Kuras putnu sugas samazinās, kuras vairojas

Lielākajai daļai mūsu putnu sugu Latvijas populācija veido tikai nelielu daļu no Eiropas populācijas, lielākoties – aptuveni 1% vai mazāk; tikai 11 sugām šī proporcija pārsniedz 3%. Tas ļauj domāt, ka putnu skaita pārmaiņas Latvijā maz ietekmē pārmaiņas Eiropā. Tā varētu spriest, ja vien Latvijā nebūtu koncentrēta ievērojama daļa (24%) mazā ērgļa (Aquila pomarina) Eiropas populācijas. 1970.-1990. gadā mazo ērgļu skaits bija stabils, bet, lai gan pēdējā desmitgadē trīs pārējās nozīmīgākajās mazā ērgļa nacionālajās populācijās (Baltkrievijā, Rumānijā un Polijā) skaita pārmaiņas nav konstatētas, mazā ērgļa Eiropas populācija vērtēta kā skaitā sarūkoša, jo pēdējos 10 gados tā samazinājusies Latvijā.

juras krauklis
Jūras kraukļu skaits ir pamatīgi palielinājies

Faktori, kas visvairāk ietekmē mazo ērgļu skaitu, saistās gan ar mežsaimniecību, gan lauksaimniecību. Mežizstrāde, it īpaši veco mežu izciršana, meža ceļu izbūve un veco koku nociršana, atņem mazajam ērglim piemērotas ligzdošanas vietas un palielina traucējumus pie ligzdām. Savukārt lauksaimniecības intensificēšanās ietekmē mazā ērgļa galveno barošanās biotopu, samazinot arī tā barības avotu. Gaidāmā ES atbalstītā intensīvās lauksaimniecības prakse nerāda cerīgu ainu ne Latvijas, ne visas Eiropas mazajiem ērgļiem. Starp ieteikumiem mazā ērgļa aizsardzībai tā ligzdošanas areālā ir ne vien sugas juridiskās aizsardzības nodrošināšana un ligzdošanas iecirkņu aizsardzība, bet arī atsauces uz ES Kopējo lauksaimniecības politiku, it īpaši – tās ieviešanu jaunajās ES dalībvalstīs.

Mežu izciršana un traucējumu pieaugums pie ligzdām atstāj iespaidu arī uz otru sugu, kuru varam uzskatīt par Latvijas bagātību, – melno stārķi (novērtēts, ka pašlaik Latvijā ligzdo 500-700 melno stārķu pāru, t.i., 6% no sugas Eiropas populācijas un 12% no ES populācijas). Melnā stārķa Latvijas populācija pēdējā desmitgadē samazinājusies par vairāk nekā 30%.

2004. gada novembrī nāca klajā divas nozīmīgas Starptautiskās putnu aizsardzības organizāciju savienības «BirdLife International» publikācijas. Apjomīgākā no tām – «Putni Eiropā» («Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status») – ir jau otrais visu Eiropā pastāvīgi sastopamo savvaļas sugu stāvokļa novērtējums, un turpmāk šādus pārskatus paredzēts izdot reizi 10 gados (pirmais tika publicēts 1994. gadā). Savukārt 50 lappušu garajā ziņojumā «Putni Eiropas Savienībā» analizēts putnu stāvoklis un aizsardzība ES, turklāt izdevums veltīts Putnu direktīvai – pirmajam nozīmīgajam ar dabas aizsardzību saistītajam ES dokumentam, kopš kura izdošanas pagājuši jau 25 gadi.

1979. gada 2. aprīlī pieņemtā Putnu direktīva radīja pamatu putnu aizsardzības sistēmas izveidošanai Eiropā. Direktīvas 1. pielikumā norādītas 194 putnu sugas, kuru saglabāšanai nepieciešama aktīva darbība. Direktīva pieprasa, lai ES dalībvalstīs tiktu veidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas šo putnu saglabāšanai, kā arī ar likumu aizliegtu tiem kaitēt. 1992. gadā ES uzsāka «LIFE-Nature» programmu aizsargājamo teritoriju uzturēšanas un sugu aizsardzības plānu atbalstam, un tajā pašā gadā tika sākta arī «Natura 2000» teritoriju tīkla veidošana. Līdz šim brīdim ES izveidots vairāk nekā 3600 īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, un kopš 1993. gada izstrādāti un ar ES fondu palīdzību sākti īstenot Eiropas 47 visvairāk apdraudēto putnu sugu aizsardzības plāni. 1992.-2003. gadā Eiropas Savienība putnu aizsardzībā ieguldījusi vairāk nekā 200 miljonus eiro, atbalstot vairāk nekā 300 «LIFE-Nature» projektu.

Tieši Eiropā pastāv viens no spēcīgākajiem likumdošanas «jumtiem» dabas aizsardzībā – 1979. gadā stājās spēkā ne vien Putnu direktīva, bet arī Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu un Bonnas konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku aizsardzību. Tagad, pēc 25 gadiem, ir iespēja vērtēt, cik efektīvs bijis šo «ceļa rādītāju» pielietojums ES pirmajās 15 dalībvalstīs un kādām jābūt putnu saglabāšanas prioritātēm paplašinātajā ES. Galvenais jautājums, ko uzdod «BirdLife International», ir – vai Eiropas Savienībā izdosies pildīt apņemšanos apstādināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. ga-dam?

Jaunākais par putnu populācijām

Jaunajā izdevumā «Putni Eiropā» dokumentēts putnu stāvoklis 2000. gadā un skaita pārmaiņas 20. gs. pēdējā desmitgadē. Pirmoreiz apkopotas ziņas no pilnīgi visām Eiropas valstīm un teritorijām; politiskās situācijas stabilizēšanās Balkānu un Kaukāza valstīs ļāvusi šoreiz saņemt informāciju arī no šiem reģioniem. Datu ievākšanā piedalījās vairāki tūkstoši ornitologu un brīvprātīgo, un informācijas nodošanu apkopošanai nodrošināja projekta nacionālo koordinatoru tīkls. Datus par Latviju apkopoja Edmunds Račinskis un Antra Stīpniece, to sniegšanā un izvērtēšanā piedaloties vēl 15 mūsu ornitologiem.

Sugu stāvokļa novērtējumi pilnībā balstīti uz nacionālo populāciju novērtējumiem. Cik precīza ir kopaina, kas radusies, apvienojot daudzos informācijas fragmentus? Dažādām sugām dažādās valstīs datu kvalitāte ievērojami atšķiras; visaugstākā tā ir sugām, par kurām veikti īpaši pētījumi vai pastāvīgi notiek monitorings. Piemēram, par Latvijā labi izpētītām ir pamats uzskatīt baltā stārķa (Ciconia ciconia), melnā stārķa (C. nigra), medņa (Tetrao urogallus), griezes (Crex crex), lielā ķīra (Larus ridibundus), kā arī jūras ērgļa (Haliaeetus albicilla), ķikuta (Gallinago media), zaļās vārnas (Coracias garrulus) un bišu dzeņa (Merops apiaster) ligzdojošās populācijas, kā arī ūdensputnu ziemojošās populācijas. Ļoti iespējams, izkropļota aina parādās sugām, kurām ievērojama populācijas daļa izkliedēta plašās teritorijās, kur pētījumi nav veikti, kā, piemēram, vairākām parastajām sugām Krievijas Eiropas daļā. Datu nepilnības atklājas ne tikai lielās teritorijās; piemērs ir divi endēmie Kipras zvirbuļveidīgie – Oenathe cypriaca un Sylvia melanothorax, kuru stāvoklis iepriekš vērtēts kā nedrošs, bet tagad informācijas precizēšana ļauj šīs populācijas vērtēt kā stabilas. Tomēr balto laukumu aizpildīšana diemžēl lielākoties atklāj situācijas pasliktināšanos. Adekvātas informācijas nodrošināšanā par Latviju turpmāk ievērojami palīdzēs ligzdojošo sugu monitorings, kāds šogad uzsākts arī Latvijā (Auniņš; 2005).

Sliktās ziņas

Jaunā informācija neliecina, ka putnu stāvoklis Eiropā būtu uzlabojies. No 524 Eiropā regulāri ligzdojošajām sugām 226 (43%) šobrīd novērtētas kā prioritāras, nelabvēlīgā stāvoklī esošas (pirms 10 gadiem – 38%). Pēdējā desmitgadē 45 sugu stāvoklis pasliktinājies; tikai 14 sugām tas uzlabojies. 67 sugas Eiropā šobrīd atzītas par apdraudētām. No 129 sugām, kuru populācijas bija ievērojami samazinājušās 70.-80. gados, 79 sugām (61%) skaits turpinājis samazināties arī 90. gados, un tām pievienojušās vēl 35 sugas, kuru stāvokli pirms 10 gadiem vēl varēja vērtēt kā drošu. To vidū ir pat visparastākās sugas. Mājas zvirbuļa (Passer domesticus) un mājas strazda (Sturnus vulgaris) Eiropas populācijas vēl arvien vērtējamas vairākos desmitos miljonu, taču pēdējā desmitgadē tās samazinājušās par vairāk nekā 10%, t.i., par vairākiem miljoniem pāru tikai desmit gados.

Analīze atklājusi vairākas riska grupas, kuru stāvoklis Eiropā ir vissatraucošākais.

Lauku putnu skaita samazināšanās nav jaunums, un labi zināms arī tās galvenais iemesls – intensīvā lauksaimniecība, kas veicina gan ligzdošanai piemērotu biotopu strauju zudumu, gan vides piesārņojumu ar lauksaimniecības ķimikālijām. Pēdējos 10 gados populācijas samazinājušās 58% lauku putnu sugu, un to vidū ir pat tik parastas sugas kā lauku zvirbulis (Passer montanus) un kaņepītis (Carduelis cannabina).

Bridējputnu skaita samazināšanos arī nosaka labi zināms faktors – meliorācijas radītā mitrāju platības samazināšanās. Starp sugām, kuru populācijas strauji sarūk, tagad ir arī gugatnis (Philomachus pugnax), mērkaziņa (Gallinago gallinago) un ķīvīte (Vanellus vanellus).

Populācijas samazinās arī daudziem tālajiem migrantiem, kas dodas ziemot uz Āfriku uz dienvidiem no Sahāras vai Āziju, t.sk. svirlītim (Phylloscopus sibilatrix), akmeņčakstītei (Oenanthe oenanthe) un mājas čurkstei (Delichon urbica). Ja apstiprināsies šābrīža pieņēmums, ka šo putnu skaitu būtiski ietekmē faktori, kas darbojas to migrācijas ceļos, būs nepieciešamas starptautiskas vienošanās, lai nodrošinātu šo putnu aizsardzību ārpus Eiropas. ES putnu stāvoklis ir vēl sliktāks nekā visā Eiropā kopumā. Nelabvēlīgā stāvoklī ir 48% no ES ligzdojošajām putnu sugām, turklāt aprēķinos iekļaujot tās 10 jaunās dalībvalstis, kas ES pievienojās tikai 2004. gada 1. maijā.

Intensīvā lauksaimniecība apdraud putnus

Starp sugām, kuru stāvoklis Eiropā kopumā vēl ir apmierinošs, bet ES – nelabvēlīgs, visvairāk ir tieši lauku putnu. To, ka ES līdzšinējā lauksaimniecības politika acīmredzami ir pretrunā ar putnu aizsardzības mērķiem, apliecina fakts, ka lauku putnu skaits visstraujāk samazinās tajās ES «vecajās» dalībvalstīs, kurās ir visaugstākā kviešu produkcija.

Jau pirms ES paplašināšanās 2004. gada 1. maijā «BirdLife International» izteica bažas par to, kas sagaida jauno ES dalībvalstu vēl samērā neskarto dabu, ja tajās tiks ie-viesta tā pati intensīvās lauksaimniecības prakse, kas jau izraisījusi strauju putnu skaita samazināšanos līdzšinējās ES dalībvalstīs. Piemēram, Lielbritānijā kopš 1970. gada lauku zvirbuļa populācija samazinājusies par 95%, lielās stērstes (Milaria calandra) – par 88%, laukirbes (Perdix perdix) – par 86%. Taču tie ir maz izsakoši skaitļi, ja vides aizsardzību pretstata attīstībai. Kopējā lauksaimniecības politika (Common Agricultural Policy, CAP) ir nozīmīga ES politikas joma, kas nodrošina iedzīvotāju pastāvīgu apgādi ar augstvērtīgu un drošu pārtiku, uztur ekonomisko darbību lauku apvidos, aizkavē iedzīvotāju pārcelšanos uz pārapdzīvotajām pilsētām un kam būtu jānodrošina arī vides aizsardzība un Eiropas lauku ainavas saglabāšana. Tomēr līdz šim šī politika reāli atbalstījusi lielražošanu; mazās saimniecības un daba palikušas zaudētājos.

«BirdLife International» 2004. gada jūlijā uzsāka parakstu vākšanas akciju petīcijai par lauku putniem draudzīgu ES lauksaimniecības politiku. Septiņu mēnešu laikā 25 ES valstīs tika savākti aptuveni 60 tūkstoši parakstu, un 2005. gada 15. martā petīcija tika iesniegta ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārei M. Fišerei Boelai kopā ar manifestu, kurā ieteikts:

  • turpināt lauksaimniecības reformas, atbalstot vides aizsardzību un novēršot praksi, kas to degradē;
  • noteikt minimālo vides aizsardzības standartu ievērošanu lauksaimniecībā;
  • nodrošināt finansiālu atbalstu «Natura 2000» teri- toriju apsaimniekošanai un aizsardzībai;
  • nodrošināt pietiekamu finansiālo atbalstu videi draudzīgai lauksaimniecībai;
  • nodrošināt konsultāciju centrus ienesīgai un videi draudzīgai saimniekošanai.

Cits svarīgs līdzeklis putnu saglabāšanai ir Eiropas putniem nozīmīgo vietu (PNV) noteikšana. ES dalībvalstīm jānodrošina PNV aizsardzība, un jau notikuši vairāki tiesas procesi pret valstīm, kas to veic nepietiekami. ES pirmajās 15 dalībvalstīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas arvien sedz tikai 44% no «BirdLife» nacionālo organizāciju noteiktajām PNV, un šis rādītājs viszemākais ir Francijā (22%). Un pretēji – vairākums jauno dalībvalstu ES ienākušas ar labi izveidotu aizsargājamo teritoriju tīklu, t.sk. Latvija, kurā valsts aizsardzībā atrodas 94% no PNV kopējās teritorijas (Račinskis; 2004).

Labās ziņas

Pēdējā desmitgadē Eiropā reģistrēta 25 sugu populāciju palielināšanās, t.sk. vairākām jūras putnu sugām, lielajām zosveidīgo un kaiju sugām (it īpaši – koloniālajiem ligzdotājiem), kā arī dažiem plēsīgajiem putniem. Veiksminieku sarakstā ir vairāki Latvijā pazīstami putni: jūraskrauklis (Phalacrocorax carbo), paugurknābja gulbis (Cygnus olor), ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), jūras ērglis, dzērve (Grus grus) – to skaits audzis arī Latvijā, lielais baltais gārnis (Egretta alba) – jāatceras šīs sugas ievērojamā invāzija Latvijā 2004. gada rudenī (Celmiņš; 2004). Bet iepriecinošākā ir vairāku apdraudēto sugu populāciju atjaunošanās.

Kas noteicis šo putnu skaita palielināšanos, kamēr daudzām citām sugām nav klājies tik labi? Tumšajai čakstītei (Saxicola torquata), kas nelabprāt dodas ziemot tālu uz dienvidiem un tādēļ cieš no epizodiskiem barga sala periodiem, iespējams, pēdējā desmitgadē palielināt skaitu palīdzējušas vairākas secīgās siltās ziemas. Var pieņemt, ka vismaz dažām jūras putnu sugām par labu nākusi iespēja baroties ar zvejas kuģu izmestajiem zivju atkritumiem. Tomēr vairākām apdraudētajām sugām palīdzējuši aizsardzības pasākumi. Pēdējā desmitgadē strauji palielinājušās jūras ērgļa, melnā grifa (Aegypius monachus) un Oduāna kaijas (Larus audouinii) populācijas. Šīm pasaules mērogā apdraudētajām sugām šobrīd Eiropā klājas labāk nekā pārējās areāla daļās.

No ES «LIFE-Nature» programmas atbalstītajiem pirmajiem 23 ES sugu aizsardzības plāniem, par kuru izpildi pašlaik jau iespējams spriest, 12 sugu aizsardzībai ir labi rezultāti. Vislielākais progress panākts kritiski apdraudēto Madeiras vētrasputna (Pterodroma madeira) un tievknābja kuitalas (Numenius tenuirostris), kā arī cirtainā pelikāna (Pelecanus crispus) aizsardzības plānu izpildē. Labi izplānotu un pietiekami finansētu sugu saglabāšanas programmu efektivitāte ir ļoti laba ziņa, taču uz pārējo putnu situācijas fona tas liecina arī, ka arvien neesam gatavi putnu saglabāšanai, kamēr to stāvoklis nav pasliktinājies tiktāl, ka jau prasa lielus ieguldījumus. Tomēr to atsver otra labā ziņa: Putnu direktīvas 1. pielikuma 194 sugām pēdējā desmitgadē ES pirmajās 15 dalībvalstīs klājies kopumā labāk nekā Eiropā kopumā, t.i., acīmredzama nozīme ir aizsardzības pasākumiem, kuri, izpildot direktīvas prasības, šo sugu labā jāveic ES dalībvalstīm. •

Pēc «BirdLife International» materiāliem sagatavojusi
Elīna Gulbe

Izdevumā «Eiropas putni» iekļautie sugu stāvokļa pārskati pieejami arī internetā. Tos var atrast «BirdLife International» interneta mājaslapā sugu datu bāzē http://www.birdlife.org/datazone/species/index.html – katras sugas faktu lappusē atrodama arī saite uz tās stāvokļa novērtējumu.

Eiropas un Latvijas putnu sugu ligzdojošo populāciju tendences 1990.-2000. gadā

Eiropā Latvijā
Skaits samazinājies 121 23% 43 20%
Skaits stabils 266 51% 128 59%
Skaits palielinājies 50 9% 33 15%
Tendence neskaidra 89 17% 14 6%
Eiropā prioritārās sugas
(SPEC 1, 2, 3)
226 43% 80 37%
Sugu skaits kopā 526 218

Lielākie kāpumi – skaita pieaugums par vairāk nekā 30%

  • jūras krauklis (Phalacrocorax carbo),
  • paugurknābja gulbis (Cygnus olor),
  • ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus),
  • jūras ērglis (Haliaeetus albicilla),
  • niedru lija (Circus aeruginosus),
  • pļavu lija (C. pygargus),
  • paipala (Coturnix coturnix),
  • grieze (Crex crex),
  • dzērve (Grus grus),
  • purva tilbīte (Tringa glareola),
  • sudrabkaija (Larus argentatus),
  • urālpūce (Strix uralensis),
  • pelēkā dzilna (Picus canus),
  • vidējais dzenis (Dendrocopos medius),
  • baltmugurdzenis (D. leucotos),
  • dzeltengalvas cielava (Motacilla citreola),
  • melnais erickiņš (Phoenicurus ochruros),
  • lakstīgala (Luscinia luscinia),
  • kārklu ķauķis (Locustella naevia),
  • purva ķauķis (Acrocephalus palustris),
  • brūnspārnu ķauķis (Sylvia communis).

Lielākie kritumi – skaita samazināšanās par vairāk nekā 30%

  • melnkakla gārgale (Gavia arctica),
  • ragainais dūkuris (Podiceps auritus),
  • melnais stārķis (Ciconia nigra),
  • garkaklis (Anas acuta),
  • platknābis (Anas clypeata),
  • brūnkaklis (Aythya ferina),
  • purva piekūns (Falco columbarius),
  • ūdensvistiņa (Gallinula chloropus),
  • pļavu tilbīte (Tringa totanus),
  • jūras zīriņš (Sterna paradisaea),
  • mājas balodis (Columba livia),
  • parastā ūbele (Streptopelia turtur),
  • zaļā vārna (Coracias garrulus),
  • zaļā dzilna (Picus viridis),
  • cekulainais cīrulis (Galerida cristata),
  • pļavu čipste (Anthus pratensis),
  • baltā cielava (Motacilla alba)
  • Publicēts 2006.gada februārī

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *