Iesirmās kāpsmildzenes pļavas Rīgā

Sauss smiltājs. Smilšu kāpas. Nē, nē, tā nav Jūrmala! Tā ir Rīga. Tās nav jūrmalas, bet iekšzemes kāpas – tikai pārsimt metru no Rīgas-Bauskas šosejas, pa kuru abos virzienos traucas nepārtraukta automašīnu straume. Tā ir teritorija, kas atrodas starp Šautuves ielas individuālo apbūvi un šautuvi.

kapsmildzene

Šautuves ielas smiltājs ir bagāts ar retām un interesantām augu un sēņu sugām. Te aug daudz tādu augu un sēņu, kādus nevaram sameklēt kurā katrā Rīgas līča piekrastes kāpā. Tas ir smiltājs, kas zied no agra pavasara līdz vēlai vasarai, bet rudenī atklāj savus sēņu noslēpumus.

Pavasarī, kad smilts tikko iesilusi, kāpas pauguru saulainajās nogāzēs uzzied smiltāju retējs, vēršot pret sauli dzeltenus ziedu kausus. Šajā pašā laikā pavisam necili zied virsāja grīslis. Vēlāk uzzied silpurenes. Te esmu redzējis gan tikai pļavas silpureni, kuras apziedņa lapas no ārpuses klāj zīdaini spilvaini matiņi, bet paši ziedi kautrīgi liecas uz leju, uz augšu paceļoties tikai pēc ziedēšanas, kad nogatavina pušķainās augļu ziedkopas. Šautuves ielas iedzīvotāji atceras, ka pirms gadiem 50 te redzēta arī krāšņā meža silpurene, kuras platie violetie ziedu kausi vērsti uz augšu. Vērīgi floras draugi šo laiku samazina uz 20 gadiem. Ka meža silpurene te agrāk tiešām bijusi sa-stopama, liecina herbārija vākumi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā. Bet kā tas ir šodien? Varbūt kādā nostūrī šis augs – nenoplūkts vai puķu mīļotāju dārzā nepārstādīts – tomēr ir patvēries?

Tad, izkaisot ziedputekšņu mākoņus, sāk ziedēt priedes. Šajā laikā ar jauku aromātu saista smaržīgā mārsmilga, kas parasti aug mitrās upju krastmalās un mitrās pļavās. Mārsmilgu kalniņam ar sakņu atvasēm mācas virsū nelūgts un neaicināts imigrants – baltā robīnija, kuru sadzīvē pa-rasti godā par balto akāciju. Šajā vietā baltā robīnija ir tikpat nevēlama kā Sosnovska latvānis Latvijā. Pavasarī zied vārpainā korinte – jā, kāpu smiltājā vietumis sastopama arī tā, kaut vārpainā korinte ir ienācējs Latvijas florā. Šodien, redzot korinti dažādos biotopos – mežos, smiltājos un pat purvos –, vērotājam grūti aptvert, ka šis augs kādreiz te nemaz nav bijis.

2
Zaļziedu plaukšķene

Un tad jau klāt vasara, kad kāpās zied smiltāju neļķes. To baltie ziedi šajā laikā grezno kāpu smiltāja veģetāciju. Zied mazā mārsila koši violetie paklāji, kalnu norgalvītes zilās ziedu pogas, nokarenās plaukšķenes ziedu ķekari…

kaapsmildzene

Bet šautuves žoga tuvumā un citur, kur vietām ir tikai kaila smilts, redzami skaisti sārti kādas graudzāles ceri. Tā ir iesirmā kāpsmildzene – tā pati, kuras biotopi ir Eiropas mērogā aizsargājami un kas ir retums ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā.

Jūlijā pašā ielas galā – pie šautuves – bagātīgi zied zaļziedu plaukšķene, kas arī ir viens no Latvijā aizsargājamiem augiem. Un kur nu vēl daudzi citi brīnumi… Piemēram, no aizsargājamajiem augiem te var atrast atvašu saulrieteni un bumbuļu gundegu, kas pēc ārējā izskata atgādina parasto gundegu,– tikai rūpīgi ieskatoties, var redzēt, ka pie stublāja pamata tai ir bumbuļveidīgs paresninājums. Vēl te bagātīgi sazēlusi zilganā kelērija, sastopama skarainā dzelzene, dzeltenā kaķpēdiņa, pūkainais plostbārdis, vārpu veronika u.c. augi. Rajona ilgdzīvotāji atceras, ka agrāk te veseliem klājieniem augušas divmāju kaķpēdiņas. Tās pazudušas, kad šeit izveidoja mototrasi. Starp lakstaugiem te daudz sūnu, vietām laukumiņi ar Islandes un ci-tiem ķērpjiem.

Te aug arī dažādi it visur sastopami augi, piemēram, pa-rastais pelašķis, parastā vībotne, žultszālīte, kamolzāle un citi. No Latvijā ienākušām adventīvām augu sugām te var atrast Kanādas sīkjānīti un sārtstublāja naktssveci.

Jau jūlijā vārpainā korinte nogatavina augļus, kas garšo gan putniem, gan arī cilvēkiem. Bet cilvēki bieži vien rīkojas kā tādi zemcilvēki – lauž zarus ar visām ogām, jo tā viņiem šķiet ērtāk.

Vasaras vidū, rudenī parādās sēnes. Un ierodas arī sēņotāji. Tikai jāsēņo gan te uzmanīgi – sausajā smiltī laiku pa laikam izaug ļoti skaistas sarkanās mušmires. No tām gan sēņotāji laikam nav īpaši jābrīdina – šo sēni taču visi pazīst. Sēņotājiem gan būtu jāņem vērā, ka tepat, gandrīz blakus Šautuves ielas gruntsgabaliem, gadu no gada aug Latvijā indīgākā sēne – zaļā mušmire, kuru viegli sajaukt ar zaļo bērzlapi.

No aizsargājamajām sēņu sugām te atrasts ziemas kātpūpēdis – neparasta pūpēžu sēne, kuras lodveida augļķermenis atrodas nevis uz zemes, kā mēs esam pieraduši to dažādiem pūpēžiem redzēt, bet gan ir nedaudz pacelts uz augšu – tas aug uz 1,5-2,5 cm gara (un arī garāka) kātiņa.

Smaržīgās mārsmilgas kalniņā atrasta Šmidela zemes-zvaigzne – pūpēžu sēne ar miniatūru augļķermeni, kuru bez grūtībām var ielikt sērkociņu kastītē un tur vēl paliks brīva vieta. Te atrasta arī smiltāju zemesactiņa. Kāpēc tāds neparasts nosaukums? Šīs sēnes lodveida augļķermenis viss atrodas substrātā – redzama tikai šaurā atvere lodveidīgā augļķermeņa augšdaļā.

2005. gadā Latvijas Dabas fonds iesniedza Rīgas Domes Vides departamentam ierosinājumu te veidot liegumu. Tagad ar Domes finansiālu atbalstu ir izstrādāts projekts mikroliegumam «Iesirmās kāpsmildzenes pļavas», tādējādi pasargājot šo dabas stūrīti no apbūves un saglabājot unikālo dabas saliņu Rīgas pilsētas robežās. Apbūve šai saliņai tuvojas no visām pusēm. Ļoti gribētos, lai šajā gadījumā uzvarētu daba, ne nauda, lai celtniecība būtu tāda, kas arī nākotnē Pārdaugavu saglabātu zaļu.

Edgars Vimba

Publicēts 2006.gada maijā.

Atbildēt