Šis nebūs raksts ar pierādījumiem par to, ka klimata pārmaiņas veicina cilvēka darbība. Tas vienkārši būtu bezgaumīgi. Ja lasītāju nav spējusi pārliecināt lielākā daļa pasaules zinātnieku, diez vai dažas lappuses «Vides Vēstīs» ko mainīs. Savukārt tiem, kuri nešaubās par antropogēno ietekmi, gan jau ir apnicis klausīties, kā tiek skaidrots pašsaprotamais.

Klasiski klimata pārmaiņas tiek saistītas ar enerģētiku, un katru otro rakstu par tām rotā foto ar dūmeņiem, no kuriem gāžas melni mākoņi. Tie simbolizē meteoroloģiskus apstākļus, kas traucē dzīvot gan cilvēkam, gan citām sugām. Tomēr tas nav ne tuvu vienīgais veids, kā radīt siltumnīcas efekta gāzes (SEG). Tā kā teju katram mūsu solim nepieciešama enerģija, SEG tiek radītas ik uz soļa, ja vien netiek nopietni domāts par to, kā nokāpt no oglekļa «adatas». Cik senas ir diskusijas par cilvēka radītām klimata pārmaiņām, tik seni ir arī neveiksmīgie mēģinājumi sabalansēt ekonomisko attīstību un vides aizsardzību. Neviens jau aktīvi negrib sagandēt vidi, taču vēl vairāk negrib dzīvot nabadzīgi. Ko darīt? Kā attīstīt biznesu, nodrošināt savas vajadzības, bet tajā pašā laikā neveicināt klimata pārmaiņas? Ļoti vienkārši. Tieši to arī vajag darīt – attīstīties, radot mazāk SEG. Un te jāpatur prātā, ka attīstība nozīmē ne tikai to, ka kaut kas jāpalielina, bet arī to, ka kaut kas jāuzlabo.

Izsalkums silda

Dabā lielākais drauds dzīvniekiem parasti ir citu sugu apetīte. Kukaiņiem jāslēpjas no putniem, zivīm jāmeklē vietas, kur tās neapēdīs lielākas zivis, antilopēm jāprot izvairīties no plēsējiem, bet augstākos plēsējus piebeidz nemanāmi, bet izsalkuši parazīti. Arī cilvēka ietekme uz citām dzīvām radībām lielā mērā saistās ar sava izsalkuma remdēšanu. Bet nav runa tikai par to, ka nokaujam dzīvnieku, lai to apēstu. Tas vēl būtu sīkums. Lauksaimniecība ir atbildīga par jūras aizaugšanu ar aļģēm, pesticīdiem piesārņotiem ūdeņiem un augsni, kā arī par biotopu jeb dzīvotņu iznīcināšanu. Taču šoreiz – par klimatu. Jā, vides degradāciju mūsu apetītes vārdā papildina arī lauksaimniecības ietekme uz klimatu. Un pie SEG emisijām ir vainojama mūsu apetīte.

Lauksaimniecības radīto SEG īpatsvars Eiropas Savienībā, Islandē, Šveicē, Norvēģijā un Turcijā. EUROSTAT, 2012

Gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē kopumā lauksaimniecība ir atbildīga par aptuveni 10% SEG emisiju. Taču Latvijā šis īpatsvars ir aptuveni 22%. Tas gan nenozīmē, ka mēs ēstu divreiz vairāk nekā citās valstīs. Tas arī nenozīmē, ka mūsu lauksaimnieki dzīvotu viduslaikos, kamēr citur Eiropā visi strādā tik viedi kā Einšteins. Lielā lauksaimniecības nozīme saistāma ar mazo rūpniecības īpatsvaru, līdz ar to rūpniecības procentus paņem citas nozares – tostarp lauksaimniecība. Esam trešajā vietā Eiropas Savienībā. Piemēram, Maltā lauksaimniecība rada mazāk nekā 3% visu SEG emisiju. Un arī ne tāpēc, ka tur zemnieki prastu kaut ko izaudzēt, neemitējot SEG. Šajā valstī vienkārši nav lauksaimniecības. Tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā to, ka tur, maigi sakot, ir ļoti grūti ar saldūdens izplatību.

Pirmajā vietā lepni nostājusies Īrija ar vairāk nekā 30% (EUROSTAT, 2012) – tas saistāms ar diženo lopkopību. Tieši metāns, kas rodas lopiņu zarnās, ir aptuveni 40% no visām lauksaimniecības SEG. Savukārt Latvijā šis īpatsvars ir nedaudz mazāks – 32% (2016. gada Latvijas SEG inventarizācija 1990.–2014. g.). Metāns ir gāze, kuras siltumnīcas efekts ir aptuveni 25 reizes jaudīgāks nekā ogļskābajai gāzei (CO2). Proti, emitējot kilogramu metāna, efekts būs tāds pats kā no 25 kilogramiem ogļskābās gāzes palaišanas brīvē. Slāpekļa oksīda (N2O) emisijas, kas atmosfērā nonāk gan no dabīgā, gan mākslīgā mēslojuma, ir pat 298 reizes spēcīgākas par CO2. Taču ērtības labad visas SEG tiek pārrēķinātas CO2 ekvivalentā, lai viegli varētu salīdzināt dažādu valstu vai nozaru «veikumu» arī tad, ja to emitētās SEG ir dažādas.

Būt vai nebūt govīm – tāds ir jautājums

Kopumā Eiropas Savienībā kopš 90. gadu sākuma lauksaimniecības SEG apjoms ir samazinājies un iet roku rokā ar lopu skaita samazinājumu, kā arī ar mūsu stingrajām prasībām un prasmēm uzglabāt mēslus (IFOAM, 2016). Taču lopu skaita samazinājums nav viennozīmīgi vērtējams. No vienas puses, it kā jau labi. Esam jau noskaidrojuši, ka lopi izdala daudz metāna, un samazināt metāna emisijas – tas ir labi. Tomēr – ko īsti nozīmē lopu skaita samazinājums? Tas nozīmē arī bioloģiskās daudzveidības mazināšanos.

Ir divi veidi, kā uzturēt pļavas. Tās ir vai nu jāpļauj, vai arī jāļauj tur ganīties dzīvniekiem, kas ēd zāli. Pļaut – tas tomēr ir liels darbs, un cilvēces attīstību, kā zināms, lielākoties veicina slinkums. Bet, ja pļavā ielaiž govi, nekas nav jādara. Govs visu izdarīs. Ja nav lopu un arī sevišķi liela čakluma, pļavas aizaug ar krūmiem un palēnām pārtop mežā. Mežs pats par sevi nav sliktāks vai labāks par pļavu. Bet, ja šādi attīstās lielākā daļa pļavu, tās masveidā izzūd. Tā notiek arī Latvijā – pļavu ar krāsainām puķēm, ko saplūkt Jāņu vainagam, kļūst aizvien mazāk. Tas viss nozīmē, ka šeit saduras klimata un bioloģiskās daudzveidības intereses. Aha! Nepastāv tāds vienkāršs draudzīgums videi. Katra darbība ietekmē konkrētus sektorus. Un var gadīties, ka tas, kas der vienam, galīgi neder citam. Tomēr šajā gadījumā arī govis un pļavas nemaz tik sliktas klimatam nav – bioloģiskā daudzveidība palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņu izraisītajām sekām. Atslēga ir tajā, kā šie lopi tiek audzēti. Ja govs ēd zāli, turklāt lopu blīvums nav pārāk liels, ietekme drīzāk ir pozitīva. Un, lai kā tur arī būtu, Bioloģiskās daudzveidības konvencija nosaka, ka klimata sargāšana nedrīkst traucēt bioloģiskajai daudzveidībai. Arī Eiropas Komisija ir līdzīgās domās – nedrīkst mazināt SEG emisijas, mazinot bioloģisko daudzveidību.

Lielas SEG emisijas saistāmas ar to, ka daļa augsnes oglekļa nonāk atmosfērā tad, ja augsne ir kaila un nav augu segas, kas to aizturētu. Piemēram, uzarot zemi, pat ar aci varam redzēt, kā augsnes daļiņas lido visriņķī. Tāpat dara arī ogleklis. Risinājums, piemēram, būtu retāka aršana vai iztikšana bez tās vispār.

