Pilsētas koka dzīves misija

Dzegužkalna mežonīgākajā daļa, kur patvērušies daži pusnokaltuši koki, vienā dienā nobildēju aptuveni desmit sugu tauriņus, arī reto mūru samteni.

Šoziem Jelgavā nozāģēja dižu ozolu, un nu Ozolskvērs palicis bez sava simbola. Dabas mīļotāji šokā, bet pašvaldības amatpersonas jūtas paglābušas desmitiem cilvēku no nāves briesmām. Vecu koku likteņa izlemšana nav viegls darbs. Iespējams, pilsētā vajadzētu atļaut dzīvot tikai jauniem un veseliem – gan cilvēkiem, gan kokiem. Vecļaudis varētu salikt pansionātos, vecos kokus – malkas kaudzē. Kam vajag senilus padomus, kam – dobumainus vecūkšņus, uz kuriem mitinās cimperlīgas sugas, kas tikai tāpēc, ka nevēlas pielāgoties civilizācijas piesārņojumam, ir retas? Lai izbauda savu retumu laukos! Bet – nekā! Intensīvā lauksaimniecība un mežizstrāde dabas daudzveidību pļauj bez žēlastības. Tāpēc biologi cer, ka vismaz pilsētā varētu patverties tie, kam netīk regulāri pesticīdu miglojumi, piemēram, bites un tauriņi, kā arī kukaiņēdāji putni. Bet pierasts, ka pilsētā drīkst būt tikai sakopta daba – glīti koki pilnbriedā, regulāri nopļauta zālīte, aizvāktas koku lapas, bruģēti celiņi.

Jelgavas ozols 2009.gadā. Foto – Julita Kluša
Jelgavas ozols 2018.gada nogalē. Foto – Guntis Eniņš

Vai varēja saglabāt Jelgavas ozolu? Varēja. Kaut pašvaldības darbinieki stāsta, ka ozols apdraudēja bērnus rotaļu laukumā un cilvēkus uz celiņa, viņi noklusē, ka Ozolskvērs nesen rekonstruēts. Vai tad ainavu arhitekts nepamanīja koku, kurš tur audzis aptuveni 300 gadu? Vai šim kokam, kurš pilsētas galvenās ielas tuvumā pārlaidis dažādus laikus, pat bombardēšanu un ugunsgrēku 1944. gada oktobrī, nevarēja atvēlēt vietu plašā zālienā, pārplānot celiņu tā, lai tas neved cilvēkus zem tā zariem, bet bērnu rotaļu laukumu izveidot pārdesmit metru tālāk? Un tad visi kopā varētu paskatīties, kad ozols tik tiešām nogāzīsies. Bet – ar Dabas aizsardzības pārvaldes vadības piekrišanu koks nozāģēts… Pēc dabas draugu saceltā trača tā stumbrs atstāts skvērā, lai aizsargājamās marmora rožvaboles varētu dzīvot, cepures kuldamas. Ozolu apgleznošot bērni, bet no veselākās tā daļas tēlnieks varbūt izcirtīs Jelgavas simbolu – alni. Viss beidzies labi, un – vai tad mums vecu koku trūkst? Tagad ar interesi vērosim, vai no ozola atbrīvotajā zālienā neparādīsies kāda celtne.

 

Kā izlemt likteni?

Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors, dendrologs Andrejs Svilāns daudz domājis par koku mūžu: «Jebkuram dzīvam organismam ir sākums un beigas. Daudziem optimistiski liekas, ka koks pilsētā ir mūžīgs. Nē, nav mūžīgs, bet nav arī tik mazsvarīgs, lai to jebkurā brīdī varētu likvidēt. Protams, pilsētas apstākļos koks ir pakļauts daudz vairāk stresa faktoru nekā dabiskā vidē, lai gan arī dabā kokam nemaz tik labi nesokas. Ja viss būtu brīnišķīgi, Latvijā zaļotu vieni vienīgi dižkoki.

Dižgoba Uzvaras parkā gāja bojā no vadaudu slimības. Tā kā saknes nav bojātas, dārznieki nolēma dot kokam otro mūžu. Tēlnieki koka stumbrā izgreba latvju rakstus un sakuras ziedus.

Liela loma koku liktenī ir cilvēkam, kurš tos novērtē. Mežā, līdzko audze ir pilnbriedā, kokus nozāģē, bet pilsētā kokam beigas diemžēl pienāk vēl ātrāk nekā dabiskos apstākļos. Simt un vairāk gadu sasniedz tikai veselīgākie. Taču arī šie koki noveco, un pienāk brīdis, kad tie jāaizvāc.

Jauna mode – stādīt kokus podos.

Teju vienmēr, kad speciālisti lēmuši, ka koks ir jānozāģē, jo tas ir slims, bīstams un neglīts, tik un tā atradīsies daži pseidoprofesionāļi, kuri apgalvos, ka koks ir pilnīgi drošs un neko ar to nevajag darīt. Neviens dendrologs, aplūkojot koku tikai no ārpuses, nevar precīzi noteikt, cik tas ir veselīgs, vai koksnē nav trupe un piepju micēlijs. Kā dendrologs var zināt, vai, piemēram, līdzās šim kokam kaut kad nav rakta tranšeja un vienā pusē nocirstas visas saknes? Tad pie neierastāka vēja virziena šis it kā veselais koks var rūkdams gāzties zemē. Var ieguldīt tūkstošiem eiro un stabilizēt kādu vecu praulu, bet vienā jaukā brīdī zari lūzīs un nāks lejā. Un cilvēki atkal meklēs vainīgo. Par postījumiem citu īpašumam vai dzīvībai būs jāatlīdzina tam, uz kura zemes «vainīgais» audzis. Tā ka dārznieki grēkāža lomā būs visos gadījumos.»

 

Kā noteikt koka stāvokli?

Laikos, kad neviens ārsts par cilvēka veselību nespriež tikai pēc pulsa, bet nosūta uz datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi, arī kokam var uztaisīt rentgenu, tomēr visu ieraudzīt tik un tā nav iespējams. Arboristi un dendrologi izmanto Spreslera svārpstu un skaņas tomogrāfiju. Ar svārpstu stumbrā veic 5 milimetrus liela diametra urbumus līdz serdei un tad raugās, vai izurbtās koksnes desiņa ir stingra vai satrupējusi. Taču, lai gūtu vispusīgu priekšstatu, jāurbj daudzās vietās, tādējādi pastāv risks izplatīt slimības. Skaņas tomogrāfija nav lēts prieks un tik un tā nereti maldina. Pieredzējis dendrologs, kurš analizē ne tikai urbumus un tomogrāfa attēlus, bet kārtīgi aplūko koku, var saprast, cik ilgs mūžs tam vēl priekšā. Ja kokam nolūzusi galotne, ir daudz sausu zaru un pavisam maz sīko zariņu, visticamāk, ilgi tas nedzīvos. Bet kurš pateiks, pēc cik gadiem nolūzīs?

Rīgas arboristi stāsta par gadījumu, kad mierīgā dienā kupls un no skata veselīgs Vērmaņdārza dižozols nogāzies brīdi pēc tam, kad zem tā zariem bija izgājusi māmiņa ar bērnu ratos. Ir stāsti par kokiem, kas bijuši ļoti laipni un, kad pienācis laiks gāzties, nokrituši starp divām mājām, salaužot tikai žogu. Te gribas ticēt koku labestīgajai dvēselei. Arī manu mašīnu vētras laikā ābele saudzēja un nokrita tai blakus, kaut varēja gāzties tieši virsū. Labāk gan neizaicināt likteni un tad, kad Toms Bricis sola vētru, nolikt mašīnu tur, kur nav koku.

 

Sētnieku paverdzinātāji

Jūs nevarat iedomāties, cik daudzi nicina kokus tikai tāpēc, ka rudeņos jāgrābj to lapas! Tāpēc sētniekiem nepatīk kļavas – tām ir lielas lapas, kas birst pakāpeniski, tādēļ teju katru rītu jāvicina slota vai jārūcina lapu pūtējs. Izrādās, kļava ir viens no trauslākajiem kokiem, un, ja tā sāk slimot, ātri sāk lūzt zari. Bet tāpēc jau nav drošības pēc jāizzāģē no apstādījumiem visas kļavas! Ne velti pilsētās ir tik daudz Holandes liepu – tās ir ne tikai izturīgas pret apgriešanu un vides piesārņojumu, bet nomet lapas teju vienā dienā.

Katram laikam sava mode, un, ja pirms gadiem 70 bieži stādīja egļu dzīvžogus, tagad visi stāda tūjas, lai kaimiņi neblenž pagalmā. Tūjas tik mīļas arī tāpēc, ka nemet lapas. Bija laiks, kad ceļmalās stādīja bērzus, tagad vairs tā nedara, jo bērzi ne tikai ātri aug, bet ātri arī noveco un gāžas uz ceļa. Hruščova laikos daudz stādīja papeles – koks ir ātraudzīgs, bet sievišķie eksemplāri kopā ar sēkliņām kaisa pūkas. Un tās ir kā bezmaksas sabiedriskais transports alerģiju izraisošo augu putekšņiem. Toties papeles ir visizturīgākās pret pārsālītu augsni.

 

Kurus kokus stādīt ielu malās?

Andrejs Svilāns pukojas: «Mūsu ainavu arhitekti laikam pazīst tikai vienu koku sugu – Holandes liepu. Viņi to par katru cenu cenšas iestādīt arī šaurajās ielās, kur liepa ar savu plato vainagu nemaz neder! Koks būs bieži jāapzāģē, bet tas nozīmē, ka regulāri būs jātērē nodokļu maksātāju nauda. Es ieteiktu stādīt Zviedrijas pīlādzi, bet ļoti šaurās ielās labi jutīsies un izskatīsies pīlādžu šķirne ‘Fastigiata’. Šo pīlādžu tuvi radinieki ir tā sauktās jūras pucenes, kas aug savvaļā starp Ventspili un Kolku. Mēs varētu tās pavairot un stādīt vietējas izcelsmes kokus. Piemēram, Jelgavas centrā ir burvīga Zviedrijas pīlādžu aleja. Tie ir nelieli koki ar kompaktu, pietiekami stabilu vainagu, kas nav ik pēc trim, četriem, pieciem gadiem jāveido, tērējot milzu naudu. Tas ir dekoratīvs ziedu un ogu laikā, turklāt putniem ļoti garšo pīlādži. Bet mēs joprojām dzīvojam Holandes liepu ērā.»

 

Sugas, kas izzūd no Latvijas ainavas

Vajadzētu atteikties no parastās zirgkastaņas izmantošanas apstādījumu veidošanā un izvēlēties citas sugas, kas ir izturīgākas pret zirgkastaņu mīnējošo kodi Cameraria ohridella. Tādas ir, piemēram, hibrīdā, dzeltenā un neievērotā zirgkastaņa. Tas gan nenozīmē, ka šo sugu koku lapas kodes nebojā, tomēr ir veselīgi eksemplāri, uz kuriem kaitēkļi nemetas. Ja pavairotu izturīgākos kokus, ir cerība, ka mūsu mazbērni varēs rotaļāties ar kastaņiem.

Aizvien mazāk Latvijā atlicis vīksnu un gobu – tās posta grafioze jeb Holandes slimība. Koka lapas nobrūnē un saritinās, un tas var iznīkt dažās nedēļās vai mēnešos.

Annas koku skolas arboristi no šī vecā stumbra darinās labirintu bērnu rotaļām.

Ošu slimība Chalara fraxinea izplatās ar vēja iznēsātām sporām un augu sulu sūcošu kukaiņu starpniecību. Patogēnā sēne nosprosto dzinumu vadaudus, un pirmās infekcijas pazīmes ir strauji vīstoši un nokaltuši  pēdējā gada dzinumi vasaras otrajā pusē – jūlijā un augustā. Novājinātajam kokam atmirst saknes, un pēc dažiem gadiem tas nogāžas pat nelielā vējā.

Aizvien biežāk izskan brīdinājumi par to, ka plašumā iet slimība Ustulina deusta. Tā bojā ne tikai ozolus, bet arī citus lapkokus. Mēs pat nepamanām, ka koka stumbrs sulo, tad uzaug baltas gļotsēnes, kas pēcāk kļūst melnas. Sēne koku posta sakņu kakla līmenī, noēd sānu saknes, paliek vien dziļumā ejošā sakne. Kaut stumbrs izskatās nebojāts, stiprākā vējā koks nogāžas. 

Vecā sudrabkļava Rīgas kanālmalā cieņpilni noveco, kaut dzīvi vairs tikai daži zari. Ieskaties – tai līdzās labajā pusē iestādīts jauns koks.

Andrejs Svilāns uzskata, ka pie daudzu koku bojāejas vainīgi zāles trimmētāji: «Esmu redzējis apstādījumus, kur par dižstādiem izdota milzu nauda, iestādīti lieliski un veselīgi koki, bet visiem – gan jauniem, gan veciem – ar trimmera auklu ir ievainota miza. Ja tā notiek regulāri vairākus gadus, brūcēs var ieviesties daudzas slimības. Ja tuvumā ir Ustulina deusta, šīs rētas ir lieliska vieta, kur iesēties sporām. Tad kāda jēga, cienītie domju priekšsēdētāji un deputāti, tēlot pozitīvos varoņus un piedalīties kociņu stādīšanā Mežu dienās, bet nelikties ne zinis, ko dara vecis ar trimmeri rokās?» Ja nav cerību pierunāt trimmētājus nepļaut zāli tieši līdz kokam, var uzlikt stumbru sargājošus vairodziņus.

2017. gada ziemā Nacionālajā botāniskajā dārzā nokalta čūskegle. Koku nokrāsoja karmīnsarkanu, un tas lieliski iederas ainavā.

 

Grūtais lēmums – nozāģēt vai atstāt

Tā kā mežos kokus izcērt pilnbriedā, tīrumos vairs neatstāj ozolīšus zemzarīšus, bet pagalmā koka vietā stāv auto, cerības kļūt par dižkoku ar visu tam līdzi nākošo sugu komplektu kokam ir vien apdzīvoto vietu apstādījumos vai ar zāģi grūti pieejamās vietās. Starp citu, tai nedēļā, kad es uzzināju, ka ne tikai Latvijas, bet arī Lielbritānijas vēsturē zināmi tikai pāris gadījumi, kad krītošs koks parkā nogalinājis cilvēku, vilcieni Rīgā nobrauca trīs gājējus. Tāpēc pašam jārūpējas par savu drošību: nedrīkst skriet pāri sliedēm, ja tuvojas vilciens; ielu šķērsojot, jāskatās uz visām pusēm; lielā vējā nevajag staigāt pa parkiem un kapiem, kur aug simtgadīgi koki. Vilciens nebrauc pa sliedēm, lai kādu uz tām nobrauktu, koks neaug simt gadu, lai kādam beidzot uzkristu.

Ir maldīgi domāt, ka dendrologa dzīve ir rāma un mierīga. Andrejs Svilāns turpina: «Atceros, kā mani lamāja, kad rekonstruēja Kuldīgas pils parku. Tur bija daudz vīksnu un gobu ar Holandes slimību, ošos jau bija iemetusies Chalara fraxinea. Iedomājies situāciju: ir iedota nauda parka rekonstrukcijai, bet ir skaidrs, ka osis, kas tagad vēl izskatās normāli, pēc trim četriem gadiem būs beigts! Kad parks jau būs rekonstruēts, nāksies ar smago tehniku izbraukāt zālienu, lai vāktu ārā baļķus un zarus. Un kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.

Liela problēma ir vecie muižu parki ar vēsturiskiem celiņiem un viena vecuma kokiem, kas stādīti muižkungu laikos. Daudzās vecajās muižās tagad ir skolas un pa parku katru dienu staigā bērni, bet teju visi koki ir dobumaini, šķībi, ieplaisājuši, aizlūzušiem zariem. Protams, ornitologi un entomologi ir sajūsmā, bet vecāki – nobijušies. Vecos, sistemātiski nekoptos parkos, kas pie viena ir arī kultūrvēstures pieminekļi, risinājuma meklējums ir ļoti sarežģīts. Tur nevar izņemt dažus kokus un iestādīt vietā jaunus,» atklāj Andrejs Svilāns.

 

Pelnījis labus apstākļus

Cilvēki sauc, ka ielu malās jāstāda koki, taču neviens, šķiet, neaizdomājas, kā koks jutīsies, iespiests mazā augsnes pleķītī starp asfaltētu ielu un trotuāru, pusi gada apbērts ar sālītu sniegu, bet vasarās ciešot no mitruma trūkuma un karstuma. Ja vajadzēs, tam apcirtīs saknes un ieraks kārtējo kabeli vai cauruli. Par vistu tiesībām uz saules gaismu mēs cīnāmies, par koka tiesībām aizmirstam. Mēs mīlam visu pārsālīt tiešā un netiešā nozīmē. Sāls krājas, un pavasaros visas ielas ir baltas. Bet jūlijā koku lapas kļūst brūnas kā rudenī. Cilvēki domā, ka tās ir slimības vai kaitēkļi – nē, tas ir ziemas dienišķais sāls. «Lai koks pilsētā vispār izdzīvotu, jāiemācās taupīgāk kaisīt sāli. Tagad mašīnas apkaisa ne tikai ielas braucamo daļu, bet daļu sāls izšķiež pa malām tā, ka koku stumbri ir balti. Sāls notek gar stumbru tieši uz sakņu kakla, un, ja tie ir jaunie kociņi, kam vasarā pavirši zāles trimmētāji sabojājuši mizu, ilgs mūžs tiem nav paredzams,» sodās Andrejs Svilāns.

Lai kā mums gribētos tā uzskatīt, pilsētā kokam svaiga gaisa ražošanā nav lielas nozīmes – tad jau mēs būtu nosmakuši to bezlapu periodā. Svarīgi, lai apkārtnē ir meži un naski vēji gādā par gaisa apmaiņu. Taču aizvadītā vasara pierādīja, cik milzīga nozīme kokiem ir patīkama mikroklimata nodrošināšanā. Cilvēki instinktīvi tiecās izvēlēties ceļu, lai varētu iet cauri parkiem, jo melnais asfalts gaisu starp betona ēkām uzkarsēja neciešami. Lai tiktu pasēdēt uz soliņa pavēnī, izveidojās pat gaidītāju rinda – pati to novēroju kanālmalā pie apstādījumiem.

Katram dendrologam ir bijuši gadījumi, kad zemes īpašnieks lūdzas, lai atrod kokam kādu vainu – tad to varētu nozāģēt. Jo apbūves gabals tik vilinošs, bet koks pa vidu, un, nedod dievs, tas izrādās dižkoks. Ja dendrologs turas pretī, skat, pēc gada koks ir jau beigts. Apkārtnes tantiņas mēļo, ka tumšos vakaros tam saknēs saurbti caurumi un pielieti ar herbicīdiem. Nav brīnums, ka sabiedrība ar lielām aizdomām uzlūko potenciālos koku bendes.

 

Latvijas Dabas fonds projekta «Ainavas runā» ietvaros izveidojis vairākas padomu lapas par koku kopšanu: https://www.ainavasruna.lv/ko-varu-darit-es

Anitra Tooma

One Reply to “Pilsētas koka dzīves misija”

  1. Koku postīšana pieņemas spēkā ne tikai mežos. Lielie ozoli un citi koki, kuri palikuši kā veco mājvietu liecinieki, tiek iekrauti akmeņu un lauka lūžņu kaudzēs, vai otrā variantā aparti līdz stumbram, un migloti arī .
    Jelgavas ozola nozāğēšana ir noziegums.Ir taču redzams,ka stingrs stumbrs,nekādu pazīmju, ka bīstams koks

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *