Vai augus var saprast?

Šogad LU Akadēmiskais apgāds izdeva Ģederta Ieviņa grāmatu «Augu zioloģija. Funkcijas un mijiedarbība ar vidi».

Kas gan tur tik īpašs, jautāsiet? LU regulāri izdod labas grāmatas dažādu dabaszinātņu jomā. To, ka grāmata būs laba, sapratu, jau pasvārstot to rokās: smaga! Savukārt tas,

ka tā tapusi bez Eiropas atbalsta, liecina, ka autors, par spīti riskam izputēt, nav spējis apspiest vēlmi vairākus gadus pavadīt divvientulībā ar datoru. Turklāt man ļoti patīk audzēt augus, tādēļ vēlos pamatīgi izprast,
kas tiem patīk, kas ne.

Kas ir Ģederts Ieviņš? Profesors, habilitēts bioloģijas doktors, teju 20 gadu māca studentus Latvijas Universitātē, kopš 1998. gada ir LU Bioloģijas fakultātes Augu zioloģijas katedras vadītājs, pasniedzējs, kurš pārliecināts par to, ka studentiem ir tiesības sarežģītus studiju priekšmetus apgūt arī no latviešu valodā rakstītām mācību grāmatām. Septiņu bērnu tēvs.

Par spīti grūtiem laikiem un sabiedrībā valdošajai tieksmei pēc izklaidēm, Torņakalnā uzbūvēts moderns Dabaszinātņu centrs, un tur studentus māca izcili pasniedzēji. Ģederts Ieviņš ir viens no viņiem.

– Kāpēc nolēmi rakstīt tik apjomīgu grāmatu par augu zioloģiju?

– Tad, kad sāku to darīt, es nezināju, kas galu galā sanāks. Beigās jau kolēģi teica, ka vajadzēja to visu izdot divos vai trijos sējumos. Jā, grāmata sanāca smaga, jo papīrs tāds blīvs un smags. Rakstīju četrus gadus, bet, tā kā nespēju apspiest savas mākslinieciskās tieksmes, vēl gadu prasīja maketēšana. Helēna Mauriņa pirms gadiem 30 sarakstīja mācību grāmatu «Augu zioloģija», un līdz šim tā bija vienīgā šāda veida literatūra latviešu valodā. Lai nebūtu tā, ka mana grāmata ir par vienu un to pašu, piekabināju nosaukumam vēl man tik svarīgo «augu mijiedarbību ar vidi». Padomju laikos studenti mācījās no krievu tulkojumiem, pirmās brīvvalsts laikā augu zioloģijas pamati bija aprakstīti botānikas mācību grāmatās… Reti kura tauta var atļauties pievērsties tik speci skai tēmai. Parasti visi izmanto amerikāņu ražojuma tekstus, un no šīm grāmatām tad nu mācās visā pasaulē. Bet tās ir angļu valodā. Es gribēju, lai ir latviski. Tā kā es vairāk nekā 30 gadu nodarbojos ar augu funkciju skaidrošanu, man ir savs skatījums, kā labāk to visu strukturēt. Deviņdesmitajos gados jēdzienu «augu zioloģija» pasaulē sāka aizmirst, tā vietā nāca «augu bioloģija», jo tagad vairāk pēta tikai molekulārās norises. Es uzskatu, ka izpratne par auga funkcijām joprojām ir aktuāla ne tikai lauksaimniecībā, bet arī dabas aizsardzībā. Protams, tīri personiski, tieksme uz rakstīšanu man bija jau sen, un šī bija laba iespēja realizēt savas grafomāna tieksmes.

– Nebiju aizdomājusies, ka angļu valoda izspiež dzimto valodu no zinātniskās leksikas. Bet tā jau ir: visas zinātniskās konferences notiek angliski, publikācijas ir angliski… Kurš vēl latviski brīvi tērzē par augu zioloģiju?

– Jā, tas ir sarežģīts jautājums. Mēs esam Eiropas Savienības valsts, daļa priekšmeta mums jāpasniedz angliski, un patiesībā tas arī ir vieglāk, jo visa literatūra ir, materiāli ir… Nav pat īpaši jāpiepūlas. Bet bakalaura līmenī tomēr vajadzētu mācīt latviski. Tam cilvēkbērnam, kurš iestājies augstskolā pēc vidusskolas, angļu valoda taču ir svešvaloda! Gan lasīt, gan runāt, gan saprast cilvēkam ir vieglāk dzimtajā valodā. Lai valoda būtu daudzveidīga, arī zinātniskajā terminoloģijā jābūt latviskiem apzīmējumiem. Šie termini ir tie, kas zinātnisko valodu padara dzīvu. Citādi atgriezīsimies vairāk nekā simt gadu attālā pagātnē, kad par latviešu valodu runāja kā par primitīvu zemnieku valodu, kurā nekādas augstas jūtas un gudrības izteikt nevar. Manā grāmatā tomēr visi ķīmisko vielu saīsinājumi ir angļu valodā, bet tas tikai tādēļ, lai pēcāk būtu vieglāk pāriet uz literatūru šajā valodā. Arī personvārdi ir oriģinālrakstībā, lai, rodoties plašākai interesei, lasītājs varētu atrast informāciju par pieminēto zinātnieku tīmekļa meklētājos.

– Kādai auditorijai tava grāmata domāta? Tikai studentiem?

– Es ceru, ka ne. Es priecātos, ja to lasītu arī cilvēki, kam saskarsme ar augiem ir ne tikai darbs, bet arī hobijs izzināt dabu. Tā ir domāta tiem, kuri grib noskaidrot likumsakarības. Grāmatas otrajā daļā par mijiedarbību ar vidi esmu izpaudies īpaši. Piemēram, ekoloģijas saistība ar globālākām lietām. Es ceru, ka šīs zināšanas palīdzēs izprast dabas daudzveidību un to, kā dažādi organismi sadarbojas savā starpā.

– Kādā ģimenē esi uzaudzis?

– Mamma Aina Ieviņa mācījās veterinārmedicīnu, 1944. gadā pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, bet šajā profesijā strādāja maz. Viņai ļoti patika zirgi. Kad biju pusaudzis, mamma man daudz stāstīja par mikrobioloģiju, ka tā būs svarīgākā bioloģijas nozare. Tolaik es daudz no tā visa nesapratu, bet tā arī bija.

Tēvam Viktoram Līcim bija sarežģīts mūžs. Viņš bija sācis studēt agronomiju, bet nepabeidza, tomēr visu mūžu bija liels dabas draugs. Jaunībā tēvs bija aizrautīgs mednieks, Latvijas laikā braukāja pat uz Somiju medībās. Tad pievērsās žurnālistikai. Viņa pirmā ģimene emigrēja, bet tēvs brauca ar citu kuģi. Krievi to aizturēja un arestēja visus, kas bija uz klāja. Tēvu aizsūtīja uz lēģeri, jo viņš bija strādājis «Daugavas vanagu» avīzē par tehnisko redaktoru. Par to viņam piesprieda 25 gadus. Mana mamma bija viņa pirmās sievas māsīca. Tā viņi satikās. Tēvs pieņēma mammas uzvārdu, jo domāja, ka tā būs vieglāk, bet velti. Nekādu jēdzīgu darbu viņš nevarēja dabūt, vien 60. gados bija biļetena «Mednieks un Makšķernieks» redaktors. Vēlāk viņš pievērsās dārzkopībai. Rīgā mums bija neliels dzīvoklis, bet Pumpuros dārzs, kur dzīvojām no aprīļa līdz pat novembrim un pavairojām dažādus augus.

Man vēl nebija desmit gadu, kad kopā ar vecākiem braucām uz Kaukāzu, vācām vēlziežu sīpolus un vedām uz Latviju. Tā pelnījām naudu. Man arī bija dobe, visu ko mēģināju audzēt, bet ravēt gan man tolaik nepatika. Desmit gadu vecumā sakrustoju divu sugu lilijas – Lilium pumilum un Lilium dauricum. Trīs pat izdīga un pēc pieciem gadiem uzziedēja. Bet teikt, ka mani interesēja tikai un vienīgi bioloģija, nevaru. Tomēr kā skaistas bērnības atmiņas palikušas pastaigas kopā ar vecākiem pa mežiem un purviem.

Mana pirmā skola ir Rīgas 15. astoņgadīgā skola blakus Pāvila baznīcai, mācības turpināju Jūrmalas 4. vidusskolā, tagad – Pumpuru vidusskola, jo Jūrmalā mēs dzīvojām vismaz sešus mēnešus gadā. Ziemā uz skolu braukāju ar vilcienu. Vidusskolā mācījos Rīgā – Rīgas 3. vidusskolā, kur mana klases audzinātāja bija bioloģijas skolotāja Šmite. Viņa gan salidojumos vēlāk brīnījās, ka aizgāju studēt bioloģiju. Bet pirmajā gadā es biologos nemaz netiku.

Sāku fotografēt, bet tā īsti ar to aizrāvos tad, kad parādījās digitālie aparāti. Apmeklēju jauniešu fotostudiju «Īriss». Tur bija arī Māris Melgalvs, un viņa iespaidā es gribēju studēt žurnālistiku, bet mammai tā nešķita laba doma.

Skolā mācījos tīri labi, absolūts trijnieks bija tikai krievu valodā, bet tas bija principa jautājums. Vidusskolas laikā kopā ar klasesbiedriem darbojos pretpadomju organizācijā, un tas man radīja daudz problēmu arī studiju laikā. Piemēram, mani nelaida uz praksēm Vācijā.

– Vai tad, kad nolēmi studēt bioloģiju, bija nojausma, ko darīsi pēc tam?

– Tolaik cilvēki izglītību ar darba iespējām vispār nesaistīja. Studijas vienkārši bija nākamais posms pēc vidusskolas, un viss. Un puišiem – iespēja nedienēt padomju armijā. Es agri apprecējos, mums kursā izveidojās četri pāri, kaut bijām tikai astoņi puiši. Mana personīgā dzīve nav rozēm kaisīta, esmu precējies trīs reizes.

– Tev ir septiņi bērni!

– Bērnībā visi mani sauca par Ūvi. Kad nāca ciemos radinieki, viņi man, piecus gadus vecam bērnam, vaicāja: «Nu, Ūvīt, kā iet? Precēties netaisies? Tev draudzene jau ir? Cik tev būs bērnu?» Es, protams, kļuvu nikns par tādām muļķīgām runām, tāpēc atbildēju: «Septiņi!» – lai viņi aizvērtos. Un tā arī ir. Ar pirmo sievu mums ir pieci, ar otro – divi bērni. Ar trešo sievu kopīgi audzinām viņas divas meitas.

Manai vecākajai meitai ir 30, jaunākajam dēlam 10 gadi. Ja tēvs nedzīvo kopā ar bērniem, tas ir slikti, protams. Viņi jau nezina, kādas naudas summas es visus šos gadus viņiem katru mēnesi pārskaitu un cik man jāstrādā, lai to nopelnītu. Un tā apziņa, ka, lai vai kā iet, nauda vienmēr kaut kur ir jādabū! Vecākā meita Baiba studēja bioloģiju, iestājās doktorantūrā, bet tad sāka ceļot pa eksotiskām valstīm un tagad strādā Valsts augu aizsardzības dienestā. Santa arī pabeidza bakalaurus biologos, bet Linda, jaunākā no lielajām meitām, studē ģeogrāfos. Lielie dēli Raivis un Nauris izvēlējās praktiskākas profesijas. Vectēvs vēl neesmu, laikam jau bērniem tā apnika ņudzeklis lielā ģimenē, ka viņi vēl negrib ne ģimeni, ne bērnus.

– Kā tu kļuvi par augu zioloģijas pasniedzēju?

– Studiju laikā vairāk biju pievērsies botānikai, nodarbojos ar pameldru sistemātiku pie profesora Langenfelda. Tad pienāca brīdis, kad bija jāizšķiras, kas tad būs mana profesija. Pirms tam par to īpaši nebiju domājis, bet zināju, ka gribu nodarboties ar zinātni un ar augiem. Gāju meklēt, kur varētu strādāt. Apsvēru iespēju strādāt vai nu Zinātņu akadēmijas Botāniskajā dārzā, vai arī Bioloģijas institūtā. Un tur bija brīva vieta Augu zioloģijas laboratorijā. Sāku strādāt par laborantu. Vēlāk kļuvu par zinātnisko līdzstrādnieku, tad – laboratorijas vadītāju. Kad 1997. gadā nāca valsts profesoru laiki un bija brīva valsts profesora vieta augu zioloģijā, introdukcijā un selekcijā, docente Māra Vikmane aicināja, lai nāku uz universitāti. Nebija iemesla neizmantot šo iespēju, jo iepriekšējā gadā biju aizstāvējis habilitētā doktora disertāciju par etilēnu un peroksidāzēm augu augšanas un attīstības regulācijā. Tā es kādu laiku strādāju gan Latvijas Universitātē, gan Bioloģijas institūtā. Tad Nacionālā botāniskā dārza cilvēki mani uzaicināja par direktoru. Nācās no kaut kā atteikties, un es pametu institūtu. Botāniskajā dārzā nostrādāju gadus četrus. Bet tad nolēmu tomēr turēties pie universitātes, jo tas ir ne tikai prestiža jautājums. Darbs universitātē ir kaut kas ilgtspējīgs. Kamēr būs studenti, universitātē būs darbs, un man kā septiņu bērnu tēvam arī šis aspekts ir ļoti svarīgs. Institūti te ir, te nav, savukārt Botāniskajā dārzā dominēja saimnieciskās rūpes, ne zinātne.

– Tev patīk mācīt?

– Jā, man patīk mācīt, pats esmu visu savu lekciju kursu saturu salicis kopā. Ja man būtu jāmāca pēc citu izveidotas programmas, būtu garlaicīgi. Ja es pieķeru sevi, ka jau vairākus gadus maļu vienu un to pašu, man vairs nav interesanti, un tad es vai nu izdomāju ko jaunu, vai pamatīgi reorganizēju esošo kursu. Protams, tas prasa laiku – katru nedēļu sagatavot pilnīgi jaunu materiālu lekcijām. Vēl ļoti interesanti ir vadīt studentu individuālos zinātniskos darbus. Jāizdomā, ko jaunu rosināt pētīt, un tas arī mani pašu bagātina. Īpaši tagad, kad nansējums projektiem ir grūti pieejams, tāpēc manu studentu pētījumi lielā mērā ir arī mani pētījumi, citādi jau pašlaik neko Latvijas zinātnē nevar izdarīt. Labi, ja atrodas nauda materiāliem. Bet samaksāt laborantam algu par pētījumu veikšanu nevaram. Tad studenti ir mūsu brīvprātīgie.

– Tev ir zaļie īkšķīši?

– Laikam jau nav. Bet esmu par šo daudz domājis. Ir sfēra, kur šos tā sauktos zaļos īkšķīšus var labi pārbaudīt, – augu audu kultūras. Ir cilvēki, kam sanāk, un tādi, kam nesanāk. Bet tas atkarīgs nevis no kādām mistiskām aurām vai burvestībām, bet gan no tā, cik precīzi tu strādā un vai spēj neielaist audos patogēnos mikroorganismus. Ja gādā, lai viss ir sterils, neplāties, neizdari liekas kustības, panākumi neizpaliek. Es aizstāvu tīri zinātnisko pasaules skatījumu, līdz ar to par zaļajiem īkšķīšiem domāju racionāli. Labs dārznieks rūpīgi izturas pret augiem, viņš neizturas pret sēklu kā pret vienkāršu drupaču, kas jāiebāž zemē, bet kā pret dzīvu būtni. Arī augsne ir dzīva būtne, svarīgi to pareizi sagatavot.

– Kolēģi stāstīja, ka tu esi īstais, ar kuru var patērzēt par augu stresu.

– Pret vārdu salikumu «augu stress» man ir īpaša attieksme. Tas varbūt vairāk no nenopietnās puses: kad fakultātē notika bioloģijas olimpiāde un pie pretējām durvīm bija pielikts uzraksts «Par ko stāsta gadskārtas?», mēs savai laboratorijai piekārām uzrakstu «Par ko streso augi?». Patiesībā šo teicienu izdomāja «Nedēļas» žurnāliste, kura rakstīja par mani pirms kāda laika. Pa šiem gadiem esmu daudz domājis par šo tēmu un nu jaunajā grāmatā mēģinu apgāzt teoriju par augu stresu, jo par to vajadzētu runāt ar citiem vārdiem. Jēdziens «augu stress» ir radies no lauksaimniecības augu vajadzību pārliekas uzsvēršanas. Tur stress ir jebkurš faktors, kas samazina ražu: sausums, pārlieks mitrums, spējš aukstums utt. Tiklīdz Latvijā ir kailsals, zvana žurnālisti un vaicā: «Vai tagad viss aizies bojā?!» Vietējiem augiem laikapstākļu svārstības nekaitē, tie ir piemērojušies. Bet kultūraugi nav vietējie, to sugas un šķirnes tiek audzētas svešos apstākļos, un cilvēks nespēj nodrošināt tiem visu, kas ierasts dzimtenē. Taču nevar no plašās augu valsts izcelt tikai kultūraugus un vispār nerunāt par augiem, kas aug vietās, kur viņi paši izvēlējušies augt. Tāpēc, ja salu ziemā mērenās joslas apstākļos nosauc par stresu, tas ir vienkārši stulbi. Augs evolūcijas laikā ir šādiem apstākļiem pielāgojies, tam ir adaptācijas mehānismi, tas izmaina savu fenotipu un metabolismu, lai izdzīvotu ziemā. Bet nevajag banānus audzēt aukstā vietā un brīnīties, ka lāgā neaug.

– Vai augus labvēlīgi ietekmē klasiskā mūzika vai labi vārdi? Vai draudi, ka izmetīs, ja neziedēs? Es reiz sagriezu kaktusu, kurš neziedēja, un vaska puķe, to redzēdama, tajā vasarā pēc desmit gadu gaidīšanas beidzot sāka dāsni ziedēt.

– Tā ir ļoti interesanta sfēra, kaut manā grāmatā nebūs neviena vārda par to. Es mēģinu nodalīt zinātnisko no nezinātniskā. Bet daudz domāju arī par neizskaidrojamo dzīves pusi. Cilvēka psihiskā iedarbība uz dažādām norisēm nav vēl tik labi izpētīta, lai šādus novērojumus varētu racionāli izskaidrot. Ir novērojumi, kuriem es piekrītu, kaut apzinos, ka tas ir nezinātniski. Kaut vai intuīcija: esmu piedzīvojis tik daudz dažādu gadījumu, kad mana intuīcija ir lieliski izpaudusies! Vai labie sargātāji – vai nu tie ir eņģeļi vai rūķīši… Man pat ir personīgi piemēri, kā viņi darbojas. Neviens nevar izvairīties no negadījumiem un nepatikšanām, bet novērst sekas pēc negadījumiem – var.

Runājot par augiem… Es šīs abas sfēras strikti nodalu, turklāt pats sliktākais ir tas, kas ir pa vidu, un tā ir pseidozinātne: cilvēki paņem nezinātniskus novērojumus, ietērpj tos zinātniskā formā un tad ziņo, ka, teiksim, amerikāņu zinātnieki jau sen ir izpētījuši, ka… un tu TO nezini? Tad es bieži iesaistos vārdu kaujās sociālajos tīklos, it īpaši par augiem. Beigās svešs cilvēks portālā «Draugiem.lv» man raksta: «Ko tu vispār saproti? Es izlasīju vienu grāmatu, bet ko tu zini?»

Atgriežoties pie jautājuma par sagriezto kaktusu un augu cilvēcisko intelektu – tā diemžēl ir pseidozinātne. Jā, neskatoties uz to, ka viens CIP spīdzinātājs Baksters 60. gados sprauda pie augiem melu detektoru, kas domāts ādas elektrovadītspējas mērīšanai. Viņš saskatīja nezin ko. Piemēram, nogalināja garneles un vēroja, kā uz to reaģēs gumijkoks. Bet tā ir aplama pieeja jau pirmsākumos. Daudzi ir mēģinājuši šo eksperimentu atkārtot, taču nekas nav izdevies, jo tur ir daudz blakusefektu, kas ietekmē rādījumus.

– Ko tu domā par īstajām sējas un stādīšanas dienām?

– Kad mēs te, LU Dabaszinātņu centra laboratorijā, sējam eksperimentiem augus, arī skatāmies, kāda ir mēness fāze. Bet, izanalizējot zinātnisko informāciju, izrādās, ka, pat ja mēness gaita ietekmē augus, šī ietekme izpaužas citādāk, nekā ierasts domāt. Zemes pievilkšanas spēka izraisītās smaguma izmaiņas, protams, ir atkarīgas no saules un mēness gaitas. Bet! Šīs izmaiņas no absolūtā minimuma līdz maksimumam notiek aptuveni diennakts laikā, nevis, kā uzskata lielākā daļa, šī ietekme ir vienāda visu mēness fāzes laiku, t.i., apmēram nedēļu. To var pat izmērīt. Bet biodinamiskās lauksaimniecības pamatā ir uzskats, ka sulas vienā fāzē ceļas uz augšu, citā – laižas uz leju. Zinātnieki gan vēl joprojām diskutē, vai tiešām kokos sulu plūsma korelē ar mēness pievilkšanas spēka izmaiņām diennakts laikā.

Bet tas, ka sēklas ietekmē gadalaiks, ir pilnīgi skaidrs. Mēs nekad neko nesējam decembrī un janvāra sākumā. Sēklas vienkārši nedīgst, bet, vai tas ir mēness ritms, nezinu. Sausās sēklās ir ļoti grūti izpētīt, kas mainās, kāpēc tās neekspresē noteiktus gēnus.

– Vai augam ir vienalga, kādas izcelsmes ir barības vielas – no minerālmēsliem vai komposta?

– No funkciju viedokļa, jā. Augs no augsnes uzņem tikai minerālvielas, arī dažas slāpekli saturošas organiskās vielas. Tas ir pilnīgi skaidrs. Cita lieta, ka organiskais mēslojums uzlabo augsnes īpašības. Tas nepieciešams, lai padarītu augsni auglīgāku, un auglīgums ir saistīts ar augsnes mikroorganismiem, kas gādā, lai sarežģīti savienojumi sadalās par minerālvielām. Citādi nonākam atpakaļ Aristoteļa laikos, kad uzskatīja, ka augi uzņem brūno humīnvielu. Nē!

Tagad atkal modē nāk dažādi organiskas izcelsmes substrāti, kas satur humīnvielas, un izplatītāji apgalvo, ka tas nu gan būs brīnumlīdzeklis, turklāt sauc to par mēslojumu un tirgo par lielu naudu. Protams, ja to uzsmidzina uz auga lapām, tas nonāks augā, bet ar saknēm augs neuzņem sarežģītas organiskās vielas, piemēram, polimērus. Ja īpaši nopūlamies, augā humīnvielas dabūt iekšā var, bet kāda jēga? Ja nu vienīgi vielas ar hormonu raksturu, ja tām ķīmiskajā struktūrā ieķertas vielas, kas var veicināt augšanu. Bet – uz kā rēķina? Augs aug, uzņemot ūdeni un minerālvielas. Tātad augšanas uzlabojums parādīsies tad, ja viss būs pietiekamā daudzumā. Tātad augam ir vienalga, vai lietojam kompostētus mēslus vai minerālmēslus. Augsnei gan nav vienalga, tāpēc minerālmēslu lietošana ir ārkārtīgi degradējoša – mēs padarām augsni nespējīgu normāli funkcionēt kā bioloģisku organismu kopumu.

– Tagad jau agri pavasarī veikalos varam nopirkt gan Latvijas, gan Spānijas gurķus, kas audzēti pēc vienas tehnoloģijas. Kuri labāki?

– Mūsējie ir audzēti siltumnīcā mākslīgajā apgaismojumā, bet Spānijā ziemā saule spīd ilgāk un klimats ir siltāks. Ja pieņemam, ka visi lauksaimnieki ievēro visus priekšrakstus, atšķirību nav. Bet – reālā dzīve ir citāda, un jāzina daudz detaļu.

Turklāt es uzskatu, ka tas ir mīts par Latviju kā zemi, kur ļoti maz lieto pesticīdus un minerālmēslus, savukārt citur gan to visu lieto nekontrolēti. Visās valstīs, kur pārtiku audzē ES tirgum, ir pietiekami laba kontrole. Runājot ar kontrolētājiem par mūsu dārzkopju darba metodēm, izrādās, mūsējie ļoti grēko, it īpaši mazdārziņu saimnieki. Vai tas ir naivums vai muļķība, grūti spriest. Bet viņi lieto to, ko nevajadzētu.

– Vai augam vienalga – spuldze vai saule?

– Jā, ja vien spektrs ir vienāds.

– Vienalga – augsne vai akmensvate?

(Pūš) Nu-u-u, arī… Laikam. Bet «vienalga» nav pareizais vārds.

– Līdzvērtīgi? Tad jau augs ir robots!

– Nu, mēs visi esam bioloģiskie roboti savā ziņā. Augs reaģē uz konkrētiem apstākļiem, un, ja tie ir optimāli vai tuvu tam, viss notiek kā ieprogrammēts. Tiklīdz šie apstākļi mainās pēc zikāliem vai ķīmiskiem parametriem, līdz ko mainās optimālais līdzsvars, augs aug sliktāk. Ja runājam par veselīgu pārtiku, tad antioksidantus un bioloģiski aktīvos savienojumus augs vairāk ražo tieši tad, kad aug nelabvēlīgos apstākļos, tāpēc varētu cerēt, ka arī cilvēka veselībai šādi augi ir labāki. Ja augam ir absolūti optimāli apstākļi, viņš nemaz neiegulda daudz spēku aizsardzības līdzekļu sintēzē.

– Tad jau potenciāli veselīgāki ir skarbos apstākļos auguši augi!

– Pilnīgi noteikti, dabā augušie vietējie augi satur vairāk aktīvo savienojumu, bet arī ietekme uz cilvēku ir neprognozējamāka. Daudzi iet dabā, plūc savvaļas augus un ēd. Bet tas ne vienmēr var beigties labi. Lauksaimniecībā izmantotajiem augiem ir apspiestas dabiskās aizsargreakcijas, jo daudzi aizsargsavienojumi var būt toksiski, jo to funkcija ir atvairīt kukaiņus un patogēnās sēnes.

– Bet alnim – nekas!

– Dabā vērojama savstarpēja bruņošanās sacensība. Vietējās dzīvnieku un augu sugas, kas šeit gadu tūkstošiem viena otru ēd, ķīmiskā līmenī cīnās viena ar otru. Iespējams, alnim gremošanas sistēmā ir izveidojušās proteināzes, kas sašķeļ auga proteināžu inhibitorus, turklāt alnis jau arī visu neēd. Bet cilvēkam šādu proteināžu lielākoties nav. Turklāt augs spēj uztvert, kas viņu ēd. Man ir sens sapnis paeksperimentēt, kā dažādi augi reaģē uz cilvēku siekalām. Vai atšķir veģetārieti no gaļēdāja, jo viņu siekalas ir atšķirīgas. Tur vajadzētu augu ievainot, iemānīt siekalas un palūkot, vai notiek atšķirīgas izmaiņas bioķīmiskā līmenī. Cilvēks ar daudziem augiem nav bijis tik ciešā evolucionārā sadarbībā kā augs ar kāpuriņu, kas no tā auga pārtiek tūkstošiem gadu.

– Vai augs sevī uzkrāj pesticīdus, vai tie ieskalojas augsnē?

– Augs jau neko nevar izdarīt, ja tam kaut ko uzsmidzina. Atvārsnītes ir vaļā, un pesticīdi nonāk augā. Bet kas notiek tālāk? Ir savienojumi, kas vienmērīgi izkliedējas pa visu augu, – tos sauc par sistēmiskajiem pesticīdiem. Ir tādi, kas nav mobili un paliek lapās. Vēl augiem ir enzīmu sistēmas, kas detoksicē nebioloģiskas izcelsmes savienojumus – ietransportē tos šūnu vakuolās, saista ar peptīdiem, un viss – tie tur paliek. Auga dzīvē lielākā nozīme ir šūnu citoplazmai, kur visi procesi notiek, tāpēc vakuola ir droša vieta uzglabāšanai. Bet, ja pesticīds ir toksisks šūnu elpošanas līmenī, līdz ko tas nonāk augā, elpošana apstājas, un augs nokalst.

– Kā tu vērtē glifosātus saturošo herbicīdu plašo lietošanu lauksaimniecībā? Nereti tos izmanto arī ražas žāvēšanai.

– Te jārunā par tiesisko paļāvību. Man nav iemesla domāt, ka cilvēku veselībai varētu kaitēt pesticīdi, ko lieto saskaņā ar noteikumiem. Bet man šķiet absurdi, ka tos lieto divas nedēļas pirms ražas novākšanas. Glifosāts taču ir radīts kā herbicīds, tātad nezāļu iznīcināšanai, nevis desikants jeb kaltētājs! Turklāt desikantus vairāk izmanto tehniskām kultūrām vai sēklaudzēšanai, ne pārtikai. Kokvilnas audzēšanai, piemēram… Tāpēc es uzskatu, ka ķīmiski žāvēt ir muļķīgi. Neviens pesticīds neizzūd bez pēdām. Bet man nav bail no lauksaimniecības ķimizācijas, jo pieņemu, ka dzīvē ir daudz kaitīgāku lietu, ko cilvēki dara.

– Pērn «Vides Vēstīs» bija raksts par augiem draņķēdājiem, kas no augsnes paņem smagos metālus un uzkrāj sevī. Vai tā varētu reāli attīrīt augsni?

– Ir daudzas savvaļas augu endēmās sugas, kam ir metālu hiperakumulēšanas spēja, un tie parasti aug augsnēs, kur daudz niķeļa vai cinka. Parasti jau smagie metāli, kad nonāk kādā dzīvā organismā, ir ļoti aktīvi un aizvieto citus metālus, un molekula zaudē funkcionētspēju. Bet ir ļoti izturīgi augi – tie sintezē skābes, kas reaģē ar smago metālu un iestumj to vakuolā, un tur viņš paliek. Bet, ja augu biomasa atgriežas augsnē, viss paliek turpat, no kurienes nācis. Amerikā ir vietas, kur zemnieki audzē augus metālu ieguvei, jo tā var nopelnīt vairāk nekā ar graudiem. Tā varot iegūt pat zeltu! Nav gan pārāk daudz sugu, kas ir zeltuzņēmīgas. Bet niķeli, cinku gan tā var iegūt pat 300–400 kg no hektāra, protams, ja augsnē šie metāli ir. Atliek vien biomasu izraut ar visām saknēm un sadedzināt.

– Kā zinātnieki nonāk pie atklāsmes par atklājumu?

– Vispirms jāzina, kādu rezultātu gribi panākt – sarežģītu vai vienkāršu. Es priekšroku dodu vienkāršošanai, nevis kāda sīka mehānisma pētīšanai. Lai saprastu, kā notiek mijiedarbība starp augiem un citiem organismiem, es eju plašumā. Svarīgākais ir pamanīt, kas nepieciešams, lai mijiedarbība varētu notikt. Man labāk attīstīta ir tēlainā, ne abstraktā domāšana. Tur, kur es neko nevaru saprast, nemaz nelienu. Es nespētu 20 gadus pētīt kādu sīku niansi. Man vajag izzināt kopsakarības. Zinātniskā jomā jau es nekādus dižos atklājumus neesmu veicis. Bet mūsdienās tas vispār ir grūti. Toties es esmu izskaidrojis daudzas mijiedarbības, kas citiem nav ienākušas prātā.

– Par ko tu domā, kad neprāto par mijiedarbībām?

– Man negribas ielaist sevī pasaules negācijas, bet no tām jau grūti izvairīties. Plašsaziņas līdzekļu pūļa žurnālistika drausmīgi kaitina. Viņi tik nemākulīgi manipulē ar stulbām metodēm! Izglītotos un domājošos jau neapmuļķos, bet cilvēkiem bez kārtīgas izglītības tiek iesēts ļoti aplams pasaules uzskats. Dažreiz es baros ar reklāmām televīzijā: kādiem muļķiem tās domātas? Kā var tik brīvi kladzināt pseidozinātniskus apgalvojumus? Piemēram, mati, kas ēd to, ko tiem uzsmērē, un tamlīdzīgas ārprātības! Acīm redzami meli!

Eh! Apskaužu tos, kuri piedzimuši labsirdīgi un laipni. Es varbūt esmu piedzimis īgns, un kā man dzīvot? Nē, es neesmu negatīvists! Bet bija laiks, kad piesējos studentiem, kuri pīpēja uz vecās fakultātes kāpnēm. Neviens jau tāpēc neatmeta smēķēšanu, iespējams, ka tikai bezjēdzīgi maitāju attiecības. Ja man vaicātu, kas man nepatīk citos cilvēkos, es ārkārtīgi īgnā balsī varētu teikt: «Man visvairāk nepatīk neiecietība. Es nesaprotu, kā viņi spēj būt tik neiecietīgi, nu, tik neiecietīgi, ka viņiem sadot par to vajadzētu!!!» (Smejas) Ceru, ka veiksmīgi pajokoju. Tomēr es nebeidzu īgņoties uz cilvēkiem, kuri bez iemesla traucē citiem: nāk man virsū, kad eju pa celiņa labo pusi, pūš dūmus sejā vai, braucot ar mašīnu, veic neatļautus kreisos pagriezienus.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016

Atbildēt