Meklējam kadiķus!

Ja godīgi, skujkoki man ne visai tīk. Varbūt kopš bērnības pie eglītes bieži skaitītā dzejolīša dēļ? «Pieduru pirkstu – ai, kas tad tas? Pirkstā man ieduras kaut kas ass!» Varbūt vienveidīgo lapu jeb skuju dēļ neatkarīgi no skujkoka sugas? Ne salīdzināt ar lapkoku lapu malu robiņu, līkumiņu un smailīšu daudzveidību!

Tomēr ar parasto kadiķi Juniperus communis man attiecības ir citādas – būs mani iebarojis! Ejot dabā, man ļoti patīk, ja daba mani cienā. Tikt pie gatavām kadiķu čiekurogām ir īpašs prieks, jo tās nogatavojas tikai divu gadu laikā: pirmajā gadā tās vēl ir zaļas un tikai otrā gada rudenī kļūst zili melnas un gatavas. Iekšā gan trīs cietas sēkliņas, taču plānā ārpusīte ir gana garda. Kadiķogas palīdz organismam attīrīties, turklāt ap kadiķiem esot īpaši veselīgs gaiss.

Kad sāku augus vērot uzmanīgāk, pārsteidza pirmoreiz pamanītie kadiķu ziedi. Botāniķi gan tos sauc citādi – par vīrišķo strobilu spurdzēm, kur veidojas putekšņi, un sievišķajiem strobiliem, no kuriem izveidojas čiekurogas. Esi tādus redzējis? Kadiķi zied agri pavasarī, reizē ar kārkliem un māllēpēm, parasti – aprīlī.

Kadiķi – dižkoki

Pirms 10 gadiem par dižkokiem vēl neinteresējos, tomēr kopā ar vīru Ati dabā gājām bieži. Reiz netālu no Engures ezera pļaviņā ievērojām kuplu kadiķi. Vai kadiķus? Nevarēja saprast: biezs skuju mētelis līdz pašai zemei, stumbru neredz. Gājām tuvāk, lai mēģinātu saprast, cik tad stumbru tur ir. Bet kā tiem tikt klāt? Zaru mūris, kam ne cauri redzēt, ne ar roku izspraukties. Cik resnam un cik garam jābūt, lai ierindotu pie dižajiem? Vai jāmēra ap visiem stumbriem kopā vai tikai ap lielāko? Kad vienu nopētījām un arī nobildējām, skatāmies – netālu vēl otrs tāds pats, jau cieši citiem kokiem blakus. Atklājums likās gana vērtīgs, tāpēc ar saviem jautājumiem vērsāmies pie citiem gudriem ļaudīm, un izrādās, jāmēra 1,3 m augstumā ap resnāko no starām. Kadiķis ir dižkoks, ja tā apkārtmērs sasniedz 0,8 m, bet tādu ir maz, tāpēc vērts atzīmēt jau 0,6 m apkārtmēru sasniegušos. Garumā dižkokam vajag sasniegt 11 metrus. Tik daudz mūsu atrastajam nebija, tādēļ nosaucām to par «gandrīz dižkadiķi».

Astoņus gadus vēlāk apmeklējām tos atkal, bet – kur palikušas visas skujas? Tās varēja saskatīt vien pašā galotnē, un arī to pašu bija pavisam maz. Otrs, kokos ieaugušais, bija nokaltis pilnībā… Tā mēs savām acīm pieredzējām – kadiķu mūžs nav ilgs.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē ar dižo kadiķu meklēšanu aizrāvās cits Atis – Atis Baiža. Viņš gribēja iegūt visu dižāko Latvijas kadiķu fotogrā jas un savus piedzīvojumus aprakstīja aizraujošā bērnu grāmatiņā «Dižkoku meklētāja gaitās» (1989.). Tie bija citi laiki un cita dižkoku datu vākšanas grūtību pakāpe. Tālākie braucieni notika ar sabiedrisko transportu – tolaik tas kursēja daudz biežāk un arī maršrutu bija krietni vairāk; kājāmgājējam ātrāk uz priekšu tikt bieži palīdzēja garāmbraucošās mašīnas vai motocikli. Kadiķi tika meklēti pēc nostāstiem un aptuveniem vietas aprakstiem, jo ikvienam, kurš to vēlas, nebija pieejamas nedz globālās pozicionēšanas sistēmas, nedz GPS koordinātes, kas mūsdienās ir gluži ierasta lieta. Turklāt nedrīkstēja lietot arī kartes, jo tās bija valsts noslēpums. Par iešanu dabā ar karti varēja draudēt pat ceļojums uz «kūrortu» Sibīrijā. Tā kā A. Baiža strādāja par mērnieku, viņam savās darba gaitās iespējas atklāt jaunus dižkokus bija lielākas. Tolaik nebija arī digitālā foto, un katram kadram bija liela vērtība, taču rezultātu uzreiz redzēt nevarēja. Ja vēlāk izrādījās, ka fotogrāja nav izdevusies, bija jābrauc atkal. Tāpēc A. Baiža nolēma pievērsties kadiķiem, sak, to nav tik daudz, pagūs visus Latvijas dižos savā mūžā apzināt. Grāmatā aprakstīta aina, kurā viņš diapozitīvus ar dižkadiķiem rāda laipnajiem naktsmītnes devējiem: «Pēc noskatīšanās Jāzepa māte brīdi dzīvo redzētā iespaidā, tad saka: «Tikpat jauki kā daiļslidošana.»»

Ata Baižas darba rezultāts apkopots rakstā «Latvijas lielie paegļi» un publicēts izdevumā «Mežsaimniecība un Mežrūpniecība» (1980. gada 3. numurs; minēti 54 kadiķi).

Jānis Cepītis žurnāla «Latvijas Daba» 2001. gada publikācijā par Latvijas dižākajiem skujkokiem atzīmē, ka liela daļa A. Baižas minēto dižkadiķu jau gājuši bojā. Rakstā minēti septiņi lielākie kadiķi – to apkārtmērs sasniedz vismaz 1,30 m.

Staņislava Saliņa grāmatā «Latvijas dižkoki un retie koki» (1974) minēti 16 kadiķi, kuru apkārtmērs ir vismaz 0,8 m. Šobrīd plašākā dižkoku datubāze atrodas Dabas retumu krātuvē. Tās arhīvā glabājas dažādas ticamības pakāpes ziņas par aptuveni 70 dižajiem kadiķiem.

Vienīgais vēl dzīvais kadiķis, kas bijis valsts aizsardzībā jau teju 100 gadu, ir Baložu kadiķis (Valmieras pag.). Aizsardzībā tas ņemts 1930. gadā, un joprojām neviens lielāks Latvijā nav apzināts. Pēc 2010. gada mērījuma tā apkārtmērs sasniedzis jau 3 m. Baložu mājās savulaik dzīvojis dzejnieks Jūlijs Eduards Balodis, kura pseidonīms bija Rieteklis, un viņam par godu arī otrs nosaukums – Rietekļa kadiķis.

Īpatnējie un garie

Interesantu kadiķi Kolkas pagastā minējis Guntis Eniņš grāmatā «Tepat Latvijā» (1984.). Sīmu kadiķis, kas atgādina bļodu, īpatnējs ar zemo stāvu (nepārsniedz 1 m augstumu) un plašo vainagu (diametrs 4 m). 2009. gadā apmeklējām šo kadiķi, un bija jāpiepūlas, lai atrastu skatupunktu, kurā kadiķis vēl ir gana zaļš – lielākā daļa bija pagalam. Tomēr arī 2013. gadā situācija nebija būtiski pasliktinājusies… Varbūt brīnumkokam izdosies vēl kādu laiku noturēties?

Tajā reizē, kad otrreiz apciemojām kadiķus pie Engures ezera, pa ceļam priežu mežā priecēja daudz šīs sugas pārstāvju. Latvijas me

žos kadiķi nav liels retums, bet parasti tie ir pārlieku noēnoti, tāpēc par dižkokiem neizaug. Taču pie Engures ezera daži izcēlās ar lielāku augumu; vēl lielāks pārsteigums bija atrast garus un zaļojošus kadiķus horizontālā stāvoklī! Ja vertikālam garam kokam bez īpašām prasmēm vai rīkiem precīzu garumu nenoteiksi, tad guleniskam – bez problēmām! Nomērījām divus garuma dižkokus – 11 un 11,8 m garus. Nez cik ilgi tāds gulošs dižkoks var nodzīvot?

Ansis Opmanis min interesantu novērojumu par Ābeļkroga kadiķiem Ēdoles pagastā. Viens no tiem cieta 2005. gada vētrā un uzgāzās virsū otram, tobrīd kupli zaļojošajam. Licies, ka vētras izgāztajam ar to arī būs cauri, tomēr vēl 2014. gadā tas joprojām bija dzīvs, taču stāvošais – gandrīz nokaltis.

Bet cik gari un kur aug Latvijas visgarākie kadiķi? Staņislavs Saliņš 1974. gadā kā augstāko min pie Īvandes pagasta Ķeiriem augošo 14 m paegli; Jānis Cepītis 2001. gadā – 12,2 m augsto Ķeļļu kadiķi Kurmenes pagastā, savukārt Gunta Eniņa grāmatā «100 dižākie un svētākie» (2008) ir ziņas, ka Ķeļļu kadiķis jau nokaltis un nu visgarākais esot Kapusila kadiķis Launkalnes pagastā (13,4 m saskaņā ar 2008. gada datiem). Kā redzams, gari kadiķi izaug dažādās Latvijas malās, bet savu statusu tie nenotur ilgi – iet bojā, un labi, ka tiek atrasti jauni.

Kadiķu biotopi

Kadiķis ir īpašs koks – tam pat ir pašam savs Eiropas nozīmes aizsargājamais biotops! Visglītākās ainavas ar daudziem kadiķiem skatāmas ne mežos, kur kadiķus starp citiem kokiem knapi var samanīt, bet pļavās. Tāpēc biologi šādas skaistas un vērtīgas vietas aizsargā kā ES nozīmes biotopus ar kodu 5130 jeb «kadiķu audzes zālājos un virsājos». Nozīmīgākās no tām ir saistītas ar kaļķainu augsni vietās, kas nav bijušas piemērotas tīrumiem, tādēļ ilgus gadus izmantotas ganībām. Šādās pļavās to galvenajās izplatības vietās Eiropā sastopamas daudzas orhideju sugas, arī retā vienkāršā ķekarpaparde. Latvijā interesantākie kadiķāji saistīti ar upju ielejām (galvenokārt Abavas), kuru nogāzēs zem plānas augsnes kārtas guļ karbonātiskie pamatieži. Mūsu kaimiņvalstīs šādu biotopu sauc vienā vārdā: Lietuvā – kadagynai, Igaunijā – kadastikud. Vien Latvijā kadiķu noras vai kadiķāja vietā biotopa nosaukumā tiek lietots pilnais tulkojums no angļu valodas.

Latvijā šis biotops sastopams aptuveni 30 vietās un visur aizņem mazu platību. Zināmākās ir Ziemupes, Gudenieku, Mežmatveju kadiķu audzes un Kadiķu nora Dundagas pagastā. Bet kā tām klājas?

Izrādās, šo skaisto biotopu nosargāt nav nemaz tik vienkārši. Dzīvotne veidojas ganīšanas rezultātā, bet, ganīšanu pārtraucot, izzūd biotopa galvenā vērtība – retās zema auguma ganību sugas, un to vietā ieviešas parastās, gara auguma. Līdzīgi notiek ar sauli mīlošajiem kadiķiem, proti, pārtraucot ganīt, kadiķu nora aizaug ar ātraudzīgākiem un garākiem kokiem, un noēnotie kadiķi aiziet bojā.

Kādreiz ainaviskā un ceļotāju apjūsmotā Gudenieku audze nu ir stipri aizaugusi, gandrīz visi kadiķi pagalam. Dundagas pagasta Kadiķu noras lielākās vērtības ir zudušas, tādēļ tiek runāts par tās izslēgšanu no aizsargājamo saraksta. Arī Ziemupes kadiķi vairs neesot tik krāšņi kā senākos laikos. Šķiet, vien divās vietās pie Abavas kadiķāji vēl tiek noganīti. Abavas ielejā pie Aizdzires, Drubazām un Kandavas varētu būt Latvijā ainaviskākās kadiķu nogāzes. Labs piemērs ir Lietuvā, Salantu reģionālajā parkā, kur kadiķiem apaugušajā akmeņlaukā izveidots aploks kalnu kazām. Šādi būtu iespējams atjaunot arī Gudenieku kadiķu audzes.

Veidosim dižo kadiķu fotokolekciju kopā!

Savulaik Atis Baiža savāca lielu kolekciju ar dižāko Latvijas kadiķu fotogrā jām un diapozitīviem, taču pēc viņa nāves lielākā daļa šīs kolekcijas gājusi zudībā. Tāpēc sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi radās doma A. Baižas piemiņas vārdā vēlreiz apkopot Latvijas dižāko kadiķu fotogrā jas un uzkrāt interneta vidē, iesaistoties jebkuram interesentam, kuram ir labas fotogrā jas no seniem vai jaunākiem laikiem ar Latvijas dižajiem kadiķiem, kas pārsnieguši 0,6 m apkārtmēru, ir ļoti gari vai ainaviski. Varbūt tev zināms kadiķis ar īpašu stāstu? Informāciju par kadiķa atrašanās vietu, izmēriem un fotogrā jas datumu sūti uz e-pastu drk@dziedava.lv. Arī, ja esi ievērojis kādu jauku kadiķu noru, priecāsimies papildināt kadiķāju kolekciju! Dižie kadiķi un kadiķu pļavas ir un būs skatāmas interneta vietnē «Dziedava.lv», sadaļā «Kadiķi».

Interesants fakts

Lai bij laikis, kāds būdamis,
Es kadega ēniņāi:

Kadegam, sērmokšļam
Krustiņš ogas galiņā.

Rīgā ir bērnudārzs «Kadiķītis», un šis nosaukums nav nejaušs. 1994. gadā, sākot strādāt 99. pirmsskolas izglītības iestādē, tās vadītāja Dina Gaide vēlējās neko neizsakošā skaitļa vietā kaut ko latvisku un simbolisku. «Kadiķītis» tika izvēlēts, domājot par kadiķu mūžīgo zaļumu, sīkstumu un veselīgumu. Viņas sirdī iekritusi arī minētā tautasdziesma – kadiķis aizsargā, tātad aizsargās arī mazos bērnudārzniekus. Ļoti jauka ir tradīcija katru gadu izlaidumā bērnudārza priekšā iestādīt kadiķīti. Pēdējos gados dažādībai reizēm stādīti arī citi radniecīgi skujkoki. Arī mani bērni savulaik gāja bērnudārzā «Kadiķītis», tādēļ varu apliecināt, ka mikroklimats tur tiešām bija ļoti labs. Kas zina, varbūt arī kadiķīši palīdzēja?

Liels paldies Ansim Opmanim par palīdzību raksta tapšanā!

Julita Kluša;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *