Rīgas «atkritumu kari»

2009.gada sākums galvaspilsētas vides politikas pārraugiem iesākās gana kaislīgi un visnotaļ skandalozi. Apvainojumi mafijas sazarotā tīkla briedināšanā un uzturēšanā, afēras «krusttēvu» interešu neslēptā aizstāvēšanā un rīdzinieku labklājības un naudas maciņu ignorēšanā kā no pārpilnības raga bira virsū Rīgas Domes Vides departamentam.

1

Paklausoties opozīcijas politiķu un viena otra uzņēmēju interešu aizstāvja runās, likās, ka Vides departaments ar tā direktoru Askoldu Kļaviņu priekšgalā izstrādājis vienu no viskaitnieciskākajiem dokumentiem – galvaspilsētas atkritumu apsaimniekošanas koncepciju.

Šīs koncepcijas pretinieku puses apgalvojumi, raugoties no populistiskā un retoriskā jautājuma uztveres aspekta, ir gana loģiski, lai to «noraktu» jau pašā saknē. Lūk, pēc jaunā plāna ieviešanas Rīgā maksa par atkritumu apsaimniekošanu kāps «septītajās debesīs», jau iedīglī tiks iznīcināta motivācija atkritumu šķirošanai un, tā kā Rīgā izveidosies monopolstāvoklis, vienīgā atkritumu apsaimniekošanas jeb savākšanas kompānija nemaz necentīsies godprātīgi veikt savu darbu, tādēļ Rīga grims mēslu kaudzēs.

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka ar rokām un kājām būtu jāiestājas pret Vides departamenta ieceri reorganizēt atkritumu apsaimniekošanas saimniecību. Tomēr viss nemaz tik traki nav. Departamenta direktors A. Kļaviņš ir pārliecināts, ka jaunā koncepcija – tieši otrādi – uzlabos situāciju: Rīga būs tīrāka, iedzīvotājiem, iespējams, pat būs jāmaksā mazāk par atkritumu izvešanu, atkritumu šķirošana nevis tiks nīcināta, bet gan tieši otrādi – veicināta.

Pirms A. Kļaviņš «Vides Vēstīm» izklāsta savu redzējumu par atkritumu saimniecības nākotni, ieklausīsimies jaunās kārtības pretinieku argumentos.

«Noziedzīgā afēra»

Partijas «Jaunais laiks» Rīgas Domes frakcijas deputāti, iepazīstoties ar Rīgas atkritumu apsaimniekošanas koncepcijas galvenajām vadlīnijām, atzina, ka tās ieviešanas rezultātā Rīgas atkritumu saimniecība tiks pārdalīta par labu uzņēmumiem, kas saistīti ar Rīgas Domes valdošo koalīciju, bet Rīgas iedzīvotājiem tā draud ar vairākkārtēju maksas palielināšanos par atkritumu izvešanu. Partijas Rīgas Domes frakcijas vadītājs Olafs Pulks apgalvo: «Diemžēl jāatzīst, ka jaunā atkritumu apsaimniekošanas koncepcija kārtējo reizi parāda valdošās koalīcijas politiķu domāšanu: peļņa mums, izdevumi jums, rīdzinieki! Tas ir galvenais šīs koncepcijas vadmotīvs, viss pārējais ir otršķirīgi.»

Olafs Pulks domā, ka, vietējai varai pārņemot atkritumu konteineru parku, uz sabiedrības pleciem tiks uzkrauta daļa no atkritumu apsaimniekošanas izdevumiem. Tāpat «Jaunā laika» preses centrs izplatījis paziņojumu, ka «otrā plānā paliek jautājums par atkritumu šķirošanu, godīgu un brīvu konkurenci starp atkritumu operatoriem».

Koncepcijas kritiķu pulkam pievienojies arī partijas «Pilsoniskā savienība» līderis un partijas Rīgas mēra kandidāts, pašlaik Eiroparlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis. Jaunā iecere «nepārprotami līdzinās mafiozam plānam, kas izkropļo tirgus ekonomikas pamatprincipus, likvidē konkurenci un monopolizē atkritumu izvešanu», uzskata nesen izveidotās partijas līderis un piebilst: «Monopolstāvoklis neizbēgami paredz monopolcenas, un jebkuras ekskluzīvas tiesības vienmēr tiek izmantotas uzņēmuma, nevis klientu labā. Vairāki atkritumu izvedēji neradītu haosu, bet konkurenci, un tas nāktu par labu iedzīvotājiem.»

«Pilsoniskās savienības» preses birojs, tāpat kā «Jaunā laika» propagandas centrs, brīdina galvaspilsētas iemītniekus: «..jaunā koncepcija nozīmē milzīgus tēriņus, ko vajadzēs segt nodokļu maksātājiem.»

Ģ. V. Kristovskis prognozē ne visai spīdošu ainu: «Necaurspīdīga un visai apšaubāma ir arī ideja, ka naudu par atkritumu izvešanu no iedzīvotājiem turpmāk sev paņems Rīgas Dome, maksu nosakot it kā pēc izvesto atkritumu reālā apjoma. Ir acīmredzams, ka atkritumu izvedējam ir izdevīgi pēc iespējas palielināt svaru. Nav iespējams pārliecināties, vai sadzīves atkritumi netiek mitrināti, vai tiem netiek pievienoti būvgruži un tamlīdzīgi. Pasaules prakse jau liecina, ka arī citās valstīs negodīgākie operatori (kuriem maksā par ievesto svaru poligonā) speciāli lej klāt kravām ūdeni un ber klāt smiltis, lai kravas ir smagākas.»

Saimniecības būtisku pārveidošanu nevēlas arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, kurš pieprasa komersantiem pašiem izvēlēties pakalpojumu sniedzēju, nevis vietvaras uzspiesto operatoru. H. Danusēvičs ir pārliecināts: «Mūs uztrauc, kā Rīgas Dome spēs ātri un efektīvi risināt problēmsituācijas nekvalitatīva pakalpojuma sniegšanas gadījumā. Nebūs tiešas saiknes starp klientu un pakalpojumu sniedzēju, kas var negatīvi atsaukties uz pakalpojumu kvalitāti, izveidot atkritumu kaudzes un samazināt dalīto atkritumu vākšanu.» Latvijas Tirgotāju asociācija ir pārliecināta, ka «Rīgas Domes izstrādātais projekts nav pārdomāts, tā virzība sākta, neņemot vērā Rīgā strādājošo komersantu intereses un vajadzības».

Mistiskā «Šķēles roka»

Histēriskās ekonomiskā un finanšu pagrimuma, krīzes, tautas nemieru un depresijas kampaņas gaisotnē galvaspilsētas «atkritumu kara» peripetijas nemaz tik ļoti nav jūtamas. Tomēr galvaspilsētas politiķu un profesionāļu vidū kaislības rit ne pa jokam jau vairākus gadus.

Iepriekšējais skandāls bija daudz publiskāks – 2007. gada novembrī tam bija daudz pateicīgāka augsne, jo sabiedrības galvas nebija pārņemtas ar ekonomiskās depresijas vaidiem. Toreiz Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrija apturēja Rīgas Domes 2007. gada vasarā pieņemtos saistošos noteikumus par sadzīves atkritumiem. Vienkāršoti runājot, šie noteikumi bija «prelūdija» pašlaik izstrādātajai koncepcijai. Arī pirms pusotra gada galvaspilsētas vietvaras izstrādāto kārtību kritiķu nenogurstoši saukāja par afēru, ļaunprātīgu monopolstāvokļa ieviešanu un tamlīdzīgi.

Toreizējais un arī tagadējais Rīgas vicemērs Jānis Dinevičs teica: «Ja nebūtu pievilkts klāt Šķēles uzvārds, šo koncepciju varētu uzskatīt par vienu no labākajām Eiropā.» Lieta tāda, ka gan toreiz, gan pašlaik ekonomisku un saimniecisku jautājumu, arī atkritumu saimniecības, problēmas saista ar politiskām cīņām. Latvijas politiķiem diemžēl jau nav svarīgi sakārtot praktiskas lietas, bet gan kontrolēt to, vai šajā «praktiskajā lietā» pie teikšanas varētu vai nevarētu tikt mītiskais Šķēle un viņa «klans».

Kāda tad Šķēlem ir saistība ar Rīgas atkritumu apsaimniekošanu? Tautas partijas tēva un ierindas biedra un viņa ģimenes vārds saistīts ar pilnsabiedrību «Ekodoktrīna – Getliņi». 2005. gada janvārī noslēgtais sadarbības līgums starp SIA «Ekodoktrīna» un galvaspilsētas Getliņu atkrituma poligona apsaimniekotāju «Eko Getliņi» paredzēja «Ekodoktrīnai», kuru, iespējams, kontrolē Šķēle, ekskluzīvas tiesības nākotnē atkritumu operatoriem noteikt samaksu par ievestajām mēslu tonnām Getliņu poligonā. Vienkāršoti runājot, šādā gadījumā Šķēle kontrolētu galvaspilsētas atkritumu plūsmu. Kāpēc tas viņam būtu vajadzīgs? Tādējādi atkritumus varētu pārvērst par atjaunojamo resursu un, tos sadedzinot, iegūt enerģiju. Otrkārt, biznesam būtu arī izdevīga atkritumu šķirošana un otrreizējā pārstrāde. Cik liela visā šajā procesā ir paša Šķēles ietekme, skaidri nav zināms, bet par to, ka viņš nav visvarens, liecina kaut vai pāris faktu.

Pirmkārt, 2007. gada novembrī jaunizstrādātos atkritumu apsaimniekošanas noteikumus nonicināja Tautas partijas pārziņā esošā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, bet visas valdības priekšgalā toreiz arī bija tautpartijietis. Vai tik tiešām tolaik TP tik ļoti cīnījās pret savu «idejisko tēvu»? Otrkārt, ja Šķēle tik tiešām būtu visvarens, vai viņš pašlaik pieļautu Rīgas Domes Vides departamenta likvidāciju, kurš «lobē» viņa intereses? Bet tie jau ir tikai minējumi…

Rīgas Dome «atbrīvojas» no mēslu kaudzēm

Vides departamenta direktors A. Kļaviņš «Vides Vēstīm» pastāstīja, ka pašvaldības darba kārtībā atkritumu saimniecības sakārtošana ir jau vairāk nekā četrus gadus – kopš 2004. gada decembra.

Padomju laikā Rīgā bija tikai viens komunālās saimniecības uzņēmums, kurš veica atkritumu saimniecības operatora funkcijas. A. Kļaviņš teic, ka sociālismā ne viss, protams, bija pareizi un atbalstāmi, bet šāds atkritumu apsaimniekošanas modelis viņam šķiet vispareizākais. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka šis modelis ir palicis nemainīgs attiecībā uz «Rīgas ūdeni». Galvaspilsētas ūdenssaimniecības un kanalizācijas sistēma ir palikusi pašvaldības īpašumā, kas tai devis iespējas piesaistīt vairākus miljonus Eiropas naudas, Rīgā tiek būvēti jauni ūdensvadi. Nopietnas investīcijas «Rīgas ūdenim» izdevās piesaistīt tieši tādēļ, ka tas bija un arī palika pašvaldības pārziņā.

Atkritumu saimniecību vietvara negribēja paturēt savās rokās, un to privatizēja. 2004. gada nogalē galvaspilsētā saimniekoja divi atkritumu apsaimniekotāji («Nelsens» un «Hoetika»), kuri ar pašvaldību bija noslēguši līgumus uz 25 gadiem. Diemžēl abi uzņēmumi nebija vienādās pozīcijās. Pareizi būtu, ja viens saimniekotu Daugavas labajā krastā, otrs – Pārdaugavā. Tā kā atkritumu bizness ir apjomu bizness, tad abi uzņēmumi būtu daudzmaz līdzīgā situācijā, arī atkritumu izvešanas tarifi abiem būtu sabalansēti līdzīgās daļās. Tomēr tā nenotika, un «Nelsens» tikai eksperimentāli saimniekoja vienā priekšpilsētā – Kurzemes rajonā.

Tā kā Rīgas pilsētas vara atkritumu saimniecību bija nodevusi privātās rokās, pašvaldība tajā faktiski neinvestēja. Atkritumu konteineri, mēslu savākšanas automašīnas un transportēšana – viss tika nodots privātuzņēmēju rokās.

2004. gadā īsi pirms pašvaldību vēlēšanām vietvaras Vides komitejas priekšsēdētājs Valdis Kalnozols un galvaspilsētas mērs Gundars Bojārs saprata, ka īstas kārtības nav, un nolēma grožus palaist vēl vaļīgāk, lai nodrošinātu brīvu konkurenci. Līdz ar to tika noslēgti vēl četri līgumi ar četrām kompānijām uz 25 gadiem, ka tās – tāpat kā jau divas iepriekšminētās – ir tiesīgas strādāt «ar atkritumiem» Rīgas pilsētā. Jāteic, ka Rīgas Domes ar atkritumu apsaimniekotājkompānijām noslēgtie līgumi nav diez ko izdevīgi, jo tie faktiski ir tikai licences līgumi. Tas nozīmē, ka pilsētas atkritumu apsaimniekošanas firmām nevar uzstādīt kādus striktus noteikumus, bet kompāniju priekšā pilsētai gan ir pienākumi un visai ilgi – līdz pat 2030. gadam. Rezultātā Rīgā ir tiesības strādāt sešām atkritumu apsaimniekošanas kompānijām (reāli pašlaik strādā gan tikai piecas), un katra no tām klientus iegūst, kā nu māk, – operatoriem tagad galvenais nav vis kārtīgi un laikā izvest atkritumus, bet gan iegūt pēc iespējas vairāk klientu un ar tiem noslēgt līgumus par atkritumu izvešanu.

Īstermiņā rīdzinieki var justies apmierināti ar izveidojušos situāciju, jo tarifi par atkritumu apsaimniekošanu ir salīdzinoši zemi, bet tas nenozīmē, ka tā būs mūžīgi. Šobrīd visi rīdzinieki it kā dzīvo uz «narkotiku adatas». Visi atkritumu saimniekotāji galvaspilsētā strādā ar zaudējumiem, tos dotē mātesfirmas ārzemēs.

Lika pagaidīt…

Jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns paredz būtiski reorganizēt gan atkritumu saimniecību, gan koriģēt tarifus par atkritumu izvešanu. Viena no galvenajām izmaiņām ir tā, ka tarifu par atkritumu izvešanu vairs nenoteiks operatori, bet gan pašvaldība, kuras īpašumā pāries arī konteineru parks, kurš tagad ir operatoru pārziņā. Tarifs vairs nebūs noteikts pēc mistiskās teorētiskās normas (tagad tiek lēsts, ka katrs iedzīvotājs gada laikā saražo 1,6 kubikmetrus atkritumu), bet gan reāli saražoto atkritumu daudzuma. To varēs uzskaitīt ar speciāla čipa palīdzību, kurš tiks uzstādīts katrā konteinerā. Tas reģistrēs ikvienu urnā izbērto atkritumu kilogramu un fiksēs tā izvešanu. Arī operatoru mašīnās būs uzstādīta uzskaites aparatūra, kas reģistrēs kur, kad un kādi atkritumi tajā iebērti. Tas nozīmē, ka atkritumi pa ceļam uz izgāztuvi nevarēs pazust vai tikt izbērti mežā. Tāpat būs izslēgta iespēja, ka kopējā mēslu kaudzē izbirdinās šķirotos atkritumus.

Pašlaik atkritumu operatori savā starpā konkurē un nosit cenu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk klientu. Ar pašlaik iekasēto apsaimniekošanas summu nekāda prātīga saimnieciskā darbība nevarot iznākt. Visas kompānijas strādā ar zaudējumiem un gaida mirkli, kad tirgū paliks tikai viena divas, kuras pēc uzvaras tad nu skrūvēs augšā tarifus, lai kompensētu zaudējumus. Tā kā pašlaik galvaspilsētā strādājošajām firmām galvenais ir dabūt pēc iespējas vairāk klientu un no tiem iekasēt samaksu, nevis reāli izvest atkritumus, katastrofālā stāvoklī ir konteineru parks un arī to apsaimniekotāju darba kvalitāte. Par to var pārliecināties faktiski visi rīdzinieki. Konteineri ir pārpildīti, apkārt tiem izveidojušās atkritumu kaudzes, kuras tā arī netiek aizvestas, jo, kad piebrauc savākšanas mašīna, tiek iztukšots tikai konteiners, bet tam apkārt esošās atkritumu čupas paliek. Konteineri bieži vien ir veci un sarūsējuši. Pēdējā laikā ir pazuduši (piemēram, Āgenskalna rajonā) šķiroto atkritumu konteineri.

Pašreizējā situācija arī pieļauj iespēju, ka pa vienu un to pašu maršrutu var braukt piecu operatoru Norbas Alfredovnas un katra no tām savāc atkritumus līdzās esošajās kaimiņmājās, jo to īpašniekiem taču ir visas tiesības uz to, kuram operatoram uzticēt savu konteineru iztukšošanu. Toties jaunā koncepcija paredz, ka Rīga tiks sadalīta reģionos un pašvaldībai būs tiesības noteikt gan maršrutus, gan laiku, kad pa tiem kursēs operatoru mašīnas. Tas nozīmēs ne tikai lielāku kārtību – konkrēts operators atbildēs par noteiktu rajonu un nevarēs novelt vainu uz kaimiņu –, bet arī mazinās satiksmes spriedzi.

Jaunā programma, protams, ierobežos pašreizējo operatoru darbu un rīdziniekiem jeb namu apsaimniekotājiem un uzņēmumiem vairs nebūs iespēju izvēlēties komersantus, kas apsaimniekos viņu atkritumus. Pret to, loģiski, iebilst pašreizējo operatoru lobiji, un grūti izvērtēt, kā vārdā viņi to dara – rūpējoties par rīdzinieku maciņiem vai atkritumu apsaimniekotāju banku kontiem.

A. Kļaviņš teic, ka atkritumu saimniecības reorganizācijas pretinieki pilnībā neizprot šīs sarežģītās nozares peripetijas un viņu zināšanas aprobežojas tikai ar to, kā «iznest savu atkritumu spaini līdz atkritumu konteineram», jo atkritumu saimniecība ir gana sarežģīta, uz to nedrīkst skatīties vienpusīgi, neanalizējot iespējamās sekas, ieguvumus un zaudējumus. Te tomēr jāpiebilst, ka jaunās koncepcijas ieviešana draud arī ar tiesas darbiem, jo pret galvaspilsētas pašvaldību var vērsties tās atkritumu apsaimniekošanas kompānijas, kuras pirms pieciem gadiem ar Rīgas Domi noslēdza līgumu, ka tām ir tiesības nodarboties ar savu biznesu Rīgā 25 gadus. Tajā pašā laikā Iepirkumu uzraudzības birojs Rīgas Domei norādījis, ka tai jārīko konkurss par atkritumu apsaimniekošanu. Tas nozīmē, ka esošie līgumi būtu jālauž, bet tajos ir ierakstīts, ka to laušanas gadījumā pašvaldība kompānijām sedz radītos zaudējumus. Te jāpiebilst, ka spēkā esošie līgumi ar atkritumu apsaimniekošanas firmām savulaik tika noslēgti, kad Vides departamenta stūre vēl nebija A. Kļaviņa rokās, kurš tolaik pret to iebilda.

Neskatoties uz samilzušajām problēmām, ir ļoti grūti pateikt, kad tad beidzot atkritumu jomā iestāsies kārtība, jo galvaspilsētas Rātsnamā tagad galvenā problēma ir nevis, kā dzīvē ieviest Vides departamenta izstrādātās koncepcijas, bet gan – kā «optimizēt» pašvaldības darbu un likvidēt pašu Vides departamentu.

Jautāts, kad jauno atkritumu koncepciju varētu ieviest dzīvē, A. Kļaviņš saka, ka diez vai tas notiks pašreizējā Domes sasaukuma laikā. Ja gaidāmajās pašvaldības vēlēšanās galvaspilsētā pie varas nāks politiskie spēki, kuri atbalsta Ģ. V. Kristovska nostāju, tad diez vai galvaspilsētā tiks īstenota šī vairākus gadus izstrādātā atkritumu apsaimniekošanas koncepcija. Tāpat arī nav skaidrs, kas šo darbu kontrolēs, ja Vides departamentu likvidēs.

Elmārs Barkāns

Publicēts 2009.gada martā.

Atbildēt