Saruna ar Andri Urtānu par upēm

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā kopš tā izveidošanas pirmajām dienām – jau četrpadsmit gadus – strādā biologs, ūdeņu pazinējs Andris Urtāns. «Vides Vēstis» aicināja viņu uz sarunu par ūdeņiem un par to, kas ir biosfēras rezervāts, ko tas mums dod un kādu atbildību un izpratni prasa no katra cilvēka.

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts tapa 1997. gadā, bet pirms tam, kopš 1990. gada, rezervātam bija Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa statuss. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta robežas nosaka Salacas upes sateces baseins. Tā teritorija aptver arī mazo upju baseinus Limbažu, Valmieras un Valkas rajona teritorijās un Vidzemes Rīgas līča piekrastes daļu līdz 10 metru dziļumam. Andris Urtāns par vidzemnieku kļuva 1992. gadā. Pēc divpadsmit Bioloģijas institūtā nostrādātiem gadiem, kur bija gan labi skolotāji, gan vērtīgas ekspedīcijas, sākās juku laiki, un tad tika izsludināts konkurss uz Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa direktora vietu. «Pieteicos, uzvarēju, kļuvu par direktoru. Mans uzdevums bija sakārtot dokumentus, radīt likumdošanas bāzi un panākt, ka tiekam uzņemti pasaules biosfēras rezervātu tīklā. Tas tika izdarīts, un 1997. gadā es pakāpos malā un kļuvu par direktora vietnieku. Nesaucu sevi par vietējo, jo tad Vidzemē būtu jānodzīvo vismaz vienai ģimenes paaudzei, bet par vietējo apstākļu pazinēju gan sevi varu saukt,» stāsta Andris Urtāns. Viņš ir ūdeņu, to attīrīšanas, ūdensaugu un ūdensdzīvnieku zinātājs, bet pašlaik Andra Urtāna ziņā ir arī attīstības projekti, teritoriju plānojumi un sadarbība ar kaimiņiem.

andris urtans

Cilvēki bieži vien uzskata, ka rezervātā neko nedrīkst darīt. Tādēļ gribu vaicāt: ko jūs plānojat un attīstāt biosfēras rezervātā?

Manas dzīves teritorijā būtiski ir tas, ka tajā ir divas paralēlās pasaules: Rīga ar savu spožumu un labumiem un vieta 150 kilometru tālāk, kur cilvēki nāk uz autoveikalu pusstundu ātrāk, lai vienkārši satiktos un parunātos. Mūsu uzdevums ir atrast idejas, uzrakstīt projektus, piesaistīt tiem naudu, lai cilvēki varētu dzīvot un attīstīties. Domāju, ka apzīmējums «biosfēras rezervāts» ir kā lietussargs, zem kura šo teritoriju var labāk atpazīt lielajā gribētāju jūklī. Šopavasar Vācijas Vides aģentūra apstiprināja projektu notekūdeņu attīrīšanas sistēmas stratēģijas izveidei Limbažu rajona biosfēras rezervāta daļā. Zinu, ka pagasti, kuri ir ārpus rezervāta teritorijas, bija apvainojušies, ka viņiem nekas netika. Tātad tas nozīmē, ka biosfēras rezervāta statuss var dot papildu punktus konkursos un projektos.

Tātad par šo statusu vajag priecāties? Dzīvē gan notiek otrādi, un nācies pat dzirdēt, ka cilvēkiem neļauj labot zemes ceļus un ievilkt mājās elektrību, ja viņi dzīvo rezervāta teritorijā.

Tā notiek neizpratnes dēļ. Patiesībā nosaukums «biosfēras rezervāts» ir visai neveiksmīgi izvēlēts, jo pasaulē ir «biosfēras attīstāmās teritorijas», un tāds nosaukums it kā paslēpj jēdziena «rezervāts» negatīvo nozīmi. Pamatā šīs teritorijas ideja ir nodrošināt ilgspējīgu cilvēka un vides attīstību. Seviļas stratēģijas, kas ir mūsu Bībele, viens no pamatpostulātiem ir, ka biosfēras rezervāts ir īpaša vieta cilvēkam un dabai. Tādēļ ir neitrālās zonas, kurās var darīt visu. Vienīgi nevar celt atomelektrostacijas vai ierīkot riepu dedzinātavas (smejas). Un ir teritorijas, kurās kaut kas tiek regulēts. Regulācija ir vajadzīga tādēļ, ka mēs zinām, ko spēj izdarīt cilvēki, kuri savu naudu identificē ar pelēkās vielas daudzumu smadzenēs jeb, citiem vārdiem sakot, viņi uzskata – jo vairāk naudas, jo ir gudrāki un var darīt jebko. Jūrmalā ir pārstāvētas visas partijas, un tagad «Latvijas mazais parlaments» cenšas iespiesties Salacas krastos. Piederība kreisajiem vai labējiem gan neko nemaina, jo visiem cilvēkiem vēlmes ir vienādas. Tā nu politiķi grib mūs iekarot, jo saprot, ka ir izdevīgi investēt mūsu teritorijā, bet mēs savukārt esam naivie ideālisti, kuri negrib ļaut savā teritorijā īstenot viņu darbības principus. Mēs ceram, ka sakārtota valsts var veidoties pašvaldību līmenī, tā teikt, no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Mēs cenšamies veidot savu atbalstu vietējās pašvaldībās, lai vietējie runātu ar vietējiem, jo tas rada vairāk uzticības. Bet tas ir baiļu sindroms, ja pašvaldības ieslīgst otrā galējībā un neļauj neko – tās baidās, ka tikai kaut kas nenotiek. Reizēm gadās arī tā, ka ir interese paturēt pašvaldības zemi un neatdot to nevienam.

Jūsu lielā mīlestība ir ūdeņi un viss, kas ar tiem saistīts. Vai pazīstat visas Latvijas ūdeņus?

Esmu bijis ekspedīcijās gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Būt ārā – tas ik pa brīdim ir noderīgi, lai saprastu, kas mums ir un kā nav. Cenšos sekot, kas notiek ārpus rezervāta un arī ārpus Latvijas tajos jautājumos, kas mani interesē. Mani, piemēram, interesē kooperācija un ezeru apsaimniekošana – šie jēdzieni gan daudziem šķiet tādi ļauni (smejas). Saprotu, ka cilvēki baidās atdot kaut ko no sava, jo domā, ka tad no tā būs jāatvadās uz visiem laikiem, tādēļ labāk sēdēt un neko nedarīt. Tomēr mūsu dzīve ir tik dinamiska, ka viens nosēdēts gads jau var pārvilkt svītru visiem plāniem. Labas lietas notiek, piemēram, ar Liepājas ezeru, tāpat arī pamazām sakārtojas Usmas ezera lietas. Jāteic, ka nesaprotu, kas pašlaik notiek ar Rāznas ezeru. Redziet, vispirms mani interesē lielie ezeri, jo labo pieredzi pēc tam var īstenot arī mazajos ezeros.

Ko nozīmē – apsaimniekot ezeru?

Es saku, ka tās ir divas lietas. Pirmā ir tā īsā vīru runāšana – tīkls vai makšķere. Otrā pieeja varbūt ir vairāk sievišķīga – peldvietas, vindsērfings, ekskursiju takas, ainavu skata vietas. Ainava – tas ir bezmaksas kapitāls.

Makšķeres, tīkli un skaista ainava – vai tas ir viss, ko dod ezeri?

Mēs to neapzināmies, bet ezeri un upes ir klusie rūķi, kas pa to laiku, kamēr cilvēki ķer zivis un atpūšas, lēnām pārstrādā cilvēku radītos atkritumus. Viens grams fosfora rada vienu kilogramu zaļās augu masas. No katras pakas pat vislabākā veļas pulvera rodas aptuveni 10 kilogrami zaļās augu masas. Cilvēki parasti par to nedomā, tikai karstā vasarā – kā šogad – pamana, ka parādījušās zilaļģes, zivis slāpst un ūdeņi sāk smirdēt. Ir tik pierasts izliet savu spainīti aiz mājas stūra, nelikt filtrus katrai notekūdeņu caurulei, bet dabā ir kritiskā masa, kuru sasniedzot tā sāk klepot.

Vasaras droši vien kļūs ar katru gadu karstākas.

Karstais Vidusjūras klimats Latvijā parādīja, ka daudzās vietās ir augsts ūdenskrātuvju gultņu piesārņojums ar fosfora un slāpekļa savienojumiem. Krītoties ūdens līmenim, fosfors iesaistās apritē un aļģu un dažādu ūdensaugu daudzums attīstās sprādzienveidīgi. Par to mums nāksies domāt, jo milzīgais svārsts – globālās klimata pārmaiņas – ir iekustināts. Mums nāksies mainīties un no katra nopelnītā lata atlicināt ne tikai izpriecām, bet arī to uzturēšanai. Latvijā veiksmīgi ir beigusies Pasaules Bankas un Eiropas līdzekļu piesaiste attīrīšanas iekārtu izveidei. Tas ir ļoti labi, tikai tas ir pirmais solis, kas domāts lielajām pilsētām. Valsts programma līdz 2015. gadam paredz visu to apdzīvoto vietu, kurās ir vairāk par 2000 iedzīvotājiem, nodrošināt ar ūdens apgādi un attīrīšanas iekārtām. Domāju, ka tas tiks izdarīts, un Eiropā mēs esam labie cilvēki. Bet jautājums ir par to, ka Latvijas apdzīvotība atšķiras, jo mums ir mazie, bijušie kolhozu centri, kuros dzīvo 200-300 cilvēku. Šīs apdzīvotās vietas ir ārpus lielajiem sarakstiem un 2015. gads viņiem nekādas pārmaiņas neatnesīs. Cerības ir vienīgi uz pagastu un rajonu padomju tālredzību, apvienojot mazās apdzīvotās vietas vienā projektā, ko varētu iesniegt Eiropai. Tad pie attīrīšanas iekārtām tiktu ne tikai pilsētu un lielo pagastu iedzīvotāji. Tā ir reāla un objektīva problēma, jo nevar cerēt, ka cilvēki mazgās veļu ar pelniem vai nepirks veļasmašīnu. Pilsētās fosfors no veļas ūdeņiem tiek attīrīts, bet laukos, mazajās apdzīvotajās vietās tas nonāk vidē. Braucot pa Latviju, bieži var redzēt, kā aizauguši mazie muižu dīķīši. Salīdzinājums ar pirmskara Latvijas vai pat vēl ar piecdesmito gadu situāciju ir skaidri redzams, ja ir iespēja aplūkot fotogrāfijas. Tie ir tie fosfora grami! Lietuvieši ir izdomājuši izveidot mākslīgās mitraines vai nelielus niedru lauciņus, un notekūdeņi tiek iesūcināti zemē. Niedres, vilkvālītes, ezernātres un citi augi ar sakņu sistēmas palīdzību fosforu un slāpekli akumulē savā zaļajā masā. Tādus nelielus lauciņus var ierīkot pie savas mājas, un es domāju, ka tas ir viens no glābiņiem. Jo tas, ko katrs izlej aiz savas mājas pakša, nekur nepazūd. Vainojama ne jau karstā vasara – tā bija tikai kā katalizators.

Vai Latvijā pienācis laiks uztraukties par ūdens trūkumu?

Latvija ir Eiropas pieciniekā, ja rēķina pēc ūdens resursu daudzuma uz vienu cilvēku. Tādēļ domājam, ka varam dzīvot ar plašu vēzienu, bet tā nav. Jau sacīju, ka ezeri un upes ir klusie un strādīgie rūķi, bet mēs tos savaņģojam un neļaujam strādāt, atsaucoties uz likumu.

Kurš likums neļauj upēm un ezeriem darīt savu darbu?

Mēs bieži atsaucamies uz likumu par krasta aizsargjoslu. Likums nosaka, ka 10 vai 50 metru platā joslā nedrīkst veikt galveno cirti. Tas nozīmē, ka tas, kas ir aizaudzis, aizaug, kā Dievs to ir lēmis. Proti, ja kārkla vai alkšņa, kas ir pārņēmis tēva pļavu, celma apkārtmērs ir lielāks par 12 centimetriem, pļava ir ieskaitāma meža zemē. Mēs neiedomājamies, ka tēvu laikos bija pļava, vējš sasniedza ezera virsmu, saviļņoja to un notika ezera ūdens piesātināšanās ar skābekli. Rūķis varēja strādāt, un ezera ūdens attīrījās. Kolhoza laikos daudzas mazās piekrastes pļavas nevarēja apstrādāt ar lielo traktoru, un tās aizauga. Ja šodien paskatāmies, tad daudzu ezeru krasti ir aizauguši ar kokiem, un vējš ezermalā ir apstājies. Aug niedres, rudenī ūdenī sabirst koku lapas, un vide degradējas. Cilvēki atsaucas uz likumu un apgalvo, ka neko nevar un nedrīkst darīt. Tas nav pareizi, mēs kaitējam paši sev. Par to ir jārunā un ir jāzina, ka situāciju var mainīt ar teritoriālās plānošanas palīdzību, paredzot ainavu veidošanu. Ja iedzīvotāji un pašvaldība grib, viņi drīkst mainīt aizaugušo palieņu pļavu statusu. Tiesa, likums aizliedz iztīrīt aizaugušo 10 metru plato joslu, bet pašvaldība ar teritoriālā plānojuma palīdzību var atrast likumā spraugu, lai glābtu ezeru. Pēdējos pārdesmit gados tas, ka piekrastes joslā visam jāpaliek tā, kā ir, radījis nelabvēlīgu vidi ap upēm un ezeriem. Turklāt pie upēm mūsu «brālis» bebrs dara, ko var, lai saceltu savus aizsprostus, un zivīm vairs nav migrācijas ceļa. Tad talkā nāk ūdele vai ūdrs, kas izķer zivis, kurām ir viegli tikt klāt. Un cilvēks tajā visā tikai noraugās, jo ir lasījis likumu.

Cilvēki, kuri runā par urbanizācijas un tehnoloģiju nodarīto postu, reizēm mēdz sacīt, ka ir laiks atgriezties pagātnē, kad viss notika dabiski, bez cilvēka iejaukšanās. Cik senā pagātnē būtu jāatgriežas, lai glābtu vidi?

Ir jāsaprot, ka cilvēks ir strādājis un regulējis vidi pēdējo pusotru tūkstoti gadu. Ir situācijas, kurās cilvēka iejaukšanās nodrošina bioloģisko daudzveidību. Tas, ko sacīju par ezeru krastiem, attiecas arī uz upēm. Kāpēc ir izveidota upju krastu aizsargjosla? Tā ir izveidota tāpēc, lai samazinātu cilvēka darbības ietekmi no laukiem. Bet, ja lauku apkārt nav, ja pļavas ir aizaugušas, tad ar laiku upes malā veidojas čūkslājs, kurš sakrīt upē, – alkšņi, piemēram, 30-40 gadu vecumā sabrūk. Upes pamazām aizsērē, aizaug, tas, kas sakritis ūdenī, tērē skābekli, bet rūķim ūdens ir jāattīra. Salīdzinājumam varu teikt: iedomājieties, ka kaķis nevarētu iet ķert peles, pirms nebūtu rūpīgi izlaizījis savu kažoku, kurā visu laiku kāds kaut ko iesmērē. Kaķis tā arī nekad netiktu pie peļu ķeršanas un ietu bojā. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jāpieliek savas rokas. Nevar gaidīt un runāt par to, ka vainīga Rīga vai Brisele. Bieži vien vajag pavisam maz darba – piemēram, ar izkapti vajag nopļaut piekrasti, izpļaut ūdens augus un izvākt tos no ūdens. Šovasar strādājām, attīrot Salacu. Agrākās strauttecītes bija pāraugušas ar ūdensaugiem – ūdens bija, bet straumes nebija. Upē bija klusums. Vietā, kur mēs dažas stundas pastrādājām ar izkapti, izvācām visu augu masu no upes, tā sāka skanēt, čalot. Tātad zivīm vairs nedraud slāpšana. Tas ir tik vienkārši! Tikai vajag gribēt un vienmēr nav vajadzīga Eiropas nauda.

Jums ir Salacas projekts?

Esmu piesaistījis Pasaules Vides fonda projektu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. Var teikt, ka mēs paspējām laimīgi ielekt pēdējā vagonā. Notiek Salacas tīrīšana, otro gadu pļaujam ūdensaugus Burtnieku ezerā, veidojam skatu takas. Bet Salaca nav vienīgā upe, kur notiek tādi darbi. Starpība ir tā, ka par tiem mazāk runā publiski. Piemēram, Bauskas pusē, sakopjot Mūsu un Mēmeli, jau no 1998. gada darbojas Valērijs Gabrāns. Cepuri nost viņa priekšā! Šogad viņš ar savu traktoriņu bija atbraucis un strādāja arī pie mums.

Vai tas ir tik vienkārši – jo mazāk ūdenī var samanīt augus vai kādus kukaiņus, jo tīrāks un «pareizāks» ūdens?

Katrai lietai ir savas funkcijas. Ja cilvēks neiejaucas, bebru nogāztie koki veicina tās pašas upes pārtapšanu pavisam citā sistēmā. Izmainās augu un dzīvnieku valsts. Piemēram, uzskata, ka foreļu upei jābūt noēnotai un tumšai, bet tā nav. Pirmajā dzīves gadā foreles uzturas izgaismotos un ūdensaugiem bagātos upes posmos, kuros ir straume. Tātad foreļupei ir vajadzīgi gan noēnotie, gan saulainie upes posmi. Mums patīk runāt par dabisku vidi. Latvijā dabiska vide varētu būt purvi un purvu salas. Ir jāsaprot, ka ainavu ir veidojusi cilvēka darbība, kas sākās ar līdumu līšanu. Sugu daudzveidību cilvēks ir veidojis ar savām rokām. Piemēram, baltais stārķis Latvijā ienāca tikai viduslaikos, kad cilvēks izveidoja ainavas ar ūdenstilpēm – baltais stārķis ir atklāto ainavu apdzīvotājs. Melnais stārķis ir mūsējais, viņš klusiņām ņemas pa mežu un viņam ar to pietiek. Ja cilvēks ir izveidojis šo daudzveidību un grib to saglabāt, viņam ir jāpieliek sava roka. Dažkārt es saku, ka ne viss zaļais ir zaļš. Savulaik, mācoties Holandē, dzirdēju, kā cilvēki kaismīgi aicināja saglabāt mežu zemes, pat nelaižot govis tam ne tuvumā. Pētījumi liecina, ka biezos egļu mežos jeb mežu plantācijās augu sugu skaits uz kvadrātmetru ir tuvu nullei, tā dēvētajās meža zemēs, kas ir pamazām ar mežu pārņemtas pļavas, ir aptuveni 10 sugas, bet pļavās – 40 augu sugas. Līdzīgi ir ar ūdeņiem, jo katra suga ir saistīta ar citu sugu, un vienmēr ir vajadzīgs zināms līdzsvars, lai neizmainītu visu sistēmu. Ļaujot ūdeņu piekrastei aizaugt, mēs Latvijai nodarām lielus zaudējumus. Daba nav lineāra sistēma. Ir izstrādāta metodika ūdeņu kvalitātes noteikšanai, un tas ļauj secināt, vai, piemēram, upīte jau nesāk klepot. Tā ir ļoti būtiska lieta. Eiropas ūdeņu struktūrdirektīva prasa, lai līdz 2015. gadam tiktu sasniegta laba ūdens ekoloģiskā kvalitāte. Katrai valstij par to būs jāziņo, un te nu sākas problēmas, jo mums nav tik daudz speciālistu. Latvijā ir aptuveni 777 upītes, kas garākas par 10 kilometriem, un 2000 ezeru. Biosfēras rezervātā eksperimentālā kārtā veidojam sabiedriskā monitoringa sistēmu. Cilvēki var aizpildīt anketas, atzīmējot tabulā to dzīvo būtņu, kuras ir ūdenī, zīmējumus. Rūpīgi iepazīstoties ar sugu noteicēju, katrs var iemācīties izskaitīt, cik kukainim kāju un kurš kukainis tas ir.

Kādi ir ūdenstilpes ekoloģiskās tīrības kritēriji?

Protams, svarīgs ir fosfora un slāpekļa savienojumu daudzums ūdenī. Tomēr daudzu gadu pētījumi rāda, ka katrs organisms dzīvo noteiktā vidē un diapazonā, kurš tiek izteikts kā indekss. Piemēram, ziedu muša dzīvo ūdenī, kurā nav skābekļa. Viņai ir astes izaugums, ar kuru viņa sasniedz ūdens virsmu un ieelpo. Ja šīs mušas indekss ir augsts, tas liecina par to, ka ūdenī nav skābekļa un ka zivis slāpst. Ūdens organismi ir ļoti labi ūdens kvalitātes rādītāji. Tādēļ ekoloģiskā ūdens tīrība nav vienkārša lieta, un par to nevar spriest tā, ka daudz ūdens organismu ir labi vai otrādi. Viss jāskata kopsakarībās.

Tātad, krājoties zināšanām, mainās mūsu attieksme un vērtējums?

Neapšaubāmi, uz daudziem procesiem nevar raudzīties tikai no viena un nemainīga skatu punkta. Gribot labu un esot likuma paklausīgi, mēs kļūsim nabadzīgāki. Nevajag taču aizmirst, ka likumus raksta cilvēki ar noteiktu zināšanu līmeni. Mainoties zināšanu līmenim, varam likumus un noteikumus mainīt.

Sallija Benfelde

Publicēts 2006.gada septembrī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *