Pupuķis – sengrieķu valdnieks un dārzkopju draugs

Piecas vai sešas paaudzes pirms Trojas kara Trāķijā valdīja Tērejs. Viņš bija precējies ar Atēnu valdnieka meitu Prokni, bet iekāroja arī viņas māsu Filomēlu. Tērejs izvaroja meiteni un, lai viņa to nevienam neizstāstītu, pameta iesprostotu būdā mežā. Sievai viņš stāstīja, ka māsa mirusi. Tomēr Filomēla izdzīvoja. Viņa uzauda audeklu, kas attēloja pārdzīvojumus, un nosūtīja māsai. Prokne atbrīvoja Filomēlu un zvērīgās dusmās uz Tēreju nonāvēja viņu dēlu. Notikušo uzzinājis, Tērejs gribēja abas sievietes nogalināt. Kad nāve vairs nebija tālu, Prokne un Filomēla izbailēs lūdza dievu žēlastību. Dievi viņas uzklausīja un pārvērta par bezdelīgu un lakstīgalu, bet Tēreju – par pupuķi.

Lai gan šis sengrieķu mīts parāda pupuķi negatīvā gaismā, taču tas arī kārtējo reizi apliecina to, ka pupuķim jau sen bijusi nozīmīga vieta ne tikai dabā, bet arī kultūrā. Pupuķis iemantojis popularitāti visā pasaulē gan kā folkloras tēls, gan kā dažādu organizāciju simbols. Tā attēls atrasts arī senās Ēģiptes hieroglifos. Šajā valstī tas uzskatīts par svētu putnu. Taču Bībelē, gluži pretēji, pupuķis pasludināts par nešķīstu – to aizliegts ēst, pat beigtam putnam pieskarties nedrīkst. Arī latviešiem pupuķis nav svešs, un liecības par šo putnu atrodamas mūsu folklorā – gan tautasdziesmās, gan ticējumos.

pupukis

Putns ar zelta kroni

Pupuķis pieder pie zilvārnveidīgajiem putniem. Šajā kārtā iekļauti arī citi ne mazāk krāšņi putni, piemēram, zaļā vārna un zivju dzenītis. Lai gan pupuķu izplatības areāls aizņem lielu daļu Eirāzijas un Āfrikas un gandrīz visur pupuķis ir samērā parasts putns, zinātnieki uzskata, ka pupuķu skaits samazinās. Patlaban pupuķu pasaules populācija ir 5–10 miljoni putnu. Tā kā Latvija atrodas pie pupuķa areāla ziemeļu robežas, pie mums pupuķis ir ļoti reti sastopams.

Latvijā pupuķis droši vien nav tik pazīstams, taču to, kāds viņš izskatās, zina arī tie, kas to dabā nemaz nav redzējuši. Pupuķis ir mazāks par kovārni. Ķermeņa pamatkrāsa ir gaiši rūsganbrūna. Spārni ir melnbalti raibi, arī uz melnās astes ir balta šķērssvītra. Visbiežāk cilvēkiem pupuķis saistās tieši ar krāšņo cekulu, ko veido rūsganas spalvas ar melniem galiem. Lielāko daļu laika pupuķa cekuls ir saglausts uz aizmuguri un pacelts tiek galvenokārt tad, kad putns ir uztraucies – vienalga, vai tās ir dusmas uz svešinieku, kas atklīdis pārāk tuvu ligzdas vietai, vai patīkams satraukums, ieraugot kādu lielu, sulīgu vaboli.

Kas pupuķim galdā

Pupuķi pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku valsts barības – pārsvarā no dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, kas dzīvo uz augsnes vai augsnē. Barību no augsnes pupuķis izvelk ar garo, līko knābi, ko tas izmanto arī, lai nogalinātu un apstrādātu lielāku medījumu. Lai putns varētu tikt pie barības, tam vajadzīgas vietas ar īsiem augiem vai vispār bez tiem. Iecienīta pupuķu barība ir zemesvēži, dažādas vaboles (jo īpaši maijvaboles) un to kāpuri, naktstauriņu kāpuri un kūniņas, kā arī siseņi, sienāži, blaktis, skudrulauvu kāpuri, spīļastes un skudras. Taču nereti pupuķi var apēst arī kādu nelielu mugurkaulnieku. Par viņu upuri visbiežāk krīt ķirzakas, kam patīk uzturēties klajās, saulainās vietās.

Pupuķa dziesma

Parasti dziesma sastāv no vairākkārt atkārtotām trīszilbīgām frāzēm «up up up», taču nereti dzirdamas arī dziesmas ar divzilbīgām frāzēm vai četrām un pat piecām zilbēm vienā frāzē. Šīm atšķirībām dziesmas frāzes garumā ir daudz lielāka nozīme pupuķu dzīvē, kā sākumā varētu likties. Spāņu zinātnieki pierādījuši, ka dziesmas garums atspoguļo tēviņu «vērtību». Tēviņiem, kuri dzied dziesmas ar garākām frāzēm, labāk izdodas piesaistīt mātītes. Mātītes, kas pārojušās ar šādiem tēviņiem, dēj olas ātrāk un to dējumi ir lielāki. Šādi tēviņi ir arī labāki barības gādātāji, tāpēc pāris var izaudzēt vairāk mazuļu. Visbiežāk pupuķu tēviņi dzied agros rītos no aprīļa līdz jūnija beigām. Dziedāšanai pupuķu tēviņš parasti izvēlas kādu augstāku vietu, piemēram, koka galotni vai mājas jumtu. Dziedot tēviņš ritmiski klana galvu, tā pastiprinot dziesmas skaļumu.

Ģimenes dzīve

Pupuķi apdzīvo dažādas vietas, kur pieejama kaila augsne. Tas sastopams gan piejūras smiltājos, gan dārzos, kuru uzirdinātajā augsnē viegli atrast medījumu. Protams, savu dzīvesvietu pupuķis izvēlas arī pēc tā, vai būs, kur ierīkot ligzdu. Pupuķi ligzdo dobumos, māju spraugās, strazdu būros un līdzīgās vietās. Īstu ligzdu pupuķi nemaz nebūvē. Reizēm tie ligzdas vietu izklāj ar zāli, lapām, sūnām vai priežu skujām, taču ligzda var būt arī vispār bez izklājuma. Latvijā maija sākumā pupuķu mātīte izdēj 7–8 olas, kuru krāsa var būt ļoti daudzveidīga – no gaiši pelēkas līdz brūnai. Tā kā mātīte sāk perēt uzreiz pēc pirmās olas izdēšanas, mazuļi neizšķiļas vienā laikā, bet gan cits pēc cita. Līdz mazuļi ir 9–14 dienas veci, mātīte tos silda, bet barību pienes tēviņš. Vēlāk ar barības sagādi nodarbojas abi vecāki. Daudzviet tiek uzskatīts, ka pupuķi savu ligzdu netīra, tāpēc tā iegūst ļoti nepatīkamu smaku. Centrāleiropā pat izplatījies izteiciens «smird kā pupuķis». Patiesībā pupuķi tiek apvainoti nepatiesi, jo savu iespēju robežās mātītes mazuļu ekskrementus no ligzdas aizvāc. Visticamāk, ka pie ligzdas smakošanas vainīgs ir pats ligzdas ostītājs. Ligzdas smirdēšanu izraisa mazuļu aizsardzības mehānisms – potenciālo uzbrucēju tie spēj apšļākt ar spēcīgu pēc puvušas gaļas smirdošu šķidrumu un ekskrementiem.

Latvijā dzīvojošie pupuķi ir gājputni. Septembra beigās tie dodas uz ziemošanas vietām Āfrikā, uz dienvidiem no Sahāras. Latvijā pupuķi atgriežas aprīļa otrajā pusē.

Kas zināms par pupuķiem Latvijā?

Uz šo jautājumu atbildēt ir ļoti viegli – zināms nav gandrīz nekas. Latvija atrodas pupuķu izplatības areāla nomalē, gandrīz pie pašas ziemeļu robežas. Uz ziemeļiem no mums pupuķis ligzdo vēl tikai Igaunijā. Lietuvā ligzdo 200–500 pāru, Latvijā – 100–300, bet Igaunijā – tikai 20–50 pupuķu pāru. Tāpēc pupuķis iekļauts visu šo valstu Sarkanajā grāmatā. Latvijas Sarkanajā grāmatā tas iekļauts 2.kategorijā kā sarūkoša suga. Pēc zinātnieku uzskatiem, Latvijā ligzdojošo pupuķu skaits samazinās. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo pupuķu skaits lielākajā daļā Eiropas valstu samazinās jau sen, taču Latvijas gadījumā populācijas lieluma pārmaiņas nav droši pierādītas. Kur pupuķis sastopams, skaidrību varētu sniegt Latvijā ligzdojošo putnu atlants. Apkopojot pagaidu datus, var redzēt, ka visvairāk pupuķu ir Rīgas apkārtnē. Iemesls tam varētu būt piemērotu biotopu un barības pieejamība. Varbūt, ka par citur redzētiem pupuķiem neviens vienkārši nav paziņojis.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par pupuķu novērojumiem gan senāk, gan pēdējos gados. Ziņojot par novērojumiem, būtu vēlams norādīt gadus, kuros pupuķis novērots (ja iespējams – arī precīzus datumus), cik iespējams, precīzu novērošanas vietu (rajons, pagasts, apdzīvotas vietas vai māju nosaukums u.tml.), ko putns darīja, kā arī vietas apraksts – mazdārziņi, pļava, priežu mežs u.tml. Novērojumus sūtiet Latvijas Ornitoloģijas biedrībai, a.k. 1010, Rīga–50, LV–1050 vai arī uz e–pasta adresi viesturs@lob.lv.

Viesturs Ķerus, ornitologs

Publicēts 2004.gada maijā.

6 Replies to “Pupuķis – sengrieķu valdnieks un dārzkopju draugs

  1. No 04.08.18. līdz šim rītam mūsu mazdārziņu un mauriņu regulāri apciemo pupuķis. Labprāt no maijvaboļu kāpuriem attīra zālāju,bet…..Pēc viņa ”vizītēm” zālājs izpostīts-kā ar kaplīti uzrušināts. Putns ir diezgan drošs.
    Baldones pilsēta
    Privātmāja, netālu no meža
    13.08.18.

  2. Vairāki pupuķi (ap 7) manīti (datums -08.07.2019.) Dzilnuciemā, pie atpūtas kompleksa ” Taureņi”, staigājot un meklējot barību gar Božu ezeru. Neizdevās iemūžināt foto. Un pirms kādiem 2 mēnešiem tika manīts viens pupuķis pie mājas Dzilnuciemā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *