Traki stāsti ar čūsku piedalīšanos

No Rēzeknes puses tuvojoties Lendžu centram, pa labi manāma kapsēta, kas saucas Lešķu kapi. Paša Lešķu ciema, kas atradies starp kapiem un Viraudas ezeru, vairs nav, kartē šis toponīms gan saglabājies. Toreiz, pirms kara, viena māja aizdegās – un nodega visas. Tas bijis tā. Pirms lopu dzīšanas ganos kūpinātas kūtis. Tantiņa bija nākusi ar pannu karstām oglēm kūpināt. Aitas brāžas virsū, panna no rokām ārā, salmos iekšā, un tie aizdegas. Tā nodega visas septiņas mājas, kas bijušas cieši kopā. Kapos bieži esot arī spokojies: vasarā visas puķes izmētātas, cits nekas nav aiztikts. Cēlonis izrādījies vienkāršs, proti, krievu tradīcija prasa pēc 40 dienām uz kapa ko uzlikt: cepumus, konfektes, oliņas, pat šņabīti. Vietējie kraukļi puķes izkašņā, jo zinājuši, ka zem puķēm būs ēdamais; tā pārmeklējuši daudzus kapus. Kad sarunāja, ka ēdamie noteikti jāliek zem kāda šķīvja, spokošanās izbeidzās.

Lešķu kapus ietver ne tikai tīklveida žogs, tā iekšpusē visapkārt apbedījumiem celiņš, pie kura salikts vairāk soliņu nekā pie kapu kopiņām. Tikai viens apbedījums palicis ārpus šī celiņa. Lūk, kas par šeit apbedīto sievieti – Auliņieti – palicis tautas atmiņā. Viņai esot bijusi briesmīgi spēcīga aura. Ar vārdotājas spējām varējusi izdarīt gan labu, gan ļaunu, tālab baznīca neļāva šim cilvēkam kapos gulēt. Vēl šī sieviete spējusi norunāt čūskas. Viņa Lendžos sasaukusi čūskas vienā vietā – Dērveņu (Dieviņu) kalnā –, un pēc tam visas kaut kur pazuda. Tajā vietā tagad neaugot nekas, tikai asa, asa zāle, ka rokas var sagriezt. Tīra, balta smiltiņa un šī asā zāle.

Aizpeld pāri Daugavai

Pie Pļaviņām ir Čūsku purviņš, te čūskas taisni ņudzējušas, cik daudz to bijis. Gribējuši cilvēki no tām tikt vaļā; atradies viens, kas zinājis īstos čūsku vārdus. Viņš aizgājis uz purviņu, kur vidū uz ciņa gozējies pats čūsku karalis ar kroni galvā. Vīrs nomurminājis savus čūsku vārdus un ar koku norādījis pāri Daugavai. Tad čūsku karalis noritinājies no ciņa un lēnām aizvilcies, kur rādīts. Citas čūskas vilkušās pakaļ, ierāpojušas Daugavā un peldējušas pāri, galvas virspusē slaistīdamas. Kuras vēl bijušas purviņā aizkavējušās, tās laidušās ripeniski iepakaļ. Čūsku vārdu zinātājs tām vēl piedraudējis ar savu koku. No tā laika Čūsku purviņam palicis tik vārds. Šaipus Daugavas vairs čūsku neesot, toties pilni viņas puses krūmi.

Kam tās olas un nauda?

Ir savdabīgs nostāsts par gadījumu, kas bijis turpat Lendžos. Ar kādu tanti bijis kas jāsarunā, bet, ejot pie viņas, jāaiznes groziņā olas. Kā samaksu. Pa ceļam nesējs izdomā: ko dot tik daudz, noliks daļu ceļmalā pie tiltiņa, atceļā paņems. Bet, atpakaļ ejot, olu vietā groziņā čūskiņas.

Lūk, izrādās, var ne tikai tikt no čūskām vaļā, bet arī izsaukt vajadzīgajā vietā. Sesavas pagasta Ķiršos dzīvojis slavens kāršu licējs. Reiz divas sievietes gājušas pie šā vīra, lai uzzinātu, kāpēc nav ziņu no tuviniekiem Otrā pasaules kara laikos. Viena nolēmusi daļu no naudas – samaksas par pakalpojumu – paslēpt zīmīgā vietā zem celma. Ja otrai solīta ziņa pēc trim dienām, tad šai kāršu licējs teicis: «Tu man pažēloji naudu, es tev kārtis nelikšu, bet to naudu arī atpakaļ nedabūsi!» Tā nikna – kā var nedabūt? Pienākušas pie celma, bet uz tā saritinājusies čūska. Tajā mežā čūskas gan vispār retums. Tā arī netikušas pie naudas klāt un gājušas mājās.

