Par 90 % samazināt atkritumu lērumu – nieks!

Nesen mani nosauca par cilvēku, kurš praktiski īsteno bezatkritumu dzīvesveidu. Vispirms satrūkos, bet pēcāk aizdomājos: hmm, tiešām! Kad tad es pēdējoreiz devos izmest lielajā atkritumu konteinerā savu sadzīves atkritumu maisiņu? Ne biežāk kā pāris reižu mēnesī tur iemetu aptuveni 150 gramus nekur neizmantojamu drazu: bisfenolu saturošos čekus vai grūti izmazgājamu plastmasu. Kopš Babītes novada šķiroto atkritumu apsaimniekotājs «Eko Baltija Vide» informēja, ka plastmasai paredzētajā konteinerā var likt jebkuru tīru plastmasu, es tā arī daru, un Eiropas Savienības prasība no 2020. gada par 90 % samazināt poligonā noglabājamo atkritumu daudzumu vismaz mani vairs nebiedē. Bet vai ir daudz tādu, kas spētu mēneša laikā «saražot» tikai tik daudz atkritumu, lai poligonā būtu jānoglabā ne vairāk par puskilogramu drazu? Patiesībā tas ir pavisam viegli paveicams, ja vien ir kur kompostēt un ir pieejami konteineri šķirotajiem atkritumiem. Tad vienīgais rūgtums, ka par atkritumu izvešanu man nākas maksāt tieši tikpat cik tiem, kuri par to nedomā it nemaz.

Visu, kas pūst, kompostēju. Laukos mums ir mizu spainis, Babītē mizas un kafijas biezumus, kā arī papīra dvieļus un salvetes krāju maisiņā. Kad tas pilns, ielieku saldētavā un, kad dodos uz laukiem, vedu sliekām. Tā kā gatavoju pati, kompostējamo atkritumu manā saimniecībā rodas visvairāk.

Padoms istabas puķu kopējiem. Laisti istabas augus ar banānu mizūdeni. Silto zemju augi šo smūtiju laikam uzskata par īstu superfūdu – aug un uzzied pat tie, kas gadiem negrasījās mani aplaimot ar ziediem. Domāju, ka šādā veidā augi iegūst mikroelementus no silto zemju augsnēm un sāk justies kā mājās.

Lielajā atkritumu ķocī tagad lieku visu, kas noder pārstrādei: izskalotu plastmasas iepakojumu, tetrapakas, PET pudeles. Blakus nolieku stikla taru, bet, kopš vairs nepanesu alkoholu, šīs otrreiz pārstrādājamās izejvielas manā saimniecībā ir maz. Stikla burkās uzglabāju tējas un putraimus. Uz šķiroto atkritumu konteineru dodos biežāk nekā uz parasto, un maiss arī ir lielāks. Līdzīgi iepakojumu šķirojam arī laukos, Mazirbē, bet, tā kā Dundagā izlikti tikai konteineri stiklam un Talsos ir līdzīgi, plastmasu vedu sev līdzi uz Babītes konteineru. Tāpēc sadzīves atkritumu konteiners arī laukos mums pildās ļoti lēni.

Pārējie sīkie ieradumi

Papīra iepakojumu izmantoju par iekuru krāsnij. Biroja papīru vienmēr aprakstu no abām pusēm. Nenesu mājās liekas mantas.

Lai neatnestu mājās liekus pārtikas produktus, disciplinēju sevi un, kamēr nav izēsti jau iepirktie krājumi, uz veikalu neeju.

Pirms došanās uz laukiem vienmēr iztīru ledusskapi un to izslēdzu, neapēsto ēdienu vedu līdzi.

Kad radās nepieciešamība iegādāties jaunu ledusskapi, pirku ekonomisku un pavisam nelielu, lai būtu mazāk kārdinājumu to pārbāzt ar produktiem.

Ja ēdiens tomēr paliek neapēsts, to kompostēju, gaļu izbarojam sunim, maizi – Mazirbes peļukiem tālajā šķūnī. Laikam vērts piebilst, ka laukos mums dzīvo dažādas grauzēju sugas, pat aizsargājamās sicistas, un sažuvusi maize, kas aplieta ar vienreiz ceptu eļļu, viņām ir īsts gardums. Savukārt peļuki ir gardums dažādiem citiem dzīvniekiem.

Es nekad nepērku dzeramo ūdeni pudelēs, bet dzeru filtrētu krāna ūdeni.

Laukos pēc dzeramā ūdens braucam uz avotu.

Es zinu, ka nav iespējams izglābt pasauli no piesārņojuma, tikai šķirojot atkritumus, ir jāmaina izšķērdīgais dzīves stils, samazinot mantu un atkritumu daudzumu. Tāpēc par to daudz domāju un cenšos nepirkt neko lieku. Bet mantām, kas vairs nav vajadzīgas, mēģinu dot otro mūžu. Un tas nav viegls uzdevums.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017

Atbildēt