Kāpēc čūskas nāk mājās? Par zalkšiem

Vienvasar, kad pie manis ciemojās Ingmārs Līdaka, viņš it kā starp citu piedāvāja: «Aizbrauksim uz Kandavu. Kāda kandavniece man vairākkārt zvanīja – lūdz palīdzību. Čūskas nākot mājā – pagalmā visas malas esot čūsku pilnas. Cilvēks vēlas zināt, kā no «bīstamajiem» dzīvniekiem atbrīvoties. Tu par čūskām zini mazliet vairāk nekā es – palīdzēsi noskaidrot, kas īsti tur notiek. Varbūt dosi padomu, ko darīt.» Saņēmis no Ingmāra tik pagodinošu novērtējumu, nespēju viņam atteikt. Turklāt bija jūlija nogale, tāpēc, pat neiepazinies ar konkrētajiem apstākļiem tuvāk, jutos pārliecināts, ka jau zinu, kas tur notiek, ka zinu, ko darīt, pareizāk sakot – nedarīt.

1
Odze

Kandavā, netālu no Abavas, atradās neliela, bet glīta savrupmājiņa, tai līdzās saimniecības ēkas, siltumnīca un dārziņš – čūsku apsēstā vieta. Stāstot par situāciju, saimnieces sejā atspoguļojās izmisums un cerība: «Dariet kaut ko! Pirms kādas nedēļas parādījās. Agrāk nebija. Bet tagad no viņām vairs nav glābiņa – katru dienu pa kādai ieraugu. Visas tādas milzīgas – garas, resnas. Un melnas. Bail iziet sētā. Palīdziet tikt no viņām vaļā!»

Kopā ar saimnieci atgriezāmies sētā, kur Ingmārs lika lietā psihoterapeitisko pieredzi: mierināja, apskaidroja un izglītoja satraukto sievieti. Es tikmēr nesteidzīgi veicu apgaitu viņas pieticīgajā saimniecībā. Un – jā! – drīz vienu rāpuli ieraudzīju. Čūska, izstiepusies starp ķirbju lapām, sildījās saulītē uz komposta kaudzes starp dobēm un malkas šķūnīti. Samērā liela – aptuveni metru gara, tumīga. Lai varētu turpināt apgaitu, diemžēl biju spiests pārvietoties tā, ka mana ēna īsu brīdi pārslīdēja guļošajam dzīvniekam. Ar to pietika – čūska samanīja iespējamo apdraudējumu un ātri pameta saulaino guļvietu. Pēc mirkļa viņas lokanais ķermenis ievijās malkas šķūnīša spraugā. Es paliku, kur biju, jo cerēju ieraudzīt rāpuli atgriežamies. Ieraudzīju, bet ne to čūsku. No dzīvžoga puses caur dārzeņu lakstiem pa dobēm strauji tuvojās cita. Tā, nedaudz pacēlusi virs zemes ķermeņa priekšgalu, tikpat kā neizlocīdamās, burtiski slīdēja šurp. Ik pa brītiņam kustonis pārtrauca pārvietošanos, izslējās un, līgani grozot uz visām pusēm kaklu, izšāva caur augšlūpas spraudziņu melnu, garu, šmaugu, galā iešķeltu mēlīti, ko ātri locīja augšup lejup, pēc tam uz mirkli ievilka mēlīti atpakaļ mutē, tad atkal izšāva un locīja. Tā – ar pārtraukumiem, tomēr strauji – čūska maz pamazām tuvojās malkas šķūnītim un līdz ar to arī man. Nekustīgi stāvēju. Kad dzīvnieks pietuvojās tiktāl, ka mūs šķīra tikai daži metri, es skaļi, lai Ingmārs sadzirdētu, iesaucos, var teikt, iekliedzos: «Čūskas tiešām ir! Situācija skaidra!» To, protams, dzirdēja arī saimniece un tikpat skaļi vai pat skaļāk atkliedza: «Es taču teicu!» Rāpuli cilvēku balsis itin nemaz neiztrūcināja, tas mierīgi turpināja vīties arvien tuvāk man. Kad mūs šķīra vairs tikai nepilns metrs, es, diemžēl būdams kaislīgs pīpētājs, vairs nespēju noturēties pretī cigarešu dūmu iepriekš sakairinātā elpvada reakcijai – apslāpēti nokrekšķējos. Lai gan krekšķiens bija simtreiz klusāks par pirmītējiem kliedzieniem, čūska nekavējoties apstājās, izslējās un sastinga. Viņas apaļie, nekustīgie redzokļi hipnotizējoši vērās manā virzienā. Viņas mēlīte sāka šaudīties iekšā ārā un izlocīties nesalīdzināmi straujāk nekā līdz šim. Aizritēja divas trīs sekundes, tad rāpulis klusi iešņācās, strauji apcirtās un jau pēc mirkļa ieslīdēja zālē zem dzīvžoga, pazuzdams manam skatienam.

«Nu, ko jūs darīsiet?» – tā vai apmēram tā jautāja saimniece, kad atgriezos pagalmā. Viņas sejā cerību tagad jau bija krietni vairāk nekā izmisuma, bet… ne ilgi. Atbildēju: «Neko nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara.» Kandavnieces seja atkal pauda izmisumu un arī nožēlu, ko centos dzēst, paskaidrodams: «Tās melnās čūskas – pavērojiet! – nav pavisam melnas. Abpus ovālajai galvai pakauša sānos un arī ap muti viņām ir labi saskatāmi gaiši laukumi. Tātad tās nepārprotami ir zalkši – cilvēkiem nekaitīgi, neindīgi dzīvnieki. Kāpēc tik lieli un resni? Tāpēc, ka tās ir mātītes. Čūsku mātītes allaž ir lielākas par tēviņiem. Šīs turklāt ir pilnas ar nobriedušām olām.» «Ja pilnas ar olām, tad viņām tepat kaut kur būs ligzdas?! Vai tiešām jūs neko nedarīsiet?!» «Nedarīsim. Un arī jums nekas nav jādara,» atkārtoju un paskaidroju: «Pēc nedēļas, vēlākais – pēc divām, šeit vairs nebūs nevienas čūskas. Izdēs olas un aiztīsies. Iespējams, ka tās uz kādu laiku atkal parādīsies nākamvasar. Ja šī vieta viņām būs iepatikusies. Ja turpināsiet audzēt ķirbjus. Iespējams, ka arī aiznākamajā vasarā rāpuļus te manīsiet. Bet ikreiz tikai uz kādu laiku – uz pāris nedēļām –, visticamāk, jūlija nogalē. Ja paveiksies, septembrī ieraudzīsiet vienu otru maziņu – nieka 12-15 centimetrus garu – zalktēnu, jo zalktenes te tiešām dēs. Visticamāk, tā tas gadu no gada turpināsies, kamēr vien netālu līkumos Abava un kamēr vien jūsu mājas tuvumā atradīsies komposts, zāģskaidas, malkas šķūnītis…»

Drīz vien Kandavu pametām. Pēc divām nedēļām Ingmārs pavēstīja: «Zvanīja kandavniece. Priecājās, pateicās, slavēja. Neilgi pēc «čūsku speciālistu» aizbraukšanas rāpuļi esot pazuduši.»

Nebrīnīšos, ja jautāsiet, kāpēc es jums to tagad stāstu. Nebrīnīšos un atbildēšu: tāpēc, ka kaut kā šo rakstiņu taču vajadzēja iesākt! Turklāt, lai iepazīstinātu jūs ar šoreiz aprakstāmo dzīvnieku zalkti, nevarēju kā iepriekšējos «Vides Vēstu» numuros izlikties par naivu žurnālistu un izmantot kustoņa intervēšanu. Vai zināt, kāpēc? Nu, protams: nevar intervēt to, kas nedzird! Ne tikai zalkši, visas čūskas ir kurlas – nespēj uztvert skaņu, kas izplatās pa gaisu, – jo viņām nav ausu. Toties šie rāpuļi ar sava ķermeņa virsmu ļoti labi sajūt pat niecīgus zemes satricinājumus. Es Kandavā toreiz stāvēju dobē, pa kuru slīdēja zalkša ķermenis. Uzsveru: zalkša ķermenis slīdēja.

Kā bezkājains radījums spēj slīdēt?

Pateoretizēsim. Ja uz pilnīgi horizontāli novietotas pavisam gludas virsmas (teiksim, galda) izdotos nolikt mūsu stāstiņa galveno varoni, viņš, lai gan enerģiski un ātri kustētos, tomēr gandrīz nemaz nespētu pārvietoties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tāpēc ka viņam trūkst ne tikai kāju, viņam nav arī piesūcekņu, viņam nav ne gļotainu, ne lipīgu izdalījumu. Tiesa, viņa vēderpuse klāta ar atpakaļvērstiem vairodziņiem, kuru galvenā funkcija – dzīvniekam pārvietojoties, nodrošināt ķermeņa saķeri ar substrātu. Bet uz gludas virsmas taču nav ar ko saķerties, aiz kā aizķerties.

Pavērojiet, cik veikli zalktis turpretim pārvietojas zālē! Kāju vai lipekļu trūkums vairs itin nemaz nekavē. Dabā nav gandrīz nekā, aiz kā nevarētu aizķerties čūskas vairodziņi. Ja ir, aiz kā aizķerties, tātad ir, no kā atgrūsties. Lai atgrūstos, protams, nepieciešami muskuļi. Zalktim tie ir, turklāt spēcīgi. Zalktis ir gan stipra, gan arī virtuoza čūska – tas vītin uzvijas niedru cerā, krūma un pat koka zarotnē.

Kā zivs ūdenī

Ikviens zalktis ir veikls ne tikai uz sauszemes, viņš arī ūdenī jūtas «kā zivis ūdenī». Zalkši, nudien, ir apskaužami labi peldētāji un nirēji! Nav brīnums, ka lielāko savas dzīves aktīvā perioda daļu šie rāpuļi pavada ūdenstilpes piekrastes augājā un ūdenī. Neviena kārtīga ūdenstilpe neiztiek bez zalkšiem. Nē, pareizāk sakot, zalkši neiztiek bez kārtīgām ūdenstilpēm. Ja manāmi zalkši, netālu noteikti jābūt vai nu kādai upei, vai ezeram, vai zemajam purvam, vai dīķim, kur tiem meklēt glābiņu no apēst gribētājiem, kur tiem meklēt kaut ko apēdamu, galvenokārt vardes un nelielas zivtiņas. Pirmām kārtām tomēr vardes.

Lielākoties zalkšu zobos nokļūst dīķa vardes, jo tieši tās lielā daudzumā mājo tur, kur visbiežāk sastopami zalkši. Cik tur trūka! – es būtu uzrakstījis, ka dīķa vardes zalkša zobos dabū galu. Tā būtu kļūda, jo čūskas nomedījums tās zobos tikai nokļūst, taču galu dabū jeb mirst, ātrākais, barības vadā, bet parasti kuņģī. Zalktis savu laupījumu notiesā dzīvu. Jo lielāks ir upuris, jo ilgākas ir tā pirmsnāves mokas.

Reiz novēroju un nofilmēju šādu notikumu. Liela zalktene, labu laiku lodājot starp ūdensaugu ceriem, nesekmīgi mēģinājusi nepamanīta pielavīties kurcošu dīķa varžu tēviņu kompānijai, beidzot tomēr piekļuva vienam no abiniekiem pietiekami tuvu, lai, strauji izsviežot uz priekšu sava ķermeņa iepriekš atliekto priekšdaļu, pēdējā brīdī pamanītos satvert bēgošo kurkstētāju aiz pakaļkājām. Tūdaļ pēc tam rāpulis ātri aizpeldēja uz piekrasti, kur seklumā sāka noķērumu pamazām vīkstīt rīklē. Aina bija aizraujoša un arī nedaudz šķebinoša: varde ar priekškājām krampjaini ieķērās zālē, čūska, locīdamās un vīdamās ap savu garenasi, atrāva upuri no zāles un iecirta labās puses žokļu zobus gabaliņu tuvāk vardes priekšgalam, pēc tam abinieka miesā jau vēl mazliet tuvāk viņa galvai iecirtās rāpuļa kreisās puses žokļu zobiņi, pēc tam – nākamais pārtvēriens labajā pusē, tad – atkal kreisajā… Lēni, maz pamazām zalktene vārda tiešā nozīmē uzmaucās savam upurim, kurš visu laiku ne tikai turpināja kārpīties ar priekšējām ekstremitātēm, bet arī miedza acis un kurkstēja, abpus galvai kā balonus piepūzdams ārējos rezonatorus jeb skaņas pastiprinātājus. Tā – kurcot – varde nozuda čūskas mutē. Un apklusa. Bet kustēties gan tā joprojām nepārstāja. Kustēties nepārstāja arī rāpulis – vēl labu laiku tas vijās starp augiem, tādējādi veicinādams ēdiena pārvietošanos arvien dziļāk savā gremošanas sistēmā. Mana videokamera, še iepriekš aprakstīto fiksēdama, darbojās piecpadsmit divdesmit minūtes.

Kā jūs domājat, kas notiktu, ja es laupījumu nule notiesājušo zalkteni toreiz pēkšņi sabaidītu vai noķertu? Viņa, pirmkārt, steigtu atbrīvoties no iekšu satura – atrītu vardi –, lai atvieglotu bēgšanu vai pretošanos. Otrkārt, viņa, kā jau tas raksturīgi briesmās nokļuvušiem zalkšiem, no anālās atveres izdalītu gaišdzeltenu, nepatīkami smakojošu šķidrumu. Viņa, neapšaubāmi, lokoties stīvētos man pretī. Bet kost gan, visticamāk, nekostu. Savā mūžā esmu noķēris un pēc tam allaž atbrīvojis vairāk nekā simts zalkšu, bet tikai viens no tiem man iekoda.

Zalkšu kamoli

Nedz citkārt raksturīgā piesardzība, nedz varžu vai zivtiņu ķeršana un ēšana zalkšiem nav prātā pārošanās laikā – pavasarī, drīz vien pēc atgūšanās no sešus mēnešus ilgušā ziemas stinguma. Zalkšu tēviņi dzimumgatavību sasniedz trīs, bet mātītes četru gadu vecumā. Šie rāpuļi piekopj, ja tā var teikt, grupveida seksu: vairāki (visbiežāk trīs) pāri, sapulcējušies vienuviet uz kāda saules apspīdēta krastmalas ciņa, vienlaikus kopulē cits citam cieši jo cieši līdzās, savīdamies kamolā. Turklāt ap šo pārinieku kamolu, izslējuši galvas, lēni lodā pieci seši pie šprices tobrīd netikuši tēviņi. Šie «liekie» tēviņi nebūt nav lieki – tie uzmana apkārtni: viņu ķermeņi gatavi uztvert vismazākos zemes satricinājumus, viņu allaž atvērtie redzokļi gatavi novērtēt jebkuru kustību, bet viņu mēlītes gandrīz bez mitas ķer gaisā esošās molekulas – izšaujas caur augšlūpas spraudziņu, brīdi augšup lejup palokās un ieslīd atpakaļ spraudziņā, lai nodotu savākto informāciju mutē esošiem analizatororgāniem, pēc tam atkal izšaujas un izlokās. Tātad kompānijas nekopulējošo tēviņu uzmanīgums kompensē dzimumdziņu apmierinošo sugasbrāļu nepiesardzību. Atliek vien kādam no apkārtlodātājiem klusi iešņākties un izdalīt no kloākas nedaudz smirdīga šķidruma, lai kamols atritinātos un pāri steigtu izšķirties. Čūskām dzimumakts ir ilgstošs, tā laikā dzimumorgāni vienmēr cieši saāķējušies, tāpēc atkabināšanās trauksmes gadījumā ir asiņains un droši vien arī sāpīgs process.

Vajag siltu dējamvietu

Zalkši, kā jums jau zināms, ir oldējēji rāpuļi. Katra pavasarī apaugļotā zalktene vēlāk – vasaras vidū (parasti jūlija beigās) – izdēj vidēji divdesmit ar pergamentveidīgu, elastīgu apvalku segtas, divarpus centimetrus garas, ovālas olas. Dējamvietai jābūt pietiekami mitrai un siltai, lai pilnvērtīgi varētu notikt olu inkubācija. Visbiežāk olas tiek iedētas satrupējošos celmos, kūdras, pūstoša siena, kūtsmēslu, komposta un zāģskaidu kaudzēs, retāk grauzēju alās un citos pazemes tukšumos. Vienā piegājienā izdētās oliņas vienmēr salīp kopā.

Ļoti bieži vairākas, nereti pat daudzas mātītes izmanto vienu un to pašu dējamvietu. Tieši tāda, ne vienas vien zalktenes piekrišanu guvusi vieta atradās līdzās panikas pārņemtās kandavnieces sakņu dārzam, visticamāk – ķirbjus briedinošajā komposta kaudzē.

Palielīšos: man šovasar paveicās – radās iespēja diendienā (zalkši ir aktīvi tikai dienā, precīzāk sakot, gaismā) novērot kādu satrupējušu celmu, kas dējamperiodā bija piesaistījis aptuveni desmit zalkteņu uzmanību. Konstatēju: katra mātīte jau vismaz nedēļu pirms dēšanas ierodas pie nākamās savu oliņu inkubēšanās vietas un rūpīgi izpēta to, ja nepieciešams, urbjoties ar galvu substrātā, viņa pilnveido – paplašina, izalo – nolūkoto dētuvi; visas vienkop sapulcējušās čūskas ir savstarpēji saticīgas; viņas ir uzmanīgākas nekā citkārt; viņas nepārtrauc barošanos, bet gluži pretēji – intensificē to (tādēļ regulāri uz laiku pamet celmu, lai dotos medībās); lielāka izmēra zalktenes neizdēj visas olas vienā piegājienā, bet dēj tās porcijās, ar diezgan ilgiem pārtraukumiem, tomēr vienā un tai pašā vietā; vienas mātītes dējumam, ja pietiek vietas, pēc laiciņa savu dējumu bez aizspriedumiem cieši līdzās pievieno otra un pat trešā.

Aplams ir samērā izplatītais uzskats, ka zalktenes sargā savu ligzdu. Visticamāk, šis uzskats radies tāpēc, ka netālu no jau izdētām olām uzturas vēl nedējušās mātītes, kas gaida savu kārtu jeb nobriedumu. Patiesībā, līdzko visas olas izdētas, ikviena mātīte tūdaļ pamet dētuvi un atgriežas savā pastāvīgajā vasaras dzīvesvietā. Dējamvietā paliek viņas olu kaudzīšu klājieni. Dējamvietā un tās tuvumā parasti paliek arī zalkteņu nomestās ādas. Starp citu, abu dzimumu pieaugušās čūskas no ādas virsējās kārtas atbrīvojas vismaz trīs reizes gadā, jaunās – biežāk, jo viņas strauji aug. Čūskiņas strauji aug, bet ādas pārragotā virskārta nestaipās, tātad traucē pieņemties apmēros, var teikt, spiež.

Putni pierijas līdz knābim

Vasaras nogalē vai rudens sākumā pasaulē nāk šmaugi, tārpveidīgi zalktēni, kas nesteidz tūdaļ meklēt ēdienu, jo pāris nedēļu pēc izšķilšanās pārtiek no dzeltenuma maisa barības rezervēm. Toties viņi īpaši nekavējas pirmo reizi mūžā pārģērbties – izmaukties no epidermas. Un tūdaļ pēc tam steidz aizklīst pēc iespējas tālāk no izšķilšanās vietas. Tas viņiem arī izdodas, ja vien tuvumā nesiro kāds baltais stārķis, kāda vārna vai… vista.

Jā, nopietnākie zalkšu skaita samazinātāji ir baltie stārķi, vārnas un vistas. Ja līdzās zalkšu olu inkubēšanās vietai brīdī, kad no mīkstajiem apvalkiem sāk izlobīties mazuļi, pamanās būt kāda vārna, lielākā daļa no zalktēniem ir nolemti, jo putns neliekas mierā, kamēr nepierijas līdz knābim, un arī pēc tam čūsku bērnu izredzes izdzīvot nebūt nepalielinās, jo paēdusī vārna sakrāc no tuvējās apkārtnes uz mielastu savas sugasmāsas. Vista, kas uzgājusi zalktēnus, tāpat nekavējas ar rīšanu, bet, atšķirībā no vārnas, viņa nekavējas arī ar citu vistu aicināšanu uz dzīrēm. Kad čūskulēnu šķilšanās vietā kārpās vesela klukstētāju saime, tur nekas vairs pāri nepaliek. Savukārt baltais stārķis nešķirojot loka iekšā ne tikai mazos zalktēnus – šim rīmam der jebkāda izmēra čūskas.

Jebkāda lieluma zalkšus ķer un ēd arī āpši, caunas, seski, ūdeles, mežacūkas, lapsas, jenotsuņi un dažu sugu dienas plēsīgie putni.

Diemžēl ne mazums čūsku dabū galu zem auto riteņiem, visvairāk rāpuļu, protams, tiek sabraukts migrāciju laikā: pavasarī, kad tie dodas uz ikgadējām riesta teritorijām un kad pēc pārošanās dodas prom no tām; vasarā, kad mātītes pārvietojas uz ierastajām dējamvietām un kad pēc olu izdēšanas pamet šīs vietas; rudenī, kad visi zalkši dodas uz ziemotavām un kad dzīvošanai piemērotu teritoriju meklējumos klīst jaunās čūskiņas.

Neraugoties uz atziņu, ka cerība ir muļķu mierinājums, atzīstos: ceru, aizvien mazāk kļūst cilvēku, kas čūskas nogalina tīši. Atgādinu: visus Latvijas rāpuļus sargā likums.

Veģetācijas periodā neapēstie un nesabrauktie zalkši ziemu pavada dziļi koku satrupējušu sakņu tukšumos, zem celmiem, zem būvēm un tamlīdzīgās vietās. Ja zeme nav blīva, čūskas, urbjoties tajā, spēj pašas izveidot sev ziemotavas. Parasti ziemo vairāki zalkši vienviet, nereti arī kopā ar odzēm. Tieši šomēnes – septembrī – norit visintensīvākā zalkšu pārvietošanās uz ziemošanas vietām. Brauciet uzmanīgi!

Ilmārs Tīrmanis

Publicēts 2005.gada septembrī.

One Reply to “Kāpēc čūskas nāk mājās? Par zalkšiem”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *