Krusta nakts dzērvju barā

Agris Krusts ir rūdīts datoriķis un vada uzņēmumu SIA «IT Centrs», kas gādā par datorsistēmu drošību. Bet pirms gadiem desmit viņš esot aizdomājies: nevar taču visu mūžu tikai datora ekrānā skatīties – jānododas kādam hobijam! Un izvēlējās dabas fotografēšanu. Dzīvniekus viņš bildē ar Canon, ainavas – ar vieglu Fuji aparātu. Kaut arī Agra fotoaparātus par lētiem nenosauksi, viņš uzskata, ka visjēdzīgāk naudu ieguldīt labos objektīvos – tie kalpos vismaz desmit gadu. Lielie un smagie fotoaparāti arī kalpo ilgi, tiem ir ātrs autofokuss, tie nav tik jutīgi pret paaugstinātu mitrumu, arī baterijas darbojas ilgāk. Bildēšanai no slēpņa ļoti svarīgs rīks ir pamatīgs statīvs un statīva galva. Par slēpni kalpo lielveikalā pirkta četrvietīga telts. Vēl vajag aukstai pavasara vai rudens naktij piemērotu guļammaisu, un kopā ar fototehniku tā ir ļoti smaga nasta, kas jānes līdzi. Droši vien tāpēc dabu no slēpņiem lmē vai fotografē tikai vīrieši.

Jau vairākus gadus kā sveicienu Jaunajā gadā Agris Krusts dāvina kalendāru ar duci savu labāko aizvadītā gada bilžu. Tā pamazām esam pieraduši pie viņa pasaules redzējuma un gada nogalē jau gaidām nākamo kalendāru. Kā jau dabas fotogrāfs, Agris ir samērā noslēgts un nekā citādi savu uzmanību neizrāda. Šogad viņš pirmo reizi piedalījās Latvijas Dabas muzeja organizētajā putnu foto konkursā un pārliecinoši uzvarēja grupā ar vislielāko konkurenci. Viņa dabas foto izceļas ne tikai vientuļā kalendārā, bet arī lielā bilžu kaudzē. Kad dodos uz interviju, Agris pārsteidz, jo bildes, kuras viņš gatavojies piedāvāt žurnālam, ir izdrukājis uz laba fotopapīra. Nobrīnos un pieņemu, ka katram savas dīvainības. Toties – kas notika pēc tam! Visi, kas šīs bildes turēja rokās, elsa un pūta no sajūsmas, lūdza, lai kādu uzdāvinu, jo viņi vēlētos uz tām lūkoties ik dienu. Mjā, bildēm uz papīra ir cita maģija. Arī tev nav liegts pūst un elst, aplūkojot Agra bildes vietnē www.agriskrusts.lv. Vari sazināties ar autoru un iegādāties failu, lai tās izdrukātu lielā formātā, jo nav nemaz tik daudz dabas fotogrāfu Latvijā, kas fotografēšanai atvēlēto laiku pavada slēpnī dziļi purvā vai mežā.

Kāpēc Agris bildē sportu? Lai uztrenētu reakciju un nenogulētu izcilu kadru dabā. Piemēram, krauklis uz žurnāla pirmā vāka… Tas ir mirklis, kas notverts Dunduru pļavās. Diena bijusi pelēka, ērgļi uz barotavu nav nākuši, tikai kraukļi slaistījušies ap cūkas līķi. Bet tad uz dažām minūtēm fonu izgaismojusi saule, un Agrim izdevies melno putnu nofotografēt tā, ka katru spalviņu var saskatīt. Gan Dunduru pļavu, gan dzērvju purva slēpņos pavadīti četri pieci gadi – un rezultātā tikai pārdesmit fotogrā ju, ar kurām viņš gribētu palepoties. Toties neviens mednieks, sēņotājs vai putnu sugu ķeksētājs dabā nevar piedzīvot to, ko pacietīgs un mierīgs dabas fotogrāfs slēpnī. Vaicāju, ko Agris dara, kamēr gaida dzīvnieku parādīšanos. «Paklausos grāmatas un podkāstus, pa nakti guļu, lai saullēktā jau esmu možs. Ar ēšanu un dzeršanu neaizraujos, lai nav jārisina zioloģiskas problēmas, kā arī jānēsā līdzi lieks smagums.»

Cerot uz skaistiem rīta kadriem, fotogrāfs ar 25–30 kg smagu nastu plecos dodas vairākus kilometrus dziļi purvā jau gaišā pievakarē, pārlaiž slēpnī drēgnu nakti un cer, ka no rīta būs laba gaisma. Slēpni pamest drīkst tikai tad, kad visi dabas lieluzveduma dalībnieki jau devušies prom bez aizdomām, ka viņu dzīvi kāds vērojis. Nakts ar pāris tūkstošiem dzērvju ir meditatīva, jo tās lieki netrokšņo, toties zosis skaļi knosās visu laiku. Zosis nāk lejā lielā krēslā, kad labas bildes iegūt maz cerību, toties tā ir liela laime piedzīvot, kā nolaižas simti un tūkstoši putnu… «To nemaz nevar atstāstīt!»

Lāčus Agris brauc fotografēt uz Igauniju. Tur, aiz Peipusa, pie pašas Krievijas robežas, ir Alutaguse, kur sabūvētas vienkāršas mājiņas, un pa to logiem var vērot lāčus. Bet Agris izvēlas slēpni – pusotra metra augstu skaidu plates kasti ar lūkām, kas aizklātas vien ar audumu, un lāči ieturas 3–30 metru attālumā. Klātbūtnes efekts ir daudz košāks! Latvijā zvēri pašlaik esot ļoti sabiedēti, Pierīgā pat nav ko cerēt kādu nobildēt pa auto logu, un tas nozīmē, ka medības notiek arī no mašīnām, kas nav atļauts. Zvērus Agris tik bieži nebildē, jo tie ir daudz aizdomīgāki, ierastās takas tuvumā pamanot agrāk neredzētu slēpni. Arī sugas viņš nekrāj, jo, dzenoties pēc retām sugām, mazāk cerību iegūt kvalitatīvu kadru. Agris tiecas pēc interesantām bildēm. Man šķiet, viņš ir perfekcionists. Kad vaicāju, kāpēc viņš vēl tērējas pats savam printerim, kurš jāapgādā ar dārgu papīru un tintēm, Agris atbild: «Atdodot failus fotodarbnīcā, es zaudēju kontroli pār savām bildēm.»

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Agra fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 05/2016

Atbildēt