Teiču dabas rezervātam – 35

Kopš 2013. gada ir lieliska iespēja Teiču dabas rezervātu apskatīt no augšas – 27 metrus augstajā Kristakrūga skatu tornī var justies droši, un purvs no tā ir tālu pārredzams. Papildu prieku vasarā sagādā daudzās čurkstu ligzdas torņa pajumtē, ligzdošanas laikā var vērot arī putnu lidināšanos un mazuļu barošanu. Skatoties no augšas uz plašo, šķietami vienmuļo klajumu, pieļauju, ka daudziem varētu rasties priekšstats, ka «tur jau nekā tāda nav!». Tas labi, ka cilvēkam bez īpašas intereses par dabu pēc šāda skata vairs neradīsies vēlme spert kāju saudzējamā purvā, jo to, ka nekā nav, viņš būs redzējis jau tāpat. Slikti no tā viedokļa, ka var rasties neizpratne, kāpēc tad tāds «nekas» ir jāsargā, jāsaudzē.

Teiču dabas rezervātu redzēt «no iekšas» jeb tuvumā nav tik vienkārši. Kā jau rezervāts, tas ir slēgts ar Dabas aizsardzības pārvaldi nesaskaņotiem apmeklējumiem. Taču, ekskursiju iepriekš saskaņojot, gida pavadībā var izstaigāt tūristiem paredzētās takas. Vietējiem iedzīvotājiem tiek izsniegta atļauja četras dienas gadā purva teritorijā lasīt dzērvenes. Tomēr dzērveņu lasīšana vai pastaigas pa speciāli ierīkotām takām nav gluži tas pats, kas brīva purva pētniecība visā tā teritorijā.

Vienā sfagnu cinī treju krāsu un treju sugu sfagnu sūnas: iesarkanais sfagns Sphagnum rubellum, smalkais sfagns S. tenellum (dzeltenzaļā krāsā) un Baltijas sfagns S. balticum (oranžīgais) kopā ar viršiem, melno visteni un dzērveņu lapām. Pavisam Teiču purvā sastopamas 27 sfagnu sugas (visā Latvijā – 37, tātad gandrīz 3/4 no tām!). Eiropā zināmas 52 sfagnu sugas, tātad Teiču dabas rezervātā aug vairāk nekā puse no visām Eiropas sfagnu sugām!

Šajā ziņā ļoti laimējies sūnu pētniecei Baibai Bambei, kura Teiču dabas rezervātā pēta sūnas nu jau 30 gadus – kopš 1987. gada, kad viņai to ierosināja nu jau aizsaulē aizgājusī Latvijas sūnu lielākā zinātāja Austra Āboliņa. Pētniecības laikā Baibai bijis daudz piedzīvojumu un atklājumu. Jāņem arī vērā, ka purvs liels, bet GPS aparāti pagājušajā gadsimtā vēl netika izmantoti – nācās orientēties pēc kompasa un orientieriem dabā, kas klajā purvā nav nemaz tik viegli atrodami. Baiba stāsta, ka «apmaldīties arī ir gadījies. Sevišķi labi tas izdevās novembra miglainajās dienās, kad, aizmirstot paskatīties kompasā, reizēm nonācu gājiena sākuma vietā, jo, vācot sūnas, biju riņķojusi, nevis gājusi uz priekšu.»

Lielāko atklājumu Teiču purvā Baiba piedzīvojusi jau pētniecības sākumā: «Tas bija tālajā 1988. gadā, kad sūnu jomā vēl biju pavisam «zaļa» un Austru Āboliņu pazinu kādus divus gadus. Togad ziema bija labvēlīga slēpošanai, un abi ar tēti (Līgonis Bambe – Teiču dabas rezervāta pirmais direktors – aut.) februāra sākumā devāmies uz Teiču purvu. Viņu vairāk interesēja ezeri purva dienvidu galā, bet man bija izplānots savs maršruts, kas veda pāri Teiču purvam. Pa labu sērsnu to bija iespējams paveikt. Slēpojot pamanīju granīta akmeni, kas purvā bija pārsteigums. Izrādījās, ka apakšā ir neliela minerālzemes saliņa, tāpēc akmens nav iegrimis kūdrā. Sūnu paraugi no akmens ieceļoja kabatā. Vēlāk, pastrādājot ar noteicējiem un mikroskopu, izrādījās, ka ievākta klints andreja Andreaea rupestris, kas Latvijā tad vēl nebija zināma, kā arī ļoti retā vilnainā sarmenīte Racomitrium lanuginosum, kas tolaik bija atrasta tikai Latvijas rietumu daļā. Divas retas sūnas uz viena akmens, turklāt ziemā – īsta iesācējas veiksme! Abas sugas raksturo ziemeļu apgabalu un augstkalnu sūnu oru, bet pie mums līdzīgi apstākļi bija purvā.

Vēlāk gan izrādījās, ka klints andreja jau bija Austras sūnu krājumos, tikai gaidīja savu noteikšanas laiku.»

Baibas darba kopsavilkums publicēts grāmatā «Sūnas Teiču dabas rezervātā» (B. Bambe, A. Āboliņa, I. Krampis; izdota 2017. gadā un pieejama LVMI «Silava»). Tajā publicētas arī visu te atrasto sūnu sugu izplatības kartes. Teiču dabas rezervātā atrastas 234 sūnu sugas (jeb 42 % no visām Latvijā zināmajām sūnu sugām), no tām 19 sugas aizsargājamas. No Latvijā aizsargājamām dabas teritorijām ar purviem, kam ir cik vien iespējams pilnīgi sugu saraksti, Teiču rezervāts ir sūnu ziņā trešais daudzveidīgākais. Vairāk sūnu sugu konstatēts vien Slīteres un Gaujas nacionālajā parkā (attiecīgi 358 un 332 sugas), taču tajos purvu īpatsvars ir būtiski mazāks – Teiču dabas rezervātā purvi aizņem pat 75 % platības! Teiču purvs ir ne tikai lielākais sūnu purvs Latvijā, tas ir arī viens no lielākajiem Baltijā.

Interesanti, ka Teiču dabas rezervātā ir pirmā un pagaidām vienīgā atradne Latvijā entomo lai (t.i., tādai, kam sporas izplata galvenokārt kukaiņi – dažādas mēslmušas un mēslvaboles) sugai šaurpūslīšu mēslsūnai Splachnum sphaericum, kuru Latvijā atklājusi un noteikusi Austra Āboliņa.

Lai arī augstie purvi pārsvarā klāti ar sūnām, zemiem purva ziedaugiem un nelielām priedītēm, purvos nav garlaicīgi. Ainavu dažādo gan teritorijas ar atklātu ūdeni, gan pacēlumi ar kārtīgiem mežiem. Staigājot pa purvu, ieskaties – purva atklātā ūdens daļas arī ir ar dažādu struktūru. Dažai nelielai ūdens joslai apakšā ir gana stingrs pamats, līdzīgi kā peļķei uz ceļa, tikai pats «ceļš» purvā ir sūnām un lakstaugiem klāts, tāpēc mīksts, ne ciets. Sausākos laikapstākļos šādas «peļķes» mēdz izžūt. Purvā tās sauc par lāmām. Ir arī pastāvīgi atklāta ūdens laukumi, kam pamats nav tik stingrs kā lāmām, tas ir staigns, un šo laukumu malas ir daļēji aizaugušas un izplūdušām robežām, tāpēc, ja negribi noslīkt, tiem labāk netuvojies. Tā kā pastāv reālas iespējas noslīkt, tos sauc par slīkšņām. Savukārt ūdenstilpi ar stingriem krastiem sauc par akaci. Purvos var būt arī īsti ezeri.

Šūmānu ezerā, kas tagad jau pāraudzis ar purvu, kādreiz esot atrasta arī aizsargājamā gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochroleuca, kas ir viena no retajām vai varbūt pat vienīgā vieta Latvijā, kur šo sugu vēl ir cerības atrast.

Man likās interesanti, ka purvā var būt arī salas. Pierasts, ka salu ieskauj ūdens, bet sala pēc būtības ir sauszemes pacēlums virs slapjuma, un purva sala ir pacēlums purvā, sauszeme, kurā vairs nav purvam raksturīgo struktūru un augu. Purva salas nereti ir apaugušas ar kārtīgu mežu. Tās var būt arī apdzīvotas. Teiču purvā apdzīvota ir Siksala un arī Mindauga sala, kur šobrīd mīt viens cilvēks. Siksalā bijis vesels ciems, kurā savulaik glābušies vecticībnieki. Kādreiz apdzīvota bijusi arī Ozolsala. Mūsdienās ekskursanti – tikai gida pavadībā! – var apskatīt Siksalu, turklāt uz salas ir arī skatu tornis.

Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017

Atbildēt