Mežu frizūras – skūt vai filēt?

Sabiedrībā aizvien biežāk dzirdamas diskusijas par mežu apsaimniekošanu. Vieni uzskata, ka viss ir daudz labākā kārtībā nekā kādreiz, bet citi jau rok kapu Latvijas mežu nozarei, sak, viss nolaists tik tālu, ka tā vairs nav mežkopība, bet gan mežnīcība. Bez riska saņemt diagnozi «šizofrēnija» varu apgalvot, ka taisnība ir abām pusēm, vienīgi katrs diskutētājs runā par ko citu.

Tie, kam viss mežsaimniecībā labi, runā par koksnes apjomu, pieminot, ka tā sauktajos Ulmaņlaikos, kad visi to vien darīja kā ņukāja iekšā sviestu ar bekonu un laukus apstrādāja poļu zemnieki, mežu esot bijis daudz mazāk. Nevaru iebilst! Ja de nējam mežu kā koksnes komplektu, viss ir kārtībā. Tiesa, Jeila Universitātes pētnieki, kas reizi pāris gados sakārto visas pasaules valstis «zaļuma» topā, domā, ka Latvijā tieši mežu platības ziņā vērojams regress (pētījumā ņemtas vērā vien mežiem klāto teritoriju platības un kvalitātes problēmas nav apskatītas). Precīzāk – laikā no 2003. līdz 2014. gadam Latvijā mežu aizņemtās teritorijas samazinājušās tik ļoti, ka ierindojamies visas pasaules topa beigu galā. Bet, pieņemsim, ka Jeila Universitāte pilnīgi neko nejēdz un ar apjomiem viss ir kārtībā. Iespējams, vājos rezultātus varētu skaidrot ar to, ka krīzes gados cirstas kailcirtes un mirklī, kad veikti novērojumi, jaunaudzes vēl nebija sasniegušas tādu stāvokli, lai pētnieki to varētu uzskatīt par mežu, nevis kaut kādu pārpratumu. Tas, iespējams, nozīmē, ka, ja tādu pašu pētījumu veiktu pēc dažiem gadiem, jaunaudzes jau izskatītos gana cienījamas, lai tās sauktu par mežiem, un tas nodrošinātu fantastiski augstu vietu šajā topā.

Dzīvības koki starp baļķu kokiem

Tie, kuri apgalvo, ka ir slikti un viss kļūst vēl traģiskāk, pārsvarā runā par bioloģisko daudzveidību. Koku daudzumu nespeciālistam noteikt ir viegli: ja koku redz, tad tas ir, ja koku neredz, tad tā nav. Jo vairāk redz, jo vairāk ir! Tā kā šo žurnālu pārsvarā lasa cilvēki, kuri redz, arī ar koku atšķiršanu no, teiksim, zāles vai aļģēm problēmām nevajadzētu būt.

Zīmējums: Toms Kokins.

Ar bioloģisko daudzveidību ir grūtāk – cilvēkam bez attiecīgas izglītības ir sarežģīti konstatēt, vai kādā mežā ir vai nav augsta bioloģiskā daudzveidība. Ir iespējams noteikt, vai konkrētā ekosistēma ir smuka vai nesmuka, bet tas ir pilnīgi subjektīvs vērtējums, kas var mainīties līdz ar laikapstākļiem vai vērotāja garastāvokli. Tāpat arī cilvēka iemīļotākais, svarīgākais un līdz ar to, iespējams, vērtīgākais mežs ne vienmēr būs bioloģiski daudzveidīgs. Piemēram, Pļavnieku mežs diez vai varētu sacensties ar Slīteri. Bet, tā kā bērnībā es tur gāju meklēt pavasari un slēpojot augšpēdus iegāzos kupenā, tā nociršana man varbūt sāpētu pat vairāk nekā kāda lieguma likvidēšana. Lai ieviestu zināmu skaidrību to cilvēku galvās, kuri pastiprināti nav apguvuši bioloģiju un mežu ekoloģiju, turpmāk tiks aprakstītas pazīmes, pēc kurām var atpazīt bioloģisko daudzveidību mežā.

Ceļvedis bioloģiskās daudzveidības atpazīšanā

Diezgan droša norāde bioloģiskās daudzveidības virzienā ir veci, lieli koki. Kas vispār ir vecs koks? Apse var nodzīvot 100 gadu, melnalksnis – 120, bērzs – 150, osis un egle var sasniegt 300 gadu vecumu, priede bez traucējumiem var nodzīvot 500 gadu, liepa var tikt līdz 600 gadiem, bet ozola bioloģiskais vecums var būt pat vairāk nekā 1000 gadu. Jo vecāks un lielāks koks, jo ziski tajā vairāk vietas dažādu dzīvu būtņu mājām. Piemēram, melnie stārķi nevar uzbūvēt ligzdu glītā jaunaudzītē, jo šī būve var svērt vairāk par tonnu un ir tik liela, ka tajā varētu gulēt arī šā raksta autore. Ja vēl šis vecais koks ir apveltīts ar dobumiem un dažādām plaisām, tas dod iespēju vēl vairākām sugām tur dzīvot, baroties un priecāties par iespēju vairoties.

Vēl par bioloģisko daudzveidību mežā var liecināt mirusī koksne. Kaut arī kādam var šķist, ka kritalas mežā liecina par nesaimniecisku rīcību, tomēr aptuveni ceturtā daļa meža sugu ir saistītas ar šo «nesaimnieciskuma» simbolu: cits tur ēd, cits guļ, cits slēpjas. Tāpēc šī koksne ir ļoti svarīga dažādu kaitēkļu ienaidniekiem, kurus varētu uzskatīt par dabīgajiem pesticīdiem. Bet sausus, vertikālus stumbeņus plēsīgie putni izmanto kā medību torņus. Sausās vietās atstātus kokus iemīļo kukaiņi, bet mitra koksne labpatīk dažādiem gliemjiem. Un, pat ja ir vienalga par šīm sugām, jāatceras, ka vecais koks ir atbildīgs par augsnes auglību nākotnē. Proti – kad sēnes un baktērijas to būs sadalījušas, elementi, kas būs palikuši pāri, atkal bagātinās augsni. Dabā barības vielas nerodas un nepazūd – viens un tas pats elements kādu laiku aizvada augošā kokā, tad – beigtajā koksnē, tad to saēd sēnītes, tad tas nokļūst augsnē, lai to atkal savā organismā ieslēgtu kāds jauns augs. Ja visa vecā koksne braši tiek vesta ārā, agri vai vēlu pienāk mirklis, kad šo elementu sāk trūkt un jādomā, kā atkal atjaunot augsnes auglību.

Cilvēkam, kurš nav īpaši izglītojies ornitoloģijā, atšķirt dažādus putnus bieži vien nav viegli. Kur nu vēl apzināties to vērtību! Bet ar dzeni ir viegli – tas pat nav jāredz. Pietiek ar to, ka dzirdam, ka mežā kāds kaļ, – tas nozīmē, ka kokā būs caurums. Un tā ir forša vieta, kur iemitināties dažādiem kukaiņiem, kas varētu mežu pasargāt no kaitēkļiem.

Vēl varētu stāstīt par mežu upītēm, kas nodrošina dzīvesvietu un maltīti lērumam sugu, bet tas nav nekas tāds, ko meža īpašnieks var ietekmēt, – ja upes nav, tad nav. Tiesa, saimniekam ir iespēja rīkoties, lai nemazinātu ūdensteces bioloģisko daudzveidību. Piemēram, kad uzrodas domas par upes taisnošanu vai vienkārši meža meliorāciju, šīs domas jāgaiņā prom.

Šķēres vai skuvekli?

Taču iepriekš minētie svarīgie pamatrādītāji – vecie, lielie koki un atmirusī koksne – ir tie, ko meža īpašnieks var ietekmēt. Uzmanību! Tālāk nebūs par to, ka neko nedrīkst cirst, visiem jāapsien ap galvu prievīte un pliku dibenu jādejo pļavā! Cirst var. Taču, veicot ciršanu, jāatstāj koki, kuriem ļauj novecot. To stumbros būs dažādi dobumi un spraugas, un katrā šādā vietā iemitināsies dažādas sugas. Un tikai loģiski, ka dažādu caurumu vairāk būs vecā kokā – tāpat kā vecākam cilvēkam ir vairāk rētu, jo ir bijis vairāk laika tās iegūt. Turklāt katra tipa «caurumā» dzīvo citas būtnes. Ar prātu apveltīti ļaudis pat bez sevišķām zināšanām varētu izštukot, ka visa kā būs vairāk vecā mežā. Tropiskajos mežos tik liela bioloģiskā daudzveidība ir tāpēc, ka tur ilgi nav bijuši nekādi lieli traucējumi. Piemēram, leduslaikmets, kas Eiropā atkāpās vien pirms 10 tūkstošiem gadu, kad sāka veidoties praktiski viss, kas mums dabā ir. Tikmēr miljonu gadu laikos tuvāk ekvatoram radušies un izdzīvojuši dažnedažādi mošķi visās varavīksnes krāsās. Jo viņiem tam ir bijis laiks.

Diemžēl šobrīd Latvijā par modes lietu kļuvušas kailcirtes. Cik stulbi tas ir? Apmēram tikpat, cik visiem cilvēkiem skūt matus uz nullīti. Ja tā būtu, tas atgādinātu cietumu vai koncentrācijas nometni. Bet normālā dzīvē nav tā, ka visiem vajag pliku pļešku. Dažiem tas ir labs risinājums, bet, ja tāds pauris būtu visiem, tas, piemēram, atņemtu mums iespēju publiski diskutēt par politiķu frizūrām.

Arī nodrošināt mirušās koksnes esību mežā ir relatīvi viegli – tā vienkārši nav tik cītīgi jāvāc ārā. Kad sāku tam pievērst uzmanību, sapratu, ka tik tiešām – mežos ļoti bieži nekas nemētājas. Es saprotu ļaudis, kuri uzskata, ka sakopts mežs nozīmē aizvāktus «miroņus». Mans ierosinājums būtu veidot daudzveidīgu vidi Latvijā – sabiedrību apveltīt gan ar «tīriem» mežiem (jo nedrīkst ignorēt tos, kam tādi patīk), gan ar tādiem, no kuriem neko nevāc ārā. Pie tiem otrajiem pat varētu pielikt uzrakstu: «Uzmanību! Netīra grīda!»

Vecie koki un mirusī koksne ir tikpat nozīmīga kā seniori sabiedrībā. Ja domā par tūlītēju nansiālu ieguvumu, tad ne vecie koki, ne veci ļaudis neko nepelna. Vēl trakāk – cilvēkiem mēs maksājam pensijas. Finansiālas šausmas! Tomēr sabiedrībā šie cilvēki ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, ka «tā jābūt» vai tāpēc, ka mīlam savus vecākus un vecvecākus. Ir arī daudzi pakalpojumi, ko šie ļaudis sabiedrībai sniedz, kaut arī lielākoties tam nav nekāda cenrāža. Piemēram, vecvecāki mēdz pieskatīt savus mazbērnus. Ja tādas iespējas nebūtu, būtu jāmaksā auklei. Tāpat ļaudis, kas piedzīvojuši senākus laikus, var sniegt liecības par vēsturiskiem notikumiem un ierādīt senas prasmes. Un nenovērtējama ir viņu pieredze, kas var palīdzēt tad, kad vienkārši nezinām, ko darīt. Līdzīgi arī vecie koki mežā un bioloģiskā daudzveidība sniedz labumus, kurus pārvēršot naudā, sanāk, ka mēs kā sabiedrība pat nopelnām, nevis kaut ko zaudējam. Dažādi nekoksnes produkti, piemēram, sēnes un ogas, kļūst ne tikai par maltītes sastāvdaļu un izklaidi svaigā gaisā, bet šīs veltes var sagādāt papildu ienākumus, atvases gatavojot skolai. Sevišķi laukos. Bet farmācijas nozarē strādājošajiem vajadzētu katru sugu sargāt no ļauna, jo varbūt tieši tajā stumbrā vai ausī ir savienojumi, kas var kalpot par pamatu jaunu medikamentu izstrādei.

Resursu produktivitāte ES dalībvalstīs (EuR/kg). Avots: «Eurostat».

Nav tā, ka līdz ar skeptiskāku attieksmi pret kailcirtēm Latvijai jāsamazina ienākumi. Nav nekādas vajadzības pēc vairāk dabas resursiem un apjomīgākas ciršanas. «Eurostat» 2016. gada dati rāda, ka Eiropas Savienībā mēs esam lejasgalā resursu efektivitātes topā. Tas nozīmē, ka no vienas tonnas dabas resursu iegūstam maz naudas. Gra ks rāda, ka ar jau šobrīd pieejamajām tehnoloģijām jaudīgākajās ES valstīs rezultāti var būt pat septiņas reizes labāki. Tas nozīmē, ka «koka sūdiņi ar latviešu zīmēm», kas tiek apsmieti par to, ka ir stulbi un vēl nez kādi, tomēr dod vairāk ienākumu nekā baļķu eksportēšana.

Vai Latvijā gana labi sargā dabu? Ja salīdzina ar citām ES valstīm, tad nē. Bet pats galvenais būtu saprast, ka mums nav jāsargā daba tāpēc, ka Eiropa liek. Visticamāk, Žanam Klodam Junkeram ir pilnīgi vienalga. Mums daba jāsargā tāpēc, ka tā ir mūsu. Nez kāpēc draudus valstij mēs saskatām visos virzienos: no Krievijas, no zviedru bankām, Sorosa un kā tik vēl ne… Bet paši savu zemi padarīt nevērtīgāku – lūk, to gan var!

Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017

Atbildēt