Redakcijas sleja rudens žurnālam

Toreiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad sāku strādāt žurnālā «Vides Vēstis», pagāja vismaz pusgads, līdz aptvēru, kas īsti te notiek, par ko rakstām, par ko ne. Tolaik zaļi domājošo bija maz, un droši vien vairākums nekad dzīvē nebija aizdomājušies par to, ka dažādu mantu mums varētu būt par daudz. Tāpēc cilvēki izlikās, ka uz viņiem neattiecas brīdinājumi par sugu izmiršanu, fosilo resursu pārlieku šķiešanu, vides piesārņošanu, atkritumu mazināšanu. Tagad par šīm problēmām runā pilnīgi visos plašsaziņas līdzekļos, plēšas sociālajos tīklos. Un joprojām ir gana daudz ļaužu, kas izsmej gan vides zinātniekus un dabas pētniekus, gan tos, kuri iedziļinās viņu pētījumos un saka: «Tā dzīvot nedrīkst!»

Gatavojot šo žurnāla numuru, ierakstīju soctīklos dažus asākos citātus no rakstiem. Piemēram, Litenes zemnieka Gunāra Cigļa teikto, ka graudi, kas migloti ar glifosātus saturošiem herbicīdiem, bieži vien tiek atzīti par kvalitatīvākiem un pārtikai derīgiem, bet tie, kas nav migloti, der vien lopbarībai. Tviterī uzreiz parādījās oponenti, kuriem bija gana daudz laika apšaubīt manu izglītības līmeni, pieredzi, dzimumu, vecumu, svaru un visu ko citu, lai pierādītu, ka man nav tiesību rakstīt un Ciglim nav tiesību teikt kaut ko tik nepieņemamu industriālās lauksaimniecības dievinātājiem. Re, vieglas uzvaras nav iespējamas pat tik pašsaprotamā lietā kā civilizācijas saglabāšanās. Tie, kuru peļņu nodrošina pesticīdu lietošana, izvēlas nedzirdēt tos, kuri uztraucas par sugu izmiršanu, klimata krīzi un vides piesārņojumu.

Nākamais akmens oponentu dārzā bija šobrīd tik aktuālais Rīgas atkritumu apsaimniekošanas jautājums. Savādi, ka ierosinājums sākt ar sevi un neradīt atkritumus izraisīja apsmieklu un neizpratni. Es tomēr palikšu pie sava: kamēr politiķi un ierēdņi, lobiju iespaidoti, cīkstās, kuram atdot gardo kumosiņu, iedzīvotājiem būtu jāuzsāk visiedarbīgākā pretošanās akcija – darbs pie pašiem savu drazu mazināšanas. Tas ir neiedomājami vienkārši – iet uz veikalu ar savu daudzkārt lietojamo iepakojumu, tikai jāatceras to paņemt līdzi. Nepirkt neko lieku, pārpakotu, pārtikas iesaiņojumu pirms šķirošanas izskalot. Dot mantām otro iespēju un meklēt tām citu saimnieku. Nepirkt neko nevajadzīgu, savaldīt nagus, pirms vērt vaļā maku. Atkritumu izvešana un apsaimniekošana nav un nebūs lēts prieks – nevajag dzīvot ilūzijās. Lai kāds risinājums Rīgai tiks piemērots, tas nebūs par velti.

Nesen filmējos pie atkritumu šķirošanas konteineriem Babītes ciemā, lai uzskatāmi parādītu, ka kilometra attālumā no Rīgas ir iespējama normāla un civilizēta drazu apsaimniekošana. Viens no iemesliem, kāpēc pirku dzīvokli tieši te, – būs ērti šķirot. Konteineri bija nesen izvesti, un visur bija tīrs un kārtīgs. Tad pie mums pienāca sieviete un teica: «Nu tad beidzot jūs atbraucāt, lai nofilmētu to, cik te ir šausmīgi!» Izrādās, ka pat ļoti turīgi cilvēki šurp ved nešķirotus atkritumus un nedēļas nogalēs šis laukumiņš ir mežonīgi piedrazots. Mjā, tad kļūst skaidrs, kāpēc Gulbenē iedzīvotāji pulcējas pie domes un protestē pret ideju daudzdzīvokļu māju ielokā izveidot atkritumu šķirošanas laukumu. Laikam tikai sodi un policijas uzraudzība spētu ko vērst par labu, jo ar pārliecināšanu un izglītošanu, kā izrādās, mūsu zemē var uzrunāt tikai daļu cilvēku.

Bet kopumā pie mums viss ir lieliski. Nupat biju Ukrainā un atvadoties teicu: «Mieru jūsu zemei!» Uz ko ukraiņu gids atbildēja: «Paldies, bet mums der tikai uzvara!» Turpinājām sarunu, stāstīju, ka mūs sargā NATO, bet tas maksā dārgi. «Karš jums izmaksātu daudz dārgāk,» atbildēja Andrejs. Jā, jebkurš risinājums maksā, bet neatrisinājums ir vēl dārgāks. Tagad šķir žurnālu tālāk un izlasi gan garos, gan īsos rakstus, un tad, zaļi iedvesmojies, iebrien rudenī!

Anitra Tooma, žurnāla “Vides Vēstis” galvenā redaktore u

 

 

Atbildēt