Vai sācies matriarhāts?

Cilvēce no laika gala biedēta ar dažādām globāla rakstura pārmaiņām – pati populārākā pēdējos divos gadu tūkstošos bijusi pasaules gala tuvošanās vai pat neizbēgamība, pēdējā laikā – klimata pārmaiņu izraisītā iespējamā katastrofa, bet nu jau vairākas desmitgades «topā» ir patriarhāta nomaiņa ar matriarhātu.

Jā, tas tiesa – sievietes bijušas drosmīgas un apņēmīgas, pamazām iekarojušas ne vienu vien pozīciju, kas tradicionāli bijusi vīrieša pārziņā. Sievietes ne tikai pārņēmušas gandrīz vai visas «vīriešu profesijas», viņas pamazām ielaužas arī politiskajās un uzņēmēju aprindās; galu galā viņas pierādījušas, ka pat ģimenē vīrietis nav obligāta prasība. Jo laulību līgumu pieprasa ne tikai vīrietis.

Tā… kas īsti notiek? Sievietes grib ne tikai ģimeni, viņas grib pašas šo ģimeni arī apgādāt un, ja konkrētais vīrietis viņas neapmierina, uzskata, ka var un drīkst mainīt partnerus, kā vien uzskata par pareizu. Tātad sieviete izvēlas partneri, izvēlas sev tīkamu profesiju, lai uzturētu ģimeni, pērk mašīnu, dzīvokli, lauku māju, nosaka, cik bērnu viņai būs un kad. Kurā brīdī gan šajā spraigajā dzīves ritumā parādās vīrietis un – galvenais – kāda ir viņa nozīme, ja neņem vērā bioloģisko?

Sieviete – ragana

Patriarhāts pastāv tikai divus gadu tūkstošus, un, pētot dažādu tautu reliģijas pirms kristietības ēras, acīm redzams ir fakts, ka galvenais reliģijas un pielūgsmes elements senajās cilvēku sabiedrībās bija Māte Radītāja, Māte Saule, Māte Dzīvība, pat tad, ja šajās valstīs nevaldīja matriarhāts. Arī latviešu galvenās dievietes bija Laima, Māra un Dēkla, un viņas, kā zināms, noteica visas cilvēka dzīves galvenās jomas. Tātad vīrieša pirmā reliģija bija – sieviete. Sieviete–māte–dieviete.

Saprotams, tas tā bija aizvēsturiskos laikos, kad cilvēki sievietes auglību uztvēra kā brīnumu – viņa ne tikai rada, bet arī gādā, rūpējas, spēj dziedināt un uzturēt mājas pavarda mūžīgo uguni. Šis periods nereti tiek dēvēts par cilvēces zelta laikmetu, lai gan arī Romas un citu lielu valstu valdīšanas laikā par kariem un cietsirdību pasaule nevarēja žēloties.

Matriarhāts aizvēsturiskajos laikos valdīja visā Vidusjūras reģionā līdz pat Indijai. Tādos rajonos kā Kerals to var atrast arī vēl šodien. Lūk, ko par matriarhātu raksta Alens Danjelu: «Matriarhāts, kur visa mantība pieder sievietei un meita to manto no mātes, joprojām ir noteicošais Keralā, kas atrodas Indijas dienvidos. Pat karaļa ģimenē troni meita saņem no mātes. Tas ir pats efektīvākais veids, kā saglabāt karalisko asiņu tīrību. Matriarhātā ir viegli noteikt maternitāti, ko nu nepavisam nevar teikt par patriarhātu.» Sena indiešu paruna saka: «Kad tēvs saka: «Lūk, – mans dēls!», tas ir kas viens, bet ja māte to saka – tas ir neapšaubāmi.»

Sākoties kristietības ērai, sieviete pamazām, bet noteikti tika atbīdīta pat ne otrajā – trešajā un ceturtajā vietā pēc vīrieša, dēliem un zirgiem. Burves, zintnieces, zāļu sievas, priesterienes šajā cilvēces periodā tika pasludinātas par raganām un uzcītīgi izkūpinātas no zemes virsas. Kristīgajai baznīcai pietika ar vienu brīnumdari – Jēzu. Sievietes, kuras savu tiešo pienākumu dēļ – uzturot un gādājot par ģimenes pārticību un veselību – pārzināja dažādu augu iedarbību uz cilvēka fizisko ķermeni un būtībā bija vienīgie ārsti, turklāt plaša profila, pamazām tika iznīdētas, apsūdzot sakaros ar briesmīgāko un ļaunāko cilvēces ienaidnieku – Sātanu. Matriarhāts bija beidzies. Vismaz zināmās pasaules lielākajā daļā.

Patriarhālā loģika izvirzīja vīrieti kā sabiedrības un ģimenes centru, sievietei atstājot vien virtuvi, kalpošanu vīram un rases turpināšanu. Sieviete tika pazemināta kā pilnīgi otršķirīgs radījums, un sevišķi baznīca uzsvēra sievietes bīstamību, melīgumu un divkosību, tieši no sievietes tika sagaidītas visas sliktās lietas, kas ietekmē vīrieša dzīvi, ja viņš nav gana stiprs savā garā.

