Indes biķeris ir pārpildīts

Zaļā varde Pelophylax kl. esculentus.

Kad stāstu par pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā, cilvēkus parasti interesē tikai tas, vai un cik ķimikāliju atlieku uzkrājas pārtikā un cik droši ir pārtikas produkti, ko viņi pērk veikalā. Tomēr tā ir tikai neliela daļa no pesticīdu izraisītā kaitējuma. Visdramatiskāk apdraudēta ir daba un cilvēki laukos – tur, kur lauksaimniecības ķimikālijas tiek izmantotas.

Arī šajā «Vides Vēstu» numurā vairākos rakstos stāstīts par to, ka bioloģiskā daudzveidība pasaulē strauji sarūk – katru dienu izzūd simtiem augu un dzīvnieku sugu. Kā galvenais faktors parasti tiek nosaukta dabisko dzīvotņu izzušana, jo to vietā plešas lauksaimniecības zemes vai pilsētas, tiek vainotas arī klimata pārmaiņas un invazīvo sugu savairošanās. Retāk tiek pieminēts piesārņojums un toksiskās vielas, tostarp pesticīdi. Cik tad liela patiesībā ir pesticīdu ietekme? Nebūtiska vai tomēr nepamatoti noklusēta?

 

Sugu izmiršanas problēma apsteidz klimata pārmaiņu riskus

Klimata pārmaiņu pētnieks, Stokholmas (Zviedrija) Vides institūta direktors Johans Rokstrēms (Johan Rockström) un ķīmiķis, Austrālijas Valsts universitātes Klimata pārmaiņu institūta izpilddirektors un Austrālijas Klimata komisijas loceklis Vils Stefens (Will Steffen) kopā ar kolēģiem aprēķinājis Zemes robežas un to, cik ļoti mēs tās pārsniedzam. Šobrīd sarkanie trauksmes zvani tiek skandināti par ģenētisko jeb sugu daudzveidību un slāpekļa un fosfora savienojumu aizvien pieaugošo daudzumu biosfērā. Klimata pārmaiņu izraisītos riskus zinātnieki ievieto nākamajā, dzeltenās trauksmes, zonā.

ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību izpildsekretāre Kristiana Paska Palmere (Christiana Pasca Palmer) intervijā žurnālam «Guardian» saka: «Bioloģiskās daudzveidības zudums ir kā kluss slepkava. Tas atšķiras no klimata pārmaiņām, kad cilvēki ikdienā izjūt to ietekmi. Attiecībā uz bioloģisko daudzveidību ietekme nav tik skaidri saredzama, bet tad, kad cilvēki beidzot sapratīs, kas notiek, var būt par vēlu.» [1] Saskaņā ar Rokstrēma, Stefena un viņu kolēģu vērtējumu, bioloģiskā daudzveidība šobrīd ir ļoti apdraudēta, un neviens nevar pateikt, cik ļoti šis apdraudējums ietekmē dzīvās dabas izturību, proti, spēju pastāvēt un funkcionēt.

Cik liela loma sugu izzušanā ir mūsu radīto ķīmisko vielu ietekmei? Diemžēl atbildi varam redzēt attēlā – mēs šobrīd nevaram noteikt, kādu kaitējumu nodara cilvēka radītās ķīmiskās vielas, kas nonāk dabā (jaunu vielu un organismu ieplūde). Mēs nezinām, cik liels ir šo ķīmisko vielu kaitējums. Dabā nonāk tūkstošiem tur iepriekš nebijušu vielu, un par lielāko daļu mēs nezinām, kādās koncentrācijās tās jau ir uzkrājušās vidē, jo monitorings ir ļoti dārgs, un mēs nezinām, kā tās ietekmē mūs, cilvēkus, kur nu vēl pārējās dzīvās būtnes.

 

Planētas Zeme robežas. Attēls pārzīmēts no J. Rokstrēma un V. Stefena raksta [2] žurnālā «Science».

Kā pesticīdi kaitē dabai?

Reičela Luīze Kārsone (Rachel Louise Carson) bija pirmā, kas jau pirms 60 gadiem sacēla pamatīgu trauksmi par kaitējumu, ko rada pesticīdi, konkrēti DDT. Pagājis ilgs laiks, un diemžēl viņas prognozes ir piepildījušās – indes biķeris ir pilns līdz malām. Steidzami jāsāk atteikties no tās izmantošanas. Kāpēc? Pirmkārt, dzīvnieki un augi cieš no tiešas pesticīdu izmantošanas. Lai gan herbicīdus (nezāļu iznīcinātāji) lieto noteiktu augu apkarošanai, novīst arī retie augi, kas patrāpās tuvumā. Insekticīdi (indes kukaiņu iznīcināšanai) nogalina ne vien kaitīgos kukaiņus, bet arī visus pārējos, kas tajā dienā uzturas nomiglotajā laukā. Vēl vairāk – sistēmiskie insekticīdi, piemēram, neonikotinoīdi, padara augu kukaiņiem indīgu uz visu sezonu, saindē arī nektāru, ar ko augs kukaiņus pievilina apputeksnēšanai. Arī vardēm un krupjiem pesticīdu duša pilnīgi noteikti neiet labumā!

Otrkārt, dzīvnieki un augi cieš no pesticīdu izplatīšanās vidē – nokļūstot ūdeņos, tie ir ļoti kaitīgi ūdens organismiem. Pesticīdi var palikt augsnē un kaitēt augsnes dzīvniekiem, kuri gādā par tās auglību, piemēram, sliekām un citiem organisko vielu sadalītājiem. Dzīvnieki var saindēties, ēdot noindētos kaitēkļus. Piemēram, indējot zemesvēžus, cilvēks apdraud arī skaistos, retos pupuķus, – kad mirstošais zemesvēzis izlien virs zemes, to var apēst pupuķis un saindēties. Suņi un lapsas saindējas, apēdot kuslas saindētās peles. Dzīvnieki izmirst, ja ar herbicīdiem iznīcina viņu barībai būtiskos augus. Tā, piemēram, Amerikā iznīkst skaistais Monarhu tauriņš, jo industriālās lauksaimniecības monokultūrās nav vietas asklēpijai – bet Monarhu tauriņa kāpurs grib ēst tikai to.

 

Gribēt nav kaitīgi! Kaitīgi ir dabūt negribot

Var jau gribēt izgudrot nekaitīgus pesticīdus, bet vai tas ir iespējams? Teorētiski jā – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra regulas (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū mērķis ir aizsargāt dabu un cilvēkus. Šī regula paredz atļaut tikai tādus līdzekļus, kas ir gana efektīvi, bet kam nav tūlītējas vai ilgtermiņa ietekmes uz cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, ņemot vērā arī dažādu līdzekļu mijiedarbību. Praktiski ne – tas ir kā rozā sapnis par paradīzi Zemes virsū. Eiropas Komisijas pieaicināto zinātnisko padomnieku grupa, kas analizēja esošo Eiropas regulējumu, secināja, ka šis mērķis ir tik nereāls, ka to vienkārši ignorē, jo nav skaidru kritēriju, kāds kaitējums tad būtu pieļaujams un kāds ne [3].

Pesticīdi ir radīti indēšanai, un tie neorientējas sugu latīniskajos nosaukumos un nelasa aizsargājamo sugu sarakstus, lai atpazītu īsto kaitnieku. Indējot «sliktos», pesticīdi iznīcina arī «nevainīgos». Tāpēc regulas mērķis – «nav tūlītējas vai ilgtermiņa ietekmes uz cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem» – ir nereāls, jo pesticīds nav burvju šautene, kuras sudraba lode trāpa tikai ļaunajam un bez pēdām izgaist, kad nāves darbs padarīts. Miglojot tikai neliela daļa pesticīdu aiziet tur, kur paredzēts, – pārējie izklīst atmosfērā, augsnē, ūdenī un nebūt nesadalās tik ātri, kā cerēts. Piemēram, pārbaudot aramzemju augsnes paraugus Eiropā, 45% no tiem saturēja glifosātu un tā atliekvielas, kas turpina iedarboties uz citiem augiem un augsnes organismiem, lai gan nezāles sen iznīcinātas [4].

Lai sasniegtu regulas mērķus, pesticīdus pirms laišanas tirgū pārbauda un testē, tad modelē to iespējamās koncentrācijas vidē un spriež, vai tās vēl aizvien būs indīgas citiem, nekaitīgajiem, organismiem. Tātad diez vai novērsīsim pesticīdu miglā nokļuvušas vardes agoniju, bet varbūt vismaz ārpus miglotā lauka kaitējums ir neliels? Teorētiski pesticīdu pieļaujamās koncentrācijas pārbauda ar zinātniskiem modeļiem, diemžēl ir viena bēda – kaut cik attīstīti ir modeļi ūdens vides kaitējuma noteikšanai, bet attiecībā uz kaitējumu sauszemes iemītniekiem, to skaitā cilvēkiem, kas dzīvo blakus tīrumiem, šie modeļi nekādu garantiju nedod. Tāpēc arī pesticīdu lietošanas instrukcijās prasību pēc drošības joslas cilvēku un citu dzīvo radību aizsardzībai diez vai atradīsim. Atbilstoši regulas prasībām vērtēšanas procesā būtu jāvērtē pesticīdu ietekme uz vardēm, krupjiem, tritoniem, bet, kā nesen atzina eksperti, faktiski to neviens neskaita [5].

Tomēr arī izstrādātie modeļi ūdens vides aizsardzībai, izrādās, nemaz tik droši nav – zinātnieki, kas analizēja reālās un prognozētās pesticīdu koncentrācijas ūdeņos, nonāca pie secinājuma, ka Eiropas likumdevēju izmantotie modeļi nestrādā un nespēj prognozēt inžu koncentrācijas ūdeņos [6,7]. Cita zinātnieku grupa, pētot Eiropas ūdeņu kvalitāti, secināja, ka Eiropas upju ūdeņos tiek pārkāptas ķīmisko vielu akūtās un – vēl vairāk – hroniskās indīguma koncentrācijas zivīm, vēžveidīgajiem un aļģēm, un lielākajā daļā gadījumu akūti toksisko koncentrāciju robežu pārkāpšanā vainīgi tieši lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi. Un tas attiecas arī uz Latviju [8]!

Arī neonikotinoīdu piemērs liecina, cik vājas ir pašreizējās riska novērtēšanas metodes. Šīs indes tika atļautas, jo šķita gana drošas. Tomēr izrādījās, ka to ietekme uz bitēm ir krietni lielāka, nekā novērots laboratorijā. Pirmkārt, šīs vielas vidē nebūt nenoārdās tik ātri. Dabā neonikotinoīdi bitēm ir kaitīgi arī nelielās koncentrācijās, bites vēl nemirst, bet burtiski piedzeras – zaudē orientēšanās un saziņas spējas –, taču šīm prasmēm ir ļoti liela nozīme bišu izdzīvošanā. Kukaiņi vienkārši apmaldās un nekad vairs neatrod savu dzimto stropu. Izrādās, arī tā sauktais kokteiļa efekts (dažādu pesticīdu mijiedarbība) ir daudz kaitīgāks, nekā līdz šim domāts, bet tas pesticīdu izvērtēšanā līdz šim nav ņemts vērā, jo nav metožu, kā to vērtēt. Vēl lielākas bažas šobrīd ir arī par citu kukaiņu sugu izdzīvošanu, un, visticamāk, pie šīm problēmām vainojami tieši insekticīdi jeb kukaiņu indes.

Monarhu tauriņš Danaus plexippus.

 

Kukaiņi izmirst

Kukaiņu pasaules armagedons – raksti ar kliedzošiem virsrakstiem – parādās gan Ziemeļamerikas, gan Eiropas žurnālos. «Telegraph» raksta, ka motociklisti Anglijā brīnās, kāpēc vējstiklus vairs nenoklāj bojā gājušo kukaiņu ķermenīši [9]. Pirmajā brīdī šķiet labi, bet – tas nozīmē, ka nav arī pašu kukaiņu!

Pupuķis Upupa epops.

2017. gadā publicēts pētījums [10] par Vācijas aizsargājamajām dabas teritorijām liecina, ka mazliet vairāk nekā vienas paaudzes jeb 27 gadu laikā kukaiņu kopējā masa ir samazinājusies par trim ceturtdaļām. Lai to noskaidrotu, pētnieki pļavās un purvos ķēra slazdos kukaiņus un svēra tos. Aizsargājamās teritorijas ir domātas dabas aizsardzībai, tāpēc tur ir ierobežota cilvēku saimnieciskā darbība, bet varam tikai iedomāties, kas notiek ar kukaiņiem tur, kur notiek intensīva saimniekošana.Līdzīgi novērojumi ir arī citās – gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas – valstīs.

Kukaiņiem ir būtiska nozīme dabā – tie ir putnu un sīku zvēru galvenā barība, un kukaiņi ir ļoti svarīgi daudzu augu apputeksnēšanā. Ja nav apputeksnētāju, augi nevar vairoties, tātad nevar ražot augļus un sēklas, un tas attiecas arī uz ļoti daudzām lauksaimniecības kultūrām. Nav kaukaiņu – nebūs putnu un sīko zvēriņu. Nebūs putnu, kaitīgie kukaiņi, kas vienmēr ir izturīgāki par greznajiem tauriņiem un čaklajām bitēm, sāks lavīnveidā vairoties, jo būs pazuduši to dabiskie ienaidnieki. Kukaiņiem vidē ir arī svarīga loma organisko vielu, piemēram, dzīvnieku līķu un ekskrementu, noārdīšanā. Ja nebūs vaboļu un citu kapriofāgu, ganībās zāles vietā redzēsim vien aitu un govju mēslus. Savukārt augsnes organismi, sliekas, gādā par augsnes auglību, tātad, ja nebūs organisko vielu sadalītāju, augi nespēs uzņemt barības vielas.

Latvijā šobrīd kukaiņu vēl ir gana daudz, arī pesticīdus pagaidām izmantojam mazāk nekā valstis, kurās jau uztraucas par kukaiņu izzušanu. Bet tas nenozīmē, ka varam dzīvot bezrūpīgi, jo pesticīdu izmantošana Latvijā pieaug, un lozungs «gāzi grīdā!», lai nezaudētu nevienu peļņas centu, politiskās diskusijās skan skaļāk nekā aicinājumi aizsargāt dabu.

 

Pesticīdu lietošana jāsamazina

Pirmkārt, jāapzinās, ka ikviens pesticīds ir inde, tādēļ tas jālieto tikai izņēmuma situācijās. Otrkārt, ir vajadzīgs regulārs un kvalitatīvs monitorings, lai saprastu, cik daudz pesticīdu atliekvielu paliek ne tikai pārtikā, bet arī augsnē, ūdeņos, gaisā. Tāpat ir jāseko līdzi sugu skaita izmaiņām, lai redzētu, kas notiek. Ķīmisko vielu monitorings ir jāapmaksā tiem, kuri pesticīdus izmanto. Šobrīd datu par pesticīdu kaitējumu videi ir ļoti maz, un pētījumus apmaksā sabiedrība, tieši tāpēc konvencionālā pārtika ir tik lēta, jo tās ražotājiem nav jārēķinās ar miglošanas radīto kaitējumu dabai un cilvēku veselībai, kā arī par monitoringa izmaksām, jo to apmaksā visa sabiedrība.

Mums jāsāk pierast, ka vērtīga un skaista ir daudzveidība, nevis vienmuļš zaļš mauriņš. Daudzās Eiropas pilsētās sāk audzēt «nezāles» – pļavu puķes –, lai kukaiņiem būtu, kur patverties un ko paēst, ja jau laukos tiem nav, kur palikt. Mums ir jādod iespēja mežam un pļavai ienākt pilsētā!

 

[1] Watts, Jonathan. «Stop biodiversity loss or we could face our own extinction, warns UN». «The Guardian», 2018. https://gu.com/p/9mm82/stw

[2] Steffen, Will, et al. «Planetary boundaries: Guiding human development on a changing planet». «Science» 347.6223 (2015): 1259855.

[3] EU Authorisation processes of plant protection products – from a scientific point of view Group of Chief Scientific Advisors. June, 2018

[4] Silva, Vera, et al. «Distribution of glyphosate and aminomethylphosphonic acid (AMPA) in agricultural topsoils of the European Union». Science of the Total Environment 621 (2018): 1352–1359.

[5] Aldrich, Annette, et al. «Amphibians and plant-protection products: what research and action is needed?». Environmental Sciences Europe 28.1 (2016): 17.

[6] Knäbel, Anja, et al. «Fungicide field concentrations exceed FOCUS surface water predictions: urgent need of model improvement». Environmental science & technology 48.1 (2013): 455–463.

[7] Stehle, Sebastian, and Ralf Schulz. «Pesticide authorization in the EU – environment unprotected?». Environmental Science and Pollution Research 22.24 (2015): 19632-19647.

[8] Malaj, Egina, et al. «Organic chemicals jeopardize the health of freshwater ecosystems on the continental scale». Proceedings of the National Academy of Sciences 111.26 (2014): 9549–9554.

[9] Knapton, Sarah. «The windscreen phenomenon – why your car is no longer covered in dead insects», https://www.telegraph.co.uk, 26.08.2017

[10] Hallmann, Caspar A., et al. «More than 75 percent decline over 27 years in total flying insect biomass in protected areas». PloS one 12.10 (2017): e0185809.

Jana Simanovska

2 Replies to “Indes biķeris ir pārpildīts

  1. Labs raksts. Katram būtu jāizlasa.
    Kā Jūsuprāt vērtēt Salaspils pašvaldības un tâs sargsuņa- pašvaldības policijas aktivitātes Doles dabas parka bioloģiskās daudzveidības nīcināšanā , nosakot prasību zāles garumam nepārsniegt 20 cm.visā salas teritorijā. Par pārkāpumu soda. Nebrīdinot. Cilvēki stresā. Liekas, ka pašvaldība ar šādām prasībām vēlas Doles salu atbrīvot ne tikai no bioloģiskās daudzveidības bet arī no iedzīvotājiem.
    Un vispār par daudzu pašvaldību apsēstību ar zāles pārmēra iznīcināšanu būtu vēlama atsevišķa saruna.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *