Latvijas lielākais rezervāts laiku lokos

Teiču dabas rezervāta dosjē:

  • dibināts 1982. gadā;
  • platība – 19 649 ha, t.sk. purvi 72 %, meži 24 %, ūdenstilpes 2 %, pļavas 1 %;
  • Teiču purva masīvs iekļauts Ramsāres konvencijas starptautiski nozīmīgo mitrāju un Eiropā putniem nozīmīgo vietu sarakstos; «Natura 2000» teritorija;
  • Teiču dabas rezervāts ir pasaules mēroga dabas saglabāšanas objekts – tas iekļauts gan putniem nozīmīgu vietu, gan starptautiski nozīmīgu mitrāju, gan «Natura 2000» teritoriju sarakstos. Tas viss tāpēc, ka Teiču purvs ir viens no lielākajiem neskartajiem sūnu purviem Baltijā;
  • Teiču purvā ligzdo lielākā daļa Latvijas purva putnu sugu. Šeit ir lielākā dzērvju pirmsmigrācijas koncentrēšanās vieta un viena no lielākajām migrējošo zosu atpūtas vietām Latvijā. Vienas nakts laikā Teiču purvā var uzturēties aptuveni 8–9 tūkstoši dzērvju, kā arī 15–18 tūkstoši zosu;
  • rezervāta robežpagastos dzīvojošajiem tiek izsniegtas speciālas atļaujas (aptuveni 1750) četrām dienām rudenī, kad drīkst atrasties rezervātā un lasīt ogas;
  • sods par atrašanos purvā bez atļaujas un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) inspektora klātbūtnes ir bargs – no 30 līdz 700 eiro. DAP rīcībā ir arī termokameras un droni, lai purvu pieskatītu vēl uzmanīgāk.

Šogad vairākas relatīvi jaunas aizsargājamas dabas teritorijas atskatās uz apaļām jubilejām: Ķemeru nacionālajam parkam un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātam – 20, Krustkalnu rezervātam – 40, Teiču rezervātam – 35 gadi. Šajā «Vides Vēstu» numurā pievēršamies pasaules nozīmes dabas aizsardzības teritorijai, Baltijā lielākajam neskartajam purvam – Teiču dabas rezervātam. Padomju laika beigu gados lielo purvu no norakšanas pasargāja atzinums, ka šeit ir mazvērtīga kūdra, un tā tūkstošiem zosu un dzērvju ieguva netraucētas naktsmājas, purvā aug tādas sūnu sugas, kas citur ar uguni nav atrodamas. Tā jau bijis vienmēr, ka dabas aizsardzībai izplēst var tikai tās teritorijas, no kurām neko nevar paņemt iztirgošanai. Padomju gados rezervāta pirmais direktors bija Līgonis Bambe, bet, kad tika atjaunota Latvijas Republika un nodibināta Vides komiteja, par rezervāta direktoru tika iecelts Juris Jātnieks (no šā gada viņš ir Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors).

Kā ierobežot pesticīdu lietošanu aizsargjoslā?

Rezervātā mežiniekus nomainīja jauni, profesionāli un ambiciozi biologi – ornitologi Uģis Bergmanis un Andris Avotiņš, botāniķe Vija Kreile, entomologs Guntis Akmentiņš –, un aizsargājamā teritorija no mežu resora elites izklaides vietas, kur medīja un zvejoja, pārtapa par nopietnu dabas aizsardzības un izpētes teritoriju. Juris Jātnieks atceras: «Tolaik lauksaimnieki daudz neko neskatījās un pesticīdus lietoja milzīgos apjomos. Mums tas likās kritiski, jo zosis un dzērves barojās uz tuvējiem laukiem. Rakstot jaunās Latvijas likumus, dabas aizsardzības speciālistu viedokli uzklausīja daudz uzmanīgāk nekā tagad. Toreiz izveidojām Teiču rezervāta aizsargjoslu. Tā ir joprojām, tikai šo likumu neviens vairs neievēro.» Jā, tik tiešām, no Teiču rezervāta likuma neviens nav izsvītrojis 10. panta 4. punktu: «Aizsargjoslā aizliegts lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus.» Taču, tā kā tagad valstī valda nerakstīts likums: «Sargājiet dabu, bet netraucējiet ekonomisko izrāvienu!» – miglošana ir atsākusies ar jaunu sparu. Eh, šis ir laiks, kad Zemkopības ministrijai (ZM) pieder pēdējais vārds, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) dabas aizsardzības ierēdņi klusē, jo droši vien baidās, ka ZM panāks šā punkta svītrošanu no likuma.

Bioloģiski serti cētais biškopis Andrejs Briedis no Mētrienas jau otro gadu spiests bites vest uz mazāk bīstamām vietām Barkavas novadā, jo – ja medū tiks atrastas pesticīdu atliekas, sodīs biškopi, nevis intensīvi saimniekojošos zemniekus, kuri uzšķauda dabas aizsardzības likumiem. VARAM uz biškopja vēstulēm neatbild, DAP jēdzīgu atbildi velk garumā un gaida, ar kādiem vārdiem atrakstīsies Valsts augu aizsardzības dienests, vai tiešām pesticīdi, ko lieto ap pasaulē nozīmīgu dabas teritoriju, nemaz nav mutagēni un toksiski, jo tikai tādi aizliegti šajā likumā. Pa to laiku zemnieki saņem dāsnas kompensācijas no zaļināšanas naudām, jo apmiglo bioloģiski vērtīgus zālājus ar raundapu un bez sirdsapziņas pārmetumiem iznīcina retas augu sugas.

Dzērveņu laika trakums

Bija laiki, kad mūsu veikalos nebija nopērkami silto zemju augļi un ziemās viens no galvenajiem vitamīnu avotiem bija savvaļā augošās dzērvenes. Septembra beigās noteiktā datumā pusnaktī bija izziņots dzērveņu laiks, un jau rītausmā ogotāji lēca laukā no autobusiem un, kabatas lukturīšus spīdinot, brida purvā. Lieki teikt, ka nobradāšana bija šausmīga. Teiču rezervāts tika dibināts, lai migrējošajiem putniem būtu gana vietas, kur netraucēti atpūsties pavasaru un rudeņu tālajos pārlidojumos. Bet kāda atpūta, ja rudens migrācijas laikā pa purvu mīcās simtiem cilvēku, kas spalgi sakliedzas, lai neapmaldītos? Juris Jātnieks turpina: «Mēs stingri kontrolējām ogošanu, mazinājām apmeklētāju slodzi. Padomju laikos ogu sezonas atklāšanas dienā mašīnas un autobusi jau melnā tumsā pa šoseju brauca nepārtrauktā plūsmā – visi steidza uz Lubānas un Teiču purviem ogot. Mēģinājām noteikt pieļaujamo slodzi. Avīzēs publicējām rakstus ar ieteikumiem, izglītojām par purva ekosistēmu un aicinājām to saudzēt. Tas gan maz ko līdzēja. Tad nolēmām, ka izsniegsim atļaujas tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet gribētāju jau bija daudz vairāk. Bija tā sauktā blata laiki, bet mēs – jauni un principiāli – izņēmumus nepieļāvām. Bija lieli konflikti, pašvaldības pat mēģināja likvidēt traucējošos rezervātus.»

Pēdējos padomju gados LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija Ļaudonā paspēja uzcelt skaistu biroju, kas pēc 2009. gada reformām palika teju tukšs – ēkas divos stāvos ikdienā var satikt labi ja pāris darbinieku, tomēr joprojām pie biroja ieejas durvīm ir arī vecais nosaukums – «Teiču rezervāts». Blakus tagadējais – «Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas Ļaudonas birojs».

Teiču dabas rezervāta simbols ir melnkakla gārgale Gavia arctica, kas Latvijā ir ļoti reta ligzdotāja, jo šeit ir sugas izplatības areāla dienvidu robeža. Tām nepieciešamas plašas, cilvēku netraucētas, atklātas purva ainavas ar akačiem un ezeriem. Teiču purvā ik gadu ligzdo 1–3 pāri.

Teiču purvs ir lieliska rubeņu Tetrao tetrix riesta vieta, kā arī atpūtas un barošanās vieta dzērvēm Grus grus un zosīm (galvenokārt baltpieres Anser albifrons un sējas zosīm). Rezervāta darbinieki stāsta, ka ir naktis, kad te atpūšas vairāk nekā 1500 dzērvju un aptuveni 8000 zosu.

Ieraugi Teičus!

Lai saudzētu purva neskarto dabu, apmeklētāji rezervātu var apciemot no 1. jūnija līdz 31. oktobrim, taču – tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka pavadībā. Jāpiesakās vismaz nedēļu iepriekš, zvanot uz tālruņa numuru 20021220.

Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadībā var dodies ekskursijā pa trīsarpus kilometru garo apļveida dabas taku – Sildu taku – Mētrienas pagastā. Netālu no stāvlaukuma tur atrodas Andreja Brieža dravas namiņš, kam elektrību nodrošina saules paneļi, kas uz jumta redzami pa gabalu.

No Murmastienes var nokļūt Siksolā ar 28 metrus augstu skatu torni. Siksola ir ļoti neparasta vieta – tā ir viena no cietzemes salām purvā, kādreiz te bija vecticībnieku ciems, bet tagad apdzīvotas ir vien dažas mājas.

Jebkurā laikā var piestāt Atašienes pagasta Kristakrūgā, kur ceļa Jēkabpils–Rēzekne malā uzbūvēts skatu tornis.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017

Atbildēt