Galva vai kakls

Divi tūkstoši gadu, kad intensīvi tika kultivēts šis uzskats, protams, atstājuši neizdzēšamas pēdas mūsdienu sabiedrībā. Vēl joprojām vīrietis tiek dēvēts par ģimenes galvu, lai gan nu ir parādījies arī kakls, kas to groza, vēl joprojām no vīrieša sagaida svarīgu lēmumu pieņemšanu, un to gaida tieši sievietes, bieži vien neuzdrīkstēdamās izpaust savas domas vai rīkoties patstāvīgi. Un gadījumos, kad vīrietis nav uzdevumu augstumos, sievietes jūtas nomāktas un apjukušas, jo nespēj sev izskaidrot, kādēļ gan viss sagājis grīstē.

Tomēr sieviete negrasās padoties, lai gan feministu kustība nav izpelnījusies popularitāti sieviešu vairākuma vidū. Feministes radījušas rupjas, nevīžīgas sievietes tēlu, kas spējīga sacelt skandālu pie atvērtām autobusa durvīm, jo vīrietis uzdrošinājies viņai pasniegt roku, lai palīdzētu izkāpt. Kā parasti, šāda veida noslēgtas kustības atgrūž, nevis pievelk, jo tajās ir pārāk daudz un pārāk strikti ierobežojumi.

Arī mūsdienu sieviešu žurnāli apzināti vai neapzināti kultivē matriarhāta priekšrocības, nevis vienlīdzību starp dzimumiem: sievietēm laiks pārņemt vīrieša galveno funkciju – medības. Lomas pamazām, bet noteikti mainās – tagad vīrietis kļuvis par medību objektu, viņš ir tas, kurš «jānomedī», tad jāapstulbina, jāiekaļ važās un jāizmanto uz pilnu klapi. Un, lai viss nebūtu tik primitīvi, jāizprot viņa no Marsa nākusī daba. Tad sieviete beidzot būs laimīga. Ja arī šajos žurnālos kaut kas rakstīts par sievietes uzdrīkstēšanos veidot savu dzīvi pašai, tad tas atkal tiek pasniegts kā – es uzvarēšu vīrieti un būšu pārāka par viņu it visā! Kādreiz visi vīrieši bija cūkas, tagad izveidojies specifisks pašpārliecinātas sievietes tēls, ko vienkāršoti sauc par maitu.

Līdztiesība?

Nē, līdztiesības nebūs nekad. Cilvēks ir pārāk individuāla būtne, lai spētu visus vērtēt un uztvert vienādi. Kaut arī saprot, ka vīrieši un sievietes ir vienas sugas radījumi ar it kā pilnīgi vienādām tiesībām. Kāds tomēr vienmēr būs gudrāks, skaistāks, veiklāks, izmanīgāks vai viltīgāks un nebaidīsies šīs atšķirības izmantot savā labā. Līdztiesības apziņa cilvēkam vēl ilgi būs tas šķērslis, ko visgrūtāk pārvarēt. Un laikam jau cilvēka dabā diemžēl neizdzēšami ielikts otras dzīvas būtnes pakļaušanas gēns, un tad ir labs jebkurš iemesls: ādas krāsa, acu griezums vai dzimums.

Vai matriarhāta pazīmes mūsdienu sabiedrībā tiešām jau ir tik izteiktas, vai tas uz labu vai ļaunu – to rādīs laiks. Tomēr man šķiet, ka akcentu pārbīde sabiedrībā notiek dabiski – tas, kurš spējīgs uz aktīvāku darbību, kuram ir idejas un kurš tās īsteno, tas gūst virsroku ne tikai sabiedriskajā jomā, bet arī ģimenē. Ja sieviete, izrādās, spēj visu – strādāt, dzemdēt, audzināt, pirkt un pārdot – un saprot, ka var pati veidot savu dzīvi, neko darīt – vīrietim būs ar to jāsamierinās, ja vien viņš nepiedāvās sievietei jaunu savstarpējo attiecību modeli – sadarbību.

Saprotams, negribētos, ka kāds atkal tiktu celts godā, bet cits – nopelts un izņirgāts. Mazliet žēl, ka sieviete savu pārākumu bieži vien izrāda, kļūstot asa un agresīva, bet laikam jau arī šīs rakstura īpašības viņai iemācījis vīrietis: ja gribi izrauties pirmajās rindās – jācīnās! Var jau teikt, ka paši vien esam vainīgi pie tā, ka sieviete kļuvusi pārāk patstāvīga, neatkarīga, nekaunīga un iedomīga, bet vīrietis – arvien neuzņēmīgāks, sievišķīgāks un pakļāvīgāks. Tomēr tie jau nav kaut kādi mistiski «viņi», tie esam mēs paši – vīrieši un sievietes.

Lelde Stumbre

Publicēts 2007.gada martā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *