Gulbji un cilvēki

Pēdējos piecpadsmit gados ne tikai Rīgā, bet arī citviet izveidojušās ūdensputnu piebarošanas vietas, kurās pulcējas gan putni, gan cilvēki. Īpašu piekrišanu bauda paugurknābja gulbji. Esmu pētījis šo fenomenu jau gadsimta ceturksni, tādēļ šajā rakstā mazliet ieskicēšu to, kā veidojušās gulbju un cilvēku savstarpējās attiecības daudzu gadsimtu laikā.

Gulbji Latvijas teritorijā uzturas jau sen. Arheologi atraduši meistarīgi izgatavotas gulbju gūriņas, kas liecina par to, ka šiem putniem bijusi īpaša vieta citu spārnoto vidū. Lai gan cilvēki putnus medī no seniem laikiem, atsevišķas sugas, piemēram, stārķus, bezdelīgas, cīruļus, dzeguzes un, protams, sniegbaltos un graciozos gulbjus, viņi neaiztika. Latvijā savvaļā sastopamas trīs gulbju sugas, no kurām lielākais ir paugurknābja gulbis. Pieaugušiem paugurknābja gulbjiem ir sarkans knābis, bet divām pārējām sugām – ziemeļu un mazajam gulbim – knābis ir dzeltens. Par to, ka gulbjiem jau sen bijis savs nosaukums, liecina fakts, ka vārds «gulbis» minēts jau pirmajā Bībeles tulkojumā latviski 1689. gadā. Par to netieši liecina arī apdzīvotu vietu nosaukumi, piemēram, Gulbene: 1224. gada hronikā pieminēta apdzīvota vieta ar nosaukumu «Gulbana», 1340. gadā šai vietai lietots līdzīgs nosaukums vācu valodā – Schwanenburg (Gulbju pils), bet kopš 1938. gada gulbis attēlots arī uz šīs pilsētas ģerboņa.

Kad gulbji bija retums

Gulbju un cilvēku savstarpējai saiknei Eiropā ir ļoti sena vēsture. Vairāku valstu teritorijā (mūsdienu Lielbritānija, Holande, Francija u.c.) jau kopš 10. gadsimta augstmaņi savos īpašumos gulbjus turēja nebrīvē – galvenokārt skaistumam, bet vietām šā putna gaļu ēda. Domājams, ka, iedvesmojoties no Rietumu kultūras apgaismības idejām un vērtībām, arī mūsdienu Latvijas teritorijā, jo īpaši baltvācu apdzīvotajās Kurzemes un Vidzemes muižās, kopš 18. gadsimta tika uzsākta parku un dārzu veidošana, un ar laiku tur parādījās arī nebrīvē turēti gulbji. Šķiet, 18.–19. gadsimtā un arī 20. gadsimta sākumā Latvijā gulbji savvaļā nebija pārāk bieži sastopami, vairāk to bija Kurzemes dienvidos. Esmu atradis tekstus, kas liecina, ka vairāk nekā 70 gadus – no 1770. līdz vismaz 1840. gadiem – pamatīgi aizaugušajā Papes ezerā ligzdoja savvaļas paugurknābja gulbju populācija. Šo gulbju izcelsme nav zināma – tie varēja būt gan savvaļas, gan no nebrīves atlaisti vai aizlidojuši putni. Ir ziņas, ka 1840. gados šā ezera pārvaldnieki par lielu naudu izīrēja tiesības medīt gulbjus un citus ūdensputnus, citiem tas bija liegts. Šāda medību slodzes ierobežošana un putnu ligzdošanai piemērota ezera biotopa pastāvēšana ļāva šeit ligzdot lielam skaitam gulbju – avotos minēti gan «simti», gan «tūkstoši», gan vienkārši «daudz». Jāatzīmē, ka jau 18. gadsimta beigās gulbju dzīves aprakstos ir pieminēts, ka tos ap Jāņiem šajā ezerā medī spalvu dēļ: garās lidspalvas tajos laikos izmantoja rakstīšanai, bet dūnas – spilvenu pildīšanai. Attiecībā uz gulbju gaļas izmantošanu tajos pašos avotos ir atzīmēts, ka tā ir visai cieta un ilgu laiku jāmarinē. Iespējams, tieši tādēļ gulbju medības pie mums nebija īpaši populāras, salīdzinot ar citu ūdensputnu (pīļu un zosu) medību kultūru.

Sākot ar 19. gadsimta beigām, paugurknābja gulbjus sāka turēt ne tikai privātajos muižu dīķos, bet arī pilsētu un ciemu sabiedriskajās vietās. Ķemeru parka dīķī pie Mīlestības saliņas gulbji tika turēti, sākot no 1882. gada (vismaz līdz 1935. gadam), Rīgā – kopš 1893. gada, bet Liepājā gulbju turēšanai 1902. gadā tika ierīkots Gulbju dīķis. Iedzīvotāji ar prieku apmeklēja šīs vietas un piebaroja tur mītošos putnus. Ar laiku gulbju turēšanas tradīcija attīstījās; visvairāk šādu dīķu Latvijā bija 1930. gados. No 20. gadsimta sākuma nebrīvē turētu gulbju attēlus bieži drukāja uz pastkartēm kā vienu no ievērojamākajiem apskates objektiem konkrētajā vietā. Otrā pasaules kara laikā gulbju turēšanas tradīcija apsīka, bet padomju gados, sākot ar 1950. gadiem, gulbju turēšanu atsāka vien dažas pilsētas, piemēram, Cēsis un Rīga.

20. gadsimta pirmajā pusē ornitologi atkal sāka reģistrēt paugurknābja gulbju novērojumus savvaļā; 1935. gadā ir atzīmēts ligzdošanas gadījums Engures ezerā. To atklāja un aprakstīja mūsu ievērojamākais putnu pētnieks, Latvijas Universitātes mācībspēks Nikolajs fon Tranzē, kurš vasaras brīvlaiku kopā ar ģimeni bieži pavadīja īrētā mājā Mērsragā un visai regulāri apsekoja blakus esošo ezeru. Gulbji šajā ūdenstilpē vairāk vai mazāk sekmīgi ligzdoja arī turpmākajos gados. Saskaņā ar likumdošanu gulbju medības tolaik bija atļautas jau no 20. jūlija, bet, ņemot vērā to, ka mazuļi lidotspējīgi kļūst vien septembrī, atbildīgie valsts dienesti ar masu mediju starpniecību lūdza pasargāt šos putnus. Ne vienmēr tas, protams, tika ievērots. Vēl 1970. gados kāds vecs mednieks mūsu gulbju pētniekam Jurim Lipsbergam stāstījis par medībām Babītes ezerā pirmskara gados, kad mednieki centušies šaut tieši pa gulbja kaklu, jo samērā biezo apspalvojumu skrotis nav varējušas cauršaut. Pēc Otrā pasaules kara pieņemti noteikumi par gulbju medību aizliegumu visos gadalaikos, un pakāpeniski tika ieviests arī uzturēšanās liegums lielajos piejūras ezeros putnu ligzdošanas laikā, kas veicināja savvaļā mītošo paugurknābja gulbju populācijas pieaugumu.

Gulbji galvaspilsētā

Rīgā paugurknābja gulbju turēšana nebrīvē uzsākta 1893. gadā, kad pirmo pāri Rīgas pilsētas dārzu pārvaldei uzdāvināja Rīgas Putnu audzētāju biedrība. Gulbji tika turēti Rīgas kanālā, un ar laiku tiem uzbūvēja mājiņu (mūsdienās pie Bastejkalna redzamā būdiņa vairāk ir ainavas elements, kuram nav nekādas saistības ar gulbju turēšanu). 1920.–1940. gados gulbjus turēja arī citās pilsētas ūdenstilpēs: Viestura dārzā, Torņakalna parkā un Arkādijas dārzā. Laiku pa laikam Rīgas pilsētas valde dāvināja gulbjus citām pilsētām, piemēram, 1935. gadā viens pāris aizceļoja uz Cēsīm, bet trīs gadus vēlāk putnu pāris uzdāvināts Aizputei. Savukārt padomju gados gulbji (gan paugurknābja, gan ziemeļu) ik pa laikam turēti vien Rīgas kanālā. Pēdējais mēģinājums turpat turēt ziemeļu gulbju pāri Līgu un Jāni 2002.–2003. gadā bija neveiksmīgs. Šiem gulbjiem netika nodrošināti atbilstoši dzīves apstākļi – miers un vieta atpūtai uz sauszemes, kanālu regulāri izmantoja laivinieki, iztraucējot gulbjus un sagādājot galvassāpes to kopējiem.

Vēlāk gulbjus nebrīvē sabiedriskās vietās Rīgā vairs neturēja, bet nebija arī vajadzības, jo ap 2002. gadu ornitologi pamanīja pārmaiņas paugurknābja gulbju uzvedībā – putni sāka pieņemt cilvēku pasniegtu barību (lielākoties baltmaizi) ne tikai ziemā, kā tas bija iepriekš, bet visu gadu. Ar gulbju piebarošanu ziemā Rīgā un tās apkārtnē pilsētnieki nodarbojas jau kopš perestroikas laikiem, proti, 1987.–1988. gada siltās ziemas, kad Rīgas ūdeņos un Jūrmalas piekrastē uz ziemošanu palika simtiem gulbju. Cilvēku piebaroti, tie veiksmīgi pārziemoja un palika turpat uz ziemošanu arī turpmākajos gados, pakāpeniski izveidojot stabilu ziemojošo populāciju – kopskaitā līdz 150–400 putniem. Paugurknābja gulbju ligzdošana Rīgas un tās tuvākās apkārtnes ūdeņos konstatēta 1981. gadā, un līdz mūsdienām ligzdotāju skaits ir pieaudzis līdz 40–45 pāru.

Pēdējos 15 gados Rīgā izveidojušās vairākas ūdensputnu piebarošanas vietas, kuras gulbji apmeklē gandrīz visu gadu, izņemot spalvu maiņas laiku vasaras vidū. Īpaši populāra ir Daugavmala Ķengaragā (lielākais vienlaicīgi novēroto gulbju skaits – 119 putni 2007. gada 27. maijā), Buļļupē pie tilta (55 putni 2017. gada 17. aprīlī), Juglas ezerā pie šosejas (76 putni 2007. gada 6. maijā) un Juglas ezera Brekšu kaktā (66 putni 2007. gada 17. novembrī). Arī ligzdotāji jeb pāri ar mazuļiem daudzās ūdenstilpēs tiek piebaroti, un mazuļiem jau no pirmajām dzīves nedēļām tiek iemācīts satikt ar cilvēkiem. Tāpēc droši var apgalvot, ka tieši pēdējo 15 gadu laikā Rīgā un tās apkārtnē ir izveidojusies tradīcija piebarot gulbjus un citus ūdensputnus visu gadu.

Piebarošanas prieki un cilvēku atbildība

Katru gadu tūkstošiem rīdzinieku un pilsētas viesu apmeklē ūdensputnu piebarošanas vietas. Īpaši daudz ir vecāku ar maziem bērniem, skolēnu un pensionāru. Piebarošanas vietu apmeklējums daudziem ir kā brīvdienu rituāls, kad tikšanās ar savvaļas ūdensputniem palīdz atbrīvoties no stresa un ikdienas rūpēm. Pensionāri atliek naudiņu baltmaizei, ar ko putnus pabarot, daudzi pat dod vārdu saviem mīluļiem, bet gredzenotajiem putniem viņi atceras numuru, pēc kura citu putnu vidū atpazīst «savu» gulbi. Šajās vietās cilvēki bieži fotografē gan gulbjus, gan savus bērnus ar gulbjiem fonā. To varētu salīdzināt ar tādu kā brīvdabas zoodārza apmeklējumu, turklāt ar iespēju pabarot putnus no rokas, vērot tos tuvumā un priecāties par to savstarpējiem kontaktiem. Iespēju nofotografēties ar baltajiem gulbjiem fonā izmanto arī kāzinieki. Gan Ķengaragā, gan Daugavgrīvā gulbji ir kļuvuši par neo ciālu mikrorajonu atpazīšanas simbolu, kas piesaista apmeklētājus arī no citurienes.

Piebarojot gulbjus, daudzi cilvēki gūst prieku, bet putni – papildu barības devu un – kā sociālas būtnes – prasmi veidot kontaktus ar cilvēkiem. Ar laiku cilvēki šo palīdzību transformē vēl lielākā atbildībā par gulbju likteni, ar uztraukumu reaģējot uz putnu apdraudējumu nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ vai ievainojumu gadījumā. Labsirdīgi un atbildīgi cilvēki grib putniem palīdzēt, tāpēc informē glābējus un citas instances par ievainotiem putniem, un te sākas problēmas.

Latvijā joprojām nav valsts nansētu savvaļas putnu rehabilitācijas centru, kur profesionāli veterinārārsti varētu palīdzēt nelaimē nonākušiem putniem, tostarp gulbjiem. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem pašvaldībām jāgādā par savā teritorijā atrastiem ievainotiem savvaļas dzīvniekiem, taču parasti tās šo palīdzību nespēj nodrošināt. Daudzus desmitus gadu, īpaši nea šējot, palīdzību ievainotajiem gulbjiem sniedza Rīgas Zooloģiskā dārza speciālisti, bet 2006. gadā, sākoties putnu gripas epidēmijai, palīdzība savvaļas putniem tika pārtraukta, lai mazinātu apdraudējumu zoodārza putnu kolekcijai. Pēdējos gados Rīgā retu reizi palīdzību bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem savvaļas dzīvniekiem sniedz Dr. Beinerta veterinārā klīnika, ar kuru pašvaldībai ir noslēgts sadarbības līgums, bet ilgstošu ievainotu putnu rehabilitāciju viņi nevar nodrošināt. Šo pašvaldības funkciju pēc savas iniciatīvas un ar savu nansējumu nodrošina Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrība «Drauga spārns», kuru vada aizrautīgā Anete Asare, un ievainoti gulbji ir viena no lielākajām ārstējamo putnu grupām šajā centrā. Paldies visiem entuziastiem, kuri ar savu darbu pierāda, ka cilvēki ir spējīgi ne tikai ņemt no dabas resursus, bet arī palīdzēt tajā atgriezties nelaimē nonākušajiem gulbjiem, jo daļa no tiem cietuši tieši cilvēku dēļ. Daļa gulbju, kas bijuši smagi ievainoti, nespēj vairs pilnvērtīgi dzīvot savvaļā, tāpēc šiem putniem jāmeklē mājas. Latvijā problēma ar gulbjiem invalīdiem, to uzturēšana, joprojām nav atrisināta. Kā labu piemēru var minēt vairāku tieši gulbjiem domātu rehabilitācijas centru darbību, piemēram, Lielbritānijā («The Swan Sanctuary», «Wychbold Swan Rescue»), kur pieskata arī tos putnus, kuri spēj dzīvot vien cilvēku aprūpē. Ir vietas, kur šādus gulbjus tur sabiedrisko vietu dīķos.

Var sadot pa kaklu

Tieši savvaļas putnu rehabilitācijas centra trūkums, manuprāt, ir viens no iemesliem, kādēļ nesen uzsākta informācijas kampaņa, kas vērsta pret gulbju un citu ūdensputnu piebarošanu. Atbildīgās institūcijas negrib vai nespēj nodrošināt normatīvajos aktos noteiktās prasības par palīdzības sniegšanu nelaimē nonākušiem savvaļas dzīvniekiem vai risināt problēmas ar pārāk drošiem gulbjiem, kuri staigā pa ielām un pagalmiem cilvēku apdzīvotās vietās, meklējot barību. Ultrazaļi putnu vērotāji uzskata, ka cilvēkam nav jāiejaucas dabiskajos procesos, ka papildu piebarošana savvaļas putniem nav vajadzīga un ka nevajadzētu palīdzēt pat nelaimē nonākušiem putniem, tā nodrošinot dabisko atlasi. Lai mazinātu uztraukto iedzīvotāju dusmas, pašvaldības labāk tērē līdzekļus, drukājot aicinājumus nebarot putnus, tādējādi cenšoties panākt, lai gulbji vairs neuzturas cilvēku tuvumā. Arī ornitologi un putnu vērotāji, kuriem zvana satraukti palīdzēt gribētāji, reizēm nevar sniegt skaidru atbildi, ko iesākt, jo pareiza risinājuma reizēm pat nav. Man kā aktīvam gulbju pētniekam, nodarbojoties ar šo savvaļas putnu vērošanu jau ceturtdaļgadsimtu, arī ir savs viedoklis šajā sakarā. Kā katrai nodarbei, arī gulbju piebarošanai ir gan plusi, gan mīnusi. Ūdensputnu barošanas vietas nodrošina cilvēku un gulbju tikšanās iespējas, ko labprāt izmanto abi. Ar laiku gulbju uzvedība mainās, tie kļūst drošāki. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka gulbji ir vieni no lielākajiem savvaļas putniem (to svars sasniedz 10–15 kg), kuri ir spējīgi aizsargāties. Pēc manas pieredzes, gulbji paši nekad neuzbrūk cilvēkiem. Tie izrāda neapmierinātību šņācot vai lēnām tuvojoties cilvēkam ar izplestiem spārniem. Ir svarīgi atcerēties, ka pieradināti gulbji aktīvi aizstāvēs savus mazuļus, it īpaši ūdenī. Latvijā pieredzēti divi nelaimes gadījumi (1995. gadā Lielajā Baltezerā un 2010. gadā Sarkandaugavā), kad cilvēki apzināti peldēja pie gulbju mazuļiem, tādēļ vecākiem likās, ka bērniem draud briesmas. Abos gadījumos cilvēki par šādu neapdomātu rīcību samaksāja ar savu dzīvību – aizsargājot mazuļus, pieaugušie putni tik spēcīgi uzklupa cilvēkiem, ka tie noslīka.

Daudzbērnu rekordisti

Vai ir vērts liegt cilvēkiem prieku barot gulbjus? Manuprāt, pašlaik ir sasniegts labs līdzāspastāvēšanas modelis, par ko liecina lēns ligzdojošo gulbju skaita pieaugums, tajā skaitā apdzīvotās vietās. Putnu uzskaitēs iegūtie dati apstiprina, ka mazuļu skaits perējumos pilsētās ir lielāks nekā piejūras ezeros, kur ligzdo lielākā daļa populācijas. Pēdējo 26 ziemas sezonu laikā gulbju mirstība Rīgā no vidēji 10–15 procentiem ir samazinājusies līdz 1–3 procentiem, ko veicinājusi aktīva gulbju piebarošana, jo īpaši kritiskos laikapstākļos. Arī gulbji labi apzinās, ka cilvēku apmeklētas ūdensputnu piebarošanas vietas ir tās labākās, tāpēc tieši tur var vērot spēcīgāko pāru cīņu par iespēju uzturēties un ligzdot. Vairākās piebarošanas vietās gulbji ligzdo daudz ilgāk nekā vidēji (četri ligzdošanas gadi). Piemēram, Juglas ezera Brekšu kaktā viens tēviņš, nomainot divas mātītes, ir ligzdojis 10 gadu, izaudzinot 46 mazuļus. Daugavgrīvas liegumā viena mātīte ligzdoja 11 gadus pēc kārtas, nomainot vismaz trīs tēviņus un izaudzinot 51 mazuli. Abās vietās gulbji tika ik dienas piebaroti!

Vai piebaroti gulbji kļūst atkarīgi no cilvēkiem? Diez vai, jo lielāko daļu enerģijas gulbji tomēr iegūst, barojoties ar savu pamatbarību – ūdens augiem, kurus plūc zem ūdens tik dziļi, cik atļauj kakla garums. Vērojot gredzenotos putnus, izrādījās, ka daudzi gulbji piebarošanas vietas apmeklē visai neregulāri un atgriežas tikai uz dažām dienām 20–30 dienu laikā, pārējo laiku pavadot citur.

Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē paugurknābja gulbjus cilvēki apdraud reti, te ir daudz ligzdošanai piemērotu ūdenstilpju pie viena no galvenajiem gulbju migrācijas ceļiem – Daugavas –, un tas padara mūsu galvaspilsētu par vienu no lielākajām šīs sugas gulbju apdzīvotajām teritorijām urbānā vidē Baltijas jūras reģionā! Gulbji ir izvēlējušies šo teritoriju par savām mājām, bet laiku pa laikam tiem vajadzīga mūsu palīdzība, kuru ir samērā viegli sniegt, piemēram, atbrīvojot putnus no makšķernieku atstātajām «dāvanām» – āķiem un makšķerauklām – vai veicot preventīvu darbību – aizvācot šādus priekšmetus. Ja redzat, ka bērni apmētā putnus ar akmeņiem, aizrādiet! Nebaidieties atgādināt lielu suņu īpašniekiem, ka savvaļas putnu miers piebarošanas vietās ir daudz svarīgāks, nekā iespēja sunim skriet virsū putniem, mēģinot tos nobaidīt vai noķert. Tikpat svarīgi nebarot gulbjus ar sabojājušos barību! Tāpēc aicinu mazināt apdraudējumu pie cilvēku klātbūtnes pieradinātajiem gulbjiem, lai tie mūs varētu priecēt arī turpmāk!

Vairāk lasi: Matrozis R. «Gulbju piebarošanas tradīcijas attīstība Latvijā» (žurnāls «Putni Dabā», 2012, 3./4.: 42.–47. lpp.). Šie materiāli ir pieejami arī tīmeklī.

Ruslans Matrozis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017

Atbildēt