Tobāgo dabas mīļotāju acīm

Tobāgo – tā ir paradīze. Vismaz Meka tiem, kuri spēj novērtēt skaistu, cilvēka maz ietekmētu dabu. Par ceļojumu uz Tobāgo varētu stāstīt ļoti daudz, bet «Vides Vēstu» lasītājiem pastāstīšu par šīs tālās Karību salas dabu.

tobago

Latvijā ir dubļaina ziema, kad dodamies pāri Atlantijas okeānam uz nelielo saliņu Karību jūras dienvidos. Pēc deviņu stundu lidojuma no Londonas mūsu lidmašīna sāk nolaisties. Pa iluminatoru redzam jūru, jūru un tikai jūru. Tad parādās salas gals, Krounpointas lidosta un palmas, un sirdī ielīst prieks.

Pirms vēl esam sajutuši Tobāgo svelmi, mums ļoti silti, draudzīgi un ar lepnumu par savu zemi uzsmaida tumšādaina sieviete. Tajā mirklī tas šķiet neparasti un bezgala jauki. Tikai vēlāk saprotam, ka tik draudzīgi, atvērti un sirsnīgi ir gandrīz visi Tobāgo iedzīvotāji – gan indiešu izcelsmes imigrācijas virsnieks, kas ar mums aprunājas, spiežot zīmogu pasēs, gan tumšādains taksometra šoferis, pret kura draudzīguma izpausmēm pirmajā brīdī bijām mazliet rezervēti.

Kastara ar Tobāgo īsto garšu

Kad pūlī pie lidostas nesekmīgi mēģinām saskatīt solīto sagaidītāju no Kastaras viesnīcas, palīdzēt piesakās kāds taksometra šoferis. Mums vajagot uz Kastaru? No problem! Būšot pretim sagaidītājs? No problem! Ak, no viesnīcas «Naturalist Beach Resort»? No problem! Sagaidītājs esot viņa draugs. Tūlīt viņam piezvanīšot. Reizēm gadoties, ka viesnīcas darbinieks nevar atbraukt, un tad viņš izpalīdzot. Nelāgās aizdomas izklīst brīdī, kad šoferis paziņo, ka viesnīcas menedžeris Ansils būs klāt pēc 10 minūtēm un kur viņu sagaidīt. Tā arī notiek.

Tobāgo ir neliela – vien 42 kilometrus gara un 10 kilometrus plata. Krounpointas lidosta ir salas pašā rietumu galā. Tiem, kuri meklē ērtības, klasiskus Karību kūrortus un skaistas viesnīcas, tālu nav jābrauc. Jauku pludmaļu un pat golfa laukumu netrūkst arī salas rietumgalā, taču mēs dodamies prom no civilizācijas labumiem uz Kastaru – zvejnieku ciematiņu salas vidusdaļā. Pēc analoģijas ar Latviju – salas rietumgalu var salīdzināt ar Majoriem, bet Kastaru – jau ar Lapmežciemu. Kastaru izvēlējāmies tādēļ, ka tā ir tuvāk Meinridžas rezervātam un neskartai dabai. Taisnos ceļus drīz nomaina līkumainie un stāvie, kas vijas ap klintīm un atklāj fantastiskus, elpu aizraujošus skatus. Tropiskiem mežiem apauguši kalni, jūras līči, klintis un varavīksne. Kaut arī ir sausā sezona, palaikam uzlīst silts lietus. Ar ātrumu 20 kilometri stundā mašīna rūkdama rāpjas kalnā, ar 40 kilometriem stundā griež vienu pagriezienu pēc otra. Ja ceļa posms kaut pārsimt metru ir taisns, auto uzņem «pat» līdz 50 kilometru stundā lielu ātrumu. Līdz ar saulrietu esam Kastarā. Pēc vietējā laika sešos, pēc Latvijas – pusnaktī.

Daba pie viesnīcas durvīm

03
Dzeltencekula naktsgārnis Nyctanassa violacera cayennensis

Tobāgo saule lec sešos. Piecelties rītausmā ir viegli – tā, it kā līdz pusdienlaikam būtu gulēts. Aptuveni 50 metru no mūsu numuriņa durvīm skalojas jūra. Pa liedagu svarīgā solī staigā dzeltencekula naktsgārnis (Nyctanassa violacea cayennensis) un ķer krabjus. Liedaga smiltis vietām ir it kā ar mietu sadurstītas. Netālu no šiem caurumiem tup smilšu krāsā nomaskējušies krabji. Kad tuvojamies, tie ar apskaužamu veiklību samūk aliņās. Vēlāk uzzinām, ka pirms Lieldienām Tobāgo tiek rīkotas tradicionālās krabju skriešanas sacīkstes. Krabjus saķer vai nu pludmalē, vai džungļos, piesien aiz vie-nas kājas saitītē un ar stibiņu palīdz skriet līdz finišam.

05
Kolibri barotavās ar sīrupu

«O! Tradeskancijas te aug kā nezāles,» priecājos par savvaļā sastapto iemīļoto istabas augu. Gar ausi kaut kas aizdūc. Pirmajā mirklī šķiet liela vabole, taču izrādās, ka tas ir kolibri. Šā mazā putniņa spārnu kustības ir ļoti ātras un drīzāk kukaiņu spārnu vēzieniem līdzīgas – lai pie zieda, nektāru sūcot, varētu noturēties uz vietas. Pavisam tuvu lidinās bananaquit (Coereba flaveola luteola) – dzeltenmelni putniņi, kas Tobāgo ir tikpat bieži sastopami, kā pie mums zvirbuļi –, bet mango kokā kaļ vietējais dzenis.

Smilšainā pludmale ir aptuveni puskilometru gara un beidzas pie klintīm. Uz akmeņiem jūrā sēž brūno pelikānu (Pelecanus occidentalis) pāris, kas ik pēc laika dodas lidojumā pāri līcim. Ieraugot dzidrajā ūdenī zivi, tie, spārnus sakļāvuši, kā bulta triecas jūrā. Kad esam jūrā un peldamies, redzam, ka pa krastu tekā mūsu slokai līdzīgs bridējputniņš, bet pa upīti aiz zvejniekiem prātīgi staigā balts gārnis. Lai paradīzes sajūta būtu pilnīga, blakus mūsu dvieļiem no kalnā augošā apelsīnkoka nokritis smaržīgs auglis. Patiesībā gan grūti saprast – citrons vai apelsīns, jo šejienes citrusi neizskatās kā Latvijas lielveikalos, tie ir dzeltenzaļi. Tomēr auglis ir īpaši aromātisks un atspirdzinošs. Arī pludmalē augošais mango koks nobirdina savu augli – tik gardu un smaržīgu, par kādu Latvijā var tikai sapņot. Nokritušo maizeskoka (Artocarpus altilis) augli neatpazīstu, tāpēc paeju garām, to nepacēlusi. Šie aptuveni divus kilogramus smagie augļi vārīti vai cepti esot gardi un sātīgi. Gar pludmali aug rinda kokospalmu. Paldies Dievam, šie koki mūs īpaši neaplaimo. Redzam gan, kā rieksts nokrīt blakus vācu tūristu pārim. Laimīgā kārtā viņu galvas sargā pludmales saulessargs, kurš no trieciena sašķiebjas.

Svešādi, ēdami un gardi

Desmitgadīgā meita Elīna grib pagaršot kokosriekstu. Viņa ilgi un nesekmīgi cīnās ar lielu pludmalē atrastu augli. Kokosriekstu noslēpumu izdibinām nākamajā dienā, braucot uz salas galvaspilsētas Skārboro tirgu.

Par četrām vietējām naudiņām (Trinidādas un Tobāgo dolārs ir aptuveni astoņi santīmi) nopērkam kokosriekstu. Pārdevēja ar mačeti nošņāpj riekstam galu un vēl krustiski iecērt, lai rastos caurums, kurā iespraust salmiņu. Kokosriekstu piens līdzinās bērzu sulai. Kad esam izdzēruši spirdzinošo padzērienu, tirgotāja ar mačeti pārcērt riekstu uz pusēm un atšķeļ karotītei līdzīgu mizas gabalu, ar ko var izkasīt želejai līdzīgo rieksta kodolu. Jo gatavāks rieksts, jo cietāks kļūst kodols un mazāk šķidruma. Tagad saprotam, ka Elīnai vakar trāpījies ļoti gatavs kokoss, tādēļ viņas cīniņš ar to bija bezjēdzīgs.

Pie vietējo dārzeņu stenda apjūku. Batātes, plantāni (cepamie jeb miltu banāni), ingvers, ķiploki, timiāns, kasavas (maniokas) saknes un kolokāzija lapas (Colocasia esculenta), maizeskoka augļi džekfrūti, nelieli apaļi pipari un ķirbji. No kolokāzija lapām, kas izskatās pēc kallām, varot pagatavot gardu virumu callaloo ar ķiplokiem un dažādām garšvielām. Receptes vietā man iesaka iegādāties pašgatavotas šokolādes bumbas. Sarīvēšot, sajaukšot ar cukuru un karstu pienu – šokolādes dzēriens būšot labu labais. Tobāgo veikalos pašmāju šokolādi un kakao grūti atrast – tradicionālajām šokolādes kūkām lieto pašu dārzos izaudzēto. Tie laiki, kad Tobāgo plašās plantācijās audzēja un apstrādāja kakao eksportam, pagājuši. Graftonā kakao plantāciju un fabrikas vietā nu ierīkotas putnu vērošanas takas. Acīmredzot ekotūristi un lauksaimniecības ķīmijas nesaķēzītā daba Tobāgo iedzīvotājiem ļauj pelnīt vairāk nekā kakao eksports.

Daudzos stendos pamanu pelēkos zirņus – nu gluži kā Latvijā augušus. Tomēr kļūdos – šie ir cūku zirņi (Cajanus cajan), kas Tobāgo augot sarkandzelteni ziedošos tauriņžiežu dzimtas krūmos. Džons no Plimutas tirgo papaijas, sorel ziedus un zelta ābolu vīnu. Papaijas – lielas, oranžas, smaržīgas un sviestaini mīkstas – esmu jau iecienījusi. Sorel izrādās tas pats karkadē (Hibiscus sabdariffa). Šoreiz gan nemēģināšu no tā gatavot Tobāgo tradicionālo Ziemassvētku dzērienu ar krustnagliņām un kanēli. Lai gan Tobāgo ābeļu nav, tomēr šeit aug tai līdzīgs koks ar līdzīgiem augļiem, no kuriem iznācis ļoti gards vīns.

Tikšanās ar lietusmežu

Svētdienas rītā, mūsu gida Deivida Viljamsa pavadīti, dodamies vērot dabu lietusmežā – braucam uz Meinridžas rezervātu, kas ir vecākais mežu rezervāts rietumu puslodē. Tas dibināts 1776. gadā drīz pēc tam, kad sala nonāca britu valdījumā.

Deivids apauj gumijniekus, pārliek pār plecu teleskopu, un pa Gilpina taku mēs ienirstam džungļos kā lielā alā. Par laimi, Tobāgo nav indīgu čūsku, arī kukaiņi nav bīstamāki par Latvijā sastopamajiem. Tūristu taka ir labi kopta, lai gan vietām mālaina un slapja. Papardes, koki, kas apauguši ar epifītiem, liānas un gaisa saknes, kas stiepjas no augšas uz leju. Šeit ir ēnains un mitrs. Deivids māk sasaukt putnus viņu valodā. Un putni atsaucas. Sākumā tālāk, tad aizvien tuvāk un tuvāk. Beidzot arī mums ir iespēja spārnainos lietusmeža iemītniekus redzēt teleskopā. Mežu karalis – zilgalvas momots (Momotus momota), kolibri. Tobāgo mīt arī papagaiļi, taču lietusmežā tos nesastopam – šiem gudrajiem putniem patīk knibināties ap kultūraugiem dārzos. Varbūt tāpēc diezgan daudz papagaiļu redzam nebrīvē – lielos būros pie mājām. Cerētos krāšņos tropu mežu tauriņus arī ieraudzīt neizdodas, no kukaiņiem – vien dažas lapgriezējskudras, kas jau pazīstamas no Rīgas zooloģiskā dārza Tropu mājas kolekcijas.

Kad iznākam no lietusmeža, vislielāko sajūsmu izraisa kautrīgā mimoza (Mimosa pudica) – pietiek piedurties šā auga lapām, un tās pāris sekunžu laikā sakļaujas. Šis tauriņziežu dzimtas augs ar rozā ziediem pa gabalu izskatās līdzīgs sarkanajam āboliņam, un vietām ar to pieaugušas pilnas ceļmalas.

Kaimanu meklējot

Mēs gribam redzēt vietējos milzu rāpuļus – vismaz divmetrīgos krokodilkaimanus (Caiman crocodilus). Esam sagatavojušies ceļojumam mangrovju audzēs, taču Deivids mūs ved uz galvaspilsētu Skārboro. Tās nomalē atrodam dīķi, kurā peld divi kaimani. Diemžēl dīķa tālākajā stūrī. No duļķainā ūdens izbāzti vien deguni, un arī tie drīz pazūd upītē, kas ietek mežā. Varbūt satapsim vēl vienu, sola Deivids.

Apstājamies ieliņā aiz autoservisa, kur rūsē divi pamesti auto. Vienā malā uz pakalna mājas, otra ceļmala beidzas pie nogāzes. Starp mājām līkumo duļķaina divus trīs metrus plata upīte. Ūdenī sabirušās drazas veido miniatūru aizsprostu. Šeit mītot kaimans. «Jā, jā! Liels kaimans!» apstiprina garām ejošs vietējais. Gaidām un uzmanīgi raugāmies burbulīšos un ūdens apļos – iespējams, ka tur iznirs reptilis. Pa banānu puduri ložņā liela, zaļa ķirzaka, upītes seklumā bradā ūdensvistiņa, kokā pamanām dzeni. Melns vīrs ar mačeti piefrizē mauriņu pie savas mājas, bet pāri upītei varam vērot vietējo sadzīvi no sētas puses. «Jā, milzīgs kaimans! Divi metri!» plati ieplešot rokas, apliecina melna kundze, kas savā pagalmā šķiro sīkus ķiršiem līdzīgus augļus. Arī vietējie puišeļi iesaistās kaimana gaidīšanas pasākumā. «Viņš te katru vakaru pulksten piecos izkāpj krastā un guļ pie tā koka,» apliecina jauneklis, iznācis no mājas pretim kaimana iecienītajai guļvietai. «Kā kārtīgs ierēdnis, kas beidz darbu precīzi piecos,» mēs smejamies. Līdz pieciem vēl krietna stunda, tāpēc aizbraucam uz galvaspilsētu pēc šokolādes bumbām un iedzert ko atspirdzinošu.

Atgriežamies, gaidām. Burbulīši duļķainajā ūdenī liek cerēt, ka reptilis tūlīt parādīsies. Jau ir pusseši, bet nekā. Laikam rāpulis vairās no liekas publicitātes. Pēc pusstundas satumsīs, tāpēc steidzamies atpakaļ uz Kastaru. Kaimana gaidīšanas prieks mums maksāja 100 amerikāņu dolārus, taču par piedzīvoto nav žēl ne centa.

Mazā Tobāgo

Uz ziemeļaustrumiem no Tobāgo salas atrodas cilvēku neapdzīvota Mazā Tobāgo sala, kas ir interesantākais putnu liegums Karību salās. Tas mums noteikti jāredz. Tādēļ dodamies uz Speisaidu un no tās kopā ar gidu Fārleju pāri līcim uz 2,5 kilometrus attālo salu. Fārlejs ir īsts dabas bērns – krietni nodilušos šortos un pabalējušā kreklā ar paša Rastafari* attēlu. Melns vīrietis labākajos gados ar sirmu bārdu. Tas netraucē viņam būt zinošam un interesantam gidam. Arī CNN skatīšanās un interneta lietošana viņam ir ikdienišķa nodarbe. Lai gan viņa māja, tāpat kā daudziem šejieniešiem, no ārpuses atgādina šķūni, tajā, tāpat kā lielākajai daļai salas iedzīvotāju, nekā netrūkst laimīgai un mūsdienīgai dzīvei.

Aptuveni kvadrātkilometru lielās salas viducī vēl saglabājušās pussabrukušas ēkas un daži kokvilnas krūmi. Te pirms 100 gadiem mitis sers Viljams Ingrems. 1909. gadā viņš centās salā ieaudzēt lielo paradīzes putnu (Paradisaea apoda), lai pasargātu šo sugu no izmedīšanas tās dzimtenē Jaungvinejā. Salā ieveda 45 jaunputnus. Pēc Ingrema nāves 1924. gadā viņa mantinieki salu nodeva Trinidādas un Tobāgo jurisdikcijā ar noteikumu, ka sala būs dabas lieguma zona. Putni salā izdzīvoja vismaz līdz 1958. gadam – šajā gadā tos nofilmēja «National Geographic» ekspedīcija. 1963. gadā salu piemeklēja spēcīga viesuļvētra Flora. Kopš tā laika paradīzes putni uz salas nav manīti.

Tomēr dabas draugiem sala joprojām ir interesanta. Antūrijas, dažnedažādas palmas, epifītorhidejas, bambusi. Sarkanknābja tropiskie putni (Phaethon aethereus mesonauta) perē pavisam blakus tūristu takai un nemaz nebīstas no cilvēkiem. No skatu laukumiņa pie Atlantijas okeāna vērojam acteku jeb, kā amerikāņi tās sauc, smejošās kaijas (Larus atricilla atricilla), sullas un fregatputnus (Fregata magnificens). Šī sala Karību putniem ir kā sanatorija.

Izkāpelējušies pa salas takām, piekrastē gaidām laivu. Fārlejs nopeldas un liedagā noguļas uz vēdera. «Laikam izbauda dabu,» nodomāju. Pēc mirkļa Fārlejs ir izracis no smiltīm krabi un rāda mums. Atpakaļceļā uz Speisaidu uzņemam laivā nirējus. Viņi joprojām ir sajūsmā par krāšņo zemūdens pasauli, daudzveidīgajiem koraļļiem un tropiskajām zivīm.

Pie Kurzemes upes

Arnos Vale apkārtne ir līdzenāka un zaļāka. Kurzemes upītes (tā arī to sauc – Courland river) krastos no verdzības laikiem saglabājušās vecās cukurniedru dzirnavas. Tagad tās pārtapušas diezgan dārgā restorānā. Mazu gabaliņu aiz vecajām dzirnavām mūs piesaista lauku ceļš upītes ielejā. Tauriņu, putnu, ķirzaku un augu daudzveidība neļauj pabraukt garām, tādēļ dodamies pastaigā. Pār ceļu pārslīd pat čūska. Lēnā garā aizstaigājam līdz trosēs iekārtam tiltiņam pār Kurzemes upi.

Putnu paradīze turpinās arī pie viesnīcas kalna galā, kur piestājam pavērot kolibri un citus putnus. Viesnīcas darbiniece ir laipna un uzskata par pašsaprotamu mūsu dabas vērošanas trakumu.

Plimutā apskatām Kurzemes līci un pieminekli kurzemniekiem, kuri Tobāgo valdīja no 1639. līdz 1693. gadam. No vēsturiskām apcerēm mūs izrauj divi milzīgi tropiskie taureņi. Oranžos spārnus plivinādami, viņi pazūd mūsu skatieniem tik ātri, ka nepagūstam pat tos nofotografēt.

Pēc pusdienām vienā no Irvina pludmales lapenēm uzbraucam kalnā uz Grafton Caledonia savvaļas putnu ornitoloģisko liegumu. Te, kādreizējās kakao rūpnīcas un plantāciju vietā izveidots putnu liegums ar lieliskām pastaigu takām. Pēc 1963. gada vētras, kas pamatīgi izpostīja Tobāgo mežus, sākta savvaļas putnu piebarošana. Tā turpinās arī mūsdienās, tāpēc nav brīnums, ka lidoņu te daudz. Pie sīrupa pudelēm mieloties nāk ne vien kolibri, bet pat dzeņi. Kokos un pa zemi staigā prāvs bariņš slaidu vistas lieluma putnu. Tās ir rudās čačalakas (Ortalis ruficauda) – Tobago nacionālais putns. Staigājot pa Graftonas putnu takām, redzams gan okeāns, gan Karību jūra. Esam pavisam tuvu salas rietumu galam, Krounpointas lidostai un atvadām no Tobāgo…

«Kad izaugšu, nopirkšu Tobāgo vasarnīcu,» nopietnas apņemšanās pilna ir mana meita. Tas būtu jauki. Vienīgi ļoti ceru, ka arī pēc desmit un divdesmit gadiem Tobāgo būs tikpat skaista, civilizācijas un lētu tūristu nesagandēta. Tie tūristi, kurus sastapām Tobāgo dabas takās, ļoti atšķīrās no Rīgā sirojošajiem britu vecpuišiem.

Fakti

  • Tobāgo sala pieder pie Trinidādas un Tobāgo republikas.
  • Salas (bet ne valsts) galvaspilsēta ir Skārboro.
  • Trinidādas un Tobāgo dolārs – 8 santīmi.
  • Salā ir 55 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 17 tūkstoši dzīvo Skārboro.
  • Tobāgo mīt 430 sugu putni, 17 sikspārņu sugas, piecas jūras bruņrupuču sugas, 16 ķirzaku sugas, 14 varžu sugas, 23 čūsku sugas (neviena nav indīga), 12 zīdītāju sugas un neliels aligators – krokodilkaimans.
  • Dienvidos Tobāgo apskalo Atlantijas okeāns, ziemeļos – Karību jūra.
  • Sala ir kalnaina, vulkāniskas izcelsmes. Dienvidrietumu daļa ir līdzena, sastāv no koraļļu kaļķakmens. Ziemeļdaļa ir klinšaina, bet dienvidi līdzenāki, lauksaimniecībai piemērotāki.
  • Lielāko daļu salas klāj tropiskie lietusmeži.
  • Salas garums – 42 kilometri, platums – 10 kilometri.
  • Augstākais punkts – Pigeona smaile salas austrumdaļā, kas sasniedz 550 metrus virs jūras līmeņa.
  • Salā ir tropu klimats; tā atrodas tieši dienvidos no Atlantijas viesuļvētru joslas. Tobāgo ir divi gadalaiki – lietus sezona no jūnija līdz decembrim un sausā sezona no janvāra līdz maijam. Gada vidējā temperatūra ir 28°C.
  • Tobāgo atklāja Kolumbs. Kopumā sala mainījusi piederību 22 reizes. Pēdējie kolonizatori bija briti. 1889. gadā salā atcēla verdzību. 1946. gadā Trinidādai un Tobāgo piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības un ieviesa pašpārvaldi. 1962. gadā proklamēta neatkarība. Salas ekonomiku veicinājusi naftas un dabasgāzes atklāšana, kas tagad ir galvenais tautsaimniecības dzinējspēks.
  • Otrs ekonomikas stūrakmens ir tūrisms.
  • Anda Leiškalne

Publicēts 2008.gada aprīlī.

Atbildēt