Latvijas pārmitrie meži

Pārmitrie meži. Jau kopš bērnības tie šķituši drūmi un melnbalti. Bez saules, skaņām un krāsām. Ar daudz daudz odiem, knišļiem, čūskām. Toreiz likās, ka šādās vietās dzīvo vilkači un raganas, kas klusā, stingi nekustīgā rāvā spoguļojas starp platu egļu nokaltušiem apakšējiem zariem… Arī šodien, kad, ejot pa mežu, nokļūstam kādā staignākā vietā, mēs lielākoties metam tai līkumu. Šādas vietas jau izsenis šķiet nevērtīgas un nepievilcīgas, pat nedaudz biedējošas un māņiem apvītas.

prmitri mezi 1 4

Jau izsenis pārmitrie meži nīdēti un pārveidoti, tā arī līdz galam neiepazīti. Ņemot talkā mūsdienu tehnoloģijas, pēdējā gadsimta laikā šis pārveidošanas process norisinājies īpaši strauji. Un visbiežāk notiek tā, ka daudzu lietu vērtību sākam apjaust tikai tad, kad esam tās zaudējuši vai arī jūtam, ka sākam zaudēt. Tā pēdējos gadu desmitos pasaulē strauji pieaugusi interese par nesusinātiem pārmitriem mežiem un dabiskiem purviem, saprotot to nenovērtējamo nozīmi pasaules ekoloģijas kontekstā – gan kā dabiskas un lētas ūdens attīrīšanas sistēmas, gan kā efektīvus plūdu regulētājus un gruntsūdeņu papildinātājus, to nozīmi barības vielu uzkrāšanā, sauszemes oglekļa krājumu glabāšanā, upju krastu nostiprināšanā, gan arī to, ka tie ir nozīmīga gēnu krātuve un vienīgā dzīves vieta neskaitāmiem un nākotnē mums, iespējams, ļoti noderīgiem augiem un dzīvniekiem.

Pārmitro mežu vērtība nav izsakāma naudā. Tie kalpo ne tikai kā Zemes «plaušas», bet arī kā daļa no mūsu planētas «asinsrites» sistēmas, un paši zinām, kas notiek, ja kādam organismam tā tiek traucēta. Jau tagad brīnāmies par notikumiem dabā, kad nekas vairs nenotiek kā paredzēts.

Situācija Latvijā

Prieks, ka pārmitrie meži Latvijā, pretstatā lielākajai daļai Eiropas valstu, vēl ir sastopami, tomēr arī pie mums aptuveni pusi šo platību pēdējā gadsimta laikā iznīcinājusi intensīva un unificēta mežsaimniecība. Bez tam, kas būtiskāk un satraucošāk, arī šodien šis process Latvijas mežos turpinās. Videi draudzīgas tehnoloģijas lēnām ienāk visās tautsaimniecības nozarēs, bet pārmitro mežu apsaimniekošana joprojām nav mainījusies, neņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas par šo mežu īpatnējo ekoloģiju un daudzkārt lielāko jutīgumu pret straujām, cilvēka radītām pārmaiņām.

Daudzas pārmitro mežu platības gan ir iekļautas aizsargājamo biotopu sarakstā, bet vai šīs atsevišķās platības nodrošinās to vērtību zudumu, kas notiek visapkārt saimnieciskajos mežos? Bez tam varbūt iespējams saimniekot arī šajās aizsargājamajās teritorijās, ja vien iemācāmies to darīt prasmīgi un vietai draudzīgi? Tad neveidotos mākslīgas, nemitīgi mainīgas robežas dabā un cilvēka apziņā starp vietām, kur nedrīkst darīt neko, un vietām, kur drīkst darīt jebko. Jo nav jau objektīva robežlieluma, ar cik aizsargājamiem pārmitro mežu hektāriem mūsu bērniem un mazbērniem varētu pietikt, lai nepārtrūktu šī planētas dzīvinošā kustība, un ne jau tāpēc visi pārmitrie meži šodien būtu jāliek rezervātos.

Necieš pārmaiņas

Varbūt te rodas jautājums, kāpēc uzmanība tiek pievērsta tikai slapjiem mežiem, nevis mežiem vispār, jo cērtam taču visu vienādi? Tas tādēļ, ka sausie meži šādas plašas un pēkšņas cilvēka saimnieciskās darbības pārcieš daudz labāk, jo vienlaidus kailcirtes tiem atgādina meža ugunsgrēkus, kas sausiem mežiem jau kopš senatnes dabiski raksturīgi. Līdz ar to gan sugas, gan šo mežu augājs pie straujām pārmaiņām ir pieraduši.

Savukārt pārmitrie meži savā attīstībā piemērojušies tikai neliela mēroga dabas ietekmēm un ilgstoši saglabā savu iekšējo stabilitāti, kā arī nemainīgu augu un dzīvnieku sugu kopumu. Tie nekad nav lielās platībās deguši. Tāpēc straujas un pēkšņas izmaiņas un neraksturīgi pārveidojumi – meža meliorācija un kailcirtes, kas raksturīgas pašreizējai mežsaimniecībai, – katastrofāli ietekmē ne tikai augu un dzīvnieku sugas, bet arī visa unikālā pārmitro mežu augāja pastāvēšanu.

Daudzas bagātas pasaules valstis jau sapratušas savu kļūdu un tagad iegulda lielu naudu pārmitro mežu un dabisko purvu atjaunošanā. Mums šobrīd būtu aktuāli uz mirkli apstāties un apdomāt, ko darīt turpmāk, lai nepazaudētu to, kas mums vēl ir, un, saprātīgi saimniekojot, pat nedaudz atgūtu zaudēto.

Lai to veiktu, vispirms būtu nepieciešams doties dabā un iepazīt Latvijā vēl sastopamos nenosusinātos slapjos mežus, sīkāk raksturojot to ekoloģiju.

Pārmitro mežu ekoloģija

Slapjie meži nevienmērīgi izplatīti visā Latvijas teritorijā. Tie var aizņemt dažāda lieluma un konfigurācijas teritorijas un augtenes – gan tādas, kas atrodas ļoti kūdrainās vietās ar ierobežotu barības vielu pieejamību, gan arī ļoti auglīgos, pastāvīgi applūstošos staignājos, kur barības vielas pienes kustīgie ūdeņi. Tikai pirmajā mirklī šķiet, ka visi šie meži ir vienādi, viscaur slapji un garlaicīgi. Vērīgāk ieskatoties, redzam, ka ir sastopami gaišāki meži, kuros dominē priedes, gan arī tādi, kuros aug tikai lapu koki. Katrā no šiem mežiem sastopamās augu sabiedrības ir atšķirīgas, bet tās visas ir labi piemērojušās pastāvošajiem nemainīgajiem un mitrajiem vides apstākļiem.

Lai gūtu priekšstatu pārmitro mežu ekoloģijā, ieteicams tos sakārtot pārskatāmās un skaidrās sistēmās. Latvijai raksturīgos slapjos mežus var iedalīt trīs grupās:

  • Eirosibīrijas melnalkšņu staignāju meži;
  • boreālie skujkoku meži;
  • Eiropas platlapju meži.

Eirosibīrijas melnalkšņu staignāju meži

Eirosibīrijas melnalkšņu staignāji sastopami ļoti slapjās, auglīgās, avoksnainās, barības vielām bagātās vietās, kuru krājumus nemitīgi papildina tekošie augsnes ūdeņi. Valdošos procesus šeit nosaka ūdens. Ieejot šādā mežā, visapkārt varam redzēt augstus ciņus, uz kuriem pakāpušies ar sūnām apauguši dažāda vecuma melnalkšņi, kā arī atsevišķas egles vai oši. Krūmi šeit sastopami reti. Koku stumbru pamatnēs aug dažādi lakstaugi un sūnas. Ciņi ir raksturīgākā melnalkšņu staignāju pazīme, un tie veidojas laika gaitā, plūdu ietekmē pārvietojoties augsnes virskārtai, kā arī nobirstot un satrūdot koku lapām un augu daļām, uz kurām, bēgot no ūdens, pakāpjas jauni lakstaugi un sūnas (skat. attēlu 53.lpp.). Starp ciņiem vērojami lielāki vai mazāki applūstoši laukumi. Faktiski nav redzami vēja izgāzti koki. Apmeklējot šos mežus dažādos gadalaikos, tie vizuāli daudz neatšķiras, nereti var novērot dažādus ūdens līmeņus, tā, piemēram, pavasarī uz ciņiem augošos kokus pilnībā ieskauj ūdens. Ja uzņemtu paātrinātu filmu vairāku gadu desmitu garumā, varētu redzēt, ka melnalkšņu meži no visiem pārmitrajiem mežiem ir «vislēnākie», to pārveidošanās ātrums dabiskos apstākļos ir gandrīz nemanāms: faktiski nenotiek koku sugu nomaiņa, koku atmiršana notiek tikai atsevišķās vietās, lēnām sabrūkot pa kādam vecam kokam.

Zemsedzē augu sugas variē atkarībā no šo mežu atrašanās vietas: upju palienēs aug grīšļi un niedres; staignākās augtenēs – nātres, gundegas, papardes; gar purvu malām visbiežāk var redzēt cūkaušus, mellenes, sfagnus.

Eiropas platlapju meži

Slapjie platlapju meži aug auglīgās vietās, parasti dažāda lieluma tekošu ūdeņu – upju, strautu – tuvumā. Pateicoties ūdens radītajām svārstībām, tie var būt periodiski ļoti slapji, turpretī sausos periodos salīdzinoši sausi, kas izskaidrojams ar labiem dabiskās drenāžas apstākļiem. Raksturīgākā pazīme ir platlapju koku sugu – ošu, retāk ozolu – klātbūtne. Var sastapt atsevišķus dižkokus. Nereti oši ir valdošā koku suga. Pretstatā melnalkšņu staignājiem, te bieži redzami dažādi krūmi un jaunie kociņi, bet mazāk sastopami koki uz ciņiem. Sūnas klāj daudz garākus koku stumbru posmus. Pavasarī ziedošos augus strauji nomaina vasaras vidū ziedošie, līdz ar to, ieejot šajā mežā dažādos gadalaikos, šķiet, ka esam nokļuvuši gluži citā vietā. Valdošos procesus šeit nosaka ne tikai ūdens, bet arī vējš un sals, tādēļ vienlaikus var iet bojā pat vairāki koki, veidojot atsevišķas atklātākas vietas.

Dažas no raksturīgākajām zemsedzes augu sugām: daudzgadīgā kaņepene, purva cietpiene, baltais vizbulis, podagras gārsa, parastā vīgrieze.

Boreālie skujkoku meži

Slapjie egļu meži sastopami dažāda lieluma un formas reljefa pazeminājumos, dažkārt arī līdzenās vietās, kur veidojušās trūdainas vai kūdrainas augsnes un vāja dabiskā drenāža. Koku stāvā valda egles, redzami arī atsevišķi bērzi un apses, bet platlapji sastopami ļoti reti. Ūdenim kā dabas procesu ietekmētājam šeit ir niecīgāka nozīme, jo izmaiņas mežaudzes struktūrā lielākoties notiek, vējam izgāžot atsevišķus kokus vai to grupas. Šādu procesu pieņemts dēvēt par pašizrobošanos. Vēja darbības dēļ slapjos egļu mežos ir ļoti atšķirīgi apgaismojuma apstākļi, kas ietekmē augu sugu sastāvu. Zemsedzi lieliem laukumiem var klāt dažādas sūnas, piemēram, dzegužlini. Krūmi redzami reti. Līdzīgās augtenēs aug arī slapji bērzu un apšu meži.

Pretstatā melnalkšņu un slapjo platlapju mežiem, egļu mežos zemsedzē ļoti lielos apjomos redzami vasarzaļie sīkkrūmi – mellenes, brūklenes –, kā arī meža zaķskābenes, divlapu žagatiņas.

Slapjie priežu meži pēc tajos notiekošajiem procesiem, to intensitātes un attīstības gaitas vairāk līdzinās sausiem priežu mežiem nekā citiem pārmitro mežu tipiem, tāpēc to optimāla apsaimniekošana vairāk būtu pielīdzināma sauso mežu apsaimniekošanai. Šī iemesla dēļ tie nav tik apdraudēti, kā arī ir izmainīti daudz mazāk nekā slapjie egļu meži.

Kā redzams, pārmitrie meži var būt samērā atšķirīgi, un to nosaka īpaši dabas apstākļi un ekoloģiskie procesi, to radītie veidojumi un sugu sastāvs koku stāvā un zemsedzē. Šīs atšķirības kalpo par pamatu to turpmākai apsaimniekošanai.

Bet ko ar šiem mežiem darīt turpmāk, lai tie nezaudētu vērtību un turpinātu pildīt savas unikālās ekoloģiskās funkcijas? Kā pārmitros mežus praktiski pazīt dabā un kā izvērtēt jau saimnieciski ietekmētus mežus? Par to – nākamajā «Vides Vēstu» numurā.

Bet tikmēr varam doties uz mežu. Jo patiesā izpratne par jebkurām lietām veidojas tikai darbībā. Vislabāk pa slapjiem mežiem pastaigāt ziemas salā. Tad var nokļūt vietās, kur to izdarīt citkārt nav iespējams. Tu staigā un jūti – viss it kā sastindzis. Bet tad uz mirkli apstājies, ieklausies klusumā… un dzirdi – tur zem sniega un ledus kāds elpo. Kāds grib, lai tu dzīvo.

Skaitļi un fakti

Nesusinātiem pārmitriem mežiem ir izšķirīga loma plūdu regulēšanā – tie ievērojami samazina upju maksimālos caurplūdumus un ūdens līmeņus.

Pārmitrie meži palīdz papildināt pazemes ūdens horizontus, kas uzkrāj 97% no pasaules nesasalušajiem saldūdens krājumiem.

Pārmitrie meži aktīvi piedalās ūdens attīrīšanā, aizturot toksiskas vielas.

Dumbrāji ir vieni no pasaulē nozīmīgākajiem oglekļa glabātājiem. Šos mežus degradējot, tajos uzkrātais ogleklis atbrīvojas un atgriežas atmosfērā – siltumnīcas efektu izraisošo gāzu oglekļa dioksīda un metāna veidā.

Melnalkšņi ir īpaši labi krastu nostiprinātāji – tie ar savām plašajām un spēcīgajām saknēm labāk nekā jebkura cita koku suga satur un aizsargā jūras un upju krastus, pasargājot tos no izskalošanās.

Meži klāj 45% no Latvijas teritorijas. Latvija ir bagāta ar pārmitriem mežiem piemērotām meža augtenēm: tās sastāda 44% no visiem Latvijas mežiem.

50% no šīm pārmitro mežu augtenēm ir nosusinātas.

No visiem Latvijas mežiem:

  • melnalkšņu staignāji 4%
  • slapjie platlapju me˛i 1%
  • slapjie egļu meži 3%
  • slapjie priežu meži 14%

Pārmitro mežu apsaimniekošana Latvijā joprojām neatšķiras no sauso mežu apsaimniekošanas, neņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas par šo mežu īpatnējo ekoloģiju un daudzkārt lielāko jutīgumu pret straujām, cilvēka radītām pārmaiņām

Ik gadus kailcirtēs izcērt un plānots arī turpmāk nocirst aptuveni 3% no nesusināto pārmitro mežu platībām. Šajās platībās, ne-skatoties uz turpmāku šo mežu mākslīgu vai dabisku atjaunošanu, jutīgās pārmitro mežu ekosistēmas faktiski tiek degradētas.

Anda Šmiukše

Publicēts 2006.gada aprīlī.

Atbildēt