsardzība nebalstās un nedrīkstētu balstīties tikai uz entuziastu pleciem, jo daba ir visu mūsu kopējais īpašums. Kā šajā jomā darbojas valsts varas pārstāvji? Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) tīmekļvietnē publicēts īpaši aizsargājamo teritoriju saraksts, kas ietver četrus nacionālos parkus, vienu biosfēras rezervātu, 42 dabas parkus, deviņus aizsargājamo ainavu apvidus, 261 liegumu, četrus dabas rezervātus, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, minēts arī tas, ka ir 327 dabas pieminekļi, kas ietver ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus (178), dendroloģiskos stādījumus (89) un alejas (60). Minētās aizsargājamās teritorijas ir apzinātas, tām tiek izstrādāts dabas aizsardzības plāns. Bet kā apzināts un aizsargāts skaitliski visplašākais dabas pieminekļu loks – dižkoki un dižakmeņi?

DAP vietnē daba.gov.lv viegli pieejama tikai vispārīga informācija, proti, ka aizsargājami ir arī šādi dabas pieminekļi: dižakmeņi (laukakmeņi, kuru virszemes tilpums ir 10 un vairāk kubikmetru) un desmit metru plata josla ap tiem; aizsargājamie koki – vietējo un citzemju sugu dižkoki, kuru apkārtmērs 1,3 metru augstumā virs koka sakņu kakla vai augstums ir sasniedzis noteiktu izmēru, un teritorija ap kokiem vainagu projekcijas platībā, kā arī 10 metru platā joslā no tās (mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas ārējās malas). Kur tādi sastopami, un kādi pasākumi to aizsardzībai paredzēti? Attiecībā uz kokiem lapā «Dabas pieminekļi» pieejama tikai tā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras datu bāzes daļa ar vairāk nekā 2000 koku, kam savulaik nav bijušas zināmas koordinātas un arī laika gaitā tās nav noskaidrotas. Tas arī viss, kas par šo tēmu puslīdz viegli pieejams DAP interneta vietnē.

Krimūnu dižpēdis Dobeles novadu virszemē grezno kopš 2013. gada rudens, kad, īstenojot ūdenssaimniecības attīstības projektu, to atraka būvnieki un tad kopā ar pašvaldību nolēma šo aptuveni 40 tonnu smago akmeni izcelt un nolikt labi pieejamā vietā. Nosaukumu tas ieguvis iedzīvotāju aptaujā. Jāpiebilst, ka 2013. gada sākumā Krimūnu pagastā tika rīkota Latvijas dižakmeņu fotoizstāde ar plašu informatīvo materiālu, tādējādi akmens «uzradās» vietā, kur par dižakmeņiem interesējās jau iepriekš.

Ko (ne-)var atrast «Ozolā»

Tiesa, DAP paspārnē izveidota dabas datu pārvaldības sistēma «Ozols» (ozols.daba.gov.lv), ar kuras palīdzību kartē attēlotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Kā tur atrast dižkokus un dižakmeņus? Viegli nebūs. Ir meklēšanas rīks, bet, meklējot pēc nosaukuma, piemēram, «Kaives ozols» vai «Kaives dižozols», kas ir dižākais Latvijas koks, nekas netiek piedāvāts. Rezultātu nav, meklējot arī pēc atslēgas vārda «dižkoks». Vienīgā iespēja atrast kādu dižkoku ir karti pietuvināt tiktāl, līdz ieraugāmi zīmēti kociņi, tad var cerēt, ka arī dabā tur būs kāds dižkoks. Uzklikšķinot uz tāda kociņa, ja palaimējas, parādās informācija «ĪADT – aizsargājamie koki» līdz ar sugas nosaukumu (uz tā uzklikšķinot, iespējams, būs kāda papildu informācija, t. sk. dižkoks vai potenciāls dižkoks), kā arī «ĪADT – dabas pieminekļi» līdz ar sugas nosaukumu, uz kura uzklikšķinot, var gadīties uzzināt arī koka izmērus. Jābrīdina, ka klikšķināšana uz bildītes ir smalka lieta – ne vienmēr tas izdosies tā, lai tiktu pie abu veidu informācijas, turklāt ne vienmēr vispār ir abas. Teorētiski visu informāciju par noteiktas iezīmētas teritorijas aizsargājamiem dabas objektiem var arī lejuplādēt .zip failā, taču tam nepieciešama gan atjautība, orientējoties piedāvātajās ikonās, gan arī laba IT izpratne, lai ar guvumu tiktu galā.

Dabas aizsardzības pārvalde organizē arī lietotājiem draudzīgāku dižkoku apzināšanas akciju «LV100 Dižošanās». Tīmekļa vietnes «LV100.lv» sadaļā «Iesaisties» pieejama iniciatīva «Dižošanās», kur jebkurš var ziņot par dižkoku, apskatīt citu ziņoto, kā arī redzēt kartē dižkoku izvietojumu no «Ozola» datubāzes, tiesa, jau bez precizējumiem par sugu vai izmēru.

Dižakmeņus «Ozola» kartē atrast ir vēl grūtāk. Man sākotnēji neizdevās atrast nevienu, bet manam vīram, IT speciālistam, kurš «Ozola» datubāzi izmanto bieži, dažus dižakmeņus, jau iepriekš zinot to atrašanās vietu, lai arī ar grūtībām, samanīt izdevās – tie attēloti kā mazi neizteiksmīgi aplīši, kuriem uzklikšķinot, parādās informācija «ĪADT – dabas pieminekļi», un tad var uzzināt, ka tas ir akmens. Tomēr nevienam nebija nosaukuma. Vai no tādiem neievērojamiem aplīšiem (pat pašiem dižākajiem akmeņiem!) kartē ir kāda jēga? Nesen 30 dižie akmeņi izņemti no ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko veidojumu saraksta (jo visi noteiktu tilpumu sasniegušie tāpat ir aizsargājami), līdz ar to kļuvuši nepamanāmi «Ozola» kartē. Ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko veidojumu sarakstā palikuši tikai Velna Skroderis un Grīžu Velna beņķis, kā arī Žākļu dižakmens kā «Vizlas lejteces atsegumi un Žākļu dižakmens» sastāvdaļa. Cik no valsts nozīmes dižakmeņiem slēpjas «Ozola» kartē – to bez pieejas datubāzei noskaidrot nav iespējams.

Šādi «Ozolā», ja izdodas atrast, var apskatīt Latvijā lielāko dižakmeni –
Nīcgales Lielo akmeni.

Latvijā ir vairāk nekā 360 valsts nozīmes dižakmeņu, kas uz citu dabas pieminekļu fona nav pārlieku daudz, bet, šķiet, valstiski tie ir tālu no prioritāriem dabas aizsardzības objektiem, par to aizsardzību runā maz – varbūt tāpēc, ka tos nevar nocirst, grūtāk pārvietot? Tomēr lieli akmeņi ir pateicīgs materiāls kaut vai pieminekļu veidošanai, to unikālo floru un faunu nopostīt nav nekādu problēmu.

Informāciju par 15 akmeņiem var sameklēt DAP tīmekļa vietnē, sadaļas «Tūristiem» apakšsadaļā «Apraksti» – «Apskates objekts»; te arī lietotājam draudzīgāka interaktīvā karte. Tomēr uz visu dižakmeņu fona tas ir ļoti niecīgs skaits un rada nepareizu priekšstatu par to, cik tādu dižo mums vispār ir.

Attiecībā uz kokiem var saprast – vairākus desmitus tūkstošu dižkoku Latvijā aptvert vienai Dabas aizsardzības pārvaldei ar salīdzinoši nelielu darbinieku skaitu ir sarežģīti. Lielā apjoma dēļ šis būtu īstais lauciņš, kur ar degsmi varētu iesaistīties pašvaldības, apzinot savā teritorijā gan valsts, gan vietējās nozīmes dabas pieminekļus – dižkokus un dižakmeņus – un tos pēc apzināšanas arī aprūpējot un sargājot. Vai tā notiek?

Pie Dabas aizsardzības pārvaldes labajiem darbiem jāmin aizsargājamo dabas pieminekļu – aizsargājamo aleju – inventarizācija 2016. gadā, kā arī ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu (t.sk. dižakmeņu) robežu precizēšana 2013.–2015. gadā, kā rezultātā veikti un vēl plānoti Ministru kabineta noteikumu grozījumi.

Pašvaldību iesaiste teritorijas plānojumos

Katrai administratīvi teritoriālajai vienībai tiek izstrādāts savs teritorijas plānojums noteiktam laika periodam. Būtu loģiski, ja tur parādītos arī nozīmīgākie koki un akmeņi. Kādreiz bija pagastu, pilsētu un rajonu teritorijas plānojumi, kas mūsdienās pārtop novadu teritorijas plānojumos. Atis Klušs personīgu ekspedīciju vajadzībām teritoriālos plānojumus pēta jau vairāk nekā desmit gadu, un viņš ievērojis, ka senākajos, t.i., pagastu un rajonu, plānojumos biežāk izmantoti vietējo novadpētnieku dati un cita informācija. Pozitīvi izceļami senāk veidotie, vairs spēkā neesošie Gulbenes rajona, Vaiņodes pagasta, Staiceles pilsētas ar lauku teritoriju, Amatas pagaidu novada, Cēsu pilsētas un Elejas pagasta teritorijas plānojumi.

Mūsdienās daudz biežāk izmanto «Ozolā» izvietoto informāciju, tātad atsevišķās vienības nevis sniedz savu vietējo ieguldījumu kopējā labuma vārdā, bet viena valsts institūcija apgādā ar datiem arī vietējos. Protams, tas ne tuvu nevar būt tik kvalitatīvi un bagātīgi, kā būtu, ja savu teritoriju apsekotu paši vietējie, kuri zina katru taciņu un lielāku koku vai akmeni savā apkārtnē. Tā nu sanācis, ka centralizēta datu uzkrāšana samazinājusi jaunu dabas pieminekļu apzināšanu novados «uz vietas». Arī interneta pieejamība nākusi par ļaunu, jo – kāpēc doties laukā un mežā un meklēt ko jaunu, ja var sagrābstīt kaut ko no interneta, nerūpējoties par datu kvalitāti un atbilstību dabā. Vēl jāatzīmē, ka mūsdienās lielāko daļu teritoriālo plānojumu izstrādā specializētas plānošanas kompānijas.

DAP tīmekļa vietnē ir informācija arī par sabiedrisko monitoringu, kas sākts 2005. gadā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un vēlāk, sākot ar 2010. gadu, attīstīts visā Latvijas teritorijā. Līdz 2016. gadam sabiedriskā monitoringa ietvaros ziņots arī par 479 dižkokiem; rezultāti publicēti DAP tīmekļa vietnē. Atis ievērojis, ka teritoriālajos plānojumos, šķiet, neviens šos datus izmantojis nav. Dažos izmantoti Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekta dati.

Par ievērojamiem akmeņiem teritorijas plānojumos pārsvarā tiek izmantoti dati no aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu saraksta (kā jau minēju, šobrīd šajā sarakstā iekļauti tikai trīs akmeņi) un no Latvijas Petroglifu centra pētījumiem par Liepājas (2008. g.) un Valmieras (2010. g.) rajona dižakmeņiem un kultūrvēsturiskajiem akmeņiem. Pašvaldību iniciatīvas meklēt tālāk par šiem avotiem bijis maz, kaut ievērojami akmeņi zināmi lielākajā daļā novadu. Daudzos novadu teritorijas plānojumos ir tikai minēts, ka vajag apsekot dižkokus. Bet vai tas tiek arī darīts?

Pašvaldības un dižkoki

Lielākajā daļā Latvijas pilsētu ir vietējas nozīmes dižkoku saraksti. Īpaši slavējama Jēkabpils, kur koku inventarizācija notikusi 2005., 2012. un 2017. gadā. Pašvaldības tīmekļa vietnē jekabpils.lv ir pieejams dižkoku saraksts un karte.

Jēkabpils pašvaldības tīmekļa vietnē publicētajā kartē dižkoki iezīmēti ar divām krāsām: ar sarkano – valsts nozīmes, ar zaļo – vietējās nozīmes dižkoki. Uzklikšķinot var noskaidrot koka sugu un parametrus. Ideāli būtu, ja par šādām pārskatāmām un viegli pieejamām kartēm būtu parūpējusies katra pašvaldība.

Rīgas 550 dižkoki atzīmēti pilsētas teritorijas plānojuma 2009. gadā sastādītajā kartē. Rūpīgs Rīgas vēsturiskā centra koku apsekojums publicēts 2006. gada teritorijas plānojumā; dižkoku karte atjaunota 2013. gadā. Daudziem valsts un vietējās nozīmes dižkokiem pielikta dižkoka zīme. Viesturs Freimanis no Rīgas pilsētas būvvaldes informēja, ka Rīgā apzināti un vietējā datubāzē reģistrēti 535 valsts nozīmes dižkoki un 822 vietējas nozīmes dižkoki, 102 koki vēl precizējami. Diemžēl publiskot atsevišķu Rīgas koku sarakstu vai karti neesot paredzēts.

Vēl jāpaslavē:

Ilūkstes pagaidu novada teritorijas plānojums (vēl ir spēkā), kur minēts daudz dižkoku un dižakmeņu.

Rēzeknes novada teritorijas plānojumā dižkoki kartēs iezīmēti ļoti precīzi (šo it kā pašsaprotamo faktu nākas izcelt, jo citviet no dažādiem informācijas avotiem sagrābstītie dati nereti ir ar neprecīzām vai aplamām koordinātām; diemžēl arī «Ozola» dati ne vienmēr izceļas ar precizitāti). Pašvaldības tīmekļa vietnē rezeknesnovads.lv ir dabas objektu karte, kurā ietverti arī daudzi dižakmeņi.

Siguldas, Engures un Saldus novada plānošanas dokumentos uzskaitīti daudzi vietējas nozīmes ģeoloģiskie objekti.

Alūksnes novada lapās bija pieejams nozīmīgs 2014. gada vai nedaudz vecāks pētījums par novada dižkokiem. Diemžēl nav nekādas informācijas par pētījuma autoriem, kā arī pats materiāls no vietnes aluksne.lv lapām diemžēl izņemts.

Pēdējos gados daudzās pašvaldībās notikusi apstādījumu koku, tostarp dižkoku, inventarizācija. Notiek arī īpaši dižkoku apzināšanas pasākumi, gan pieaicinot speciālistus, gan aicinot ziņot vietējos iedzīvotājus un veicot dažādus izglītojošus pasākumus.

2014. un 2017. gadā ar vietējās pašvaldības atbalstu notika dižkoku apzināšana, kopšana un informatīvo zīmju izvietošana Jēkabpils novadā. Pašvaldības tīmekļa vietnē jekabpilsnovads.lv publicēta karte ar dižkoku izvietojumu.

2015. un 2016. gadā Jūrmalas pašvaldība finansējusi dižkoku apzināšanu un marķēšanu, 2017. gadā veikta divu dižkoku vainagu sakopšana.

2007. gadā veikta dižkoku apsekošana un rezultātu analīze Ogres novadā. Darbs publicēts.

Ķekavas novadā 2014. gadā notika dižkoku meklēšanas akcija un tikšanās ar speciālistiem, kas noslēdzās ar semināru un balvām akcijas dalībniekiem.

Valmierā 2013. gadā notika dižkoku apzināšanas un marķēšanas akcija, kas iedvesmoja Valmieras Tūrisma informācijas centru 2015. gadā izveidot gan kājāmgājēju maršrutu «Vecpilsētas dižkoku ēnā», gan velomaršrutu «Valmieras dižkoku stāsti». 2018. gadā projekta «Proti un dari» ietvaros notika dižkoku apzināšana. Tajā koku mērīšanai tika apmācīti 15–29 gadus veci jaunieši.

2017. gadā ar Viļakas novada pašvaldības atbalstu tika realizēts projekts «Mūsu dižkoki», kurā varēja ne tikai vairāk uzzināt un praktizēt dižkoku apzināšanu, bet arī noklausīties stāstījumu par interesantiem akmeņiem.

2018. gadā ar Brocēnu novada pašvaldības atbalstu Brocēnu mazpulka projekta «Dabas pētnieki» ietvaros notika dižkoku meklēšanas ekspedīcija, kuru vadīja Guntis Eniņš.

Mazliet neparastāks pasākums 2018. gadā norisinājās Strenču novadā – konkurss par novada skaistāko dižkoku.

Unikāls pasākums 2012. gadā notika Madonā, kad pašvaldība pirmo reizi Latvijas vēsturē pārvietoja 12 metru garu dižkoku – tūju, jo tā traucēja pilsētas labiekārtošanas darbiem, bet nocirst dižkoku nedrīkstēja. Diemžēl pārstādītā tūja nīkuļoja un jau pēc pāris gadiem bija daļēji nokaltusi.

Latvijas Pašvaldību savienība jau vairāk nekā 10 gadu organizē konkursu «Sabiedrība ar dvēseli – Latvija», kura rezultātā pašvaldības sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām realizē dažādus projektus. Raunas novadā šā konkursa ietvaros 2017. gadā izveidota neliela publiskā taka Auļukalna muižas parkā, pie nedaudzajiem dižkokiem, riekstkoka un kritalas pieliktas informatīvās zīmes. Apmeklējot taku 2018. gada rudenī, tā zem lapām nebija samanāma, zīmes bija sagāzušās, bet iecere ir laba, zīmju teksti pārdomāti. Attēlā – kritala ar informatīvo zīmi.

Pašvaldības un akmeņi

Grobiņas novada pašvaldība 2013. gada vasarā finansēja Odziņu bedrīšakmeņa atrakšanu un novietošanu viegli pieejamā vietā. Lielu dižakmeņu pārvietošana notiek ļoti reti. Šis akmens izrādījās 16 kubikmetrus liels un 43 tonnas smags.
2015. gada beigās Ķemeros ar pašvaldības atbalstu pēc iedzīvotāju ierosinājuma uzstādīts liels akmens ar iekaltiem Vidzemes guberņas un Kurzemes hercogistes vēsturiskajiem ģerboņiem. Nav dižakmens, bet jauks akcents, kad tiek apvienots liels akmens un vēsture.

Sadarbībā ar Grobiņas novada pašvaldību 2017. gadā Grobiņā izveidots interaktīvs vides objekts «Grobiņas novada diž-akmeņi Latvijas simtgadē», kas iepazīstina ar 11 novada dižakmeņiem un bedrīšakmeņiem; ir arī karte, kur iezīmēta katra akmens atrašanās vieta, kā arī informācija par tiem.

Viens no jaunākajiem darbiem ir Krustpils novada pašvaldības šogad īstenotais projekts – izbūvētas kāpnes uz Rogāļu dižakmeni, kā arī atjaunots tiltiņš pār strautiņu.

Rogāļu dižakmens 2010. gadā.

Kocēnu novada pašvaldībā starp konkursā «Sabiedrība ar dvēseli – Latvija» atbalstītajiem projektiem bija arī Daviņu Lielā akmens apkārtnes sakopšana 2015. gadā un no jauna atrastā Mazā Daviņu akmens pārvietošana un informācijas plāksnes uzstādīšana 2016. gadā, ko īstenoja iedzīvotāju interešu grupa «Bērzainieši».

Salas novada pašvaldība sadarbībā ar citām pašvaldībām un partneriem Lietuvā pārrobežu projekta ietvaros 2017. gadā izveidoja divus jaunus tūrisma apskates objektus – Ezernieku velnakmeni un Biržu dižakmeni.

Atsaucība ir, iniciatīvas maz

Atklātais sabiedriskais fonds «Dabas retumu krātuve» (DRK) organizē dižkoku sakopšanas talkas. Painteresējos, kāda bijusi pašvaldību ieinteresētība un atbalsts. Gan fonda vadītājs Guntis Eniņš, gan valdes loceklis Māris Zeltiņš atzina, ka attiecībā uz dižkoku atbrīvošanu iniciatīvu no pašvaldību puses nav pieredzējuši, taču bijis atbalsts DRK organizētajiem pasākumiem, kas lielākoties izpaudies kā zemes īpašnieku kontaktu sagādāšana un zāģējamo koku saskaņošana, reizēm arī tehnikas sagādāšana talkai.

Kā pozitīvākie piemēri minami:

Sējas novada domes priekšsēdētājs Guntis Liepiņš. Viņa labo darbu sarakstā ir rūpes par Sējas ozolu – gan tā apkārtnes labiekārtošana (sētiņa, informācijas stends, nolūzušā zara atstāšana uz vietas), gan interese par ozola saglabāšanu (arboristu ekspertīzes apmaksa, dažu noēnojošo kļavu nozāģēšana blakus alejā). Vēroju šo vīru kādā DRK seminārā, kurā tika runāts arī par Sējas ozola optimālu kopšanu, – varēja redzēt, ka viņam tas patiesi rūp, tātad tas nav tikai ķeksītis labo darbu sarakstā, bet sirdsdarbs. G. Liepiņš šogad palīdzēja arī Grāvmelderu ozolu atbrīvošanas talkas organizēšanā.

Sipu ozolu talkas organizēšanā piedalījās Kuldīgas novada domes Apstādījumu uzraudzīšanas komisijas priekšsēdētāja Dace Jansone un Rumbas pagasta pārvaldes vadītāja Lija Šēle.

Guntis Eniņš kā atsaucīgākos min Dobeles novada pašvaldības domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu un Auru pagasta pārvaldes vadītāju Jāni Ozoliņu.

Guntis Eniņš, Guntis Liepiņš un citi interesenti pie Sējas ozola kritušā zara, spriežot par dižkoka turpmāko kopšanu. Foto – Māris Zeltiņš

Julita Kluša; autores foto

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *