Ķemeru nacionālajam parkam – 20

Vien stundas brauciena attālumā no Rīgas nokļūstu mazskartas dabas paradīzē: vītero putni, iesaucas dzērve, kaļ dzeņi. Apkārtnē sīkas purva priedītes, ir pavasaris, un brūnās vārpās zied purvmirtes jeb balzāmkārkli. Deguns sajūt sērūdeņradi (ko daži dēvē par puvušu olu smaku), bet acis piesaista neparasti dzeltenīgie ūdeņi, kuros burvīgas mazas saliņas ar tik skaistajām sārti violeti ziedošajām bezdelīgactiņām. Starp pērnajām aslapēm lien zaktis, vēlāk redzu to aizpeldam sēra dīķī, ūdenī gozējas mazie tritoni un vērojami arī dažādi sīkāki ūdensdzīvnieki. Uz laipas izlīdusi arī ķirzaciņa. Sērūdeņu krastmalās sfagnu un citu sūnu krāsu nianšu daudzveidība. Pēc šī apraksta vien īstens dabas draugs nojaustu, ka esmu Ķemeru nacionālajā parkā.

Kad padzirdēju, ka Ķemeru nacionālajam parkam šogad jubileja, biju ļoti pārsteigta par gadu skaitu – tikai 20! Pat mana laulība ir ilgāka! Kā tā var būt, ja šī aizsargājamā teritorija šķiet tik ļoti zināma un pati par sevi saprotama? Lai labāk atspoguļotu vietas vērtību un nozīmību, skatīju to gan no objektīva dabas daudzveidības viedokļa, gan noskaidroju vairāku dabas speciālistu personīgo redzējumu un iespaidus.

Ansis Opmanis (Dabas retumu krātuve): «Droši vien nekļūdīšos, sakot, ka pa Ķemeru apkārtni katrs Latvijas botāniķis ir staigājis vismaz dažas reizes mūžā. Nav sūnu pētnieka, kurš nebūtu izstaigājis seno Vidzemes–Kurzemes robežstigu no Ķemeriem līdz Antiņciemam un Kaņiera ezeram, tās apkārtnes savdabīgās vietas, kaļķainos purviņus, sēravotus mežos un purvos, slapjos platlapju mežus. Par vietas izcilo vērtību liecina sūnu novērojumi arī vēl pirms nacionālā parka dibināšanas. 1907. gadā Johans Mikutovičs pie Ķemeriem atrada trejdaivu bacāniju Bazzania trilobata, kura līdz tam mūspusē bija redzēta vienīgi Roņu salā (mūsdienās bacānija ir aizsargājama, reta un atzīta par boreālo meža biotopu atpazīšanai īpaši nozīmīgu sugu – aut.). 1905. gadā Kaņieri gandrīz nosusināja, izrokot Starpiņupi. Uz nosusinātā ezera kaļķainajām dūņām 1914. gadā Nikolajs Malta atrada jaunu sugu Latvijā – Blinda samtīti Bryum blindii; pēckara gados to varēja novērot katru gadu. Pēc Kaņiera ezera līmeņa atjaunošanas 1965. gadā suga izzudusi, citur Latvijā arī nav atrasta, tāpēc ierakstīta Sarkanās grāmatas 0. kategorijā. Pēc Ķemeru nacionālā parka izveidošanas Diāna Meiere Jūrmalas mežā aiz Ragaciema 1998. gadā atrada citu jaunu sugu Latvijai – staipekņu bārdlapi Barbilophozia lycopodioides. Latvijā vēlāk tā uzieta vēl tikai divās vietās – Latgalē un Vidzemē.

Man pie Lielā Sēra dīķa Raganu purvā 2004. gadā laimējās atrast spuraino dzīpareni ar jaunām sporu vācelītēm. Sūnu pētnieces Austras Āboliņas grāmatā izlasīju, ka tādas šai sugai Latvijā vēl nav redzētas, tāpēc kādu mēnesi vēlāk braucu ievākt jau izaugušas sporu vācelītes, lai būtu ko uzdāvināt Austras herbārijam.»

Interesanti bija noskaidrot arī šogad izdotās grāmatas «Ķemeru nacionālā parka ora. Vaskulārie augi» autores Agneses Priedes (Dabas aizsardzības pārvalde) pieredzi reto augu meklējumos. No visām apzinātajām sugām Ķemeru nacionālajā parkā 131 ir Latvijā īpaši aizsargājama vai ierakstīta Sarkanajā grāmatā (t.i., gandrīz septītā daļa no visām konstatētajām), tiesa, šajā gadsimtā no tām pagaidām atrasta tikai 91. Agnese augu meklēšanu salīdzina ar medībām: «Pie retumiem aizved savāds zināšanu un intuīcijas sajaukums, kas ar laiku izstrādājas botāniķa galvā.» Augu sugas viņa nereti meklē pēc seniem un nepilnīgiem atradnes vietas aprakstiem. «Ja nespēj iejusties agrākā atradēja ādā vai nespēj iztēloties, kā viņš tajā dienā varēja justies, kā un kur gāja, kāpēc taisni tur gāja, tad ar seno atradņu meklēšanu neiet viegli,» stāsta Agnese. «Līdzīgi kā seno laiku mednieki garā kļuva par medījamo dzīvnieku, lai zinātu, ko tas jūt un ko darīs. Tolaik, kad reto augu atradnes nemeklēja ar GPS aparātu, bet gāja dabā pēc visai aptuvenām kartēm vai vispār bez tām, atradnes arī pierakstīja visai aptuveni. Teiksim, divus kilometrus uz dienvidiem no tā un tā ciema priežu mežā. Vai tādu un tādu māju apkārtnē. Pamēģini atrast to vietu pēc 30 gadiem! Ja nav intuitīvo zināšanu, nekas labs tur nesanāk. Retumu medīšanā daudz sajēgas dod pasēdēšana herbāriju krātuvēs un agrāko laiku vākumu izcilāšana, kā arī herbāriju ievācēju piezīmju lasīšana, lai ienirtu kopējā botāniķu domu gaitā.»

Ievai Lazdai (Dabas aizsardzības pārvalde, projekts «Hydroplan») skatījums no citas puses: «Jau sen, kopš Ķemeru nacionālā parka dibināšanas, man, regulāram dabā gājējam, bija tādas skaidri nede nētas šaubas par to, vai visa daba, kas atrodas nacionālajā parkā, ir vērtīga un saglabājama tieši tādā veidā kā parka dibināšanas brīdī. Bez atkritumiem un graustiem taču ir arī grāvji un citas cilvēku radītas (ne vienmēr sliktas) izmaiņas. Jau pirmā LIFE projekta laikā, kad notika dabisko palieņu atjaunošana gar Slampi un citi pasākumi, es daļēji guvu atbildi – nē, daļu dabas esam sacūkājuši, un tā šmuce pati nenokopsies.»

Ķemeru nacionālais parks iekļaujas Latvijas kopējā tendencē atjaunot teritorijas, kuras cilvēks tik būtiski ietekmējis, ka daba pati vairs īsti netiek galā. Piemēram, projekta «Hydroplan» ietvaros notiks mitrāju atjaunošana, arī Skudrupītes līkumošana, atjaunojot piegulošās palieņu pļavas. «Projektā veikta Latvijā līdz šim vispamatīgākā sākotnējā izpēte, jo zem Zaļā purva un Lielā Ķemeru tīreļa veidojas sērūdeņi, – projekts nedrīkstēja situāciju pasliktināt,» stāsta Ieva. «Turklāt abām projekta teritorijām blakus ir gan apdzīvotas vietas, gan lauksaimniecības zemes – arī tās nedrīkstēja nekādā veidā apdraudēt. Sākumā iedzīvotāju nepatika un protesti pret projektu bija ļoti lieli. Nācās iepazīties ar ļoti daudziem cilvēkiem, daudz ar viņiem runāt, jo vajadzēja uzzināt, ko viņi domā, kas viņiem ir svarīgs, kādus vārdus viņi lieto, jo tikai tā iespējams saprast, kā ar viņiem jārunā, lai viņi mūs sadzirdētu, lai redzētu projekta cilvēku labo gribu un pieņemtu, ka projektā viss ir ļoti kontrolēts un ļoti drošs. Bieži labas lietas netiek sadzirdētas, jo tiek lietoti nepareizi vārdi. Šķiet, ka mūsu projektā tas ir izdevies – atrast kopīgos, īstos vārdus.»

Ķemeru nacionālā parka tapšana

Lai arī iepriekš rakstīju par slavenajiem sērūdeņiem, augu sugu daudzveidību un retumiem, izrādās, ka Ķemeru nacionālā parka izveidē, līdzīgi kā mikroliegumu tapšanā, vislielākais grūdiens bijis putnu dēļ. Iepriekš gan bija vairāki sanitārās aizsardzības projekti sērūdeņu aizsardzībai Ķemeru kūrorta apkārtnē, 1957. gadā dibināts Ķemeru rezervāts, 1964. un 1977. gadā dibināti atsevišķi liegumi vispirms Kaņiera, tad Ķemeru tīreļa un Slocenes aizsardzībai, tomēr tas viss vairāk bija uz papīra. Taču praksē Māris Strazds īstenoja melno stārķu projektu, ko sāka 1989. gadā, izvēloties Ķemeru apkārtni kā piemērotu vietu pētniecībai, jo te relatīvi tuvu Rīgai bija jau zināmas vairākas melnā stārķa ligzdas. Pētījumos tika noskaidrots, ka melnais stārķis dzīvošanai vislabprātāk izvēlas vecus kokus (visbiežāk ozolus, priedes, apses) mežos ūdens tuvumā, turklāt mazāk traucētās vietās jeb tālāk no cilvēkiem. Pētot stārķus Ķemeru apkārtnē, izrādījās, ka šie meži ir nozīmīga dzīvotne arī citām aizsargājamām sugām. Taču pa šo laiku Ķemeru apkārtne bija zaudējusi sanitārās aizsardzības zonas statusu, tāpēc bija steidzami jādomā, kā aizsargāt ne vien sugas, bet arī sērūdeņu veidošanās vietas. Melnā stārķa pētniecības projekta «Gandrs» ideju turpināšanai tika izveidots «Gandra fonds», taču darbība paplašinājās no melnā stārķa pētniecības līdz visas dabas aizsardzībai, tāpēc fondu pārsauca par Latvijas Dabas fondu. Jau 1991. gadā bija pirmās sarunas par Ķemeru nacionālā parka izveidi, kas varētu risināt šīs apkārtnes samilzušās problēmas, un 1997. gadā pēc fonda ierosinājuma Ķemeru nacionālais parks tika o ciāli izveidots.

Un visbeidzot… «Tas, ko es gribēju pateikt savā grāmatā – ka vērtīgs ir ne tikai retais. Vērtīga ir daudzveidība,» uzsver Agnese Priede. Arī es šajā rakstā centos atspoguļot Ķemeru nacionālā parka daudzveidību. Novērtējiet un saudzējiet to! Līdz šim par parku bija izdota tikai viena pamatīga grāmata – «Ķemeru nacionālā parka putni» (M. Strazds, J. Ķuze; 2006). Nu tai pievienojusies arī otra – «Ķemeru nacionālā parka ora. Vaskulārie augi» (A. Priede; 2017). Ja jaunumu gribat iegūt savā īpašumā – dodieties uz DAP Pierīgas reģionālo administrāciju – «Meža māju» Ķemeros.

Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017

Atbildēt