Mūžības simbols

Ķemeru parkā uz pieminekļa (1861.) kūrorta dibinātājiem un direktoriem līdz 1955.gadam iekalti 15 cilvēku vārdi. Te redzam arī čūsku, kas pati iekodusi sev astē. Tieši tas pats skatāms piemineklī (1843.) baronam A.Vulfam bij. Aumeisteru muižas parkā Valkas rajonā. Alegoriski čūska, kas sagriezusies aplī un tur mutē savu asti, ir mūžības simbols. Šādā nozīmē tā visbiežāk redzama uz kapakmeņiem. Tomēr dzirdēts arī šāds skaidrojums: ļaunums pats sevi iznīcina. Ko tad nozīmē vārds «Aumeisteri»? Pedagogs, rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa draugs, muzeju veidotājs Jānis Greste (1876-1951; uz viņa vākuma bāzes vēlāk radīts Dabas muzejs) grāmatā «Krist un celties» raksta par savu tēvu: «Viņš bija tā sauktais aumeisters (no vācu vārda hauen – cirst, sist, pērt)… Braukājis no mājas uz māju, bērnus pārklaušinādams.» Un tad bez pēršanas jau laikam neiztika.

Čūsku vārdi

Ja cilvēks grib izvairīties mežā sastapt čūsku, tad tiek lietoti t.s. čūsku vārdi. Dzirdēts, ka labi panākumi esot, pirms ieiešanas mežā pasakot: «Ābram, Ābram, nāc laukā!» vai «Vipu, vapu, sūnu lūža, – dižais ūdenī, mazais celmā! Laj izkūp, laj izput, kā ūdeņa pelce gaisā!» Šie vārdi tad katru reizi jāsaka no jauna. Izrādās, var arī citādāk. Pie Bauņu mājas (ne bijušās muižas!) Matīšu pagastā Valmieras rajonā ir akmens obelisks. Pēc nostāsta, tur čūska sakodusi barona zirgu. Tad barons atvedis onkuli, kas viņa apkārtnē visas čūskas izveda. Cik lielai platībai vīrs apgājis, tik tālu rāpuļu neesot.

Burtnieku pagastā pie Ramšām pa kreisi no krustojuma – Kapu kalns; pēc senas teikas tur bijusi lepna baznīca ar kapsētu. Tas – Īguma svētkalns, kur aizaugušajā kalnā arvien vēl atrodami daudzi svētakmeņi. Pēc nostāsta, kuru rakstniekam Arturam Gobam stāstījusi valmieriete Meta Riba, kalnā dzīvojis burvis – Ramšu māju saimnieka secis, kuru nokaitinājušas čūskas. Tad nu burvis kalnu un tuvāko apkārtni apbūris, sacīdams: «Te nekad neviena čūska nedzīvos!» Interesanti, ka turpat tālāk uz Vākšēnu pusi esošajās Kūžēnu mājās, pēc nostāsta, zviedru kara laikā nakšņojis kāds zviedrs (laikam zviedru vai igauņu karavīrs). No rīta, kad piecēlies, izgājis ārā un pateicībā, ka labi uzņemts, ir teicis: «Ciktāl manas acis visapkārt redz, jūs neredzēsiet nevienu rāpuli.» Par Meldūkas purva dižakameni, kas atrodas nedaudz iesāņus no Īguma-Burtnieku ceļa, raksta G.Eniņš: «Senāk te visādu čūsku, jo īpaši odžu, esot bijis, ka mudž. Tad barons pieaicinājis zintnieku, lai tas šīs aizdabū prom. Tanī zemes daļā, starp Eiķenes un Briedes upēm, cik zintnieks vienas dienas laikā ar kājām varējis apiet, visas čūskas pazudušas un nav arī šodien, kaut citur apkārtnē čūsku ir daudz.»

Vēl par to pašu Burtnieku pagastu – Meirēnu mājām. Te dzirdēts, ka Burtnieku ezera malā esot dzīvojis burvis, kurš teicis, ka 300 gadus līdz Burtnieku-Īguma ceļam pie Beku kroga nebūšot čūsku. Jau mirusī vecā Meirēnu saimniece tiešām čūskas te nav redzējusi, otrā ceļa pusē ir kā biezs, nākot iekšā pagalmā. Pirmā čūska tukšajā pusē redzēta 2000.gadā. Tagad nu vietējie prāto, vai tie 300 gadi jau pagājuši vai arī kāds stārķis atnesis?

Sigurds Rusmanis

Publicēts 2006.gada janvārī.

Atbildēt