Silto zemju daba Māra Puķīša bildēs

Mani vienmēr pārsteidzis, ar kādu mērķtiecību Māris Puķītis apceļo tālas zemes, lai bildētu dzīvniekus. Ikdienā viņš ir rūdīts žurnālists. 90. gados strādājis «Vakara Ziņās», tad kādu laiku gan «Lauku Avīzē», gan «Privātajā Dzīvē», gan citos izdevumos. Tagad Māris ir «Kas Jauns Avīzes» un žurnāla «Likums un Taisnība» redaktors. Man prieks, ka šajos izdevumos ik pa laikam tiek aprakstītas vides un dabas tēmas, jo sirdī viņš ir zaļi domājošs, dzīvē – dabu mīlošs pasaules apceļotājs. Ik pa laikam «Vides Vēstīs» publicējam Māra ceļojumu aprakstus, bet nu – vāku autora gods. Pirmā tālā zeme, kurp Māris ar ģimeni devās, bija Tobago 2008. gadā, tad Kostarika, ASV, Madeira, Sumatra, Sulavesi, Taizeme, Kenija, mazliet Austrālijas, tepat – Korfu sala, Kipra. Nākamgad viņš sapņo aizbraukt uz Madagaskaru. Viņa ceļojumu fotogrā jās parasti dominē daba un vietējie cilvēki, pavisam maz urbānās ainavas. Jo tieši sugu fotomedībām Māris visu gadu atlicina naudu, jau laikus izplāno maršrutu, cenšas uzminēt, kuras būs putniem un kukaiņiem bagātākās vietas. Viņa stāsti par tālajām zemēm nav naivas sajūsmas pilni, viņš īgņojas par noplicināto dabu un uzmācīgiem suvenīru tirgotājiem. Priecājas par tauriņiem, putniem un zvēriem. Skarbajos dabas ceļojumos dodas kopā ar Oskaru Šmeliņu. Sieva Anda zina, cik šie braucieni un pārgājieni grūti, un nemaz netur ļaunu prātu, ka jāpaliek mājās.

Visemocionālākās atmiņas Mārim ir par skatu, kā zilonis uz Kilimandžāro fona dodas savās gaitās (skati bildes žurnāla pēdējā atvērumā). Pēc tam nemaz nav žēl, ka Rīgas zooloģiskajā dārzā cilvēku priekam nav neviena ziloņa mūža ieslodzījumā. Mārim patīk cilvēciski ētiska pasaules dažādība, bet tempļi, baznīcas un reliģijas ne pārāk interesē, jo visu pasauli ar tās krāšņo dabu uzskata par visiespaidīgāko templi.

«Ko tu vēl ļoti gribētu nobildēt?» taujāju. «Pingvīnus!» uzreiz atbild Māris. «Austrālijā es tos redzēju, bet bija liegts fotografēt, turklāt putni no okeāna nāca laukā pamatīgā krēslā. Tur bija tāds puslīdz dabīgs šovs. Labāk lai viņi tirgo biļetes un sargā putnus. Man neradās aizdomas, ka pingvīnus traucē skatītāji tribīnēs. Vēl paradīzes putnu gribētu nobildēt, visu sugu cilvēkveidīgos pērtiķus, pagaidām man ir tikai orangutans Sumatrā. Tur izglābtie dzīvnieki nāk uz barošanu, bet pārējā laikā dzīvo dabā. Koala man ir, ehidna arī, lirasti vēl gribētu. Un tīģeri, jaguāru, balto lāci. Esmu braucis uz Igauniju brūnajos lāčos, bet nekas vairāk par jenotsuni pie tā fotogrāfu slēpņa neiznāca.» Droši vien lieki piebilst, ka visus šos dzīvniekus Māris cer satikt dabā, ne voljērā. «Atzīstu, nekad vēl neesmu dabā saticis caunu, lūsi un vilku.»

Pirmais lietotais fotoaparāts «Smena» Māra rokās nonāca 6.klasē, 1982. gadā viņš sāka fotografēt ar «Zenit» un, kad nopirka starpgredzenus, sīkus objektus varēja nobildēt pavisam tuvu. Vēl tagad viņš atceras, ka pirmā modele bija zila mēslu muša. Tolaik viņš fotografēja tikai kukaiņus un zirnekļus, – samērā dīvaina izvēle, ņemot vērā, kāds de cīts tolaik bija diapozitīvu lmiņas. Atmodas laikā bildēt nebija vaļas, un Māris atsāka bildēt 2000. gadā ar lietotu Canon filmu spoguļkameru un jauniem starpgredzeniem. 2005. gadā viņš nopirka pirmo digitālo «Canon» 350D, ar kuru joprojām bildē visus makrofoto, bet no 2008. gada – ar teleobjektīvu arī putnus un zvērus.

Māra bērnības sapnis bija redzēt džungļus. Tagad viņš rezervēti atzīst: «Var paveikties, var nepaveikties. Tu krāj visu gadu naudu un tad uz pāris nedēļām dodies uz otru pasaules malu. Pat vispieticīgākajos apstākļos dzīvojot, ceļojums uz Sulavesi izmaksā divus trīs tūkstošus. Guli mitekļos bez elektrības, dušas un izlietnes. Ja vēl nepaveicas ar gidu, kad visu dienu nosvīdis, kukaiņu sadzelts, ar smagu aparatūru apkrāvies esi lauzies cauri liānām, bet neko vairāk par palmām neesi redzējis, tad mierinājumam bildēju pie viesnīcas tauriņus.»

Labākos kadrus un katras jaunas sugas attēlu Māris izdrukā uz papīra un ir izveidojis pedantisku attēlu kolekciju pa valstīm un kontinentiem. Ar albumiem pilns plaukts. Bildes viņš glabā ne tikai datorā, bet arī «mākonī», tāpēc jebkurā vietā, kur pieejams tīmeklis, Māris var sarīkot fotovakaru. Man patīk cilvēki, kuri dodas dabā pēc apstādināta mirkļa, nevis pēc dzīvnieka līķa.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Māra fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 04/2016

Atbildēt