Kad vārdi sader ar darbiem – Dora Švīkule

Nupat Latvijas Radio bibliotekāre vaicāja, kā mums sokas rakstīšana. Teicu: «Rakstām par Doru Švīkuli.» Liels bija mans prieks, ka viņa nevaicāja, kas tā Švīkule tāda ir, bet ienira grāmatplauktu labirintā un atrada 1990. gadā pārizdotu grāmatu «Veselīgākās zāļu tējas». Man šo grāmatu, tikai 1966. gadā pārizdotu Diseldorfā, uzdāvināja Aija Bumbiere, Doras Švīkules brāļa meita, kad Ventspilī runājāmies par Dorastanti. Es no Doras grāmatām mācījos gatavot veselīgus ēdienus un vākt zāļu tējas. Brošūriņas plānos vākos «Kas kādā slimībā jāēd?» un «324 zaļbarības ēdieni» droši vien ir arī tavā grāmatplauktā. Visi pusmūža cilvēki ir dzirdējuši Doras Švīkules vārdu, bet neviens neko nezina par viņas mūžu.

«Veselības un ilga mūža noslēpums» – tā sauc vienu no daudzajām izcilās latviešu uztura speciālistes un zioterapeites Doras Švīkules sarakstītajām grāmatām, kuras autore nodzīvoja apaļus deviņdesmit gadus. Kā gan vēl labāk reklamēt savu darbu, ja ne uzskatāmi ar pašas dzīvi pierādot: mani ieteikumi lieliski darbojas! Ulmaņlaikos par Doru Švīkuli bija dzirdējušas itin visas sievietes. Uztura speciālistes padomi tika apkopoti grāmatās, izskanēja priekšlasījumos, tika izmēģināti praksē un apspriesti gan lepnos salonos, gan vienkāršos namiņos. Netrūka skeptiķu, kas skaitīja pantiņu: «Ja gribi kļūt par nīkuli, tad klausi Doru Švīkuli!», bet netrūka arī dedzīgu piekritēju, un, šķiet, tādu tomēr bija krietni vairāk. «Nereti skauģi un ienaidnieki lējuši viņas dzīvē pa vērmeļu kausam, bet panākumi tautā to izlīdzinājuši,» – tā 1936. gadā par Doru rakstīja žurnāls «Sievietes Pasaule».

Kas bija šī suģestējošā sieviete, kuras ieteikumi veselīga dzīvesveida veicināšanai joprojām skan tik pārsteidzoši aktuāli, it kā būtu tapuši vakar, nevis pirms simt gadiem?

Dora Bumbiere dzimusi 1884. gada 22. augustā Talsu apriņķa Oktes pagasta Ķīļu mājās saimnieku Jura un Anmarijas Bumbieru ģimenē. Vecāki izaudzināja četrus bērnus: 1878. gadā dzimušo Kārli, kurš kļuva par cienītu zobārstu; Doru un viņas jaunāko māsu Paulīni Mariju, kura mantoja vecāku mājas, bet agri nomira, un viņas vīrs, apņēmis par sievu bērnu aukli, turpināja saimniekot Ķīļos; brāli Ģirtu (dz. 1894. gadā), kurš kļuva par aktieri un kura meita Aija, šķiet, ir vienīgā, kas var mums pastāstīt par savu slaveno radinieci. Skolas gaitas Dora sāka Vandzenes pagastskolā, kur mācījās četrus gadus. Tad iestājās augstākajā meiteņu skolā Talsos un trīsgadīgo kursu beidza divos gados.

Doras Švīkules ilga mūža rituāls: «No rīta pēc piecelšanās jāizdzer glāze augļu sulas, tad 15 min. jāvingro kailam. Sauļoties visveselīgāk, stāvot kājās, nevis guļot. Pusdienās zaļbarība un zivis. Vakariņās piena un sakņu ēdieni, kama putra. Veselīga barība, daudz gaismas, ūdens, saules peldes ir tie brīnumlīdzekļi, ar kuriem katra sieviete var saglabāt jaunību un daiļumu.» («Rīts», 1938. gads)

Tuvojoties Piektā gada notikumiem, iesaistījās revolucionāru kustībā. Sākoties revolucionāru vajāšanām, aizbrauca uz Varšavu, kur kādā tirdzniecības sabiedrībā dabūja kasieres vietu. 1906. gadā apprecējās ar Dāvi Švīkuli – valsts dienesta ierēdni, bet nav zināms, vai un kad laulība šķirta un kāpēc tā nevainagojās ar bērniem. 1908. gadā Dora kā eksterne nokārtoja abitūrijas pārbaudījumus Rīgā pie Ata Ķeniņa un iestājās Varšavas universitātes Medicīnas fakultātē, bet, nespēdama strādāt pie līķu sekcijām, studijas pārtrauca.

Dora vienmēr bija ļoti aktīva, modri ieklausījās jaunās idejās, tāpēc iesaistījās Varšavas Latviešu biedrības dibināšanā, sadarbojās ar nākamo Latvijas Armijas pirmo virspavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku un viņa brāli, kā arī citiem latviešiem.

  1. gadā viņa iestājās Maskavas A. Šaņavska universitātes Dabas zinību fakultātē, kuru absolvēja 1917. gadā. Lai sagatavotos zinātniskajam darbam, pārgāja uz Maskavas Eksperimentālās bioloģijas institūtu, taču to pēc Oktobra revolūcijas likvidēja. Šajā laikā Dora mainīja savu pasaules uzskatu, pārvērtēja utopistu cildināto komunismu un no kaismīgas revolucionāres kļuva par pārliecinātu nacionālisti.
  2. gada sākumā Dora atgriezās Latvijā. Rīgā vēl valdīja lielinieki, bet Talsi jau bija brīvi. Pārģērbusies par zemnieci, viņa šķērsoja frontes līniju un nokļuva vecāku mājās. Šajā laikā Talsu avīzē tika publicētas Doras Švīkules pirmās dzejas, bet Rīgas presē sāka parādīties viņas zinātniskie un pedagoģiskie raksti.
  3. gadā Dora Švīkule kļuva par Izglītības ministrijas Skolu muzeja Bioloģijas nodaļas vadītāju, brauca pa visu Latviju, lasīja lekcijas par bioloģiju un tautas veselību. 1922. gadā pārņēma tolaik plašās organizācijas «Kultūras Balss» bioloģijas nozares vadību, kur līdzdarbojās arī kā skolotāju sagatavošanas kursu pasniedzēja. Šajā laikā viņa sarakstīja divas grāmatas – «Malārija un tās apkarošana» un «Ievads zooloģijā». Bet tad interesi par dabas zinātnēm pārmāca aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, un Dora krasi mainīja nodarbošanos.
  4. gadā viņa devās uz Tērbatu un kļuva par Tērbatas universitātes Fizioloģijas nodaļas profesora Lifšica asistenti, – viņš pētīja novecošanas cēloņus un sekas, dzīves atjaunošanas iespējas. Šajā laikā Dorā nostiprinājās pārliecība, ka slimības nerodas ne no šā, ne no tā – slimība ir simptoms, un tās cēloņi jāmeklē dziļāk.

Dora iestājās Cīrihes universitātē, un tas bija kā pagrieziena punkts viņas dzīvē – šeit Dora iepazinās ar tolaik pasaulslaveno diētiķi, zaļbarības guru Dr. Maksimilianu Birheru-Benneru un sāka strādāt viņa sanatorijā. Lai izpētītu Mazdaznana kustību, apmetās kolonijā Herlibergā. Tolaik Šveices inteliģence aizrāvās ar antropozo ju, un, lai izprastu tās būtību, Dora devās uz augstskolu Dornahā pie Bāzeles. Viņa jūsmoja vispirms, tad vēsu prātu pieķērās derīgām un dzīvē izmantojamām atziņām.

  1. gadā D. Švīkule atgriezās Rīgā un nodibināja Diētiski zikālās terapijas institūtu, kas atradās uz Strēlnieku un Elizabetes ielas stūra. Prieks, ka šis nams arī mūsdienās ir grezns un atjaunots! Žēl vien tā, ka uzkāpt piektajā stāvā pa senajām Doras pēdām vairs nav iespējams, jo durvis vienmēr slēgtas, – tolaik tur bija plašs dzīvoklis, kurā viņa laipni izmitināja grūtībās nonākušo brāli Ģirtu ar ģimeni.
  2. gadā Zaķusalā tika atvērta medicīniski terapeitiska sauļotava, kuras iekārtošanai naudu piešķīra uzņēmējs Andžs Rolavs. Avīze «Sporta Pasaule» raksta: «Sauļotava atrodas saulgozī, tā ir 180 m gara un 40 m plata josla Mazās Daugavas krastā. Nūdistiem atsevišķi laukumi, dāmām un kungiem atsevišķi. Tur ir klusi un svētsvinīgi, jo aizliegts trokšņot. Kopējā sauļotavā dāmas un kungi kostīmos tērzē, skrien, vingro un spēlē voli balli, visi laimīgi, ka pašā Rīgas centrā nu atrodas pļāžs, kur var no lēzena krasta brist Daugavas ūdeņos. Švīkules kundze stāsta, ka tā būs Rivjēra miniatūrā, kur sevišķu uzmanību pievērsīs sportiem, lai apmeklētāji slinki negulētu saulē.»

Līdztekus ikdienas darbam Dora rakstīja izglītojoša satura rakstus un grāmatas, lasīja lekcijas un referātus. Teju katrā žurnālā «Atpūta» un «Zeltene» publicēta veselīgo padomu sleja, kāds plašs raksts par novecošanas aizkavēšanu vai badošanās, kā arī gavēņa kaitīgo ietekmi uz veselību.

Kopš 1932. gada Doras dzīvesbiedrs bija noslēgtais rakstnieks un publicists Jūlijs Vecozols – Jūliņš, kā saka Aija Bumbiere. Ulmaņlaiki bija Doras Švīkules ziedu laiks: daudz darba, laba alga, viņas ietekmē cilvēki sāk ēst zaļumus, Rīgas apkārtnē kūp dārzniecību skursteņi, un dārznieki nebeidz vien slavēt nesavtīgo propagandisti. Nelabvēlību tā uzņem vēsi, pat nerēķinās ar to, nemeklē iespējas spīdēt sabiedrībā personiski. Varbūt tāpēc tā laika presē Doras fotogrā ju ir maz, patiesībā tikai viena – tā, kas rotā 1936. gada 15. jūlija žurnāla «Sievietes Pasaule» vāku.

Dora ilgi nevēlējās noticēt, ka nāksies pamest dzimteni. Taču jau 1940. gadā viņa bija spiesta savas veselīgā uztura receptes publicēt ar pseidonīmu Emīlija Gaigale. Un diez vai nedrošajā padomju okupācijas laikā kāds gribēja domāt par vitamīnu sabalansēšanu maltītē – svarīgāk par visu bija palikt dzīvam. 1944. gadā tolaik 60 gadus vecā Dora Švīkule kopā ar citiem latviešiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Eslingenas nometnē savas zināšanas veltīja atbrīvoto latviešu leģionāru aprūpei. Latviešu bēgļiem viņa mācīja, «ka centīga namamāte vienmuļo nometnes ēdienu karti var padarīt vispusīgu arī bez vācu dārznieku laipnības un Zviedrijas sainīšiem. Tikai vērīgāk jāapskata švābu zemes meži un laukmalas.» Leģionāri viņu godāja par savu eņģeli. Bet ar īgno Vecozolu Doras ceļi šķīrās – viņš vienkārši tīši vai netīši iekāpa vilcienā, kas brauca uz Ķelni, un 1945. gadā pēkšņi mira.

  1. gadā Dora Švīkule pārcēlās uz Šveici, kur, aktīvi rosoties veselīga dzīvesveida cildināšanas lauciņā, kā arī Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanā, mūža novakari pavadīja mazā istabiņā Cīrihē, Mousson strasse 16, divus tūkstošus kilometru no Rīgas. Darbojās labdarības organizācijā, gādāja, lai latviešu bērni no Vācijas var tikt uz Šveici atpūsties. 1969. gadā latviešu laikrakstā lasāms, ka «viņa tagad dzīvo vientuļi, pārtiek no Šveices valsts pensijas». Šveice pilsonību kuram katram vis nepiešķīra, to nu gan lieciet aiz auss, ja skeptiski domājat, ka mēs Doras Švīkules nopelnus idealizējam. Ko Dora darīja svešumā? «Izklaidēja bagātās Šveices kundzītes,» saka Aija Bumbiere.

Visus izkomandēja

Piedzimt 19. gadsimta beigās turīga lauksaimnieka ģimenē latviešu meitenei bija liela veiksme, jo īpaši tādai kā Doriņa – apņēmīgai un mērķtiecīgai. Protams, bērnībā nācās smagi strādāt, taču grūtības norūda kā miesu, tā garu. Protams, reizēm pietrūka baltas maizes un garda aizdara, taču lauku bērns gribot negribot spiests novērtēt un atzīt veselīgas pārtikas spēcinošo iedarbību. «Kopš agras bērnības darbs viņai bija mīļš un patīkams. Kā Talsu novada zemkopja meita tā strādājusi visus mājas, kūts un lauku darbus. Arī tos, ko meitenes parasti nedara. Tā tēvs viņai, astoņus gadus vecai, licis izvest mēslus uz tīrumu ar visai nevaldāmu zirgu. Vēlāk sabiedriskā darbā viņa nav baidījusies ne no Augija staļļiem, ne tramīgiem zirgiem!» – tā vēsta raksts 1936. gada žurnālā «Sievietes Pasaule».

Brālis Kārlis bija vecākais un mēģināja pretoties valdonīgajai māsai, bet jaunākos bērnus Paulīni un Ģirtu enerģiskā Dora prata izkomandēt uz to labāko. «Un izkomandēt viņa pamanījās visa mūža garumā, līdz beidzot arī Kārlis, tolaik slavens zobārsts ar praksi namā iepretī Brīvības piemineklim, vairs nepretojās,» – tā sarunā smaidot atzina Ģirta Bumbiera meita Aija, kurai jau pāri astoņdesmit, bet prāts skaidrs un darbīgs kā pulkstenis. Aiz muguras brāļi norunājuši, sak, ko nu Dora, viņa jau tāda mazliet padullāka, bet, tiklīdz durvīs parādījusies māsa, abi pēkšņi pārvērtušies mīkstos, viegli mīcāmos vaska pikučos. Brāļu sievas par to uz Doru turējušas greizu prātu, bet viņa, šķiet, to pat nemanīja vai nelikās traucēta.

Revolūcija un Rainis

Lai arī šur tur Doras biogrā jā pieminēts, ka viņa iesaistījusies revolucionāru kustībā, nav itin nekādu skaidru ziņu, kā tas izpaudies. Meitēns bija jauns, asinis karstas, un daudzi jaunieši taču tolaik nemaz īsti nesaprata, ko tā revolūcija nozīmē, tikai vēlējās piedzīvot romantiku, asas izjūtas. Nevar, protams, teikt, ka Dora bija tik nezinoša. Viņas asais prāts, kas vēlāk izpaudies, nepārtraukti mācoties un izglītojoties, liek domāt citādi. Laikraksta «Latvija» 1964. gada 12. septembra numurā publicētajā Doras Švīkules dzīves aprakstā apgalvots, ka «Talsos viņa pieslēgusies revolucionāriem. Lai sagatavotos abitūrijai, Dora Bumbiere pārgājusi uz Rīgu. Tur arī iepazinusies ar revolucionāriem Jansonu-Braunu, Aspaziju, Raini, Stučku un citiem. Sanāksmes notikušas Dubultos, Kundziņa vadītā skolā.»

Rainis… Tā ir ļoti interesanta lappuse diētas zinātnieces mūža gājumā. Lai arī brāļameita Aija Bumbiere apgalvo, ka viņai neesot itin nekāda pamata teikt, ka Doras tante sagājusies ar dzejnieku pāri, pati Švīkule mūža novakarē uzrakstīja pietiekami apjomīgas atmiņas par mūsu dižgariem, galvenokārt par Raini. Ārkārtīgi interesantas atmiņas, no kurām secināms, ka viņa bijusi abiem dzejniekiem ļoti pietuvināta persona… 1965. gada 11. septembrī, Raiņa simtgadē, tieši Dora Švīkule bija tā, kura pansijas «Ristorante Taddei» istabā Lugāno, kur trimdas laiku pavadīja abi dzejnieki, iekārtoja piemiņas izstādi, saaicināja vairāk nekā 50 ciemiņu no dažādām valstīm un noorganizēja lielisku pasākumu. Tolaik visi viņu sauca par Doriņu Švīkuli. «Katru tautieti viņa sagaidīja un apčubināja gluži kā mīļa vecmāmiņa. Vakarā vestibilā sākās lielā atmiņu stāstīšana. Sirmgalve ar milzu lepnumu uzsvēra, ka abu lielo latviešu mājās viņa savulaik esot bijusi savs cilvēks un vienlīdz cieši draudzējusies kā ar Raini, tā ar Aspaziju. Nebija gan grūti pamanīt, ka, gadiem ejot, realitāte tik cieši sajaukusies ar fantāziju un pat mistiku, ka nošķirt tās citu no citas vairs nebija iespējams, sevišķi tajos brīžos, kad seniore pievērsās savam jājamzirdziņam – stāstiem par sastapšanos un sarunām ar Raiņa parādību pēc nāves.» Par latviešu cīkstiņu, kurš lielāks Raiņa piemiņas godinātājs, krāšņi raksta Gundega Grīnuma 2009. gadā izdotajā grāmatā «Piemiņas paradoksi». Kad 1972. gadā Rainim atklāja pieminekli Lugāno, Dora jau vairs nebija nekāda noteicēja. Viņa gan atbrauca no Cīrihes un visu pasākuma laiku – pusotru stundu! – nostāvēja kājās. Kāpēc? Aiz cieņas vai vienkārši tāpēc, ka pasākuma organizatori nebija iedomājušies sirmajai, 88 gadus vecajai sievietei sarūpēt krēslu?

Zvaigznes somiņā

«Ak, viņa bija liela sapņotāja un fantazētāja!» smaidot teic Aija Bumbiere, kura savā bērnībā, trīsdesmitajos gados, ilgāku laiku dzīvoja vienā dzīvoklī ar tēva māsu Doru. «Un viņa pati savām fantāzijām ticēja. Vai varat iedomāties? Vienu dienu tante ierodas mājās un savam Jūliņam saka: «Zini, es gāju gar Brīvības pieminekli, un pēkšņi sāka krist zvaigznes. Es tās salasīju. Jūliņ, še somiņa, izņem tās zvaigznes laukā!» Un visā nopietnībā krata somiņu, it kā zvaigznes tur tiešām būtu. Lūk, cik dzīva fantāzija! Ne velti mana mamma uz Doras tanti skatījās šķībi. Viņa mācēja cilvēkus fascinēt, iedvesmot, pārliecināt. Arī par aplamām lietām. Viņas darbā tas bija vajadzīgs. Ja tu cilvēkam pēc procedūras saki: «Vai, cik jūs tagad slaids un skaists!» – kurš tad negribēs noticēt? Tikai muļķis!»

Kad vaicāju Gundegai Grīnumai, vai Raiņa veselība sašķobījās tādēļ, ka viņš klausīja Doras veselīgā uztura ieteikumiem, pētniece smejas: «Kur nu! Rainim pašam bija liela galva. Viņš bija pārliecināts, ka dzīvos 300 gadu, badojās, peldēja aukstā ūdenī, ilgi sauļojās, piekopa dažādas diētas, bet nomira pēkšņi – 64 gadu vecumā. Mūžam slimīgā un no miega zālēm atkarīgā Aspazija nodzīvoja krietni ilgāk – 78 gadus.»

Dora un mīlestība

Droši vien būtu aplam par Doru Švīkuli teikt, ka viņas dzīvē lielākā mīlestība bija darbs. Kaut gan, apzinot faktus, kas atrodami dažādos sausos un formālos izziņas avotos, tā varētu likties gan. Bet sieviete vienmēr ir sieviete, un bez siltām jūtām neiztiek neviena! Dorai nebija bērnu. Un nebija uzticama laulātā drauga, kurš atbalstītu mūža garumā. Kas bija Dāvis Švīkulis, kura uzvārdu Dora nesa līdz pēdējai dienai, publicējot to uz savu grāmatu vākiem? Pagaidām ziņu nav. Kā viņa iepazinās un satuvinājās ar Jūliju Vecozolu, no Vidzemes nākušo hernhūtiešu draudzes sacītāja dēlu, ļoti klusu, rezervētu un noslēgtu cilvēku, kādu viņu atminas Aija Bumbiere? Tauta runājusi, ka 1944. gadā, kad zinātniece devās emigrācijā uz Vāciju, Jūlijs esot no viņas aizšmaucis un pēdējā mirklī iesēdies vilcienā, kas gājis citā virzienā… Kāpēc? Laiks aizslaucījis visas pēdas, un Doras sirds slepenie pārdzīvojumi mums paliks noslēpums. Viņa bija inteliģents cilvēks, kurš par savu privāto dzīvi nevienam no malas nestāstīja. Vienīgi par darbu, par to gan – pilnas ausis. Mums jāpietiek ar to, kas ir. Un ir ļoti daudz.

Zaļbarības slavinājums

Atmodas gados, kad attapāmies, ka varam dzīvot ne tikai brīvi, bet arī veselīgi, Ilze Jansone bija vienīgā, kas rakstīja par veselīgu dzīvesveidu. Un tad grāmatu veikalos parādījās brošūriņas no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, un visaizraujošākās bija tās, ko sarakstījusi Dora Švīkule: «Veselīgākās zāļu tējas», «Kas kādā slimībā jāēd», «324 zaļbarības ēdieni»… Šīs grāmatiņas man gadiem stāvēja pa rokai, un es bieži tās pārlasīju. 20. gadsimta 20.–30. gados Doras padomi tika publicēti katrā sieviešu žurnālā. Zaļbarības ēdienu recepšu grāmatiņas pirmā izdevuma priekšvārdā viņa raksta: «Kamēr daļa sabiedrības zaļbarību aizstāv, lieto un jūtas labi, otra to galīgi apkaro un neatzīst nemaz. Vairums jau vienmēr visu ko jaunu neieredz un apkaro, jo nepatīk domāt, iedziļināties, bet vienīgi atzīt «jā» vai «nē», «par» vai «pret». Vecais, ierastais jau zināms un pazīstams, tam viegli piemērot visai parocīgo «jā» vai «nē». Bet, sak, ko tu cilvēks zini, kas tādam jaunam aiz ādas? Pateiksi «jā», bet ja nu vēlāk izrādās, ka «nē»? Tad taču arī nav visai patīkami.» (1928)

Hmm, vai tiešām tas rakstīts pirms teju 90 gadiem? 1930. gadā Dora šīs grāmatas otrā izdevuma ievadā raksta: «Zaļbarības lietošanas rezultāti apliecina jo gaiši, ka ar zaļbarības palīdzību mēs ātrāk sasniegsim to cilvēces īsto atdzimšanu, par kādu labākā cilvēces daļa jau tik sen sapņojusi.» Bet 1939. gadā viņa sajūsminās, ka mūsu tirgos nu jau visu gadu var dabūt labu labos dārzeņus: «Ne tikai gurķus, bet arī tomātus, tāpat agrāk pie mums nemaz neaudzinātus dārzājus: Holandes garos gurķus, olaugus jeb baklažānus, kātu selerijas, sinepju gurķus jeb cuketi, artišokus, papriku, arbuzus, melones u.c.»

Lasot liecību drupatiņas par Doru, es, Anitra Tooma, viņu izjūtu kā sevi. Dora jau necīnījās tikai par veselīgu dzīvesveidu, nebija nekāda klusā zāļu sieviņa. Viņa raksta tāpat kā runā: darbīgi pārliecināta par savu taisnību, ticībā, ka viņas padomi nesīs svētību ikvienam. Ik palaikam viņa izsauca konservatīvo pilsoņu neizpratni. Tā, «Sensācija» 1925. gadā apraksta 16. janvārī pārpildītā Lielās Ģildes zālē notikušo disputu «Sieviete un vīrietis», kurā piedalījās Dora Švīkule un rakstniece Lūcija Zamaiča. Vispirms Lūcija kritizējusi bezdarbīgo augstākās sabiedrības sieviešu izvirtību, «tā saucamās pilsoniskās sievietes, kas atbrīvo savu vīru no ziska darba, bet no garīgā darba atbrīvojas pašas. Viņas pārdod savu miesu pret bezdarbīgu dzīvi.» Savukārt Dora nākusi klajā ar aicinājumu, ka «skolās jāpārveido dabas zinību mācība, jāmāca vairāk seksuālās bioloģijas jautājums. Mūsu sieviete neaizstāv savus pēcnācējus, bet tas ir viņas svētākais pienākums. Sievietēm būtu jārūpējas, lai izbeigtos kari un iznīktu nāves sodi. Bet mūsu sieviešu organizācijas ir tukšas, un viņu darbība nesniedzas tālāk par nacionālajiem brunčiem,» savas runas noslēgumā paziņo Dora, un Ģildes sienas nodreb no aplausiem, ar kādiem publika pavada interesanto referenti, kura savu runu teikusi ar tādu aizrautību, ka tiešām prieks bijis viņā klausīties.

1930. gadā «Svari» humorpilnā tonī apraksta, kā Dora Švīkule aizstāv sieviešu tiesības pašām izšķirties par abortu. Tolaik, šķiet, bijusi ideja sievieti sodīt par šādu izvēli, bet Dora uzskatījusi, ka, ja nolemj sodīt, tad jāsoda abi. «Svaru» žurnālists ir nesaprašanā, kas tieši ir noziegums – aborts vai mīlas sakars, kura dēļ sievietei tas jātaisa. Un turpina apcerēt slavenas bezbērnu sievietes. Redz, «Aspazija uzskata par lielu zaudējumu sabiedrībai, ja viņa nebūtu dzimusi. Bet vai tad viņas papīra bērni nav neko vērti? Ko uz to varētu teikt Dora Švikul? Ka sabiedrībai nebūtu liels zaudējums, ja viņa nebūtu dzimusi? Kas tad notiktu ar zaļbarības propagandu? Vai Doras Švīkules zaļbarības bērni ir tikpat labi kā Aspazijas papīra bērni?» Lūk, kādas kaislības virmojušas 1930. gadā!

Latvijas ārstu žurnālā 1930. gadā aprakstīts, ka ārsti apšauba dažādu diētu spēju ārstēt slimības, konkrēti – tuberkulozi. Viens piemin Doru Švīkuli un atzīst: «Publikai patīk sarežģītu problēmu primitīvi risinājumi. Ja zaļbarība un vitamīni spētu dziedināt no slimībām, tad jau liellopi nemaz neslimotu.»

Tajā pašā 1930. gadā Dora aicinājusi mazāk tērēties greznām balles kleitām un rosinājusi preses ballē apbalvot «lētāko un individuālāko tērpu», par ko kritizētājs «Aizkulisēs» ironizē, ka tas noteikti ir Ievas kostīms, un apvaino Doru par taupības sludinātāju un pornogrā jas aizstāvi.

Viņa negāja uz viesībām, jo tur garlaikojās. Arī vecumā viņa cēlās 6 no rītā. Bieži vien pati uzkopa savu dzīvokli, mazgāja veļu, gatavoja segas un aizkarus, meta mežģīnes, izšuva, lasīja speciālo literatūru. Gulēt devās ap pusnakti un bezmiega nepazina. Saule, gaiss, ūdens, zaļbarība, tējas, pareiza elpošana un veselīgs dzīvesveids ir Doras dziedniecības paņēmieni un pārliecība jaunības saglabāšanai. 2003. gadā Anglijas latviešu avīzē «Brīvā Latvija» publicētas atmiņas, ka 70. gados Dora Švīkule šīs avīzes slejās aicinājusi visus latviešus konkrētā dienas stundā lūgt Dievu, lai krievi bez kara atstāj Latviju. Pati Dora uz Latviju vairs neatbrauca…

Dora Švīkule mira 1974. gada 12. maijā, un urna ar viņas pelniem novietota Eslingenā, Ebershaldenas kapsētas latviešu nodalījumā.

Pateicamies Aijai Bumbierei un Gundegai Grīnumai par interesantajām sarunām.

Anitra Tooma, Inguna Bauere
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2016

 

Atbildēt