Kā ziedi pārtop augļos

Vai esat ievērojuši to brīdi, kad zieds vairs nav zieds, bet arī auglis vēl īsti pēc augļa neizskatās?

Kad es par to aizdomājos, sāk likties, ka ar ziediem un augļiem ir kā tai Imanta Ziedoņa «Brūnajā pasakā» par vīriņu, kas visu padara brūnu un gatavu vienā mirklī – čiks, un gatavs! Tikko ābele bija vienos ziedos – un, re, jau sīki ābolīši aizmetušies. Tikko vēl tā puķe ziedēja, paskatos citudien – nē, jau skaidri noformējies auglītis! Turklāt ziedi un auglīši nereti atšķiras tik ļoti, ka jāvaicā: vai starp šīm fāzēm tiešām nekā vairs nav? Tikai – čiks, un gatavs?

Jau tajos senajos laikos, kad par augiem sugu līmenī vēl neinteresējos un priecājos vien par to daiļumu, bija liels pārsteigums pirmoreiz ieraudzīt mellenes ziedus. Izrādās, tie pēc formas jau atgādina augļus, tikai rozīgi sārtus. Zieda viducī ir pagarš irbulis – garāks par zieda vainagu. Pagāja vairāki gadi, līdz es ieraudzīju, kāds izskatās zieds pārejas vecumā, tas ir, kad zieda vairs it kā nav, bet arī apaļā augļa vēl nav. Ziniet, kam tas līdzinās? Zvaniņam ar garu, garu mēlīti! Irbulis vēl skatāms, bet no ogas tikai pusoga izaugusi. Ar ko tāda zvaniņa attīstība beidzas, jūs labi zināt, jo kurš tad nav redzējis melleņu augļus?!…

Julita Kluša

Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 02/2013

Atbildēt