Upes plūdumā raugoties

Kazu iezis spoguļojas Gaujā. Foto – Valdis Skudre

Stāvot pie upes un raugoties straumē, es vislabāk spēju izjust laika plūdumu. Skatoties pulkstenī, kur stundu un minūšu rādītāji skrien pa apli, mani nekad nav pārņēmusi tā sajūta, kāda rodas, raugoties upes plūdumā. Te ūdens ir tā acīm redzamā matērija, ar kuru kopā aizplūst laiks. Šo laika straumi nevar pagriezt atpakaļ. Kā liecinieks aizgājušajam laikam ir upes krasta atsegums – vairāk nekā 350 miljonu gadu vecās smilšakmens klintis no devona perioda. Tās radās laikā, kad tagadējās Latvijas teritorija bija ekvatora tuvumā un to klāja jūra. Daudz siltu jūru. Krietni vēlāk bija daudz apledojumu. Vien pēdējo miljons gadu laikā šī teritorija ir piedzīvojusi vismaz četrus apledojumus un trīs starpledus laikmetus. Upe, iegrauzdamās iežos, ir atsegusi to, kas palicis pāri no pagātnes, un es te stāvu un skatos, kā neiedomājami sirmā pagātne saskaras ar mūsdienām.

Upes krastu pārņem krēsla. Skatienam pazūd detaļas. Vien debess aizvien ir skaidri izšķirama, un no tumšā plīvura, kas lēnām sabiezē, izdalās klinšu atsegums upes krastā.

Jūtos pateicīgs savai cilvēku ciltij un tās neremdināmajai zinātkārei, kas devusi man iespēju gara acīm skatīt un ieraudzīt šajā vietā to, ko patiesībā vairs nekad te nevarēs ieraudzīt, – siltu dienvidu jūru, kas pilna jocīga paskata adatādaiņiem, gliemjiem un bruņuzivīm pirms 360 miljoniem gadu, un milzīgu ziemeļbriežu baru, kas šķērsoja Gauju tikai pirms kādiem nieka deviņiem tūkstošiem gadu…

Foto – Vilnis Skuja

Ziemas pievakars pie upes ir īpašs ar savu rāmi kūpošo mieru un nespodrajām gaismām. Bet miers ir mānīgs. Spārniem švīkstot, aizlido pīļu bars, iztraucēts zivju dzenītis kā krāšņs zili zaļš bumbulis aiztrauc virs pašas ūdens virsmas un pazūd upes līkumā.

Foto – Vilnis Skuja

Smilšainā krasta sērē divi kraukļi klusēdami knābā lielu sudrabainu taimiņu. Precīzāk sakot – to, kas palicis no tā pāri. Vien pirms mēneša šīs lielās zivis šeit nārstoja. Mūsu lašveidīgās zivis pēc nārsta nenomirst. Varbūt taimiņš bija savainots, varbūt ūdra nomedīts.

Foto – Vilnis Skuja

Lūk, pašā ūdens malā tāds kā kurmja rakums – tas ir ūdra sakasīts smilšu pauguriņš, kura virsotnē redzami zaļganmelni ūdra ekskrementi. Tā ir piederības zīme, apliecinājums, ka šis krasta posms pieder konkrētam ūdram. Citi ūdri šo zīmi noteikti pamanīs un apostot sapratīs, ka vieta ir aizņemta. Tuvojoties ziemai un baidoties no brīža, kad ezeri pārklāsies ar ledus vāku, ezeru ūdri dodas uz upēm, kurās ziemā vienmēr var atrast neaizsalstošus lāsmeņus un straujteces. Upēs ūdens līmenis ir svārstīgs un zem ledus veidojas tukšumi, kur iznirt un ievilkt elpu. Starp citu, ūdru ekskrementus osta ne tikai paši ūdri un citi zvēri, bet arī ūdru pētnieki. Šī smarža ļauj tiem droši atšķirt ūdra ekskrementu no ūdeles kakas, un dažreiz tas ir svarīgi. Tikai ūdra ekskrementu smaržu buķetē ir saožama cilvēka degunam patīkama komponente – šķiet, ka kāds tos būtu apsmidzinājis ar atšķaidītu odekolonu vai vismaz ar šampūnu.

Foto – Vilnis Skuja

Ziemas sākumā augšup pa ledaino upes straumi dodas tūkstošiem lokanu, glumu radījumu ar čūskveida ķermeni, piesūcekni un trim acīm. Tiesa, trešā acs, kas atrodas galvas augšpusē, spēj izšķirt vien tumsu no gaismas. Ar stipro piesūcekni tie var noenkuroties jebkurā vietā upes straujtecē. Tie kopš rudens neko nav ēduši un vairs arī nekad neēdīs, jo to gremošanas trakts ir atrofējies. Upes nēģi, kuri ienāk upē rudens sākumā, uzturēsies te līdz nārstam nākamajā pavasarī. Tiem ļoti patīk tumšas bezmēness ziemas naktis – tad tie kļūst īpaši kustīgi. Tie ir ļoti seni radījumi, to fosilijas ir tikpat vecas cik devona klintis. Nēģi garšo ne tikai ūdriem.

Foto – Vilnis Skuja

Upes krastu klāj plāna sniega kārtiņa, tajā redzamas jauna aļņa pēdas. Dzīvnieks nācis padzerties un iebridis upē. Lai arī ūdens ir ļoti auksts, vajadzības spiests alnis mierīgi varētu pārpeldēt uz upes otru krastu. Tas viņam nebūtu nekas īpašs. Bīstamais laiks iestāsies, kad sals upi būs pārklājis ar plānu ledus segu. Tad daudzi dzīvnieki, it īpaši jaunie, nepieredzējušie, nenovērtē situācijas bīstamību un noslīkst, ielūstot ledū. Ja dodaties pastaigās dabā un ņemat līdzi suņus, to vajadzētu ņemt vērā. Suņa dzīts dzīvnieks bēgot var uzskriet uz plānā ledus un ielūzt.

Foto – Vilnis Skuja

Pliks ledus ir bīstams ūdensputniem. Ne visas jaunās nirpīles spēj atpazīt tumšu, līdzenu ledu. Nereti, jau krēslā nosēžoties uz ūdens, putni nesaprot, ka tas ir kļuvis ciets, un savainojas vai pat nositas. Tas, protams, nenotiek masveidā, bet ik pa laikam notiek.

Naktī guļot uz ledus, pīle ar ķermeņa siltumu izkausē tajā iedobi. No rīta daļa spalvu izrādās iesalušas ledū, un, putnam ar spēku raujot, tās kopā ar sīkiem asins pilieniem paliek iedobē. Droši vien tāda piespiedu epilācija ir sāpīga.

Vai esat kādreiz iedomājušies, kā pīle jūtas, stāvot ar plikām pleznām salā uz ledus? Pīles pleznas ir veidotas tā, ka zemās temperatūrās spēj funkcionēt un iztiek ar ļoti mazu asins daudzumu. Bez tam pleznas darbojas kā radiators un dzesē visu asiņu plūsmu ķermenī. Lai tas nenotiktu, putna kājās, starp artērijām un vēnām, ir īpašs savienojums – šunts, kurš atveras aukstumā. Pateicoties tam, pleznā nonāk tikai neliels daudzums no kopējās asins plūsmas, bet galvenā plūsma pa šuntu nonāk vēnā un atgriežas sirdī.

Foto – Vilnis Skuja

Bebra aste ir gudra, vasarā tā ir kā radiators – caur asti bebrs zaudē aptuveni 25 procentus siltuma. Ziemā asinsvadi ir šaurinājušies tiktāl, ka caur asti tiek zaudēti vien trīs procenti ķermeņa siltuma. Arī bebram ir šunts, kurš galveno asins plūsmu novada vēnās pirms astes un lieki nedzesē ķermeni. Tagad bebri izmanto laiku, kad upe nav aizsalusi, un turpina gāzt kokus. Tos interesē tikai miza. Zemē gulošos kokus apmeklē staltbrieži un aļņi – tie izmanto bebra ekopakalpojumus un nostrīķē mizu no nogāztā koka zariem, kurus pats gāzējs vienalga nevarētu aizsniegt.

Sāk svilpot apodziņš, un es atgriežos pie cilvēkiem.

Teksts – Vilnis Skuja

3 Replies to “Upes plūdumā raugoties

  1. Upes ir atstājušas sevī siltas pēdas no pagātnes un tāpēc tās nevar sasalt pietiekami stipri, lai pa ledu varētu staigāt. Tas nav droši. Daudzi dzīvnieki grimst tāpēc, ka ienāk smalkā ledus, kas tos netur. Arī dzīvnieki tur sasalst, jo viņiem nav nekā, ko sasildīties. Ziemā dzīvnieki sargā savu teritoriju, lai neviens nevarētu uz to ieiet.

Atbildēt