Piebalgas skaistuma cildinātājs Aivars Ošiņš

Aivaru Ošiņu pirmo reizi satiku rakstnieces Ingunas Baueres grāmatas atvēršanas pasākumā Ķīpsalā. Jau toreiz viņš neizlaida no rokām fotoaparātu, un Inguna viņu slavēja kā naskāko fotogrāfu Piebalgā. Aivars Ošiņš jau desmit gadus saimnieko brāļu Kaudzīšu memoriālajā muzejā Kalna Kaibēnos. Tā kā attapu, ka lāgā neatšķiru Reini no Matīsa, devos paplašināt redzesloku un pie viena iepazīties ar talantīgo Piebalgas ainavu meistaru, ko biju nolūkojusi žurnāla vāku autora godam. Kaibēnu kalnā sēžot, sapratu: ja visapkārt ir tik skaistas ainavas, nefotografēt nav iespējams.

Aivars ir nemiera gars, runā ātri, un ieceru viņam vairāk nekā sunim blusu kažokā. Bet, ja ideju nebūtu, diez vai šobrīd mums būtu tā laime baudīt krāšņiem stāstiem pušķotu ekskursiju par unikālajiem brāļiem Reini un Matīsu Kaudzītēm, kuri 1868. gadā te izveidoja skolu, lai mācītu zemnieku bērniem dažādas gudrības, arī apkārtnes mācību, kas uzskatāma par mūsdienu dabaszinību pirmsākumu. Jau 1929. gadā te tika nodibināts pats pirmais memoriālais muzejs Latvijā. Katra muzeja bagātība ir aizrautīgs un gudrs tā vadītājs, jo, ja tāda nebūs, krājums būs mēms. Aivaram nav vēsturnieka izglītības, toties ir milzīga interese par vēsturi un pamatīgas piebaldzēna saknes – viņa tēvs 39 gadus bija vietējās Ogrēnu skolas direktors. Kad vaicāju, kuram brālim muzeja vadītājs jūtas līdzīgāks, Aivars teic: «Reinim! Viņu neviens nevarēja piekukuļot, daudzus gadus bija godīgs un nosvērts pagasta vecākā vietnieks. Viņam patika vienam būt, un arī es labāk jūtos vienatnē. Es no Reiņa daudz esmu mācījies. Viņš bija ne tikai pieticīgs filozofs, bet arī vīrs ar zelta rokām, kas prata virpot ratiņus.» Arī Aivars ir kokapstrādes meistars, ilgus gadus bija mājturības skolotājs, bet padomju laikos viņš 15 gadus nostrādāja Latvijas Televīzijā par gaismotāju brigādes vadītāju.

Kad Aivars bija iedzīvojies Kalna Kaibēnos un juta, ka abi brāļi jauno muzeja vadītāju ir pieņēmuši, viņš sāka fotografēt un aizrāvās: «Pēc pieciem gadiem muzejā jutu: tik ļoti gribas fotografēt, ka trūkst gaisa!» Pārdeva kokapstrādes tehniku un nopirka labu «Nikon» aparātu un objektīvus. Šķiet, ka ainavas viņam padodas vislabāk, – kad cilvēks ir visu dienu runājis muzejā, gribas mieru un klusumu. Bet ko tad iesi dabā tukšām rokām? Jāņem līdzi fotoaprāts, lai arī citiem var parādīt, cik mūsu tēvzeme skaista! Vakari un rīti ir viskrāšņākie, Piebalgas ezeri met miglu palagus… Kur vēl skaistākus dabas skatus piedzīvot? Nākamais izaicinājums fotogrāfam ir dzīvnieki. Zvēru dabu, kā jau uzmanīgs mednieks, viņš pazīst labi. Medībās vienmēr ņem līdzi ne tikai bisi, bet arī fotoaprātu. Un biežāk bildē nekā šauj. Man šķiet, ka Aivaram visu gribas paredzēt iepriekš: no kuras puses kritīs gaisma, kā veidosies miglas vāli, kā rasas lāse vizēs aļņa skropstās… Bet tā jau nenotiek. Toties šoziem Kaibēnu dārzā dzīvo vāvere, un to nu var izbildēties, cik tīk. Te aug ne tikai senas augļkoku šķirnes, bet arī brāļu stādīti vietējie un

svešzemju koki – tīkama vide dažādiem putniem. «Aizvien retāk dabā eju ar bisi. Reiz man plintes galā uz īsu brīdi uzsēdās pūce. Reiz – uz pleca.»

Skaidri redzams, ka Aivars manu interesi par viņa dzīvi piecieš kā zobu sāpes. Pats smej, ka ielaižas runās par sevi, ne brāļiem Kaudzītēm, kā ieradis, tikai tāpēc, ka ļoti vēlas publicēt savas bildes «Vides Vēstīs», ko uzskata par labu un gudri izglītojošu žurnālu, un priecājas, ka jau gadiem aprakstām dabas fotogrāfus. Tincinu, vai negribas piepildīt, savulaik pionieru nometnē « Arteks» esot, pludmales smiltīs pudelē norakto sapni, kur uzrakstījis, ka vēlas kļūt par kinooperatoru? «Filmēšanai es neesmu teicis nē. Tā taču ir izaugsme, un es zinu, kā to darīt! Tikai tad jānopērk pilna kadra kamera un stabils statīvs. Mans sapnis ir Nikon D810.» Aivars priecīgi rāda nesen iegādāto garo objektīvu, sapņo par aļņa portretu, un es ļaujos, lai viņš trenējas uz mani. Stāvu rāmi, grozos, kā fotogrāfs vēlas.

15. maijā visos Piebalgas memoriālajos muzejos atsāksies sezona, ēkās atgriezīsies eksponāti un jūs sagaidīs cilvēki, kas gatavi stāstīt par Piebalgas vēsturi un tās dižgariem. Un viens no viņiem būs brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja vadītājs Aivars Ošiņš. «Tūristiem vajadzētu šurp braukt arī ziemā – Piebalga ir tik skaista! Turklāt Kaibēnu kalnā sniega vienmēr ir vairāk nekā citur un tas turas visilgāk. Matīss un Reinis ziemā ar bērniem gāja pa sniegotajiem kalniem ņigu ņegu. Nobrauca ar slēpēm no kalna lejā, uzvilka slidas un Mūrnieku ezerā slidoja, ledū bija iesaldēts rats ar karuseli. Reinis mācīja no kalna braukt uz vienas slēpes, un viņi sacentās, kurš tālāk aizbrauks. Jā, skolotājam ir jābūt draiskam,» nosmej Aivars un tagad ik pa brīdim man atsūta kādu skaistu fotogrāfiju, lai es nepiemirstu apņemšanos vasarā apceļot Piebalgas muzejus.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Aivara fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 01/2017

Atbildēt