Trīs invazīvas krabju sugas Latvijas ūdeņos

Tikai retais zina, ka Baltijas jūras Latvijas piekrastē var atrast vairākas krabju sugas. Tie gan nav tik diži augumā kā Ziemeļjūras, Vidusjūras vai Tālo Austrumu krabji, bet ir. Valsts pētījumu programmas «Latvijas ekosistēmu vērtība un tās dinamika klimata ietekmē» projekta «Svešo sugu izplatība un ietekme uz Baltijas jūras un saldūdens ekosistēmām» ietvaros Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI) konstatēja divas jaunas krabju sugas: dubļu krabi (Rhithropanopeus harrisii) un krasta peldkrabi (Carcinus maenas), par kuru sastopamību Latvijas piekrastē līdz šim nebija nekādu rakstisku pierādījumu vai fotoattēlu. Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocheir sinensis) Latvijas piekrastē sastopams jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, galvenokārt zvejnieku lomos. Krabji ar nelieliem murdiem tika ķerti Liepājas, Ventspils un Rīgas ostā, par ēsmu izmantojot vietējai faunai raksturīgu zivju gaļu (reņģe, rauda, menca, breksis). Murdos iekļuva 18 dubļu krabji un trīs krasta peldkrabji.

Sīka radība – dubļu krabis

Dubļu krabja dabiskais izplatības areāls ir estuāri un iesājūdeņi Ziemeļamerikas austrumu piekrastē no Ņūbransvikas (Kanādā) līdz Meksikas līcim. Pirmo reizi Eiropā šī suga konstatēta 1874. gadā Nīderlandē. Baltijas jūrā šie dzīvnieki parādījās ap 1948. un 1950. gadu Vācijas piekrastē. Baltijā pirmie tos 2000. gadā notvēra lietuvieši, 11 gadus vēlāk – 2011. gadā – arī igauņi. Latvijas piekrastē dubļu krabi pirmo reizi LHEI konstatēja tikai 2013. gadā Liepājas tirdzniecības kanālā un Liepājas ostas teritorijā. Līdz 2016. gada nogalei tā bija vienīgā vieta, kur šo sugu ir izdevies notvert, taču acīgi dabas vērotāji 2016. gada decembrī Tūjas piekrastē pamanīja izskalotus desmit dubļu krabjus. Latvijas ūdeņos tie, visticamāk, nonāk ar kuģu balasta ūdeņiem kāpura stadijā vai arī paslēpušies kuģu korpusa apaugumos. Prognozējams, ka šī suga var veiksmīgi iedzīvoties un vairoties ne tikai Latvijas ostās, bet arī piekrastes biotopos.

Dubļu krabji ir sīki. To galkrūšu vairoga jeb karapaksa maksimālais platums var sasniegt 2–3 centimetrus. Latvijā noķertie lielākie īpatņi ir 2,4 centimetrus lieli. Krāsa augšpusē ir tumši brūngana līdz olīvzaļa; apakšpuse – gaiša. Spīles, salīdzinot ar karapaksa izmēriem, ir lielas, un viena parasti ir lielāka par otru. Katrā karapaksa pusē ir četras slaidas, gaišas ejkājas. Tē viņi ir lielāki par mātītēm un ar lielākām spīlēm. Ietekme uz vietējām sugu sabiedrībām Latvijā nav pētīta, taču, spriežot pēc literatūras datiem, tā varētu būt pretrunīga. Daļa autoru apgalvo, ka liels dubļu krabju populācijas blīvums būtiski ietekmē vietējās bentiskās bezmugurkaulnieku sugas, savukārt citi apgalvo, ka krabju niecīgā izmēra dēļ tie būtisku ietekmi uz vietējo sugu sabiedrību neatstās. Turklāt tie kalpo par barības objektiem vietējām zivju sugām – asarim, zandartam, rudulim un četrragu buļļzivij, kas veiksmīgi pieregulē krabju populācijas lielumu. Pagaidām dubļu krabju ietekme uz Latvijas piekrastes biotopiem un bentisko bezmugurkaulnieku sabiedrībām ir nenozīmīga, jo populācijas blīvums ir salīdzinoši mazs.

Eiropas zaļais krabis

Krasta peldkrabji, ko pasaulē dēvē par Eiropas zaļajiem krabjiem, pašlaik ir sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Krasta peldkrabis ir pasaules veiksmīgāko ūdens invazīvo sugu simtniekā, jo šie dzīvnieki ļoti strauji aug, ātri vairojas, tie ir toleranti pret mainīgiem vides apstākļiem (ūdens temperatūra, sāļums, izšķīdušā skābekļa daudzums u.c.) un spēj apdzīvot ļoti dažādus biotopus. Dabiskais sugas izplatības areāls ir Atlantijas okeāna austrumu piekraste no Skandināvijas ziemeļiem līdz Ziemeļāfrikai. Baltijas jūra, tajā skaitā Latvijas teritoriālie ūdeņi, ir sugas dabiskās izplatības areāla austrumu robeža, tāpēc tā nebūtu uzskatāma par svešzemju sugu. Tāpat kā dubļu krabis, šī suga lielus attālumus pārvar ar kuģu balasta ūdeņiem vai paslēpjoties kuģu korpusa apaugumos. Zinātnieki uzskata, ka šī suga patstāvīgi nespēj pārvarēt lielus dziļumus. Latvijā krasta peldkrabji atrasti divas reizes: LHEI pirmo reizi šo sugu konstatēja 2013. gadā Liepājas ostā, 2015. gadā zaļo krabi izdevās konstatēt arī Ventspils ostas teritorijā.

Krabja karapaks ir vairāk plats nekā garš. Tas var sasniegt 9 centimetru platumu un 6 centimetru garumu. Kopā ar ejkājām var sasniegt 15 centimetru platumu. Latvijā lielākais īpatnis bija 3,5 centimetrus garš un 5 centimetrus plats. Karapaksa priekšgalā abu acu sānos ir raksturīgi pieci zobaini izaugumi. Krāsa parasti zaļgana vai zaļganbrūna, taču ir sastopami arī pelēcīgas un sarkanīgas nokrāsas īpatņi. Spīles attiecībā pret karapaksa izmēriem nav izteikti lielas. Karapaksa sānos ir četri ejkāju pāri, un to sāni mēdz būt apauguši ar zīdainiem matiņiem.

Latvijas piekrastē sugas ietekme uz citām bentiskajām sugām nav pētīta, taču, domājams, tā ir nebūtiska, jo šo krabju populācija nav liela. Toties citur pasaulē šo sugu uzskata par rijīgu plēsoņu. Ir daudz pētījumu, kas pierāda, ka krasta peldkrabis būtiski ietekmē bentiskās sabiedrības, tās izmantojot gan kā barības resursus, gan konkurējot par barības resursiem. Šī suga konkurē par barības resursiem ar «vietējām» krabju sugām. Krasta peldkrabji spēj būtiski mainīt biotopus, jo rok alas, un tas ietekmē pārējo bentisko bezmugurkaulnieku sabiedrību. Krabis spēj sasmalcināt mīdiju un citu gliemeņu čaulas, tā nodarot milzīgus zaudējumus akvakultūrai, piemēram, ASV šī suga ik gadu nodara zaudējumus 22 miljonu dolāru apjomā. Konkurējot par barības resursiem ar zivīm un vietējām krabju sugām, tiek ietekmēts zvejojamo zivju un krabju krājums, tāpēc šie krabji nodara būtisku kaitējumu arī vietējai zvejniecībai.

Cimdiņkrabis

Ķīnas cimdiņkrabis, tāpat kā dubļu krabis, ir viena no 100 veiksmīgākajām invazīvajām ūdens sugām pasaulē. Tā dabiskais izplatības areāls ir mērenie un tropu reģiona ūdeņi starp Vladivostoku un Dienvidķīnu, ietverot Japānas piekrasti, Taivānu un Koreju, taču pašlaik šīs sugas atradnes sastopamas ne tikai Ziemeļamerikā, bet arī gandrīz visā Eiropā. Uz Eiropu tas atkūlās pirms vairāk nekā 100 gadiem, kur pirmo reizi to konstatēja 1912. gadā Alleras upē Vācijā. Pēc tam šī suga sāka strauji izplatīties un 20. gadsimta 30. gados kļuva par nopietnu draudu Vācijas ziemeļu lielajās upēs un estuāros. Baltijas jūras valstīs – Dānijā, Polijā, Zviedrijā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā – pirmās ziņas par Ķīnas cimdiņkrabja atradnēm ir kopš 1920. gadu otrās puses līdz 1930. gadu vidum. Mūsdienās Ķīnas cimdiņkrabji sastopami gar visu Baltijas jūras piekrasti, arī Rīgas līcī, un pie lielāko upju ietekām. Latvijā Ķīnas cimdiņkrabi (aptuveni 10 eksemplāru) pirmo reizi atrada laika periodā starp 1932. un 1937. gadu Liepājas ezerā un Daugavas un Lielupes lejtecē. Sākot ar 1990. gadu, atsevišķi Ķīnas cimdiņkrabja eksemplāri tiek atrasti gar visu Rīgas līča un Latvijas teritorijas atklātās Baltijas jūras piekrasti, kā arī Buļļupē, Daugavas grīvā, Babītes ezerā, Ventā, Engures ezerā, Ķīšezerā un citās ūdenstilpēs, kam ir savienojums ar jūru. Mūsdienās aizvien biežāk šie krabji sapinas zvejnieku tīklos.

Vācijas teritorijā šī suga, visticamāk, nonāca ar kuģu balasta ūdeņiem, savukārt uz Baltijas jūras valstu ūdeņiem krabji atpeldēja paši, jo migrācijas laikā spēj pārvarēt līdz pat 1500 kilometru lielus attālumus. Labi vismaz, ka Baltijas jūrā šī krabju suga nevairojas nepietiekamā ūdens sāļuma dēļ, ne velti pie mums atrod tikai pieaugušus īpatņus. Ķīnas cimdiņkrabji dzīves lielāko daļu pavada saldūdeņos vai iesājūdeņos, savukārt uz jūru un estuāriem (sāļūdeni) migrē, tikai lai vairotos. Kā jau invazīvai sugai pienākas, tā ir ļoti toleranta pret mainīgiem vides apstākļiem (ūdens temperatūra, sāļums, Ph līmenis, izšķīdušā skābekļa daudzums un pat ķīmiskais piesārņojums).

Sugai ir raksturīgs 5–7 centimetrus (atsevišķos gadījumos 10 centimetrus) plats kvadrātveida formas karapaks. Tā krāsa variē no dzeltenīga toņa līdz brūnam, retāk sarkanīgam. Četri pāri ejkāju ir aptuveni divas reizes garākas par karapaksu, un to sāni klāti ar matiņiem. Viena no galvenajām Ķīnas cimdiņkrabju identi kācijas pazīmēm ir biezs apmatojums uz spīlēm, kas jo īpaši izteikts ir tēviņiem. Ķīnas cimdiņkrabis ir visēdājs. Pārtiek no aļģēm, ūdens augiem, dažādiem bentiskajiem bezmugurkaulniekiem, gliemenēm, zivīm un detrīta.

Latvijā ietekme uz vietējām sugām vai saimniecisko darbību nav pētīta, taču, tā kā krabju nav daudz, tā varētu būt niecīga. Cimdiņkrabji var radīt nelielas neērtības zvejniekiem, jo saķeras zvejas rīkos un apgrauž lomus. Vācijā šī suga ir veiksmīgi iedzīvojusies un izveidojusi stabilu populāciju, tāpēc konkurē par dzīves telpu un barības resursiem ar «vietējām» sugām. Šie krabji rok alas un kaitē ekosistēmai, jo veicina upju krastu eroziju un bojā dambjus. Ķīnas cimdiņkrabji nodara lielu kaitējumu zivsaimniecībai, jo izrakņā zivju dīķu krastus, ķer zivju mazuļus un apēd zivju barību. Zvejniekiem papildus jāstrādā, lai izpiņķerētu no tīkliem krabjus, kas pamanījušies pie viena apgrauzt zivis. Āzijā Ķīnas cimdiņkrabji pārnēsā plaušu trematodi, kas var nokļūt cilvēka organismā, ja tie ēd slikti apstrādātus vai jēlus krabjus. Eiropā līdz šim nav atrasts neviens plaušu trematodi pārnēsājošs Ķīnas cimdiņkrabis, bet tas droši vien ir tikai laika jautājums.

Latvijas Hidroekoloģijas institūts lūdz nofotografēt katru atrasto krabi un ziņot, lai mēs kopīgi varētu noteikt precīzāku Latvijas piekrastē sastopamo krabju sugu izplatības areālu. Saziņai iesakām izmantot LHEI «Facebook» lapu vai arī sūtīt ziņu uz e-pasta adresi hydro @ latnet.lv

Viktors Pērkons, LHEI zinātniskais asistents
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017

Atbildēt