Rēķinot ES lauksaimniecības ieguldījumu klimata pārmaiņās, netiek ņemta vērā tropisko mežu izciršana sojas, kukurūzas un citu kultūru audzēšanai, jo tas neatrodas ES. Taču mūsu pārtikas ražošanai ar to ir vistiešākais sakars: lai pabarotu gaļas lopus Eiropā, tiek importēta soja no Dienvidamerikas, savukārt tās audzēšanai bieži vien tiek izcirsti tropiskie meži, kurus pieņemts saukt par planētas plaušām, jo tie spēj absorbēt lielu daudzumu atmosfērā nevēlamās ogļskābās gāzes. Nav plaušu, nav glābiņa no CO2!

Bioloģisko lauksaimniecības zemju īpatsvars Eiropas Savienībā, Šveicē, Norvēģijā un Turcijā. EUROSTAT, 2016

Ko var dabūt no tukša gaisa

N2O emisijas rodas no lauku mēslošanas, taču pie lauksaimniecības radītajām emisijām neskaita tās, kas radušās minerālmēslu ražošanas procesā. Augiem ir nepieciešams slāpeklis, jo tā tie barojas, un slāpeklis ir izplatītākā gāze Zemes atmosfērā. Nelaime vien tā, ka augi to nespēj uzņemt tādā formā, kāda tā mums ir visapkārt. Līdzīgi kā mēs nespējam padzerties no gaisa, kaut arī tajā ir ūdens tvaiki. Lai pārveidotu atmosfēras slāpekli augiem noderīgā slāpeklī, jāizmanto liels daudzums enerģijas – tā tiek ražoti minerālmēsli. Vismaz pagaidām tas nozīmē arī lielu SEG emisiju apjomu. No visām pasaules SEG 1,75% tiek radītas, tieši ražojot minerālmēslus (IFOAM, 2016).

Bioloģiskajā lauksaimniecībā mākslīgais slāpekļa mēslojums netiek izmantots. Slāpekli augsnē nodrošina ar citām metodēm. Piemēram, tiek sēti tauriņziežu dzimtas augi (piemēram, dažādi pākšaugi), ar kuriem kopā dzīvo baktērijas, kurām ir spēja pašām paņemt no atmosfēras slāpekli un pārveidot to tādā formā, lai augs to varētu apēst. Tāpat slāpeklis un daudz citu vajadzīgu elementu ir kompostā, kas kādreiz sastāvējis no tādiem pašiem augiem un citām dzīvām būtnēm. Sadaloties šīs kādreiz dzīvās būtnes nepazūd – pāri paliek gan slāpeklis, gan fosfors, gan ogleklis, kas nepieciešams, lai savas šūnas varētu būvēt un augt jauns augs. Un bioloģiskā lauksaimniecība ir balstīta tieši uz šādu ciklu – elementi, kas reiz bijuši kādā augā, nonāk nākamajā, nākamajā un nākamajā līdzīgi kā tāda vecvecmāmiņas broša, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Līdz ar to nav nepieciešamības pēc papildu minerālmēsliem. Lūk, šādi var izskatīties ekonomiskā attīstība, kas vienlaikus mazāk piesārņo vidi. Un pat nevarētu sacīt, ka tajā būtu mazāk oglekļa, slāpekļa vai citu elementu – tie vienkārši tiek laisti uz riņķi, nevis radīti, izlietoti un novadīti tuvākajā ūdenstilpē.

Bioloģiskā apdrošināšana

Bioloģiskie lauksaimnieki nedrīkst izmantot pesticīdus, kuru ražošana neizbēgami ir saistīta ar papildu SEG emisijām. Un patiesībā bioloģiskajās saimniecībās ir vieglāk iztikt bez indēm. Tā kā tajās ir par aptuveni 30% lielāka bioloģiskā daudzveidība, bieži laukā jau dzīvo dažādi kukaiņi vai putni, kas varētu tikt galā ar potenciālajiem kaitēkļiem.

Lauksaimniecība ne tikai veicina klimata pārmaiņas. Tā vistiešākajā veidā ir atkarīga no laikapstākļiem. Ja ikdienā pārtiku iegūstam, pastiepjot roku pretim mūždien pilnam lielveikala plauktam, var pat aizmirsties, ka liels karstums, aukstums vai mitrums reāli var kaitēt pārtikas drošībai. Arī ar visām tehnoloģijām un plašajām iespējam turēties pretī dabas spēkam, piemēram, 2017. gadā aukstā pavasara dēļ vīna ražas Eiropas Savienībā samazinājās par 14%. Un lietainās vasaras un rudens dēļ Skandināvijā ražotajos graudos bija pazemināts proteīna saturs, līdz ar to – zemāka cena. Bioloģiskajām saimniecībām ir vieglāk tikt galā ar sliktiem laikapstākļiem dažādu iemeslu dēļ.

Piemēram, tajās daudz veiksmīgāk uzglabājas ūdens nebaltām un sausām dienām, jo mazie augsnes dzīvnieciņi ir izveidojuši vietu, kur uzkrāties rezerves ūdenim. Un tā ir piemērotāka, lai lietusūdens varētu nokļūt gruntsūdeņos un tur gaidīt mirkli, kad ar esošo lietusūdeni nebūs gana. Tajā pašā laikā konvencionālajās jeb parastajās saimniecībās vairāk ūdens vienkārši aizplūst no lauka. Gruntsūdeņu atjaunošanās bioloģiskajās saimniecībās ir par 15–20% veiksmīgāka. Un bioloģiskās saimniecības var bez problēmām izturēt pat divas reizes ilgākus sausuma periodus. Bioloģisku saimniekošanu var uzskatīt par ļoti labu apdrošināšanu. Tas ir piesardzības pasākums, kas ļauj izvairīties no nelaimes. Un tas ir daudz svarīgāk par apdrošināšanas polisi. Galu galā arī tad, ja mums ir traumu apdrošināšana, primāri mēs tomēr cenšamies šīs traumas negūt. Kāpēc līdzīgi nedarīt ar lauksaimniecību?

Šobrīd ES līderes bioloģiskajā lauksaimniecībā ir Austrija, Zviedrija un Igaunija – šajās valstīs vairāk nekā 15% lauksaimniecības zemju tiek apsaimniekotas ar bioloģiskām metodēm. Daļēji tas saistīts ar to, ka šāds bizness vienkārši ir vieglāks. Skaidrs, ka Austrijai, kur līdzenumu ir maz vai nemaz, nav iespēju attīstīt intensīvu zemkopību, kuru simbolizē milzīgi traktori, kas brauc pa nebeidzamu kviešu lauku. Traktors vienkārši ieripotu ielejā. Tāpat Zviedrijā un Igaunijā klimatisko apstākļu dēļ zemniekiem ir grūti sacensties ar Eiropas vidieni, kur laikapstākļi ir pateicīgāki lielu ražu iegūšanai. Tāpēc šīs valstis fokusējas nevis uz ražas apjomiem, bet gan uz bioloģiskās pārtikas kvalitāti. Ņemot vērā to, cik bieži dzirdama sūrošanās, ka mūsu zemniekiem grūti sacensties ar citu ES valstu zemniekiem tieši aukstuma un mitruma dēļ, varbūt jāpieņem lēmums sākt sacensības citā – bioloģiskajā – kategorijā?

Kurš risinās?

Vislabākais risinājums jebkuras problēmas risināšanai ir likumdošanas izmaiņas – agri vai vēlu jāsāk pildīt likumus, lai neiekļūtu nepatikšanās. Bet tas nenotiek vienas dienas laikā. Tomēr viena diena ir pietiekami, lai katrs pats pieņemtu lēmumu mainīties. Piemēram, var nolemt no rītdienas izvēlēties bioloģisku pārtiku. Tas nozīmētu arī veselīgākus un garšīgākus produktus, bet pie viena – pasargātu klimatu.

Bioloģiskajā saimniecībā nedrīkst lietot mākslīgos slāpekļa minerālmēslus un pesticīdus (abu lietošanas apjomi Latvijas konvencionālajās saimniecībās diemžēl pieaug (EUROSTAT, 2016)), kas nozīmē, ka to ražošanai un pārvadāšanai nav radītas SEG. Turklāt, kā minēts iepriekš, bioloģiskās saimniecības ir labāk adaptējušās klimata pārmaiņām, kas jau šobrīd liek par sevi manīt.

Lielveikalā nopērkamā pārtika bieži vien ir ceļojusi no citām valstīm un pat citiem kontinentiem, un tās transportēšana rada papildu SEG. Risinājums ir iegādāties pārtiku pie vietējiem zemniekiem. Var iestāties gan tiešās pirkšanas pulciņos, gan uzmeklēt savu zemnieku. To sauc par īsās piegādes ķēdi. Kaut gan – kas tā par ķēdi, kurā ir tikai divi posmi – zemnieks un ēdājs?

Sevišķi lielu ietekmi uz paša radītajām SEG emisijām iespējams atstāt, samazinot gaļas patēriņu. Cik tad īsti būtu pareizi ēst? Uzskatu, ka gaļa jāēd tik, cik gribas. Tieši tā! Bieži vien cilvēks izdara izvēles, piemēram, balstoties nevis uz savām patiesajām vēlmēm, bet gan ieradumu. Tā es nolēmu, ka turpmāk pirms gaļas ēdiena iegādes sev paprasīšu, vai šajā mirklī man tā kārojas. Lūk, veids, kā es par 80% samazināju gaļas patēriņu. Nekādas piespiešanās! Tikai naudas ietaupīšana un nejauši – arī atbildība pret vidi un klimatu.

Nav noslēpums, ka bioloģiskā pārtika mēdz būt dārgāka par «parasto». Nav arī noslēpums, ka Latvijā ir diezgan maz cilvēku ar neierobežotiem naudas resursiem. Kā tad paēst? Pasaulē un Eiropā aptuveni trešā daļa pārtikas netiek apēsta (FAO, 2017). Tas nozīmē, ka trešdaļas lauksaimniecībā radīto SEG emisiju teorētiski varētu nebūt, un mēs neko no tā nezaudētu.

Viens veids, kā mazināt pārtikas atkritumu daudzumu, ko dažviet sāk ieviest arī Latvijas ēdināšanās iestādēs, – ļaut izsalkušajam pašam izvēlēties porcijas lielumu. Tas labi strādā kā skolās, tā publiskās ēdnīcās. Man pašai ļoti iepaticies Polijā plaši izplatīts risinājums restorānos – tur ēdienkartē tiek norādīts, cik gramu svērs porcija. Tā var aptuveni izrēķināt, vai es maz tādu varēšu apēst, vai arī būs nepieciešami papildspēki (Polijas gadījumā – pārsvarā otrais variants).

Vēl nebūtu slikti painteresēties, kas garšo potenciālajiem ēdājiem. Piemēram, dot vārdu arī skolēniem, kad tiek lemts, ko gatavot skolas ēdnīcā. Es labi atceros skolas gadus, kad pusdienas bija tik negaršīgas, ka daudzi pat neapsvēra domu tās ēst. Reizēs, kad bija jādežūrē virtuvē, regulāri tika mestas ārā pilnas porcijas, jo neviens nebija uzdrošinājies noskaidrot, kas slēpjas pelēcīgajā neparastajā masā uz šķīvja. Protams, to garšīgumu var uzskatīt par izlutinātu bērnu untumu, tomēr – kāpēc taisīt negaršīgu ēdienu, ja var gatavot garšīgi? Un, ja tas ir veids, kā ietaupīt naudu, – kāpēc gan ne? Garšo, lētāk un – ups! – atkal pilnīgi nejauši aiztaupītas SEG tonnas!

Avoti:

International Federation of Organic Agriculture Movements (IFOAM), 2016. «Organic Farming, Climate Change, Mitigation and Beyond – Reducing the Environmental Impacts of
 EU Agriculture».

  1. gada Latvijas SEG inventarizācija 1990.–2014. g., L. Bērziņa (LLU)

«Eurostat» dati par lauksaimniecības radīto SEG īpatsvaru:
http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agriculture_-_greenhouse_gas_emission_statistics

«Eurostat» dati par minerālmēslu lietojumu ES:
http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_mineral_fertiliser_consumption

«Eurostat» dati par pesticīdu lietojumu ES:
http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_consumption_of_pesticides

«Eurostat» dati par bioloģisko lauksaimniecības zemju īpatsvaru:
http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Organic_farming_statistics

The Food and Agriculture Organization (FAO) dati par pārtikas atkritumiem:
http://www.fao.org/save-food/resources/keyfindings/en/

Elīna Kolāte
Visu VV 01/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *