Sākam plānot virtuves dārzu kā 16. gadsimtā

Visu gadu «Vides Vēstīs» dalīšos pieredzē, kā pašiem izveidot vietu, kur iegūt ekoloģisku ražu un pozitīvas emocijas. Iepriekšējā žurnāla numurā jau iepazīstināju ar savdabīgu praktisko un pētniecisko eksperimentu – Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzu, kura attīstībai jau divus gadus ar lielu interesi līdzi seko gan vietējie iedzīvotāji, gan viesi. Gidi stāsta, ka pat vēlā rudenī un ziemā kopā ar zinātkāriem tūristiem aizgājuši līdz dobēm un centušies uzburt noskaņu, kāda tur bija vasarā. Ziemā Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzs atpūšas. Krājas sēklu paciņas, grāmatas, top jaunā stādīšanas shēma deviņām dobēm, vakaros ekrānu spīdina dators – uzticamais palīgs piekļuvei pasaules dārzu ziņām.

Meklējot iedvesmu

Kopš aizvadītās vasaras meklēju Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza līdziniekus tepat Latvijā – pieredzei, idejām un stādu

vai sēklu apmaiņai. Atklāju vietas, kurp tiek aicinātas tūristu grupas, rīkotas degustācijas, tirgota produkcija, labprāt izmantota brīvprātīgo talcinieku palīdzība un pat kolektīvi vākti augi vai ravēts. Tie ir profesionāli veidoti dārzi vai plantācijas, taču bez viduslaiku «piesitiena».

Izrādās, ka pie Ventspils pils jau 12 gadus zaļo aptiekas un virtuves dārzs. Te 17. gadsimta augu kolekciju kopj dārzniece Taiga Bērziņa. Ventspilī nav veidota precīza vēsturiskā rekonstrukcija, toties ir savāktas 60 dažādas, laikmetam atbilstošas šķirnes, pat zilie kartupeļi no Francijas. Stādījumi sagrupēti pa tēmām: veselībai, smaržai, krāsai un estētikai.

Otrs senlaiku dārzs kopš 2011. gada zaļo kaimiņos Cēsīm – Valmierā, kur novadpētniecības muzeja teritorijā ierīkots 17.–18. gadsimta ārstniecības un garšaugu dārzs. Dārzniece Vineta Radziņa, konsultējoties ar farmācijas doktori Viju Eniņu, augus stādījusi grupās pēc to pielietojuma ārstniecībā. Ta ciņas starp dobēm segtas ar grants un šķembu maisījumu un ir pielāgotas daudziem staigātājiem.

Ar skatīšanos, ko dara kaimiņi, vien nepietiek, jāmeklē rakstos, taču par viduslaiku dārzkopību dzimtajā valodā neko neatradīsit. Enciklopēdijas un žurnālus šķirstot, var sakrāt tikai pa teikumam, pa rindkopai. Par maz! Tādēļ žurnāls «Vides Vēstis» būs pirmais, kur vienkopus tiks atklāts viduslaiku dārza un sen aizmirsto, bet vēl arvien moderno augsto dobju tapšanas noslēpums! Tiem, kuri lasa arī angļu valodā, varu ieteikt Silvijas Landsbergas grāmatu «The Medieval Garden», kur atrodamās atziņas izmantotas Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza veidošanā.

Iedvesmu var rast arī internetā. Labs bilžu krājums ir vietnē «Pinterest.com». Krieviski lasošie var apmeklēt permakultūras filozofijai veltītas lapas. Interesanta vietne praktiķiem būs «Supersadovnik.ru», kā arī Amerikas čaklo dārzkopju mājaslapas un blogi. Iesaku virtuāli aplūkot Vilandrī (Villandry) pils dārzu Francijā, Luāras ielejā, kurš ir viens no pasaulē lielākajiem regulārajiem virtuves dārziem, bet Anglijā apciemot «Weald and Downland» brīvdabas muzeju, «Bayleaf» fermas dārzu.

Kādu dobi izvēlēties?

Pirms durt lāpstu zemē, jāizvēlas kāds no četriem augsto dobju modeļiem: estētiskais dārzs atpūtai, dažādu maņu un dvēseles baudai, dārzs kā dizaina elements, ko rādīt viesiem un piedalīties konkursos, dārzs agronomijas un selekcijas eksperimentiem vai dārzs praktiskai vajadzībai – ģimenes pabarošanai. Jā, ir vēl piektais variants – cik iespējams tuva 14.–16. gadsimta dārza rekonstrukcija, visu iepriekšējo modeļu summa. «Vides Vēstīs» vairāk rakstīšu par savu pieredzi tieši šāda dārza ierīkošanā un apsaimniekošanā.

Ja mājas tuvumā ir piemērota vieta, var izmēģināt arī vertikālās, piramidālās, vaļņveida un paugurdobes no baļķiem, salmu vai siena ķīpām. Vēl viena metode ir koka dobes, ko vāciski dēvē par hugelkultur, – piemērotas meža īpašniekiem un lielu parku kopējiem. Materiālu būvēšanai atrastos pietiekami: cirsmu pārpalikumi, arī kritalas, prauli, zari, žagari, mizas un skaidas. Informācija pieejama www.richsoil.com/hugelkultur.

Ja skeptiķi jautās, kādēļ tik ļoti pūlēties, ja var nopirkt un saskrūvēt vienkāršu lecekti vai ik pa laikam apciemot saimnieciskus radus laukos un «ievākt nodevas», atbildi dodiet rudenī, atrādot veselīgo ražu.

Vietas izvēle

Pēc divu sezonu eksperimenta Cēsu viduslaiku pilī galvenais secinājums nemainās: virtuves dārza augstās dobes ir ekonomiskas un dabiskas saimniekošanas paraugs. Neko jaunu neesmu atklājusi – tas bija zināms pirms vairāk nekā pusgadsimta, tikai labi kārtīgi aizmirsies.

Tad nu ar sapni kabatā atliek noskatīt vietu savam dārziņam. Augstajām dobēm jāizvēlas laukums, kur ziemeļu, ziemeļrietumu pusē netālu ir siena, sēta, dzīvžogs vai zemes valnis, kas rada aizvēju. Pārējai teritorijai vēlams būt atklātai, bet ne pakļautai valdošajiem vējiem. Dobēm virziens Z–D, ko iesaka pat siltumnīcu ražotāji, – ievērojot saules gaitu vasarā, lai vislabāk izmantotu gaismu. Jāpavēro, kur krīt ēna katrā gadalaikā, it īpaši vasarā, cik tālu tā sniedzas un kā pārvietojas dienas laikā. Iespējams, var traucēt tuvu augošie koki, kas ne tikai noēno, bet, sajutuši ko leknāku, ar saknēm var iesniegties dobēs.

Virtuves dārza ierīkošanai būs nepieciešama gan piepūle, gan labi daudz dažādu materiālu, tādēļ vērts apdomāt, kurā īpašuma stūrī neko nemainīsit turpmākos trīs četrus gadus. Blakus jāparedz vieta komposta kastei. Arī par ūdensapgādi jādomā laikus, pirms sākusies lielā laistīšanas sezona. Vēlams izmantot to, ko daba dod, piemēram, tuvējā dīķa ūdeni, kā arī iespēju sakrāt lietusūdeni, kas ir ne tikai vērtīgāks augiem, bet arī siltāks. Ūdens no pazemes urbuma (no ūdens krāna) ir aukstāks un jutīgiem augiem nederēs.

Nākamreiz – par senajām un reizē modernajām augstajām dobēm.

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *