Nepāla. Dzīve pēc zemestrīces

Uz Nepālu devos kopā ar grupu žurnālistu no vairākām Eiropas Savienības valstīm. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem uzzināt, ar ko jārēķinās, dodoties šai tālajā ceļā, dzirdēju gan jūsmīgus stāstus par šīs valsts kultūru un dabas skaistumu, gan nicīgus komentārus par tur valdošo nabadzību un netīrību.

Nepāla – zeme, uz kuru daudzi sapņo aizbraukt par spīti tam, ka šeit saduras dabas skaistums ar tās vareno un reizēm pat postošo spēku, vērtīgais kultūras un garīgais mantojums ar ekonomiskām un sociālām grūtībām. Vēl kontrastaināks šis pretrunu musturs kļuvis pēc postošās zemestrīces 2015. gada pavasarī. Ir pagājis pusotrs gads, un pasaule par to jau ir aizmirsusi, bet nepālieši arvien dzīvi skata «pirms» un «pēc» dimensijās. Jau pirms zemestrīces Nepālā neklājās viegli, jo valsti vismaz desmit gadus plosīja politiskās krīzes un pilsoņu karš, taču pēc 2008. gada tā strauji attīstījās. Postošā dabas katastrofa izpostīja ekonomiku, un tūrisma industrija, kas ir viena no galvenajām tautsaimniecības nozarēm, faktiski apstājās.

Mēs bijām zemestrīces visvairāk skartajos apgabalos – Dolakhā un Sindupalčuka reģionos, kur tā nopostījusi teju 90 procentu ēku, iznīcinājusi infrastruktūru. Lai arī pagājis jau vairāk nekā gads, cilvēki vēl aizvien dzīvo nožēlojamos pagaidu mitekļos – no skārda loksnēm saslietās būdās, kam logu un durvju ailes aizdarītas ar detaļām no sabrukušajām ēkām, grīdu nav – improvizētas guļvietas ierīkotas tieši uz zemes. Karstā laikā temperatūra šādā patvērumā var sasniegt +50 grādu un vairāk, un tad cilvēki meklē glābiņu ārā. Bet šajās būdās aizvadītas nu jau divas lietus sezonas, un atkal ir klāt ziema, kad termometra stabiņš nokrīt arī zem nulles. Vai jūs gribētu gulēt uz zemes skārda būdā, kur vēji zēģelē pa visiem stūriem un ūdens pa nosacītā jumta šķirbām tek iekšā tērcēm? Te, protams, nav ne tualetes, ne dušas un ūdenskrāna, nav pavarda un citu lietu, kas mums ir pašsaprotams minimālais komforts. Jā, nav arī atkritumu tvertņu, kurās šķirot atkritumus. Jo tīrība nav pamatvajadzību saraksta sākumā. Šeit cilvēki vēl aizvien dzīvo necilvēcīgos apstākļos un ir iemācījušies sadzīvot ar grūtībām. Bet tie ne vienmēr ir ļaudis, kas jau iepriekš dzīvojuši māla būdās, – runājām ar ģimenēm, kas mums rādīja savu sagruvušo namu attēlus – mūsdienīgas celtnes, kādās labprāt dzīvotu arī es. Un man bija grūti noticēt, ka viņi nežēlojas, bet ar apbrīnojamu dzīves sparu un cerībām raugās nākotnē, stāsta par plāniem, kas saistīti ar pašu

centieniem, nevis valdības vai palīdzības organizāciju atbalstu, lai gan visi zina, ka valsts bankas kontos glabājas palīdzības organizāciju saziedotā nauda – aptuveni četri miljardi dolāru, kas valdības kūtruma un birokrātisku iemeslu dēļ vēl nav sasnieguši zemestrīces izputinātos. Nauda vienkārši guļ bankas kontos, bet nepālieši guļ uz zemes sastutētās būdās…

Jezga Katmandu

Ierodoties Nepālas galvaspilsētā Katmandu, pirmie iespaidi šokē: satiksmē valda neticama jezga, pa ielām lēni kustas aizvēsturiski autobusi, pārpildīti trīsriteņu motorizēti braucamie dažādās sabrukuma pakāpēs pārvadā pasažierus. To visu pavada automašīnu, motorolleru un motociklu armija, kas piepilda gaisu ar izplūdes gāzu mutuļiem. Pirmajā brīdī pārsteidz cilvēki, kas aizseguši seju ar respiratoru, lakatu vai kaut mutautiņu. Gaisā ir tik daudz dūmu un putekļu, ka ātri sāk trūkt elpas, gaiss burtiski mutuļo no smoga. Elpot patiešām ir grūti. Nepāliešu vides žurnālistu asociācijas vadītājs stāsta:

«Septembrī, kad ir lietus sezona, gaiss ir vistīrākais. Daudz sliktāk ir ziemā, kad līst maz un putekļi netiek aizskaloti, bet aukstās gaisa masas nepaceļ augšup dūmus. Katmandu ieleja atrodas ļoti augstu kalnu ielenkumā, kur vēja tikpat kā nav, te veidojas blīva mākoņu sega, kas aiztur izplūdes gāzes un putekļus.» Kad jautāju par risinājumiem, viņš rausta plecus, kaut Katmandu saskaņā ar Jēlas universitātes 2014. gadā veikto pētījumu par dažādu valstu vides veselības koeficientu jeb EPI («Environmental Performance Index») gaisa kvalitātes rādītājos ierindota 177. vietā no 178 pilsētām. Mikrodaļiņu blīvums gaisā šeit ir vairāk nekā 500 mikrogramu uz kubikmetru, kas divdesmit reižu pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas noteikto maksimālo robežu. Kad šī robeža piecas reizes ar 110 mikrogramiem uz kubikmetru tika pārsniegta Parīzē, pilsētā tika būtiski ierobežota transportlīdzekļu kustība. Katmandu smok, bet valdībai nav nekādu ieceru gaisa kvalitātes uzlabošanai. Pēdējos desmit gados transportlīdzekļu skaits ir pieaudzis vairāk nekā trīs reizes, jo pilsēta strauji aug – meklējot iespēju izdzīvot, šurp plūst iedzīvotāju straumes no laukiem.

Pilsēta cieš ne tikai no nekontrolēta piesārņojuma, bet arī no dzeramā ūdens trūkuma. Reti kurā mājā ierīkotas dzeramā ūdens caurules – biežāk redz cilvēkus mazgājam traukus uz ielas pie kopēja krāna vai kannās nesam ūdeni uz savu dzīvesvietu.

Vēl viena milzīga problēma ir elektrības nepietiekamība strauji augošajai pilsētai. Pāri ielām stiepjas haotiski vadu mudžekļi ar tūkstošiem vadu uz visām pusēm, bet elektrības padeves pārrāvumi šeit ir ikdiena. Pilsēta sadalīta vairākos apgabalos, un elektrību tie saņem apmēram astoņas stundas diennaktī. Cilvēki rēķinās ar to, ka elektrība ir tikai noteiktu laiku, taču pārslodzes gadījumā var būt arī neplānoti pārtraukumi. Tad pilsētu pārņem vienmērīga dūkoņa, jo lielā daļā uzņēmumu un mājsaimniecību tiek ieslēgti dīzeļģeneratori, kas tikai vairo jau tā milzīgo gaisa piesārņojumu.

Brīnījos, kāpēc uz ielām nemētājas atkritumi, lai gan pilsētā nav iespējams atrast nevienu atkritumu tvertni. Atkritumi ir vēl viena galvaspilsētas liksta, ko nes līdzi lielais iedzīvotāju skaita kāpums pēdējos desmit gados, – to apjoms šajā laikā ir desmitkāršojies. Lielākā daļa imigrantu ir cilvēki no lauku reģioniem, kuri atbraukuši labākas dzīves meklējumos. Bieži vien viņu ieradumi palikuši tādi paši, kā dzīvojot laukos, kur raksturīgi dzīvot pēc principa – kas no zemes ņemts, to var mest zemē, un par zemi tas kļūst. Valdības vīri domā, ko iesākt ar milzīgo atkritumu apjomu, bet tauta tikmēr ķeras pie darba. Un tieši to – šo sabiedrisko aktivitāti – mēs varam mācīties no nepāliešiem. Tā vietā, lai bārtu valdības neizdarību, cilvēki sanāk kopā un ķeras pie darba. Kad redzēju, ar kādu entuziasmu, dzirksteli acīs citādi it kā paklusie nepālieši ķeras pie lietas, arī man bija jāatloka piedurknes, lai piedalītos un izjustu, kā tas ir. «Mums ir ļoti daudz emocionāli uzlādētu cilvēku, kuri šo aktivitāti organizē un piedalās,» pastāstīja mans pavadonis Banu Šarma. «Gandarījums, ko no tā gūstam, nav vārdos izsakāms, to var izprast, tikai piedaloties.»

Bagmati upes tīrīšana

Sestdiena. 6.30 no rīta zvana modinātājpulkstenis, un man itin nemaz negribas celties. Doma, ka jādodas intervēt pulciņu vides aktīvistu, kas ik sestdienas rītu tīra dzimtās pilsētas upes krastu, nešķiet vilinoša. Tomēr ir jāceļas. Norunātajā vietā esmu ātrāk, un kareivju rotas maršēšana un salutēšana upes krastā rada aizdomas, ka esmu kaut ko sajaukusi. Tikai pēc brīža, kad mani aizved tieši pie šiem kareivjiem, saprotu, ka esmu maldījusies savos priekšstatos par to, ko nozīmē upes piekrastes tīrīšanas kampaņa, kas notiek nu jau gandrīz 200 nedēļu pēc kārtas.

Bagmati upe šķērso Katmandu ieleju vairāk nekā 595 kilometru garumā, un to par svēto upi uzskata kā budisti, tā hinduisti – ikvienam Nepālas iedzīvotājam tā ir ļoti īpaša. Šī upe ir svētceļnieku galamērķis, te notiek rituāli, tā ir dzīvības dzīsla un ūdens ieguves vieta lielai daļai valsts iedzīvotāju. Taču diemžēl ūdeņi jau daudzus gadus ir piesārņoti, tādēļ svētceļnieki ir spiesti atturēties no iegremdēšanās rituāliem, un ūdeni vairs nevar izmantot sadzīvē. Savulaik upes krastos bijuši atkritumu kalni daudzstāvu mājas augstumā. Lai arī valdība saprot samilzušo problēmu un ilgstoši spriež par risinājumiem, tomēr lietas labā nekas īsti nav paveikts. Pirms vairāk nekā trim gadiem kopā sanāca aktīvisti – viņu vidū arī bijušais valdības sekretārs Lēla Mani Podials (Leela Mani Paudyal), kurš ir viens no šīs iniciatīvas aizsācējiem un aktīviem uzturētājiem arī šodien, – un nosprieda, ka ir pienācis laiks tautai pārņemt iniciatīvu un pašu spēkiem lietas mainīt uz labu. 2013. gada 18. maijā uz pirmo talku sanāca vairāk nekā 7000 cilvēku, un šī iniciatīva arvien vēl turpinās.

Ik piektdienas vakaru talkas dalībnieki telefonā saņem īsziņu ar vietu, kur pulcēties sestdienas rītā 7.30. Norunātajā laikā uz nelielas mobilas skatuves kāpj iniciatori, lai īsi uzrunātu klātesošos, informētu par veicamajiem darbiem un iepazīstinātu ar kādu īpašu viesi. Bieži tiek uzaicināti populāri cilvēki, kuri piesaista talkai vairāk uzmanības un dalībnieku. Man par lielu pārsteigumu, priekšā stāda arī mani, un es tieku pie sarkana gumijas cimdu pāra, jo malā stāvēt te neļaus. Tad visi kopā veic jogas elpošanas vingrinājumus – enerģiskus un vienkāršus, ar skaļiem kliedzieniem izelpās. Pēc iesildīšanās tiek dots kopīgs solījums, gluži kā zvērests, dabai un upei, bet pēc tam visi dzied Nepālas himnu. Kaut arī no visa runātā saprotu maz, pēc šāda ievada arī es jūtos pilnībā iesaistīta un vienota – tā vien gribas ķerties pie darba un stāties dzīvajā cilvēku ķēdē, kas stāv gar upes krastu un cits citam padod ar atkritumiem pilnos grozus. Te visi ir vienoti, nav neviena neiederīgā. Sabiedrībā, kur vēl arvien dzīva ir kastu sistēma, kur sieviešu vienlīdzība vēl ir tāls sapnis, tas šķiet neierasti. Visi – gan svarīgas amatpersonas un slavenības, gan melnstrādnieki un bezpajumtnieki, sievietes un vīrieši – strādā līdzās, un svarīgs ir tikai katrs roku pāris, kas grib un var palīdzēt.

«Mēs jau no paša sākuma sekojam diviem galvenajiem principiem; pirmkārt, nepieņemam nekādus naudas ziedojumus – atbalstam jābūt ar darba rokām un visu nepieciešamo, lai sakoptu mūsu Bagmati upi, lai nerastos konflikti par naudas izlietošanu vai šaubu ēna par kāda interesēm šajā projektā. Otrkārt, šī ir publiska aktivitāte, sabiedrisks projekts, tāpēc mums nav neviena priekšnieka. Visu darām un izlemjam kopīgi,» stāsta organizatoru pārstāvis. Tāpēc daudzi šo akciju atbalsta, dāvinot respiratorus, gumijas cimdus, dzeramo ūdeni un citas vajadzīgas lietas, lai darbi ritētu raiti. Talkas ar groziem un atkritumu izvešanas transportu atbalsta arī valdība un pašvaldība. Armija, kuru iztālēm pamanīju pirmo, upes tīrīšanā piedalās vienmēr. «Ik nedēļu 100 kareivju pārmaiņus brauc šeit, lai palīdzētu,» stāsta viens kareivis. «Šodien it kā nebija mana kārta, jo es jau biju pagājušajā nedēļā. Bet es vienmēr braucu, arī tad, ja nav obligāti jāpiedalās, jo man tas liekas svarīgi. Tā ir mūsu upe – neviens cits to neiztīrīs mūsu vietā,» viņš turpina.

Pasākumā regulāri piedalās arī pašvaldības un valsts policija, kā arī dažādas organizācijas. Mani pavada koledžas direktors Banu Šarma, kurš stāsta, ka arī viņa studenti atbalsta šo akciju, jo tā ne vien palīdz tīrākai kļūt upei, bet arī maina cilvēku izpratni. Cilvēki šai akcijai tiek aģitēti, uzrunājot personīgi – apstaigājot mājsaimniecības, apciemojot skolas un citas izglītības iestādes, lielākas kompānijas, nevalstiskās organizācijas –, tomēr galvenais mērķis nav tikai aicināt piedalīties tīrīšanas darbos, bet izglītot, stāstot par atkritumu pareizu apsaimniekošanu.

«Redzat to daudzstāvu ēku?» ar roku tālumā rāda galvenais talku organizētājs Lēla Mani Podials, kuru šeit pazīst ikviens. «Kādreiz atkritumi slējās tās augstumā. Sākumā mēs šķūrējām tos ar buldozeriem. Simtiem tūkstošu tonnu atkritumu tika aizvesti, un tikai tad nāca cilvēki. Un nu te aug zāle. Pagājušajā gadā vien mēs iestādījām 6000 koku. Savulaik te nebija iespējams stāvēt, jo visur bija atkritumi un šausmīgi smirdēja, bet tagad te veidojas publiskais parks, būs celiņi, soliņi, cilvēki varēs atpūsties. Ikvienu metru, ko mēs iztīrām, mēs nodosim sabiedrības rīcībā, lai cilvēki var uzturēt šo vietu sakoptu un baudīt pašu izveidoto zaļumu.» Viņš atzīst, ka šī kampaņa nav tik ļoti nozīmīga no savākto atkritumu apjoma viedokļa, cik tai ir simboliska nozīme. «Tā maina attieksmi. Šī ir tikai kampaņas redzamā daļa – kopīgs pasākums, kura galvenais uzdevums ir cilvēku izglītošana un izpratnes veidošana. Ja tu esi tos atkritumus salasījis, zemē tu tos vairs nemetīsi. Tādēļ mēs cenšamies iesaistīt daudz cilvēku un darām to jau 174 nedēļas pēc kārtas, un neplānojam tuvākajā laikā pārtraukt. Simtajā nedēļā mūsu pasākumā piedalījās 125 tūkstoši cilvēku! Varat iedomāties? Tie veidoja dzīvo ķēdi 28 kilometru garumā – tik, cik upe tek cauri pilsētai.» Viņa teikto papildina Banu Šarma: «Upe zemei ir tas pats, kas asinsrite cilvēka ķermenim. Ar šo iniciatīvu mēs varam motivēt cilvēkus, parādīt, ka var būt arī citādi. Sūdzēties ir vienkārši, bet ir nepieciešams krietni vairāk pūļu, lai ko mainītu. Ja mēs nesakopsim šo upi, nākamā paaudze te vairs nevarēs dzīvot. Pilsētai ir jābūt skaistai. Un, ja to nesatīrīsim mēs, neviens cits to mūsu vietā neizdarīs,» ar smaidu pie darba atgriežas Šarma.

Iveta Sondore
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016

Atbildēt