Saruna ar Māri Olti par zivīm

Par sevi viņš teic, ka viņu bieži pazīst pēc balss. Makšķernieki viņu nevar nepazīt pēc sejas, bet arī tie, kas zivis neķer, tomēr par viņu zina, tāpēc jūtas vismaz mazlietiņ zaļi. Viņš ir biologs, ihtiologs, žurnālists un piedzīvojumu un pieredzējumu krājējs dabā – Māris Olte.

olte

Lauku puisi no Ērgļiem, kā viņš sevi raksturo, desmit gadus varēja dzirdēt radio «Skonto», no tiem septiņus gadus viņš bija šī radio rīta balss. Pašlaik viņš dzirdams Latvijas Radio svētdienas raidījumā «Ne pūku, ne asakas» un, protams, ir viens no «Vides Faktu» raidījumu veidotājiem.«Esmu tas, kurš cilvēkiem aizpilda ailīti «zaļā domāšana», un viņi ir priecīgi, ka pazīst kādu no cilvēkiem, kas ņemas ar dzīvajām radībām un dabu, jo tad viņu sirdsapziņa ir mierīga . Man ir personīgais eksperiments internetā – portālā www.draugiem.lv –, jo akceptēju visus draudzības piedāvājumus, atskaitot mazus puisēnus – viņi laikam pat nesaprot, ko raksta, jo atsūta angļu valodā frāzes, kuru tulkojumu labāk nepieminēt. Tādus dzēšu ārā bez žēlastības. Visā Latvijā man ir ļoti liels draugu pulks, daļa no interneta draugiem ir vecumā no astoņiem līdz sešpadsmit gadiem. Laikam tas nozīmē, ka interese par zaļajām lietām Latvijā ir liela un mani tas priecē,» stāsta Māris. Par savu izvēli – kļūt par biologu – viņš saka: skaidri sapratis, ka nekad nevajag darīt to, kas ir pret paša sirdsapziņu, un izrādījies, ka pareizi vien darījis, nekļūstot par vēsturnieku vai inženieri. Tagad Māris Olte prāto, ka kopā ar ģimeni atgriezīsies dzimtajā pusē, lai darītu to, ko Rīgā nevar: lai fotografētu, klausītos mūziku, vērotu un vairāk strādātu ar rokām, jo pilsēta to neļauj. «Ja cilvēks reizēm nevar kaut ko padarīt ar rokām, viņa domāšana ar laiku deformējas un viņš iet uz trenažieru zāli, lai pa slīdošo celiņu skrietu uz vietas kaut stundām ilgi, lai pakustētos.» Māris saka, ka viņam gribētos, lai abi viņa dēli mācās Ērgļu skolā, jo, viņaprāt, tā ir bijusi laba skola. Ērgļos viņu gaida guļbaļķu māja – to šogad pabeigšot. Un, Māris teic, patiesībā ir interesanti, vai viņš ārpus Rīgas varēs nopelnīt ģimenei iztiku. Par to, ka Mārim Oltem ir ass skats, var pārliecināties mūsu sarunas laikā – viņš redz visu, kas notiek aiz loga, un kādā brīdī iesaucas: «Skat, kur aiziet lūšādu kažoks! Skaists. Nabaga lūši…»

Tev ir ideja par to, ka jāatdzīvina Latvijas upītes. Ko tas nozīmē un kā to darīsi?

Lai atbildētu, man vispirms jāsāk ar makšķerēšanu. Nu jau gadus septiņus vai astoņus Latvijas makšķernieki tiek lutināti ar raidījumu gan latviešu, gan krievu valodā. Arī Latvijas Radio ir raidījums gan par medībām, gan par makšķerēšanu. Visu laiku stāstīju, cik interesantas ir zivis, un rādīju makšķerēšanu. Bet, redzi, Latvijā makšķernieku ir daudz un attieksme ir jāmaina – nevar visu laiku tikai stāstīt, kā tās zivis ķert. Gadus trīs es tā lēni un mierīgi stāstu arī par to, kā zivis sargāt, jo zivs jau arī ir cilvēks un viņai arī varētu būt savi apsvērumi. Varbūt viņa nemaz nealkst nodzīvot visu savu dzīvi, lai beigās uzķertos, un kāds, vēl dzīvu paķēris viņu aiz rīkles, plivinātos fotokameras priekšā, lai pierādītu, cik viņš ir lielisks (smejas). Pirms gadiem sešiem bija izstāde, kuras katalogā piereģistrēju savu uzņēmumu «Zivju sabiedriskās attiecības» un uzņēmos zivju runasvīra lomu. Par to, ka zivis vajadzētu arī sargāt, ir jārunā aizvien vairāk, lai cilvēkam pret dabu un ūdeņiem nebūtu tikai patērētāja attieksme. Ja runājam kara terminoloģijā, tad laikos, kad šāva ar arbaletiem un dūra ar šķēpiem, cilvēki vēl izturējās kā cilvēki. Laiki ir mainījušies, un nu jau, piemēram, zivis ķer, iedarbojoties bezmaz uz viņu zemapziņu. Tiek lietoti eholoti, frekven-ces, aromāti, lai tikai zivi pavedinātu uz vienu kampienu, kas viņai maksā dzīvību. Man tas liekas negodīgi, tāpēc savos raidījumos aizvien vairāk runāšu par dabu, ūdeņiem un to, cik grūti ir dzīvot tādos ūdeņos. Man gribētos, lai cilvēks aiziet ķert zivis ne tikai tāpēc, lai «atsprādzētos» no sava biznesa, bet arī tāpēc, lai savās domās paliktu ar ūdeņiem. Mazās upītes un to atdzīvināšana ir viena no jomām, kuru zinu un vienkārši jūtu. Ezeri mani varbūt tik ļoti neuzrunā, bet upītes es lasu, upītes man dod informāciju un spēku. Esmu priecīgs par to, jo eju, lasu tajās kā grāmatā un man kļūst labi.

Kas upītēm kaiš?

Redzu, ka upīte ir aizsērējusi, tajā sakrituši zari, bebrs uzbūvējis aizsprostu, un varbūt upītē ir arī kādas cilvēka būvēta aizsprosta atliekas. Ūdens ir sastājies un vairs nav labs. Tad ir laiks tos sakritušos zarus no upītes izvilkt, laiks eksperimentēt ar upītes krastu sakopšanu. Pagaidām visu to daru vienā no savām upītēm, kas ir uz mana īpašuma robežām Ērgļu pusē. Pētīšu un skatīšos, kā zivtiņām labāk, lai viņas tur nāk nārstot. Ir stereotipi, kas iesēdušies cilvēku prātos par to, kā tad zivīm labāk: piemēram, ja upīte tek pa mežu, ir ēnā, tad ir labi, kaut gan tā nemaz nav, jo upītei ir vajadzīga arī gaisma, kas rada tajā dzīvību. Tas nozīmē, ka jāņem krūmgriezis un, nekur nesaskaņojot – jo tas prasa milzumu laika, izsūc no cilvēka naudu, bet jēgas nekādas (smejas) –, jātiek vaļā no kādas daļas krūmu un jāskatās, kā upīte dzīvo pēc tam. Vasarā divu metru joslā starp ūdeni un krūmiem nogriez augsto zāli un pa-skaties, kas notiek, – kukainīšiem uzreiz parādās vieta, kur lēkāt, kustēties, un upītē parādās cita dzīvība. Ūdrs vai bebrs uzreiz kļūst rāmāks, jo viņam nepatīk darboties atklātās vietās. Ja paskatās kaut vai uz Ogres upes malu, kura ir kārtīgi aizaugusi, var likties, ka zivis to vien gaida, lai tur dzīvotu, bet zivīm tāds čūskulājs nemaz nepatīk.

Tās ir lietas, par kurām Latvijā nemaz nav domāts. Man ir domubiedrs – praktiķis zivju audzētājs, kas dzīvo aiz Alūksnes –, un mēs darīsim daudzas lietas, lai cilvēki saprastu, kas tad upītei ir vajadzīgs. Biju pārsteigts, kad kādā angļu makšķernieku žurnālā izlasīju: upīte ir atgriezta dzīvībai. Ko tad viņi bija izdarījuši? Visi krūmi upītes krastos bija izcirsti, varētu teikt, ka tā bija padarīta plika, jo gaismai jātiek ūdenī. Protams, tas nav vajadzīgs visā upes garumā, bet ir vietas, kur tas ir vitāli nepieciešams. Un, redzi, ja pie mums arī kādam tādas zināšanas ir pie-ejamas, tad tās netiek popularizētas, jo cilvēku prāti ir aizkrauti ar visādām citādām lietām un kaislībām, bet par vidi netiek domāts. Es gribu sākt no upītēm, man tās patīk.

Tāds darbs prasa ne tikai laiku un darbu, bet arī naudu. Tu padarīsi dzīvāku savu upīti, kāds tavs draugs un paziņa darīs tāpat, bet Latvijā ir tik daudz upīšu! Ko darīt?

Ir oficiālais un neoficiālais darīšanas veids. Ja iet oficiālo ceļu, viss notiek smagi, sarežģīti un gandrīz bezgalīgi. Piemēram, Gaujas nacionālajam parkam ir problēma ar straujupītēm: no vienas puses, ir bebri, kas tajās sagājuši, un, no otras puses, ir taimiņi, kas nāk upītēs nārstot. Bebru savairojies tik daudz, ka viņu saceltie aizsprosti vairs neļauj nokļūt taimiņiem vajadzīgajās vietās. Kas ir svarīgāk – bebrs vai taimiņš? Gaujas nacionālais parks kā liela institūcija ir spiesta izstrādāt speciālus projektus, kam vajadzīga nauda; šogad tas tikšot darīts – un tad varēs palīdzēt taimiņiem. Man patīk, ja ir iespēja būt partizānam un darboties krūmos (smejas), jo tad viss notiek ātrāk un tā, kā tam jānotiek. Man nav vēlēšanās barot ierēdņus. Paskatīšos, kas notiek manā upītē un, ja man labi veiksies, nofotografēšu visu, stāstīšu par to, varu arī uzrakstīt, lai cilvēki skatās un domā. Ir pietiekami daudz privātīpašnieku, un daudzas jo daudzas mazās upītes atrodas privātīpašumos. Ja būs labs piemērs un ja dažas patiesības, kuras ir vērts ielāgot, pierādīsies, es domāju, ka ar likumdošanu nebūs nekādu problēmu. Mēs vienkārši stihiskā, bet plānotā veidā savedīsim upītes tādā kārtībā, kādā tām vajadzētu būt. Pagājušajā gadā tika paveikts milzīgs darbs, ko finansēja Vides aizsardzības fonds, – Rolands Lebuss apsekoja Salacas un Gaujas baseinu, kādas 40 vai 50 upītes, apzināja visus upju sliekšņus un aizsprostus, visu nofotografēja, pierakstīja koordinātas. Es viņam vaicāju, ko mēs varam darīt: redzi, te ir aizsprosts, kas traucē taimiņiem uz Korģītes. Patiesībā tas pat nav aizsprosts, tāds dambītis no veciem dēļiem pusmetra augstumā. Īpašums pieder Leopoldam Ozoliņam. Vai mums tagad jāiet un jālūdz, lai viņš to nojauc? Domāju, ka mēs, normāli makšķernieki, varētu vienoties un to nevienam nevajadzīgo aizsprostiņu kādā vasarā mierīgi nojauktu paši – neaiztiekot, protams, viņa īpašumu. Tādā veidā mēs varam upītēs novākt šķēršļus pa vienam vien. Ja iet oficiālo ceļu, iejauc valsti, tad ir vajadzīga milzīga nauda, jo privātīpašnieki var izgudrot, ka jāprasa lielā kompensācija, ka viņiem tie pāris dēļi vai kas tur cits ir traki vērtīgi. Vides ministrs Vējonis ir apsolījis novākt aizsprostu Staicelē. Cerams, ka tiks sadabūta nauda no starptautiskajām institūcijām, lai samaksātu īpašniekam, kas tagad redz iespēju nopelnīt tūkstošus. Bezkaunība, vairāk nekas!

Privātīpašums ir svēta lieta… Tu taču to zini.

Jā, protams. Un, ja mēs mazliet iztīrīsim kādas upītes vietu, bet īpašniekam tas būs svētuma aizskārums… Nu, tad būs tiesa. Interesanti. Arī tas ir veids, kā visi par kaut ko var uzzināt. Vai īpašniekam būs fotogrāfijas par to, kā tur pirms tam izskatījies? Mums būs. Vispār cilvēkiem smadzenes ir pavisam otrādi sagriezušās, tās šlāgeraptaujas ir cilvēku gaumi sačakarējušas līdz galam. Cilvēkiem vairs nav sajēgas, kas ir labs un kas ir ļauns, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Kaila sieviete – sekss un iekāre, nekad nekas cits; nofotografēta naudas zīme – lielā nauda un viss, kas ir ap to. Secinājumi par to, kas notiek un kas ir labi vai slikti, ir krustām un šķērsām, bet cilvēkiem skaidrības nekādas. To parāda raidījumu reitingi – makšķernieki grib skatīties par makšķerēšanu, un viņiem ir pilnīgi vienalga, ko viņiem stāsta. Tas nozīmē, ja neaizķersi nekādas citas jūtas, viņiem būs vienalga, galvenais beigās parādīt lielu zivi. Ja nebūs lielās zivs, saņemsi vissūrāko kritiku. Tādēļ jācenšas kaut ko izdomāt. Mēs rādījām taimiņu upītes, vietas, kur zivis var vai nevar tikt uz augšu.Un, zini, neviens pat neapvainojās, ka nav lielās, noķertās zivs, raidījums patika! Tomēr tā tas ir visās jomās, cilvēki ir apdalīti, viņi nesaprot, kas notiek. Cilvēki tiek apjucināti, jo kā citādi lai viņiem pārdod sliktu produktu? Tas laikam ir kļūdu un mēģinājumu ceļš, pa kuru sabiedrībai jāiziet, lai varbūt beigās sāktu domāt, kas ir un kas nav vajadzīgs. Tiesa, tas notiks tikai tad, ja pietiks smadzeņu, par kurām man ir bažas, – daudz ir karos un izsūtījumos izkauts, daudz ir nodzerts. Maz ir to, kas grib un dara, lai pēc tam baudītu godīga darba augļus. Lielākoties pērk un pārdod, pērk un pārdod, un šmaucas. Vēl trakāk – ja pārāk skaļi pateiksi par labi padarītu darbu, tevi nogāzīs no kājām, izsūks kā odu mākonis.

Vai tu domā, ka, idejai nonākot līdz valsts institūcijām, tā kļūst formāla un nekas vairs nenotiek pa īstam?

Vēlēšanās kaut ko darīt ir daudziem. Priecājos, ja man draugos raksta, ka grib piedalīties ekspedīcijās, grib braukt kopā ar mums un kaut ko izdarīt. Taču viens ir gribēt, otrs – kaut ko darīt. Labi, ka man nav bijis daudz jānodarbojas ar savas naudas organizēšanu un administrēšanu, «Vides Filmu» studijā ir producents, kas ar to nodarbojas. Īstie darītāji uzrodas un paliek paši no sevis, un kolektīvs veidojas no tiem, kas tiešām kaut ko dara.

Ko, tavuprāt, nozīmē zaļie un zaļais dzīvesstils?

Zaļie lielākoties ir saistīti ar politiku, un tas man ne pārāk patīk. Piemēram, Vācijā zaļie pirms dažiem gadiem panāca, ka nedrīkst mocīt zivis un ka tādēļ nedrīkst plēsīgo zivju ķeršanā izmantot dzīvās zivtiņas – nedrīkst likt uz āķa mazo raudiņu, lai noķertu lielo plēsoņu. It kā jauka ideja, bet, no otras puses, uz makšķernieku rēķina uzplauka liela industrija, kas piedāvāja gumijas zivtiņas, visādus caurspīdīgus tārpiņus. Tādēļ jautājums: vai tas bija zaļš aicinājums vai arī lielie rūpnieki samaksāja, lai paši tiek pie peļņas? Cilvēki reizēm iedomājas, ka viņi, radot kaut kādas pat absurdas situācijas, aizies no savas destruktīvās plēsoņa dabas. Cilvēks uztraucas par mazās zivtiņas mokām, bet tajā pašā laikā invalīdi, aklie, slimie velk savas pēdējās dzīves dienas pansionātos. Man liekas, ka cilvēks nepieder miermīlīgajiem dzīvniekiem. Daudzas lietas paslēptas aiz uzspodrinātām fasādēm, aiz maskām, bet, ja padomā par lietām, kas netiek sakārtotas, tad sirdsmiers pazūd, tad labāk par to aizmirst un atrast kādu mierinājumu. Piemēram, mums ir Bricis un Rubenis, kas brauc uz Olimpiskajām spēlēm, tātad esam sportiska tauta, un viss kārtībā. Tas jau nekas, ka nevaram dibenu pacelt, lai aizietu no televizora, bet mēs visi taču esam savējie un esam kopā! Spoki mēs esam (smejas)!

Runājot par zaļajiem, cilvēki, vismaz lielajās pilsētās, vispirms iedomājas tos, kas ir pret koku nociršanu…

Mums būs jāfilmē par kokiem, ko izcērt Esplanādē un Kuldīgas ielā. Es cenšos palīdzēt no visas sirds, bet īstenībā tas ir loģiski, ka pilsētā izcērt kokus. Agri vai vēlu izcirtīs visus un, ja ļoti vajadzēs, tad iestādīs jaunus. Saproti, pilsēta ir cilvēku vide, kurā darbojas citas shēmas. Sākumā ir mazs ciematiņš, tad tas kļūst lielāks, lielāks, līdz viss notiek pēc izdevīguma principiem un apmēriem. Tad pilsēta kļūst par lielu, sabrūk un izmirst, un pēc gadu simtiem arheologi atrod, ka tajā vietā kādreiz ir bijusi pilsēta, bet nevar saprast, kādēļ tā beigusies. Pilsētas attīstība ir destruktīva. Protams, mēs varam cīnīties par kādu koku, bet patiesībā viss notiks, kā vara nolems. Tāpēc es gribu prom uz Ērgļiem. Gribu kompromisu, jo pilsētā iedvesmas ir mazāk. Dzīvošu laukos, man būs saziņas iespējas ar lielo pasauli, varēšu ar to kontaktēties, bet varēšu domāt un just, vairāk būt pats ar sevi. Pilsētā ir pūlis, kas ir jāvada, tādēļ tas jānotur nenoteiksmē, lai pūlis šaubās, izmet naudu par nevajadzīgām lietām, atsaucoties uz neadekvātiem kairinājumiem. Tas ir normālais demokrātijas princips – tikt galā ar deviņdesmit procentiem, lai desmit procenti varētu dzīvot. Jo, raugi, pareizā demokrātija ir nevis tad, kad notiek pēc vairākuma gribas, bet tiek ievērots arī mazākuma viedoklis (smejas). Starp citu, zaļie ir mazākumā, tādēļ viņos dažreiz ieklausās kaut vai dažādības pēc, lai cilvēki nepamanītu citas lietas, kuras viņiem labāk nepamanīt. Tā sacīt, karosim par dažiem kokiem, kamēr, nevienam neredzot, draudzīgi tiks nokārtotas citas lietiņas.

Vai tu būtu ar mieru Zaļās partijas sarakstā piedalīties pašvaldības vai Saeimas vēlēšanās?

Nē, nekad. Politika nav mans lauciņš. Tajā var cīnīties par taisnību, bet agrāk vai vēlāk rodas shēmas, no kurām esi atkarīgs. Tādēļ es neaizgāju uz ministriju un nestrādāju arī par zivju inspektoru. Kā neatkarīgs cilvēks es varu izdarīt vairāk.

Vai savus bērnus audzini zaļi?

Laikam biju noblandījies pa pasauli pietiekami ilgu laiku, pirms viņi atnāca, tāpēc man viņi ir ļoti svarīgi. Piemēram, es nevaru apsēsties un uzdziedāt, neesmu dziedātājs. Bet ar saviem puikām varu dziedāt un dziedu jebkurā vietā. Mēs dziedam mājās, uz ielas, veikalā – jebkur. Dziedam dziesmiņas, sākot ar «Seši mazi bundzinieki», beidzot ar… pat nevaru visas dziesmas nosaukt. Mazais, pusotru gadu vecais dēliņš sācis dziedāt Ziemassvētku dziesmiņu «Zvaniņš skan».

Mums mājās nav televizora, un ja vien tu zinātu, cik daudz laika un vietas atbrīvojas, ja tās kastes nav mājās! Es varu dziedāt, es varu lasīt, es varu arī domāt.

Vai cilvēki uz jums neraugās kā uz svešiniekiem un dīvaiņiem?

Ar cilvēkiem ir interesanti. Es jau negaidu, lai sāktos Dziesmu svētki (smejas), bet parasti cilvēki reaģē tāpat kā uz ubagiem, kroplīšiem un prātā slimajiem, kurus neievēro un neredz vai cenšas neredzēt. Vispār es esmu pietiekami komunikabls, lai gan man ir draugi, kuri var saprasties ar jebkuru cilvēku, un es viņus apbrīnoju. Ir cilvēki, par kuriem man ir uztraukums: ka tikai man nebūtu jāpaliek ar viņiem divatā un jāsāk sarunāties. Gadu nostrādāju par pastnieku un – vispirms izkāvos ar suni, tad parunājos ar lauku cilvēkiem – viss bija jauki un mīlīgi, nekādu problēmu.

Domāju, ka neesmu nesaprasts, jo makšķerēšana palīdz saprasties ar cilvēkiem – viņi mani ierauga un nodomā: tas jau makšķernieks, viss skaidrs! Un tad var papļāpāt par zivīm, vienalga, vai tas ir pašu mājās, Krievijā vai vēl kādā citā valstī. Vēl domāju, ka nesaprotas tie, kas kaut ko pieprasa no citiem cilvēkiem, bet es ne no viena neko neprasu, man neko nevajag. Es vienkārši aizpildu zaļā rūķīša vietu šajā sociumā.

Kā tev, zaļajam rūķītim, veicas ar lašu aizstāvēšanu?

Es, kā neatkarīgs un no partijām brīvs cilvēks, varu runāt ar vajadzīgajām ministrijām, nerēķinoties ar to, kādas partijas ministrs tur ir. Lašiem no mūsu rīcības ne silts, ne auksts, tās ir tikai zivju sabiedriskās attiecības, kad mūsu prāts tiek pievērsts nepopulārām lietām. Redzi, lasis ir uzzīmēts uz mūsu naudiņas un tad nu to nevar tā pavisam neievērot, tad var parādīt zivs dramatisko dzīvesstāstu. 80 procentos gadījumu lasis savu dzīvi beidz uz žebērkļa, no elektrošoka vai tīklos, turklāt lielā zivs nāk nārstot mazajās upītēs. Tas ir pietiekami skaists librets, lai cilvēki to pamanītu un lai laši gūtu atsaucību. Lasim ir pavisam citas domas – tāpat kā lācim. Viņam nav naida vai tamlīdzīgu domu, nav smalku motīvu, viņš vienkārši jūt, uz kurieni viņam ir jāiet. Ja viņš jūt, tad viņš iet, bet nekad nelīdīs upē, kas ir sabendēta. Lasis mocīsies, bet neies pie sabendētas mīļākās. Manuprāt, Gauja jau ir sabendēta mīļākā. Lasītis tur vairs neiet tā, kā gāja pirms gadiem, kad vēl nebija saceltas tās hidroelektrostacijas, kas sakrāj ūdeni, un līdz tas kļūst sastāvējies, un rausta ūdens līmeni. Cilvēks laša dzīvē ir «delta faktors», kuram ir vai nu mīnuss vai pluss. Lasis ies, kur viņam jāiet. Mūsu spēkos ir to visu sapostīt vai arī saglabāt. Akcija «Lašiem būt» ir mēģinājums likt cilvēkiem padomāt no zivs viedokļa. Šopavasar varbūt vairāk jau vajadzēs domāt par dzīvajiem ūdeņiem. Lasis ir Lāčplēsis, bet ir jau arī Laimdota, Koknesis, Spīdola un Kaupo.

Sallija Benfelde

Publicēts 2006.gada martā.

Atbildēt