«Latvijas zaļais punkts» – par modernu depozītsistēmu

Jau gadus 20 Latvijā mēģina ieviest iepakojuma depozīta sistēmu, vienmēr liekas – tūlīt TAS notiks, bet – atkal nekā. Un tad bieži tiek vainoti ražotājatbildības uzņēmumi, arī «Latvijas Zaļais punkts», kas bremzējot tās ieviešanu. Tāpēc gribu uzreiz teikt – «Latvijas Zaļais punkts» ir PAR depozītsistēmu! Bet – PAR modernu paplašināto depozītu. Tādu, kurš risina nevis 2% izlietotā iepakojuma problēmas, bet palīdz sasniegt Eiropas Savienības noteikto mērķi 2030. gadā pārstrādāt vai lietot atkārtoti 70% iepakojuma. Lai sasniegtu šo ambiciozo, bet loģisko mērķi, tāda depozītsistēma, kādu iecerēts īstenot Latvijā, neglābs. Tā ir veca un nemoderna sistēma, kas uzlabos tikai sava lobija – skandināvu pudeļu pieņemšanas automātu ražotāju – turību. Turklāt šādus automātus varam saražot paši Latvijā. Tā būtu laba iespēja mūsu ražotājiem pārņemt no skandināviem iespēju nopelnīt kādus 30 000 eiro par katru automātu. Jā, viens pudeļu pieņemšanas automāts izmaksā tik, cik neliels dzīvoklītis mazpilsētā. Iespaidīgi, vai ne?

Kāpēc es saku, ka iecerētā depozītsistēma ir nemoderna? Tāpēc, ka tā atbilst laikam pirms gadiem divdesmit un skar tikai niecīgu iepakojuma daļu – dzērienu PET pudeles, dažu veidu stikla alus pudeles un skārdenes. Turklāt mūsdienās pavisam reti runā par iepakojuma atkārtotu izmantošanu, tikai pārkausēšanu, bet vismaz PET gadījumā pēc piektās sestās pārkausēšanas reizes vairs neizdodas saražot augstas kvalitātes taru. Turklāt alkoholiskie vai cukurotie dzērieni nav pirmās nepieciešamības produkts, ko cilvēki pērk ikdienas patēriņam. Daudz lielāku atkritumu daļu veido pārtikas iepakojums – pudeles, kārbas, kastes, trauciņi, turzas. Uz visiem ir svītrkods, tāpēc nebūtu grūti organizēt arī šāda iepakojuma pieņemšanu, kompensējot daļu izdevumu. Lūk, šādi mēs daudz straujāk tuvotos 70% pārstrādes mērķim, jo cilvēkus ļoti spārno iespēja saņemt atpakaļ kaut daļu no iztērētās naudas. Atpakaļ nodotais materiāls būtu tīrs un labi piemērots pārstrādei.

Eiropas Savienībā tikai 11 no 28 dalībvalstīm ieviesta depozītsistēma. Pirmās bija Vācija un Skandināvijas valstis. Igaunija to izdarīja 2005. gadā, jo šķirošana valstī bija vāji attīstīta un vajadzēja izvēlēties metodi, kā savākt pārstrādājamos materiālus. Bet pēdējo desmit gadu laikā vairs nav valsts, kur depozītsistēma būtu ieviesta, domājot par vides mērķiem. Jā, Lietuvā tas notika pavisam nesen, īsi pirms vēlēšanām 2016. gadā, un tai nebija nekā kopīga ar ekonomisko pamatojumu. Tikai šogad šī sistēma lietuviešiem dod nelielu peļņu, līdz šim – vairāk nekā 4 miljonu eiro zaudējumi. Kad leišiem vaicā, vai viņiem patīk depozīts, 97% atbild apstiprinoši. Bet, ja pavaicā, vai viņiem patīk tas, ka apsaimniekošanas maksa pārējiem atkritumu veidiem ir nevis dubultojusies, bet pat trīskāršojusies, 100% vienprātīgi atbild: nē, tas mums nepatīk! Piemēram, par PET, kuru nesavāc depozītsistēmas ietvaros, 2017. gadā bija jāmaksā 77 eiro/t, bet tagad – 177 eiro/t! Ne tik strauji, bet pieaugusi maksa arī stiklam un kombinētajiem materiāliem. Tauta ir apmierināta, bet nesaprot, ka smalki piemānīta. Tas ir neizbēgami arī Latvijā – par PET iepakojumu pienam, eļļai, etiķim un citiem produktiem pavisam drīz nāksies maksāt vairāk nekā līdz šim. Tas ir netaisnīgi pret cilvēkiem, kuri nedzer alu, limonādes un ūdeni no pudelēm.

Austrijā depozīts visvairāk atbilst sākotnējai iecerei – tas attiecas tikai uz stikla un PET pudelēm, kuras lieto atkārtoti, nevis pārkausē. Vācijā depozīts attiecas teju uz visiem iepakojuma veidiem – tā viņi mēģina mazināt Austrumu imigrantu ieradumu visu mest zemē un saglabā savas zemes ordnungu jeb kārtību. Bet droši vien pati pirmā depozīta sistēma tika ieviesta Padomju Savienībā; mūžam atcerēšos, ka limonāde maksāja 32 kapeikas, bet par tukšu pudeli varēja dabūt atpakaļ 20 kapeikas. Tolaik bija taras pieņemšanas punkti, nekādu automātu.

Tagad Anglija grasās ieviest depozītsistēmu. Kad runāju ar viņu gan valsts, gan biznesa pārstāvjiem, tie teica: «Jā, mēs domājam par depozītu, bet pilnīgi citā gaismā!» Tagad depozītsistēmai jābūt tādai, lai savāktu pārstrādei nevis 2% iepakojuma, bet 70%. Tā ir milzu atšķirība. Mēs, vaigus piepūtuši un oponentus zākādami, pārņemsim nemodernu, skandināvu lobētu sistēmu, gada laikā atrisināsim pavisam nelielas atkritumu daļas savākšanu, bet nākamajos desmit gados mums būs jātiek galā ar pārējo lērumu. Izšausim pa ziloni ar nesamērīgi dārgu skroti, bet neko daudz nepanāksim. Labāk risināsim atkritumu reģenerācijas problēmu kompleksi: ja tautai patīk par izlietoto iepakojumu saņemt naudu – lai notiek! Ražojam savus pieņemšanas automātus, kas nolasa svītrkodu no iepakojuma, saplacina to un izsniedz cilvēkam čeku, cik naudas viņš var atgūt! Būvējam iepakojuma pārstrādes rūpnīcas un izmantojam materiālus atkārtoti! Tāds ir mūsdienu risinājums atkritumu problēmai. Bet pāri visam – zero waste dzīvesveids jeb atkritumu neradīšana.

Kaspars Zakulis, Latvijas Zaļā punkta direktors

 

One Reply to “«Latvijas zaļais punkts» – par modernu depozītsistēmu”

  1. Mūsdienās visi runā par “zero waste” piemēram Liepājā organizācija “Radi Vidi Pats” cenšas šo izplatīt pa visu pilsētu, bet problēmas ar to ir, ka daudzi par to tik ļoti neinteresējās, kā arī depozītsistēma Liepāja ir pārsvarā tikai uz stikla taru. Ideja par to, ka saņemt naudu par izlietoto iepakojumu ir ļoti laba, bet tas atkal rada problēmas, piemēram, daudzi atkal varētu apaugt ar gružiem, vai sliktāk ir tas ka viens tas aparāts pērkot maksā 30 000 tad jāpadomā cik būtu izmaksas tādu uzražotu, kur mēs dabūtu materiālus, lai tos vispār uzražotu. Vai mums nesanāks lielākas izmaksas nekā tad lai nopirktu šādus aparātus. Kā arī citur pasaulē pārstrādātos iepakojumus, vairāk plastmasu, jau izmanto ceļbūvē, šādu ceļu ir vieglāk uzturēt un iziet mazāk izdevumu un ir vietas kur to iepakojumu izmantot.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *