Sarkanās grāmatas nozīme dabas aizsardzībā

Ja mūsdienās veiktu aptauju par to, kas ir Sarkanā grāmata un kāda ir tās loma reto dzīvnieku un augu sugu aizsardzībā, domājams, lielākā daļa, vismaz jaunieši, noteikti nespētu atbildēt neko jēdzīgu. Teju katrs ir dzirdējis par mītisko Sarkano grāmatu, bet kas tā īsti ir? Izstāstīšu, jo šogad aprit 40 gadu, kopš Latvijā uzsākta mērķtiecīga informācijas vākšana par retāk sastopamajām sugām, to populāciju lielumu un apdraudējuma faktoriem.

Manas paaudzes (1970. gados dzimušie) jaunajiem naturālistiem interese par dabu modās 1980. gados, un mēs kāri tvērām visu, kas par dabu bija izlasāms. Jaunākiem lasītājiem atgādināšu, ka tolaik nebija interneta un TV rādīja vienu, turklāt ļoti politizētu kanālu. Man kā aizrautīgam dabas grāmatu kolekcionāram ļoti gribējās dabūt privātajā bibliotēkā Sarkanās grāmatas eksemplāru, bet labas grāmatas tolaik bija de cīts. Kad 1986.–1987. gadā apmeklēju Jauno naturālistu pulciņa nodarbības Pionieru pilī, pulciņa vadītājs Anatolijs Beļajevs laiku pa laikam mums to rādīja un lasīja priekšā. Vēlāk daļu grāmatas pat pārrakstīju kladē. Divpadsmit gadu vecumā, kad vecāki vaicāja, ko es vēlētos saņemt dāvanā Jaunajā gadā, bez apdomāšanās atbildēju: «Sarkano grāmatu!», kaut zināju, cik grūti to dabūt. Varat iedomāties manu prieku, kad es tiešām saņēmu kāroto grāmatu, bet… populārzinātnisko izdevumu par Baltkrieviju… Savu «īsto» PSRS Sarkano grāmatu man izdevās iegādāties tikai 1991. gadā antikvariātā «Planēta», kur, pērkot grāmatas, parasti iztērēju naudu, ko biju «ieekonomējis», neēdot skolas pusdienas. Toreiz vērtīgākās grāmatas izlika veikala skatlogā, un, kad tur ieraudzīju divus PSRS Sarkanās grāmatas sējumus, piedzīvoju vienu no visspilgtāk atmiņā palikušajiem mirkļiem. Uzzinājis cenu, steidzos uz mājām. Sekoja saruna ar vecākiem, un, apsolījis labi mācīties, pārlaimīgs, ar 25 rubļiem kabatā nākamajā dienā steidzos uz grāmatnīcu pakaļ savam sapnim. Par laimi, grāmata vēl nebija pārdota!

Daudzus gadus Sarkanā grāmata man bija kā kristietim Bībele – visvērtīgākā un visbiežāk šķirstītā grāmata manā bibliotēkā. Tā ir viena no grāmatām, kas mani pievērsa dabas izzināšanai. Savukārt Latvijas Sarkanās grāmatas pirmā izdevuma eksemplāru man antikvariātā izdevās dabūt tikai 1990. gadu otrajā pusē. Atgādināšu, ka atšķirībā no līdzīgajiem padomju republiku izdevumiem, kuri bija izdoti nacionālajās valodās, mūsu izdevums bija gan latviešu, gan krievu valodā, tāpēc daļa metiena aizgāja uz grāmatnīcām plašajā padomju zemē un uz sociālistiskajām valstīm. Juris Lipsbergs pēc grāmatas izdošanas to izmeklējās pa Rīgas grāmatnīcām un neatrada, toties krievu kolēģi pastāstīja, ka to ir redzējuši… Mongolijas galvaspilsētas Ulanbatoras grāmatnīcā! Zināmā mērā tas ir izcils piemērs tam, cik absurda bija grāmatu izplatīšanas sistēma Padomju Savienībā!

Pasaules bioloģiskā daudzveidība briesmās

Pēc Otrā pasaules kara, kas prasīja miljoniem cilvēku dzīvību un pamatīgi sagandēja dabu, pakāpeniski mainījās vērtību skala. Karš parādīja, kādu postu rada nekontrolēta dabas resursu izmantošana. 1948. gadā tika nodibināta Starptautiskā dabas aizsardzības un dabas resursu savienība (Union for Conservation of Nature and Natural Resources – IUCN), kuras darbībā iesaistījās daudzu valstu iestādes un nevalstiskās organizācijas. Pēc gada šīs savienības ietvaros tika izveidota Sugu izdzīvošanas komisija (Species Survival Commission), un tās darbā brīvprātīgi iesaistījās dažādu jomu vadošie pētnieki no visas pasaules. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija izveidot to dzīvnieku sugu un pasugu sarakstu, kam draud izmiršana. Komisijas vadītājs, angļu ornitologs Pīters Skots (Peter Scott, 1909–1989) ieteica šim sarakstam izmantot speciālu nosaukumu – Sarkanā grāmata, jo šī krāsa kā apdraudējuma signāls visvairāk piesaista uzmanību. Ņemot vērā to, ka komisija vāca un apkopoja ziņas par visu pasauli, bija vajadzīgs krietns laiks, lai sagatavotu pirmo globālās Sarkanās grāmatas izdevumu, kas tika nodrukāts 1963. gadā. Divos sējumos bija iekļauta informācija par 211 zīdītāju sugām un pasugām un 312 putnu sugām un pasugām. Katrai sugai piešķīra noteiktu apdraudētības kategoriju – no izmirušajām sugām (vismaz par tādām uzskatāmajām) līdz sugām, par kurām nebija precīzas informācijas (indeterminate), lai piešķirtu noteiktu statusu. Pirmais izdevums tika izplatīts tikai speciālistiem.

Ar laiku informācija par retajām sugām tika papildināta, precizēta, un nākamais Sarkanās grāmatas izdevums trijos sējumos iznāca laikposmā no 1966. līdz 1971. gadam. Pakāpeniski šajā darbā iesaistījās aizvien vairāk dažādu dzīvnieku sugu grupu speciālistu, tika uzkrāts liels datu apjoms un pirmo reizi noteikts vai precizēts daudzu sugu populāciju stāvoklis. Trešo Sarkanās grāmatas izdevumu nodrukāja 1972. gadā, un tajā bija iekļautas ziņas par 528 zīdītāju sugām un pasugām, 619 putnu sugām un 152 rāpuļu un abinieku sugām un pasugām. Šī grāmata tika izplatīta plašāk un palielināja sabiedrības informētību un arī atbalstu attiecībā uz reto sugu aizsardzību. Ceturtais izdevums iznāca laikposmā no 1978. līdz 1980. gadam, un tajā bija iekļautas arī 168 sugu un 25 pasugu zivis.

Apzinot vairāku sugu populāciju kritisko stāvokli, jau no šīs kustības pirmsākumiem pētnieki un citi dabas draugi sāka gādāt par apdraudēto sugu aizsardzību, centās mazināt vai novērst apdraudējuma faktorus, iespēju robežās pavairoja retās sugas nebrīvē un tad izlaida savvaļā. Jau pirmajos desmit gados izdevās izglābt no izzušanas vairākas putnu un zīdītāju sugas. Daudzas valstis pakāpeniski sāka veidot arī savu reģionālo Sarkano grāmatu, jo globālajai Sarkanai grāmatai nebija juridiska spēka, tāpēc lielāks uzsvars tika likts tieši uz katras valsts Sarkano grāmatu, kas varēja nodrošināt sugu aizsardzību ar likumu palīdzību.

Sugu aizsardzības pirmsākumi padomju laikā

Kad Sarkanās grāmatas kustība pasaulē jau bija uzņēmusi apgriezienus, Latvijā pastāvēja padomju vara, kas ietekmēja visas dzīves norises. PSRS valdīja stingra kontrole no Maskavas, lai tikai padomju tautu neietekmētu nekas no ārpasaules. PSRS Eiropas daļā tika veicināta pārapdzīvotība un industralizācija, ko pavadīja vides piesārņošana, daudzu sugu pārlieka medīšana un zvejošana. Daudzviet plauka un zēla malumedniecība un nekontrolēta dabas resursu izmantošana. Nav brīnums, ka jau 1970. gados pētnieki novēroja – daudzas dzīvnieku un augu sugas nespēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem, apgūt jaunizveidotus «biotopus» un atgūties no cilvēka (ne)saimnieciskās darbības, tai skaitā malumedniecības, sekām. PSRS laikos pastāvēja tikai dažas sabiedriskās organizācijas, kurās varēja apvienoties dabas draugi. Piemēram, visu padomju periodu pastāvēja Vissavienības entomoloģijas biedrība, kas dibināta 1859. gadā, ar reģionālajām liālēm, bet putnu pētniekiem šādas vienotas organizācijas nebija līdz pat 1983. gadam. Katrā republikā darbojās dažas no centra stingri kontrolētas reģionālās biedrības, piemēram, 1959. gadā tika nodibināta Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, bet ar dzīvnieku un augu vērotāju piesaistīšanu minētā organizācija nenodarbojās, vismaz Latvijā lielākā cieņā bija akmeņi un dižkoki.

PSRS pirmās aptaujas reģionālā līmenī par vairāku reto dzīvnieku sugu izplatību un populāciju stāvokli tika sāktas 1961.–1964. gadā. Rezultāti bija visai pieticīgi, jo teritorija bija milzīga, bet speciālistu – maz. 1965. gadā Maskavā izveidoja sabiedrisko Reto sugu komisiju ornitologa G. Dementjeva (Г. П. Дементьев, 1898–1969) vadībā. Šī komisija izsūtīja aptaujas anketas daudzām institūcijām, kas nodarbojās ar putnu pētīšanu un aizsardzību. Mazliet vēlāk šajā darbā iesaistījās arī teriologi jeb zīdītāju pētnieki. 1970. gadu pirmajā pusē tika veidoti pirmie reto sugu saraksti, precizēts šo sugu populāciju vērtējums un sastopamības areāls. 1974. gada martā PSRS Lauksaimniecības ministrija apstiprināja nolikumu par PSRS Sarkano grāmatu retajām dzīvnieku un augu sugām. Vienlaikus masu medijos tika uzsākta informatīvā kampaņa par reto sugu aizsardzības nepieciešamību, un 1978. gada augustā – 15 gadus pēc pirmā pasaules Sarkanās grāmatas izdevuma publicēšanas – nāca klajā PSRS Sarkanās grāmatas pirmais izdevums. Melnbalts un mazā tirāžā. Grāmatas prezentācija notika 14. IUCN Ģenerālās asamblejas sanāksmē, kas notika Ašhabadā. Arī šim izdevumam nebija juridiska spēka, bet, balstoties uz šīm rekomendācijām, valsts institūcijām bija jāiekļauj Sarkanajā grāmatā norādītās sugas normatīvajos aktos, piemēram, nosakot saudzēšanas laiku un medību aizliegumus. Pēc sešiem gadiem – 1984. gadā – tika izdots otrais, papildināts un krāsains, PSRS Sarkanās grāmatas izdevums jau 50 000 eksemplāru metienā, kas bija ļoti glīti noformēts un nodrukāts padomju grāmatai neticami labā kvalitātē, tāpēc grāmata uzreiz kļuva par bukinistisku retumu. Pie sugu zīmējumiem strādāja vairāki labākie padomju mākslinieki– animālisti.

Divos gados jāsaskaita retie dzīvnieki Latvijā!

Nu bija kārta katrai republikai organizēt savas reģionālās Sarkanās grāmatas izdošanu. Par Latvijas Sarkanās grāmatas dzimšanas dienu varētu uzskatīt 1977. gada 15. aprīli, kad ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtam tika uzticēts darbs izveidot šo grāmatu divos gados! Pirms 40 gadiem tas bija teju nereāls termiņš! Tolaik zoologi ar pētniecību galvenokārt nodarbojās Ornitoloģijas laboratorijas stacionāros Engurē, Papē, Raudā un Nagļos, vēlāk arī Slīteres un Teiču rezervātā. Pētījumos un uzskaitēs zinātniekiem vasarā palīdzēja jaunie naturālisti un citi dabas draugi. Bet patiesībā ar faunistisku ziņu mērķtiecīgu vākšanu Latvijā līdz pat 1970. gadu beigām reti kurš bija nodarbojies speciāli. Tikai no 1978. gada, kad nodibināja Latvijas Ornitofaunistikas komisiju, sāka vākt ziņas par reto putnu sugu novērojumiem Latvijā.

Lai tiktu galā ar teju neiespējamo misiju, zinātnieki nolēma aicināt palīgā cilvēkus, kuri strādā dabā, un ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību lūdza visus dabas draugus ziņot par reto sugu novērojumiem. Informāciju par dzīvniekiem uzticēja savākt Bioloģijas institūtā strādājošajam ornitologam Jurim Lipsbergam, kuram ekspedīcijās palīdzēja skolnieks Arnis Bērziņš (1962–2010) un neilgu laiku arī zoologs Ģirts Kasparsons (1933–2015). Viņi nolēma apbraukāt mežniecības un intervēt darbiniekus. Piemēram, 1978. gadā, no aprīļa līdz augustam, notika četras ilgstošas ekspedīcijas pa Latgali, kopskaitā 68 dienas. Pa Vidzemi viņi brauca no jūnija līdz augustam, kopskaitā 57 dienas, un garākās ekspedīcijas ilgums bija 29 dienas!

Brežņeva laikos jeb padomju ekonomikas stagnācijas un de cīta laikos nabaga dabas pētniekiem ar uzdevumu galā tikt nebija viegli. Privāto mašīnu zinātniekiem nebija, nācās braukt ar institūta motociklu. Otrā problēma: trūka degvielas, un to pašu atceļam nācās izdiņģēt mežniecībās. Bieži vien viņi ceļoja ar stopiem vai autobusu. Detalizētas kartes bija valsts noslēpums, tāpēc reto sugu atradnes visbiežāk atzīmēja mežinieku plānos vai zīmēja kartes ar roku, norādot aptuvenas atrašanās vietas. Nereti pētnieki pa kluso izmantoja novecojušās, bet detalizētākās 1930. gadu beigās izdotās brīvvalsts kartes. Neticami sarežģīti bija tikt galā ar jūras piekrastes apsekošanu, jo teritorija no Mērsraga līdz Nidai bija apsargāta PSRS rietumu robeža un parastie cilvēki tur nedrīkstēja atrasties. Kur nu vēl aizdomīgi ļaudis ar binokļiem un kartēm! Arī iekšzemē netrūka militāru objektu, armijas poligonu, slepenu rūpnīcu un ostu – šīm vietām pētnieki nedrīkstēja tuvoties līdz pat 1990. gadu sākumam.

Pētnieki par retajām dzīvnieku sugām izvaicāja mežiniekus, pa ceļam sastaptos zvejniekus un makšķerniekus, viņi uzklausīja jebkuru, kas varēja pastāstīt par vieglāk atpazīstamajām sugām, piemēram, pupuķi, zaļo vārnu, melno stārķi, zivju gārni, medni, dzērvi, baltirbi, ūdru, brūno lāci u.c. Ziņu kvalitāte nereti bija visai vāja un grūti pārbaudāma, jo tajos gados trūka labu dzīvnieku noteicēju un dabas vērošanas iemaņu. Cilvēki pārsvarā stāstīja par pēdējo gadu notikumiem, bet reizēm atcerējās arī senus gadījumus. Ziņas par retajām sugām sniedza arī kolēģi no Ornitoloģijas laboratorijas un Latvijas Valsts Universitātes Zooloģijas muzeja.

1980. gada 31. janvārī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Prezidijs apstiprināja Latvijas Sarkano grāmatu ar 112 augu un 119 dzīvnieku sugām (no kukaiņiem līdz zīdītājiem), kuras atkarībā no apdraudējuma stāvokļa tika iedalītas piecās kategorijās. Tika sagatavots tikai viens (!) Latvijas PSR Sarkanās grāmatas eksemplārs, un tas joprojām glabājas Bioloģijas institūtā, kas turpināja reto sugu apzināšanu. Protams, no mūsdienu zināšanu un datu vākšanas un izmantošanas pieredzes viedokļa raugoties, pirmā Latvijas Sarkanā grāmata bija visai haotiska, bet ar kaut ko taču ir jāsāk.

Sarkanās grāmatas popularitātes zelta laiki Latvijā (1980.–1990. gadi)

20. gadsimts bija galējību gadsimts. Ja 1950.–1960. gados PSRS organizēja kampaņas ar mērķi iznīcināt «kaitīgos putnus», kuri kaitēja zivsaimniecībai (zivju gārnis, melnais stārķis, plēšputni) un medību saimniecībai (pelēkās vārnas, dienas plēšputni, pūces), tad 1970.–1980. gados šīs sugas aši iekļāva Sarkanās grāmatas sarakstos. Sarkanās grāmatas kustība bija labs instruments, ar kuru varēja apturēt vai mazināt apdraudējumu retajām sugām. Pakāpeniski pieauga cilvēku izpratne, kāpēc nepieciešams rūpēties par dabu un vidi. Visi ar aizrautību lasīja populārzinātnisko literatūru par dabu, ko krievu un latviešu valodā izdeva 1970. gados (tiesa, reizēm 15–20 gadus pēc pirmizdevuma), piemēram, Rietumu dabas pētnieku un rakstnieku B. Gržimeka, Dž. Darela, K. Lorenca, Ž. Kusto grāmatas. Cilvēki aizvien aktīvāk piegādāja pētniekiem informāciju par reto sugu novērojumiem. No 1980. gada ornitologi ķērās pie uzskaišu darba un izveidoja pirmo Latvijas ligzdojošo putnu atlantu (1980.–1984.), uzskaitēs iesaistījās 130 cilvēku. 1985. gadā viņi dibināja Vissavienības ornitoloģijas biedrības Latvijas nodaļu un arī turpmākajos gados piedalījās putnu uzskaitēs.

Kopš 1980. gada daudzas padomju republikas publicēja savu reģionālo Sarkano grāmatu nacionālajā valodā. Latvija tipogrā jā uz salikšanu grāmatu iesniedza 1983. gadā, un to izdeva tikai pēc diviem gadiem 6000 eksemplāru tirāžā. Toties latviešu izdevums bija visbiezākais – 526 lappuses, turklāt latviešu un krievu valodā. Grāmatu sarakstīja V. Aigare, G. Andrušaitis, J. Lipsbergs, botāniķes I. Lodziņa un L. Tabaka, augus zīmēja K. Brikmane, Z. Eglīte, M. Plotnieks un H. Zariņa, bet dzīvniekus – E. Folks un M. Purmale. Toreiz Latvijā nebija mākslinieku, kas specializētos dzīvnieku un augu zīmēšanā, tāpēc daudzu sugu zīmējumi ir tālu no patiesības. Par katru reto sugu apkopota informācija par sastopamību, skaitu un norādīti priekšlikumi, lai uzlabotu populācijas stāvokli. Tagad, pārlasot šos ieteikumus, daudzi šķiet tik elementāri. Piemēram, priekšlikumos iekļautas informatīvās kampaņas – «plašāka sugas aizsardzības propaganda mednieku vidū»; ekosistēmu un biotopu saglabāšanai – «saglabāt un pasargāt no tālākās degradēšanas purvu ekosistēmas», «saglabāt ligzdošanu vietu – plašus niedrājus», «saglabāt dobumainus kokus», «saglabāt sausos, degušos vai citādi bojātus kokus» u.tml.; vides piesārņošanas mazināšanai – «stingrāk kontrolēt toksisko ķimikāliju lietošanu», «pareizi veikt mehanizētos darbus laukos», «nepieļaut ūdens piesārņošanu»; praktiskie aizsardzības darbi – «piesaistīt putnus ligzdošanai mākslīgās ligzdās», «stiprināt zināmās ligzdas», «ziemā veikt piebarošanu», kā arī ieteikumi noteikt aizsardzību juridiskā līmenī – «ligzdošanas vietās izveidot mikroliegumus», «aizliegt putnu medības sugas ligzdošanas vietās». Piemēram, viens no praktiski realizētajiem pasākumiem putnu sugu ligzdvietu aizsardzībai bija Jura Lipsberga 1983. gadā sagatavotā brošūra par mikroliegumu izveidošanu aizsargājamajām dzīvnieku sugām mežos. Turpmākajos gados šis aizsardzības mehānisms tika veiksmīgi pielietots praksē un tiek izmantots līdz mūsdienām.

1984. gadā rakstnieki Dzidra Rinkule-Zemzare un Jānis Brikmanis sarakstīja grāmatu bērniem «Uzmanību! Sarkanā!» (45 000 eks. metienā), 1985. gadā sērijā «Daba un mēs» tika izdota Jura Lipsberga «Dzīvnieks Sarkanajā grāmatā» (30 000 eks. metienā), bet 1989. gadā autoru kolektīvs sagatavoja «Populārzinātniskās Latvijas Sarkanās grāmatas» divus sējumus par dzīvniekiem un augiem, ko izdeva 1990. un 1992. gadā. 1993. gadā Zviedrijā tika izdota reģionālā Baltijas jūras valstu Sarkanā grāmata, kas tapa sadarbībā ar Latvijas Bioloģijas institūta pētniekiem. No 1996. līdz 2003. gadam Bioloģijas institūta realizētā Eiropas Komisijas «Life» projekta ietvaros piecos sējumos tika izdots Latvijas Sarkanās grāmatas 2. izdevums.

Vai Sarkanās grāmatas laiki jau pagājuši?

Laiki ir mainījušies, 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pārņēma tās likumdošanu, un no šī brīža Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu saraksti nav saistošs dokuments. Toties mums ir Eiropas mēroga aizsargājamo sugu saraksti, Putnu direktīvas prasības un citas Eiropas normas. Pagājuši vien nieka trīspadsmit gadi, un jaunieši vairs neko nav dzirdējuši par tādu Sarkano grāmatu. Kad vadu ekskursijas par putniem, tikai retos gadījumos ekskursanti jautā par sugām, kas ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Ievēroju, ka par to vairāk runā krievvalodīgie dabas draugi – viņi joprojām ir saistīti ar austrumu kaimiņvalsts masu medijiem, un Krievijā Sarkanā grāmata joprojām ir aktuāla, tur regulāri tiek izdoti un popularizēti reģionālie izdevumi. Kad man reizēm uznāk jaunības nostalģija, paņemu no grāmatu plaukta kādu Sarkano grāmatu un ieskatos sugu aprakstos. Šī informācija, protams, ir nepilnīga, reizēm pat primitīva, bet tie ir dabas aizsardzības pirmsākumi. Tagad mēs daudz vairāk zinām par lielāko daļu Latvijā sastopamo augu un dzīvnieku sugu, jo pamatīgi pieaudzis gan uzkrātās informācijas apjoms, gan dabas vērotāju skaits. Pa šiem 40 gadiem par daudzām retajām sugām pētnieki ir sarakstījuši pamatīgus rakstus ar pārskatiem, piemēram, mūsu rīcībā ir apjomīgi dati par ligzdojošo putnu stāvokli no četriem dažādiem putnu atlantiem (1980.–1984., 1985.–1989., 2000.–2004., 2013.–2017.), kas ļauj izdarīt secinājumus par ligzdojošo sugu populāciju izmaiņām ilgākā laika periodā. Regulāri tiek veikti dažādi sugu monitoringi, vairākām sugām ir uzrakstīti un daļēji arī realizēti sugas aizsardzības plāni. Cilvēkiem jau deviņus gadus ir iespēja dalīties ar saviem novērojumiem dabas draugu vietnē «Dabasdati.lv». Šogad Dabas aizsardzības pārvalde mobilizēs visus dabas ekspertus un dažu gadu laikā veiks t.s. dabas skaitīšanu.

Tajā pašā laikā tirgus ekonomika diktē savus noteikumus, un arī tagad ir gana daudz cilvēku, kam svarīgāka ir nevis daba, bet nerimtīga attīstība un peļņa, tie neliekas ne zinis, ka, ražīgi saimniekojot, viņi postoši ietekmē daudzu augu un dzīvnieku sugu populācijas. Piemēram, Latvijas meži tiek cirsti aizvien intensīvāk, tīrumos valda monokultūras, pieaug pesticīdu patēriņš laukos. Dabas pētnieki ar sugu populāciju ilglaicīga monitoringa datiem un gra kiem uzskatāmi pierāda, ka daudzas sugas iet mazumā, bet oponenti runā tikai par ekonomisko labumu. Kādreiz pietika pateikt, ka suga ierakstīta Sarkanajā grāmatā, un visiem tas bija saprotams arguments. Tagad tie ir tukši vārdi. Latvijā Sarkanā grāmata jau ir aizmirsta!

Apdomājot, kāda ir Sarkanās grāmatas loma dabas aizsardzības vēsturē, teikšu, ka tas bija izcils stimuls pētniekiem un dabas draugiem apzināt mūsu zemes faunas un oras stāvokli, kā arī iespēja pasargāt retas sugas. Neskatoties uz to, ka Sarkanās grāmatas laiki ir pagājuši, jāturpina darbs pie reto dzīvnieku un augu sugu stāvokļa monitoringa, pie reālas, ne tikai formālas jeb juridiskas aizsardzības nodrošināšanas, izmantojot visus pieejamos tehniskos un cilvēkresursus. Mūsdienu pētniekiem ir jāturpina darbs, kas uzsākts pirms 40 gadiem, un laiku pa laikam jāatceras arī tie, kuri bija pirmie!

Paldies Jurim Lipsbergam par Latvijas Sarkanās grāmatas pirmsākumu stāstiem! Plašāk par šo laiku var izlasīt pērn apgādā «Jumava» izdotajā atmiņu krājumā «Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi», kuru vēl var iegādāties grāmatnīcās.

Ruslans Matrozis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017

Atbildēt