Okeānu mafija – medūzas

Dažkārt par kādu vides problēmu es uzzinu nevis tāpēc, ka par to plaši runā, bet gan tāpēc, ka manas domas līdz tai vienkārši aizpeld. Tā kā mēdzu domāt un rakstīt pārsvarā par ūdeni, tad, jā, – tieši peldēšana ir manu domu pārvietošanās veids. Tā reiz pavaicāju sev: «Diez kā iet medūzām?» Sāku meklēt atbildi un secināju, ka viņām iet lieliski. Žēl… Pēdējo pārdesmit gadu laikā medūzu populācija globāli ir palielinājusies. Vai tas ir labi vai slikti? Atbilde, protams, atkarīga no tā, ko mēs vēlamies iegūt no jūru un okeānu ekosistēmām. Ņemot vērā savas vajadzības, es sliecos atzīt, ka nekāds liels prieks no medūzu pārvairošanās nav.

Medūzas ir dzīvnieki, kuros ir ļoti daudz ūdens – vairāk nekā 95%. Tātad pēc sava sastāva tās drīzāk līdzinās baltvīnam nekā, piemēram, lasim. Medūzas var vairoties gan dzimumceļā, gan vienkārši izsvaidot savas ķermeņa daļas, kur pagadās. Tā kā tie ir ļoti romantiski dzīvnieki, vismīļākais vairošanās laiks tiem ir rēna krēsla. No medūzu ikriem/olām izšķiļas kāpuri, kas pārvēršas par polipiem, un tiem nepieciešams ciets substrāts, kur dzīvot. No kustīga dzīvnieka perspektīvas skatoties, polipa dzīve ir diezgan garlaicīga – tas nekur neiet un vienkārši ar vaļā muti stāv un gaida, kad tajā kaut kas iekritīs. Cilvēks vistuvāk polipa stadijai mēdz būt dienās pēc pārmērīgas alkohola lietošanas, kad vienīgā iespējamā darbība ir gulēšana ar muti vaļā.

Demogrāfiskais sprādziens

Medūzas nav savairojušās tikai tāpēc, ka viņām tā patīk. Vienkārši vides apstākļi ir kļuvuši tām īpaši labvēlīgi. Pirmkārt, tad, kad tiek ārprātā izzvejotas zivis, kas mums vienkārši garšo, medūzas var gavilēt – tās mēdz ēst to pašu planktonu, no kā pārtiek, piemēram, anšovi, sardīnes, siļķes un citi gardumi. Līdz ko tiek izzvejotas šīs zivis, medūzas var vairoties, ne mirkli neuztraucoties par iespējamo pārtikas trūkumu, kas ir klasisks populācijas apjomu limitējošs apstāklis. Otrs faktors, kas palīdz šīm želejas pļeckām vairoties, ir lielā iespēja netikt apēstām polipa stadijā – zivīm dažkārt patīk ēst medūzu polipus, bet, ja zivis ir izzvejotas, medūzu bērniņi izbauda skaistu bērnību un izaug lieli. Un tad, kad medūzas ir savairojušās, anšoviem pat gribot ir ļoti grūti atgūt zaudētās pozīcijas. Tā, milzīgu medūzu skaita pieaugumu varēja novērot astoņdesmito gadu beigās Melnajā jūrā, kur dažus gadus tika izzvejots vairāk anšovu nekā vajadzētu, un pagāja apmēram viena sekunde, līdz par šīs ekosistēmas kungiem un ķēniņiem kļuva medūzas. Tāpat Namībijas piekrastes bagātīgie ūdeņi savulaik bija pilni ar sardīnēm. Taču negausīga zvejošana novedusi pie tā, ka tagad tur saimnieko medūzas. Trešais ar pārzvejošanu saistītais faktors – ja zvejai tiek izmantotas visnežēlīgākās metodes, kuru laikā ar tīkliem vienkārši izskrāpē mīkstos sedimentus un jūras zāles, medūzas dzied prieka dziesmas, jo pāri palikušais cietais substrāts ir tieši tas, kas patīk medūzu polipiem. Tātad – zvejojam, zvejojam, līdz izveidojam perfektu medūzu substrātu, kā arī aizvācam citas zivis, kas varētu apēst medūzu iecienītāko pārtiku vai arī to mazulīšus.

Vēl viens process, kas uzņēmis apgriezienus un ļoti patīk šā raksta galvenajām varonēm, ir eitro kācija. Nav jau tā, ka aļģu klātbūtne vienmēr uzskatāma par negatīvu faktoru. Ir tādas aļģes, kas garšo daudziem dzīvniekiem, piemēram, diatomas, – par tām visi tikai priecājas. Diemžēl katrai aļģu grupai ir nepieciešamas citas barības vielu proporcijas, un tur, kur noplūst lauksaimniecības notekūdeņi, ir maz silīcija, bet daudz slāpekļa un fosfora. Tā ir ideāla ēdienkarte mazvērtīgākām aļģēm. Bet medūzas nav izlepušas – ja, piemēram, anšovi atteiktos no šādas prastas maltītes, medūzas var aprīt jebko. Ja medūzas būtu cilvēki, tās mierīgi un labprāt ikdienā pārtiktu no Centrāltirgus čeburekiem.

Ūdeņos savairojas aļģes, un tad, kad tās aiziet bojā, tās nogrimst, un sadalīšanās procesā tiek patērēts skābeklis. Tā kā aļģu līķu ir daudz, ātri vien viss skābeklis «tu-tū». Tām zivīm, ko mēs labprāt savārām zupā vai grilējam, lielākoties patīk, ja ūdenī ir gana liels skābekļa daudzums. Savukārt medūzām vienalga – tām bezskābekļa vide netraucē, un, tā kā šādos apstākļos nelabprāt uzturas citas zivis, mūsu mīļajām želejveida pļeckām nav konkurentu medībās – visu, ko tās gribēs apēst, tās arī dabūs.

Patīk ar CO2 bagāts silts ūdens

Grūti iedomāties kādu lietu, kuru neietekmētu klimata pārmaiņas. Protams, mūsu mīļais slinkais « aberis» nav izņēmums. Jo siltāks ūdens, jo labprātāk tajā aug tieši tās aļģes, par kurām degunu rauc zivis, bet medūzas notiesā ar gardu muti. Arī CO2 koncentrācijas palielināšanās iepriecina šo ķīseļa plēvi – CO2 koncentrācija palielinās ne tikai atmosfērā, bet arī ūdenī. To sauc par ūdens paskābināšanos. Tās rezultātā kalcija savienojumi okeānā kļūst grūtāk pieejami, un zivtiņas un citi dzīvnieciņi, kam tas ir nepieciešams, teiksim, kaulu vai čaulu veidošanai, var iet nāvē. Medūzām kalcijs vajadzīgs tik maz, ka okeāns var mierīgi paskābināties vēl un vēl un šī dzīvības forma nejutīs nekādu diskomfortu. Pie viena līdz ar temperatūras paaugstināšanos uz subtropisko un mēreno klimata joslu pamazām pārvācas indīgās medūzu sugas, kuras līdz šim vasaras un ziemas labprāt aizvadīja tropiskajā klimata joslā.

Bet kā medūzas nokļūst vietās, kur iepriekš nav dzīvojušas? Ja cilvēkus, pārtiku un jaunākos «Samsung» viedtālruņus var pārvadāt ar kuģiem, tad arī medūzas labprāt izmanto šo pakalpojumu, kaut arī dažkārt viņas to nemaz negrib. Viena iespēja – tās ar balasta ūdeņiem tiek iepumpētas kuģī punktā A, un, kad kuģis pārbraucis pāri puspasaulei un nokļuvis punktā B, balasta ūdeņi ar visām medūzām tiek izlieti vietējā ekosistēmā. Otrs pārvietošanās veids ir pieķeršanās kuģim. Polipi, kam ļoti patīk cietas virsmas, apmetas uz kuģa sāniem un laimīgi ceļo. Kad pienāk laiks, tie atstāj kuģa sienas nu jau kā pusaugu medūzas. Protams, kuģotāji mēģina atbrīvoties no jebkā, kas aug uz kuģa. Kaut vai tāpēc, ka šādi pasažieri palielina berzi un samazina kuģa ātrumu, tāpēc, lai nobrauktu vienu un to pašu attālumu, apaugušam kuģim nepieciešams lielāks degvielas daudzums. Ir dažādas krāsas un lakas, kas palīdz tikt galā ar šādiem pasažieriem, bet tās bieži vien mēdz būt toksiskas, un, teiksim, gliemju un garneļu populācijās tas izraisa neauglību, nāvi un pašnāvības.

Kā jau minēts iepriekš, polipiem patīk cietas virsmas. Lai lasītāju iedzītu šausmās, vienkārši nosaukšu vairākus iespējamos mākslīgos substrātus, kurus savā labā varētu izmantot šis ķīseļa plēvei līdzīgais dzīvnieks: naftas platformas, mākslīgi nostiprināti krasti, mākslīgie ri (tos mēdz izmantot «labo zivju» pievilināšanai), ūdenī uzbūvētas vēja turbīnas, tilti, zemūdens caurules, «Titāniks» un citi nogrimušie kuģi, cietie atkritumi, tās muļķīgās mākslīgās salas pie Dubaijas, pirātu koka kājas, kapteiņa Nemo zemūdene, Atlantīdas krāšņākās mājas, kā arī mūsu mājas pēc tam, kad būs izkusuši visi pasaules ledāji.

Šādi apstākļi nav nekas unikāls. Aptuveni pirms 550–500 miljoniem gadu okeānos barības ķēdes augšgalā bijušas tieši medūzas un planktons sastāvēja pārsvarā no tām sugām, kuras mēdz nonākt šīs želejas ēdienkartē. Arī ūdeņos bijis vairāk CO2 un mazāk skābekļa. Tā ka nevarētu uzskatīt, ka līdz ar medūzu pavairošanos ejam uz nebijušu situāciju – tā jau ir bijis. Vienīgi pirms 550 miljoniem gadu nebija cilvēku, kas varētu izteikt viedokli par konkrētajiem apstākļiem. Tas tomēr bija tik sen, ka vēl pat dinozauri nebija iedomājušies izšķilties.

Nu un?

Iepriekš bagātīgi uzskaitīju iemeslus, kuru dēļ medūzu dzīve kļūst aizvien labāka un labāka. Daudziem radīsies loģisks jautājums: nu un? Sākšu ar ļaunumu, kas vistiešāk skar cilvēku, proti, medūzas mēdz savus taustekļus neturēt pie sevis un dzelt. Katru gadu pasaulē tiek reģistrēti aptuveni 150 miljoni medūzu kodumu. Tiesa, ne visi ir indīgi. Bet populācijas augšupeju piedzīvo arī, piemēram, pasaulē indīgākā medūza Chironex. Ja gadās ar to sastapties, karote jānoliek dažu minūšu laikā. Medūzu uzbrukumi laikam nav faktors, kas ļoti palīdzētu attīstīt tūrisma nozari. No vienas puses – ļoti labi, tūristi nepiesārņos pludmales. No otras puses – nereti tūrisms ir pēdējais salmiņš, pie kura ķerties, lai sarunās ar cirvjiem pamatotu nepieciešamību aizsargāt vidi.

Sasaistīt medūzu populācijas ar enerģētiku būtu grūti ikvienam, kurš nav īpaši par to interesējies. Lai cik jocīgi tas būtu, medūzas mēdz savākties negantos baros un apstādināt elektrostaciju darbību piekrastes zonās. Nav grūti iedomāties, kas varētu notikt, ja ūdeni, kas pilns ar medūzām, izmantotu dzesēšanai – caurules aizsprostotos un elektrostacijas darbība tiktu apstādināta. Tā želejas bariņš vēsā mierā var apstādināt dzīvi jebkurā pilsētā. Pietiks tiem «Greenpeace» ķēdēties pie atomelektrostacijām – lai noslēdz līgumu ar medūzām, un jebkura atomelektrostacija aizies pa pieskari!

Iepriekšējā «Vides Vēstu numurā» stāstīju par piezveju – par dažādiem nevēlamiem dzīvniekiem, kas neaicināti nonāk zivju tīklos. Arī medūzas nekautrējas nonākt zivju tīklos – kāpēc gan ne? Tomēr tas nav nekāds sīkums – par čempioni varētu saukt Japāņu jūrā dzīvojošo Nemopilema namurai medūzu, kas ar saviem 200 kilogramiem mēdz būt bezmaz vienīgais loms, kas nonāk tīklā. Medūzas mēdz uzvesties kā tādi agresīvi ma ozņiki, kas var arī novest pie zivjaudzētavu beigām – reiz Ziemeļīrijā tīri braši audzēja lašus, nu vairs nekā.

Turklāt, kā jau norādīts iepriekš, līdz ar medūzu savairošanos barība sāk aptrūkties arī citām zivīm, un šajā cīņā drīzāk uzvarēs medūzas, jo tās zivis, ko uzskatām par garšīgām, tomēr ir smalkas dāmītes – tās grib ēst augstvērtīgu barību un elpot normālu skābekli, kamēr medūzām šīs lietas ir vienaldzīgas.

Kā nolikt medūzas pie vietas

Pirmais, kas nāk prātā, kā tikt vaļā no dzīvniekiem, kuru ir pārāk daudz, – tos varētu apēst! Vispār es labprāt pamēģinātu, bet pagaidām šī delikatese Eiropā nav diez ko izplatīta. Dienvidaustrumāzijā gan kaltēta medūza ir atzīstams gardums – tur gadā tiek izzvejots aptuveni 425 tūkstoši tonnu šo dzīvnieku. Tiesa, no globālās jūras nozvejas tas tāds niecīgs procents vien ir, jo tur, kur medūzas ēd, tāds uzskata par delikatesi, nevis kaut kādu ikdienas hamburgeru. To, kā ļaudis izlemj, kas ir smalka delikatese, kas – ikdienas pārtika, bet ko ēst nevar vispār, es laikam nekad nesapratīšu. Piemēram, ASV upēs ir iemitinājusies milzīga karpa, kas, sajūtot laivas tuvošanos, lec gaisā. Pirmkārt, tas ir iespaidīgs skats, jo tās lec gaisā bariem (iesaku «Youtube.com» meklēt video ar atslēgvārdiem «Asiancarp»). Tomēr vienlaikus tā ir arī diezgan bīstama padarīšana – neviens viens žoklis ir salūzis, kad šāda 10 kilogramus smaga karpa kādam ielidojusi ģīmī. Un ko viņi dara? Viņi nedara neko, jo karpa, redz, neesot ēdama zivs! Tā kā karpa ir mana mīļākā zivs, es katru reizi krītu nelielā ģībienā, kad iedomājos par tām Āzijas karpām Misisipi, kuras neviens negrib aprīt.

Otrs paņēmiens, kā cīnīties ar milzīgajām medūzu populācijām, varētu būt – mehāniski no virsmām tīrīt nost polipus vai arī šīs virsmas apstrādāt ar dažādām ķimikālijām. Nav jābūt sevišķi attapīgam, lai saprastu, ka šis nevar būt risinājums plašā mērogā – kurš tad būs tas, kurš apkasīs visas cietās zemūdens virsmas? Turklāt uz šīm virsmām mēdz atrasties arī sugas, kuras cilvēks varētu uzskatīt par vērtīgām. Ķimikāliju lietošana? Viss kārtībā, līdz mirklim, kad indes sāk akumulēties citos jūras dzīvniekos. Diemžēl tāds mirklis pienāktu teju nekavējoties, tāpēc šāds risinājums drīzāk uzskatāms par neizdevušos anekdoti.

 

Medūzu savairošanās iemesli. Eitro kācija (Pēc Richardson et al, 2009).

Medūzu savairošanās iemesli. Pārzvejošana (Pēc Richardson et al, 2009).

Vēl ir arī zivis, kas labprāt ēd medūzas. Tādu nav daudz, bet šo to atrast var. Iespējams, šīs plēsīgās zivis varētu izmantot kā ieroci pret medūzu okupāciju, ja vien nebūtu riska, ka tās nesāks iznīcināt arī visas citas zivis. Kā mēs varam zināt, vai tā notiks? Diemžēl nekā.

Tā pa īstam uz medūzām varētu nostrādāt tikai vienlaicīga un ilglaicīga vairāku problēmu risināšana. Piemēram, kad astoņdesmitajos gados pēc anšovu pārzvejošanas Melnajā jūrā ārprātīgi savairojās medūzas, ļaudis tomēr kaut kā spēja tikt atpakaļ līdz puslīdz normālam stāvoklim. Tas gan nebija nekāds vienkāršais risinājums. Pirmkārt, kādu laiku bija jāliek mierā atlikušie anšovi. Otrkārt, līdz ar Padomju Savienības sabrukumu sabruka arī intensīvā lauksaimniecība apkārt esošajās valstīs. Krietni samazinājās barības vielu noplūde, līdz ar to arī eitrokācija varēja iet pensijā. Šo iemeslu dēļ deviņdesmito gadu vidū ekosistēma jau bija atguvusi puslīdz jēdzīgu stāvokli. Un ir pamats domāt, ka galvenie faktori bija eitro kācijas samazināšana un saprātīga zvejas ierobežošana. Kaut vai šo divu cēloņu vēršana par labu nostrādātu jebkurā gadījumā – pat tad, ja medūzu problēmas nebūtu vispār, mums noderētu gan normāli zivju krājumi, gan veselīgas ekosistēmas, gan tīrs ūdens.

Vairāk informācijas par medūzu demogrāfisko sprādzienu iespējams atrast šeit: Richardson AJ, Bakun A, Hays GC, Gibbons MJ. 2009. The jellyfish joyride: causes, sonsequences and managment responses to a more gelatinous future.

Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *