Kā igauņi cīnās par savām lidvāverēm

Igaunijas dabas sargi lidvāveri izvēlējušies kā simbolisku sugu, par kuras atgriešanu dabā nolēmuši pacīnīties. Rezultāti ir iepriecinoši: pirms gadiem pieciem bija zināmas tikai 27 vietas, kur dzīvoja retie zvēriņi, pērn – 46, bet šogad – jau 71! Lai saprastu, kur mitinās šie nakts dzīvnieki, pavasarī tiek veikts monitorings, un, ja izdodas atrast koši dzeltenos mēsliņus, skaidrs – te dzīvo arī pašas kakātājas.

«Situācija vairs nav tik kritiska kā pirms pieciem gadiem,» saka Igaunijas Vides dienesta eksperts Ūdo Timms (Uudo Timm), kurš lidvāveres pēta vairākus desmitus gadu. Ja zināms, ka vienā teritorijā parasti kopā turas divi trīs pāri, var teikt, ka pašlaik Igaunijā dzīvo 250–300 lidvāveru. Taču zoologi justos mierīgi tikai tad, ja teritorijas, kur dzīvo atsevišķās lidvāveru grupiņas, būtu tuvāk. Tagad zvēriņi uzturas Igaunijas ziemeļaustrumu daļā sešās septiņās teritorijās, starp kurām ir pārāk liels attālums, lai dzīvnieki ar dažādiem gēniem varētu satikties. Lai varētu lepoties, ka suga valstī vairs nav retums, būtu labi, ja katrā teritorijā būtu vismaz ceturtdaļsimta dzīvnieku. Tad nevajadzēs baidīties par asinsradniecību, ko tagad apstiprina DNS analīzes.

Lai lidvāveres sekmīgi vairotos, pirmais darbs bija pārtraukt mežizstrādi jau zināmo dzīvesvietu apkārtnē. Starp nosargātajiem mežiem jābūt vecu koku koridoriem, lai jaunajām lidvāverēm ir iespēja migrēt uz citiem mežiem, satikt partneri un vairoties. Ja jums liekas, ka Igaunijas mežizstrādātāji šādus ierobežojumus pieņēma bez iebildumiem, jūs maldāties. Nu zoologi ar lepnumu var teikt, ka ideja par to, ka lidvāveres varētu sekmīgi migrēt, ja vien tām atstās neizcirstus mežus, kas savieno grupu teritorijas, ir apstiprinājusies, jo vismaz 11 vietās zvēriņi ir iedzīvojušies pilnīgi no jauna.

2020. gadā pētnieki pārbaudīs, vai kāda lidvāvere nav patvērusies valsts dienvidaustrumos, kur pēdējās ziņas par tām ir no pagājušā gadsimta 30. gadiem. Ir niecīga cerība tās atrast netālu no Pērnavas un Somā nacionālajā parkā, kur dažas lidvāveres redzētas 21. gadsimta sākumā, bet nu jau gadiem nav redzēts neviens mēsliņš.

2018. gadā sākās Igaunijas un Somijas kopprojekts, kas turpināsies līdz 2025. gadam, lai saglabātu mežu nogabalus, kur dzīvo lidvāveres, un izveidotu starp tiem migrācijas koridorus. Bija arī iecere lidvāveres pavairot nebrīvē un tad izlaist dabā, kā arī dažus zvēriņus pārvest uz citām teritorijām, lai izvairītos no tuvradniecības, taču šie pasākumi palika bez finansējuma. «Mēs neesam aizmirsuši par šiem plāniem un ceram atrast naudu to īstenošanai,» Ūdo Timms ir optimists. Vēl vajadzētu izpētīt lidvāveru ģenētisko daudzveidību ne tikai Igaunijā, bet arī citās Eiropas ziemeļvalstīs, un svarīgi laikus konstatēt, cik ļoti lidvāveru populāciju ietekmē mežizstrāde un lielie izcirtumu klajumi starp mežiem, jo bez pārliecinošiem argumentiem arī Igaunijā mežu nozares pārstāvjus ir grūti pārliecināt, ka mežs nav tikai koki, bet arī tā iemītnieki.

Madis Musts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *