Senā prasme tīklu siešana noder arī mūsdienās

Jau krietnu laiku man nedod mieru doma, ka vajadzētu iemācīties siet tīklu. Izrādās, ka šī senā prasme pakāpeniski zaudēja jēgu pagājušā gadsimta 50. gados, kad plaši izplatījās tīklu aužamās mašīnas – tās izgudroja gadsimtu mijā. Nu jau esam tikuši tik tālu, ka neilona tīkli ir izkonkurējuši tīklus, ko zvejnieki bija ieraduši gatavot no dabīgiem materiāliem. Latvijā tos darināja no linu diegiem vai kaņepājiem, pēcāk padomju laikos – no kokvilnas. Palicis vien nosaukums «linums», kas nozīmē ‘tīkla audums’. Varētu jau nebēdāt, bet lētie sintētiskie tīkli piesārņo ūdeņus, jo tie nepūst, un, ja kāds saplīst vai pazūd, reti kurš zvejnieks ir tik apzinīgs, ka šo nu jau «spoku tīklu» izved krastā un utilizē tā, lai tas neturpinātu savu nāves pļauju. ANO Vides programma (United Nations Environment Programme – UNEP) aprēķinājusi, ka katru gadu pasaules jūrās un okeānos tiek pamesti 640 000 tonnu tīklveida zvejas rīku. Sākumā varētu likties – nieks! Bet 10 procenti no visas plastmasas, ko izskalo jūra, ir tieši šie «spoku tīkli», kas, neaizmirsti, ir viegli, ūdenī pārklāj plašu teritoriju un tajos sapiņķerēties ir daudz vieglāk nekā plastmasas pudelē. Cerēt, ka zvejnieki aizdomāsies, kā nedarīt gauži jūrai, droši vien ir lieki. Bet varbūt tas ir laika jautājums, jo zivju krājumi izsīkst straujāk, nekā mēs domājām.

Vēlos iedrošināt atgūt seno prasmi – tīklu siešanu. Tas ir gaužām vienkārši, un vismaz es to apguvu pusstundas laikā. Pēcāk gan vairāki vakari pagāja, iekams nostiprināju prasmi vienmērīgi pievilkt diegu un izveidot stingru mezgliņu. Ko iesākt ar šo prasmi? Zvejā joprojām lieto dažādus zvejas rīkus, kur nepieciešams veidot apaļu linumu, tas jāauž ar rokām vai ar mašīnu austs linums jāpārstrādā. Arī tīklu lāpīšana un saaušana jāveic rokām. No rupjām auklām var pagatavot tīklu zvilnēšanai divu koku pavēnī. Var pagatavot iepirkumu tīkliņu jeb slaveno avosjku, kas šovasar ieguva negaidīti lielu popularitāti. Nemaz negribas teikt, bet samuraji šādos tīkliņos, ko sauca par kubi bukuro, lika ienaidnieku galvas un piekāra pie jostas vai zirga sedliem citiem par biedinājumu. Mūsdienās šo paņēmienu varētu izmantot arbūzu pārnēsāšanai.

Lai iemācītos aust tīklu, var izmantot divas pieejas. Modernākā – atrast «Youtube» filmiņu, kur kāds krieviski, spāniski vai angliski runājošs vīrs to ierāda. Var doties uz kādu no zvejniecības muzejiem – tādi ir Jūrmalā, Ventspilī un Rojā –, kad tur notiek seno amatu prasmju demonstrējumi. Es dzīvoju Mazirbē, tāpēc devos pie vietējā zvejnieka Viļņa Švāģera. Viņš uz krēsla atzveltnes bumbuļiem bija uzkāris tīkla gabalu ar jau gatavām acīm un sāka mācīt: «Met diegu ap tīkla galdiņu jeb skaliņu ar saivu vispirms aiz diviem un tad vēl aiz viena pavediena, lai netaisās vaļā. Skaties, lai tīkla acis veidojas vienādas, lai iepriekšējās kārtas mezgliņi ir viens pret otru, tur būs cilpas vidus. Tā mani mācīja, kad puika biju.» Cik noprotu, tas ir divkāršais slīpais mezgls, ko 1939. gada «Zvejniecības Mēnešrakstā» apraksta šādi: «Parasti tīkla acs veidošanu izdara ar divi metieniem, t. i., diviem saivas dūrieniem. Vispirms saivu ar aužamo diegu izņem cauri iepriekš noaustai acij, pēc tam ar otru dūrienu apmet iepriekš līkumu un izņem cauri iepriekš noaustai acij pa apakšu. (Abas šīs darbības redzamas attēlos. Pirmā attēlā tiek izdarīts saivas pirmais dūriens, otrā – otrais.) Pēc tam atliek tikai mezglu savilkt, un tas ir gatavs.»

1.attēls
2.attēls

Vilnis visu mūžu bijis zvejnieks: «Agrāk linumu meta no lina, vēlāk no kokvilnas. Tad tīklus katru vakaru pēc zvejas vajadzēja sakārt vabos, lai žūst. Tas bija riebīgākais darbs – izvilkt tos 700 metrus. Kad es sāku zvejot, satikos ar igauņiem, un tiem jau bija kaprona tīkli. Tad arī es no kaprona uztaisīju. Sākumā zivis nenāca, bet tad jau pierada. Liekas, ka zivis labāk iet dabīgos tīklos, tie labāk turas pie grunts.»

Latviešu ticējumos teikts, ka zvejnieki tīklus auduši svētdienās, kad mācītājs baznīcā teica sprediķi, lai zivis tīklos nāktu kā baznīcēni dievnamā. Vilnis gan neko par tādu ieradumu nav dzirdējis un stāsta, ka svētdienās zvejnieki parasti jūrā neiet. Un piektdienās nesāk neko jaunu – ne tīklus aust, ne stāvvadus vai murdus likt.

Miķeļtornī dzimušais Ventspils brīvdabas muzeja dibinātājs Andrejs Šulcs Latvijas Vēstures institūta rakstu krājuma «Arheoloģija un etnogrāfija» 1961. gada izdevumā raksta: «19. gadsimtā Kurzemes jūrmalā nebija nevienas mājas, kurās zvejnieki ar savam cietajām rokām paši neaustu tīklus. Pie tīklu aušanas un lāpīšanas arī aizritēja garie ziemas vakari dižistabā pie skala uguns. Aust tīklu prata katrs zvejnieka ģimenes loceklis. No 8 līdz 15 gadu vecam bērnam dienā bija jānoauž 1/2 asis tīkla linuma, bet pieaugušiem – 2 asis. (1 ass = 2,14 cm.) Tīkla aušanai nepieciešamie darba rīki bija tīklu āķis, saivas, tīkla acu uzmetamais skaliņš jeb galdiņš un uzpirksteņa nazītis.

Tīkla aušanai nepieciešamie darba rīki.

Šautra.
Saiva.
Lielacaino tīklu aužamā saiva.
Dažādu izmēru tīkla galdiņi – skaliņi.
Tīkla uzpirkstenis – nazītis.

19. gadsimta sākumā zvejas tīkla linuma gatavošanu sauca par linuma siešanu, turpretim gadsimta beigās, kad tīkla linumus sāka aust ar pusautomātiskām un automātiskām iekārtām, terminu «linumu siet» nomainīja termins «linumu aust». Zvejas tīklu siešanā izplatīti divi mezglu veidi – vienkāršais un divkāršais mezgls. Vienkāršo tīklu siešanas mezglu veido ar vienu saivas vēzienu, bet divkāršo – ar diviem. Divkāršos tīkla mezglus var vēl iedalīt slīpajos un taisnajos. Tīklu siešanai zvejnieki lietoja slīpo mezglu, kas sasieto vietu saturēja stingri, turpretī taisnais mezgls slīdēja, un tieši šī iemesla dēj to nevarēja lietot lienamo tīklu siešanai.

Nosietu, bet auklās neiesietu tīkla gabalu sauca par linumu. Nosaukuma «linums» pamatā acīm redzot ir lietotā izejmateriāla nosaukums, jo tīklu siešanai lietoja smalkus linu diegus. Tikai 19. gadsimta beigās tīklus sāka aust no fabrikās vērptiem kokvilnas diegiem. 20. gadsimtā kokvilnas diegus arvien vairāk aizstāj sintētiskās šķiedras – vinils, kaprons, perlons u.c.»

Zvejas tīklu žāvēšana Ventspils zvejas ostā.

Jēkabs Štūlis 1937. gadā izdeva grāmatu «Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki» un tur raksta: «Pavasaros, jūrai atbrīvojoties no ledus segas un zvejas laikam iestājoties, vadu iekārtošana un sašūšana notika lielā slepenībā, lai ciemieši neapskaustu un nenoburtu. Stūrmaņa mājā naktī pie aizslēģotiem logiem sanāca vada vīri, atnesdami tīklus, virves un citus zvejas spailes piederumus. Kad viss bija sagatavots, tad, cepures noņemdami, noskaitīja tēvureizi, izdzēsa uguni, savāca vadu, visā klusībā aiznesa uz jūrmalu, vairīdamies, lai nekur neaizķertos, kas nozīmēja neizdošanos, un ievietoja vadus laivā. Tad lēnā gaitā devās uz lomu vietām zvejot. Šāds paradums bija tikai pie pirmās iziešanas uz zveju. Tamlīdzīgi rīkojās arī pie pirmās iziešanas ar metamiem tīkliem. Stūrmanis pirms tīklu izmešanas izcēlies stāvus un sviedis vecu tīkla līkumu pa roku galam jūrā, kā upura dāvanu jūras mātei, lai tā pasargā tīklus no saplēšanas un dod bagātu zveju.»

Arheologi apliecina, ka akmens laikmetā zivis bijušas tik varenas, ka lielākoties durtas ar harpūnām vai šautas ar lokiem. Arī atrastie āķi ir gana diži, lai varētu iztēloties lomus. Taču uzietie gremdi liecina, ka sīkākas jūras zivis ķertas ar tīkliem.

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Valdis Bērziņš raksta: «Zveja bija ļoti nozīmīga Austrumbaltijas mezolīta un neolīta laika iedzīvotāju saimniecības sastāvdaļa, iespējams, daudzviet pat svarīgāka par medībām. Uz to norāda apmetņu izvietojums pie ūdeņiem, iegūtie zivju kaulu paraugi un daudzveidīgu zvejas rīku atradumi. Akmens laikmeta iedzīvotāju skeleta ķīmiskā sastāva analīzes apliecina, ka uzturā daudz lietotas zivis. Turklāt zveja tiek uzskatīta par stabilu pārtikas līdzekļu gūšanas veidu, ar kuru varēja nodrošināt iztiku dažādos gadalaikos, un tas veicināja pāreju no klejotāju dzīvesveida uz vietsēdību.»

Avosjka jeb Avosj* ko «izmetīs»

Tā kā mana bērnība pagāja padomju gados, iepirkumu tīkliņš jeb avosjka man nav nekāds jaunums. Tajos deficīta laikos nekad nevarēja zināt, vai un ko izdosies nopirkt veikalā, tāpēc kabatā vienmēr bija tīkliņš, kas aizņēma maz vietas, toties tajā varēja salikt milzum daudz mantu. Atgādināšu, ka plastmasas iepirkumu maisiņus tolaik vēl nelietoja un vienmēr nēsāt līdzi iepirkumu somu nebija diez ko ērti. Prātīgi cilvēki nēsāja līdzi arī S veida āķi, lai varētu pakārt smago iepirkumu tīkliņu, jo zemē nolikt to nevarēja – viss bira laukā. Tagad tīkliņi ir moderns aksesuārs, tos ne tikai sien kā zvejas tīklus, bet arī tamborē, mezglo un ada.

Izrādās, ka iepirkumu tīkliņu pagājušā gadsimta 20. gados izgudroja nevis krievs, bet gan čehs Vavržins Krčils. Nekas jauns viņam tas nebija, jo iepriekš Krčils gatavoja tīkliņus matiem, bet mode mainījās, sievietes bez žēlastības apgrieza smagās bizes un šos tīkliņus nevienam vairs nevajadzēja. Taču atlika tiem pielikt rokturīšus, un iepirkumu tīkliņš ātri vien kļuva populārs. Droši vien Vavržins būtu bagāts vīrs, bet viņš nevarēja atlicināt naudu un noformēt patentu. Ideju par tīkliņu pārņēma krievi, to gatavošanā iesaistot redzes invalīdus.

Klasiskais tīkliņš

Klasiskā avosjka sastāv no 24 acīm, tai ir 14 rindas jeb nostiepta tā ir aptuveni 60 centimetrus gara. Aužamais skaliņš ir 2 centimetrus plats, nobeiguma kārtas aušanai vajag centimetru platu skaliņu (es izlīdzos ar pirkstu). Es izvēlos rupju lina vai kokvilnas diegu, ko nevar saraut. Vienam tīkliņam vajag aptuveni 50 metru diega: 10 metrus rokturu cilpām, 8 metrus rokturu tinumam un 25 metrus tīklam. Lai nomērītu 25 metrus pavediena, izmantoju tītavas: izmērīju to apkārtmēru un uztinu vajadzīgo apgriezienu skaitu, tad diegu uztinu uz saiviņas.

Vispirms izveido divus rokturus, lai katrā galā būtu pa sešām cilpām – jo garākas cilpas, jo lielāka diametra arbūzu varēs ielikt tīkliņā. Ja negatavojies avosjkas ražot vairumā, cilpas var veidot uz krēsla kājām vai tītavām apmēram 40 centimetrus garas; ja prāto tīkliņus darināt visiem paziņām un ārzemju modes dāmām, varētu noderēt šablons. Pavedienu galus sasien cilpu vidū un apstrādā rokturu vietu 20 cm garumā. Padomju laikā avosjkas rokturi bija no plastmasas caurulītēm, bet, ja mēs ignorējam sintētiskus materiālus, cauruļveida rokturus var sašūt no novalkātām džinsa biksēm, ādas žaketes vai kāda cita mīksta un izturīga materiāla. Es rokturus apstrādāju ar auklu makramē tehnikā.

Tad šos rokturus pārloka uz pusēm, cieši iesien auklā un piestiprina aiz galda kājas, kāda āķa vai durvju roktura un sāk pa apli aust tīkliņu. Tīkliņa gatavošanas principu noskatījos «Youtube», kur to var atrast, meklētājā ierakstot: «Как связать авоську (Homemade Fishnet Bag).»

Pirmajā roktura cilpā ar stigru un neslīdošu mezglu iesien diegu, atstājot tik garu galu, lai pēcāk to var ievilkt roktura tinumā. Tad apmet pavedienu ap skaliņu no priekšas uz aizmuguri un izver cauri roktura nākamajai cilpai no aizmugures uz priekšu. Izveidojas burts V, ap kuru ar saiviņu ver pavedienu no labās uz kreiso pusi, tad no kreisās uz labo priekšpusē izver cauri cilpiņai un cieši savelk. Svarīgi ar kreisās rokas īkšķa galu stingri turēt slīdošo cilpiņu un atlaist vaļā mirkli pirms savilkšanas – tad tīkla acis veidosies vienādas un mezgls neslīdēs. Pirmo rindu veido uzmanīgi, jo var sajukt, kura roktura gala cilpas jāsien nākamās, – labāk skaties vairākas reizes, jo te kļūdas izārdīt ir teju neiespējami. Starp rokturiem ap skaliņu pavedienu apmet divas reizes, lai lielāks atvērums. Beigās diegu galus ar lielu adatu iever rokturu pinumā, bet, kā pareizi noslēpt beidzamo galu, īsti vēl nezinu.

Šāds tīkliņš noderēs ne tikai iepirkumiem, tajā var glabāt sīpolus un ķiplokus, ziemā izkarināt ārā salā gaļu un zivis, kā arī izmantot smalku audumu drēbju mazgāšanai veļasmašīnā. Kad avosjku nevajag, to cieši saloka un apņem ar matu gumiju vai iebāž mazā auduma maisiņā, kas piestiprināts pie somas roktura.

* Krievu val. авось – varbūt.

Anitra Tooma

Atbildēt