Mikroplastmasa – megaproblēma

Ja grib, var strīdēties par to, vai jūrā bezskābekļa zonas ir mūsu radītas. Ja grib, var pastrīdēties par dabīgajiem un cilvēka radītajiem klimata pārmaiņu cēloņiem. Par jūru un okeānu piesārņojumu ar plastmasu gan ir ļoti vienkārši – nevienam nav šaubu, ka pie tā vainojams cilvēks, jo beigti dzīvnieki nepārvēršas plastmasā un arī fotosintēzes galaprodukts nav plastmasa, un tā nerodas nekādā citā dabīgā veidā. Un – nē – mākslīgie nagi arī neaug dabīgi.

Sintētisko plastmasu 1907. gadā radīja Leo Bekelends, kurš jau pirms tam bija paspējis izgudrot pirmo komerciāli veiksmīgo fotopapīru. Trīsdesmitajos gados plastmasu sāka gatavot no naftas, un var uzskatīt, ka aptuveni tad to sāka ražot rūpnieciskos apjomos. Šis atklājums lika gavilēt i ražotājam, i patērētājam, i naftas magnātiem, jo šim resursam tika pareģota bezgalīga nākotne. Daži zinātnieki pat dabūjuši Nobela prēmiju par atklājumiem, kas palīdzējuši plastmatizēt visu cilvēka iedzīvi, un gan jau pēc 10 gadiem tāds pats pagodinājums tiks piešķirts kādam, kurš izdomās, kā no tā visa atbrīvoties ātri, lēti un efektīvi.

Lieliskā izaugsme

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika saražots vidēji 1,5 miljoni tonnu plastmasas gadā. ANO vides programmas speciālisti lēš, ka tagad tiek saražots aptuveni 300 miljonu tonnu gadā. Visticamāk, skaitļi varētu mainīties atkarībā no skaitīšanas metodes, bet – kāda gan tur starpība? Jebkurā gadījumā tie ir neaptverami lieli skaitļi ar tendenci pieaugt. Un, tā kā plastmasas maisiņi nav nekādas ābolu serdes, nekur jau tā atkritumu čupa nepazūd. Tā vai nu nogrimst jūras dibenā, vai peld ūdenī, tā pildot zupas biezumu funkciju, vai atdusas krastā, vai arī plastmasas gabalus apēd dzīvnieki. Un, tā kā jaunus un jaunus plastmasas izstrādājumus mēs turpinām ražot un lietot, arī atkritumu apjoms pieaug un pieaugs.

Vēl pirms gadiem 30 plastmasas piesārņojums netika ņemts par pilnu, jo pastāvēja uzskats, ka nekādu būtisku ļaunumu tas nerada, ja neņem vērā to, ka nesmuki izskatās. Bet par gaumi, kā zināms, nestrīdas! Tagad gan visi, kas kaut drusciņ interesējas par vidi, zina, ka, piemēram, dzīvnieki mēdz šo plastmasu apēst. Par to var pārliecināties, gan pārgriežot būtnes vēderu, gan paskatoties uz plastmasas gabaliem, uz kuriem redzamas nepārprotamas koduma (nejaukt ar kodieniem) pēdas.

Šogad Vides izglītības fonda rīkotās kampaņas «Mana jūra» laikā veiktajos atkritumu monitoringos atklājās, ka vairāk nekā puse atrasto mantu bija plastmasas izstrādājumi. Līdzīgi ir ne tikai Baltijas jūras krastā, bet arī citur pasaulē. Turklāt to ir pamanījuši ne tikai entuziastiski hipiji, bet kungi, kuru pienākums ir likumdošanas riktēšana. Piemēram, 2008. gadā izdotajā Eiropas Savienības Jūras stratēģijas direktīvā tieši jūru piesārņojošie atkritumi nosaukti par vienu no galvenajām risināmajām problēmām. Jūru piesārņojošie atkritumi ir ne tikai plastmasa, bet tieši šā izstrādājuma dēļ tā kļuvusi par tik svarīgu problēmu – tā, gods godam, aizņem lielāko daļu Jūras Atkritumu karalistes.

Izmēram ir nozīme

Gatavojot šo rakstu, jau zināju, ka būs jāpastāsta par plastmasas gabaliem, ko apēd dzīvnieki. Loģisks jautājums: nu un? Jā, tas nozīmē dažas bēdīgas bildītes sociālajos tīklos, kuros redzam, ka plastmasas maisiņus var dabūt ne tikai veikalā, bet arī roņu vēderos. Bet kas slikts no tā cilvēkam – radības kronim? (Tas ir svarīgākais jautājums, uz ko jāatbild, lai panāktu, ka tevi uzklausa vairāk nekā 12 cilvēku.)

Tādus plastmasas gabalus, ko es varu ieraudzīt ar aci, var apēst lieli dzīvnieki. Bet, tāpat kā es nevaru mutē ielikt Makdonalda bigmaku un tāpēc tas neatstāj negatīvu iespaidu uz manu veselību, arī, piemēram, sīkie planktona pārstāvji nevar apēst plastmasas maisu. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir pasargāti no tik nejēdzīgas pārtikas. Ir tāda mikroplastmasa. Tā izskatās ļoti nekaitīga, jo to praktiski nav iespējams saskatīt – tās izmēri nepārsniedz 5 milimetrus. Un te nu sākas īstās ziepes, jo šos sīkos gabaliņus nejauši var apēst kā harizmātiski putniņi, tā arī sīki vēžveidīgie, kurus vēlāk apēd zivis, kuras vēlāk apēd citas zivis, kuras pēc tam ar gardu muti ģimenes vakariņās notiesājam mēs, pārrunājot, kas jauns noticis kultūras un privātajā dzīvē. Izmēram ir nozīme! Jo mazāka plastmasa, jo vairāk būs dzīvnieku, kas to var apēst. Un, jo vairāk mazo radību, kas plastmasu var apēst, jo lielāks sliktums visai pārējai ekosistēmai. Man kā neliela auguma cilvēkam, protams, ir mazliet patīkami, ka mazo ietekme ir tik liela.

Var gadīties, ka plastmasas daļiņas «iziet cauri» dzīvnieka ķermenim, tā dodot iespēju to apēst vēl kādam, bet tikpat labi var sanākt, ka plastmasas bumbiņas organismā uzkrājas. Tā, protams, nav atbilde uz jautājumu, kas tur tik slikts. Pirmkārt, ja dzīvnieka organismā plastmasa paliek, ir liela iespēja, ka varētu sākties kaut kādas gremošanas sistēmas problēmas – viss aizsprostojas, un organisms sāk ciest no vēdergraizēm un nespējas normāli baroties. Tas var beigties ar nāvi. Ja, piemēram, garšīgas zivis sāk priekšlaicīgi mirt sagandēta vēdera dēļ, tā jau ir cilvēka – radības kroņa – problēma, jo uz sava pusdienšķīvja vairs nevar dabūt tādu zivi, kādu gribas. Un, ja arī dabū, tad, ļoti iespējams, tā jāapēd ar visu plastmasu. Kaut kā negribas.

Vai var uzskatīt, ka plastmasa ir nekaitīga, ja tā neaizsprosto zivtiņas vēderu? Nē, arī tad, ja dzīvnieks nodzīvo ilgu, piedzīvojumiem un mīlestības pilnu dzīvi, mikroplastmasa to tomēr padara par visnotaļ neveselīgu mūžu. Jo mazāki plastmasas gabaliņi, jo lielāka to kopējā virsma. Jo lielāka virsma, jo vairāk iespēju dažādām indīgām vielām, piemēram, pesticīdiem, nosēsties uz tās. Turklāt uz plastmasas tie uzdzīvo daudz ņirprāk nekā, piemēram, uz grunts. Tas jau nozīmē, ka aprītie atkritumi līdzi ņem toksisku bagāžu, kas uzkrājas dzīvnieka ķermenī un pēc tam nonāk arī manā svētku maltītes šķīvī. Rupji rēķinot, ja esmu iecienījusi jūras veltes, man vēderā šobrīd ir vesela LEGO pilsētiņa neattīrīta gudrona dīķī. Bet, ja kļūstam vienaldzīgi paši pret sevi, vēl jāatceras, ka tādā gadījumā, ja sīkā plastmasa uz grunts izveido «paklāju», tiek traucēta gāzu apmaiņa un visi normālie bioķīmiskie procesi.

Kā rodas mazulīši?

Ir divi veidi, kā okeānā nonāk šī mazā plastmasa. Pirmkārt, mazulīši rodas daloties. Iedomājamies maisiņu, cigarešu izsmēķi, alus «Garais» pudeli. Visi šie priekšmeti kaut kādā mirklī sāk dalīties. Turot ausis un acis vaļā, bet pārāk daudz nedomājot, varētu šķist, ka atkritumu sadalīšanās – tas ir kaut kas super! Bet kas reāli ir dalīšanās? Plastmasa sadrūp mazākos un mazākos gabaliņos, tad vēl mazākos, tad vēl mazākos, tad vēl mazākos, līdz pāri paliek ūdens un ogļskābā gāze. Viss ir lieliski, bet ir vairākas problēmas:

1) šis process aizņem simtiem gadu, tāpēc ļoti ilgs ir tieši tas periods, kad plastmasu ar visiem uz tās sēdošajiem noziedzīgajiem toksīniem var viegli apēst mazie dzīvnieki;

2) parasti plastmasai tiek pievienotas vielas, kas to padara izturīgāku pret uguni, ūdeni, laiku un bezgaumīgu mūziku, un šīs vielas mēdz būt toksiskas – tās arī mierīgi var uzsākt jaunu dzīvi plastmasas sadalīšanās laikā, tāpēc katram ftalātam ir tā lieliskā iespēja izpeldēties okeānā un atrast kādu veselīgu organismu, kurā ieperināties sagandēšanai;

3) patiesībā jau neviens īsti nezina, kas notiek tad, kad plastmasa ir līdz galam sadalījusies, – tam nepieciešams tik ilgs laiks, ka pat tā plastmasa, ko 20. gadsimta sākumā radīja Bekelenda kungs, vēl aizvien nav sadalījusies.

Bet ir arī tādi plastmasas mazulīši, kas jau tādi ir bijuši no sākta gala. Tie ir galīgi sīki, knapi ar aci ieraugāmi gabaliņi, jo tie ražoti tieši šādā izmērā. Kur tādus izmanto? Kosmētiskajos līdzekļos. Nopietni! Cilvēki mēdz mazgāt seju un berzt zobus ar plastmasas gabaliņiem. Nē, tas nenozīmē, ka zobus kāds tīra, košļājot iepirkumu maisiņu. Piemēram, sīkie knibuči, kas ir dažādos skrubjos, bieži vien ir plastmasa. Arī tie smalkumi abrazīvajās zobupastās ir nekas cits kā plastmasa. Starp citu, par pēdējo sāk satraukties ne tikai dabas aizstāvji un vienkārši saprātīgi ļaudis, bet arī zobārsti, jo tie mazie štruntiņi mēdz aizlīst aiz smaganām, tur dzīvot un naski veicināt, piemēram, asiņošanu.

ANO vides programmas speciālisti aprēķinājuši, ka «parastā» abrazīvā dušas želeja var saturēt tikpat plastmasas cik pudelīte. Un šādi sīkumiņi miera vējos tiek cauri ūdens attīrīšanas iekārtām un pa taisno nonāk jūrā. Nav pat nekas jāmet zemē, lai piesārņotu vidi, – pietiek nomazgāt seju ar neuzmanīgi izvēlētu līdzekli! Šķiet, skaitumkopšanas industrija ironiju tur augstā godā – tieksme ar saviem produktiem piesārņot jūru ir diezgan pašnāvnieciska, jo daudzi produkti, kurus izmanto dažādu zieķu gatavošanai, nāk no jūras, kamdēļ būtu svarīgi to saglabāt tīru un veselīgu.

Maisiņš vajag?

Tā kā man mazgāšanās ar plastmasu šķiet kaut kas perverss, esmu nolēmusi, ka tā nedarīšu. Bet kā tad no tā vispār izvairīties? Izskatīju to vielu sarakstu, kuram nevajadzētu būt manā šampūnā. Protams, veikalā gandrīz visu jau biju aizmirsusi – šie nosaukumi manā atmiņā sadalās rekordātrumā. Nolēmu, ka galvenais ir izvairīties no vielām, kas sākas ar «poli-», un tas man arī izdevās. Atnācu mājās un secināju, ka doma bijusi ļoti pareiza – tas, no kā vajadzētu izvairīties kosmētikā, ja negribas piebarot mīdijas ar plastmasas lodītēm, ir, piemēram, polietilēns (PE), polipropilēns (PP), polietilēnterepftalāts (PET). Tiem, kuri nespēj atcerēties šos nosaukumus, visdrošākā izvēle ir ar Eiropas Savienības ekoserti kātu apzīmogoti produkti – dušas želejas ar mikroplastmasu pie tāda nekad nevarētu tikt.

Lielajā informācijas gūzmā, protams, grūti paturēt prātā visus aizliegtos nosaukumus,tāpēc vienmēr labi, ja ir kāds, kas to pasaka priekšā. Tiem, kuri izmanto mobilo aplikāciju «Beat the Microbead» (www.beatthemicrobead.org) jeb «Satriec mikroplastmasu!», tāda iespēja ir – atliek veikalā nofotografēt preces svītrkodu, un, ja tūbiņā būs mikroplastmasa, potenciālais pircējs par to tiks informēts un, cerams, pārdomās. Ideja kā māja!

Vismaz pagaidām Eiropas Savienībā nav plāna to muļķīgo plastmasu aizliegt. Toties tāds plāns ir Ilionoisas un Kalifornijas štatā ASV, kur ļaudis sapratuši, ka negrib ēst LEGO pilsētiņas un plastmasas lodītes. Tiesa, tur varētu tikt atļauta tā sauktā bioplastmasa, kas it kā sadaloties. Super, vienīgi «parastā» bioplastmasa sadalās tādā temperatūrā un tādā spiedienā, kas dabā (paldies Dievam!) nepastāv. Bet arī šis ir labs sākums, protams.

Ko darīt cilvēkam, kurš negrib piesārņot Baltijas jūru ar plastmasu? Svarīgākais, manuprāt, ir apzināties savas patiesās vajadzības. Labi, ka cilvēki sākuši nopietni apdomāt atbildi uz sakrālo jautājumu veikalā pie kases: «Maisiņš vajag?» Izrādās, ka, ja mājās jānes tikai viena piena paka, varbūt «maisiņš nevajag»? Tāpat es rosinātu izvēlēties tieši tādu pārtiku, kas iepakota pēc iespējas kompaktākā iepakojumā, nevis lielu plastmasas kasti, kurā iemests viens vistas stilbiņš.

Es piedāvātu meklēt atbildi uz nākamo jautājumu: «Mikroplastmasa vajag?» Pieņemsim, ka, lai iegūtu skaistu sejas ādu, tā laiku pa laikam jānoberž ar kaut kādiem gabaliņiem. Vai obligāti tai jābūt plastmasai? Ekokosmētikai, kurā plastmasa ir aizvietota, piemēram, ar aprikožu kauliņu drupačām, ir tendence būt dārgai. Tas slikti. Ko darīt? Es, piemēram, līdz šim seju esmu berzusi ar kafijas biezumiem, un pagaidām neviens nav aizrādījis, ka man pie ādas būtu pieķēries kaut kas lieks, tā ka šī sistēma arī strādā. Tā arī ir mana atbilde uz svarīgo jautājumu: «Mikroplastmasa vajag?» Nē, paldies! Mikroplastmasa nevajag!

Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2015

Atbildēt