Garneles bez piedevām, lūdzu!

Kad ļaudis dodas jūrā zvejot, ir teju neiespējami tīklā nesaķert arī kaut ko tādu, kas zvejniekam tā īsti nav vajadzīgs, piemēram, zivis, kuras neviens neēd, vai bruņurupučus, vai putnus, vai jebko citu. Šos neaicinātos ciemiņus sauc par piezveju. Tautas pasakās visbiežāk minētā piezveja ir uz makšķerāķa noķerts zābaks, bet mana ievērojamākā piezveja mūžā bija, kad, makšķerējot sapalus, uz āķa uzķērās vēzis.

Kopš pašiem zvejniecības pirmsākumiem ļaudis ir mēģinājuši radīt aizvien efektīvākus zvejas rīkus, kas palīdzētu iegūt pēc iespējas lielāku lomu. Pirms tūkstošiem gadu izmantoja harpūnas vai vienkārši veiklas rokas, bet tagad pa jūrām brauc milzīgi zvejas kuģi. Tūkstošiem gadu galvenais zvejniecības rīku attīstības dzinējspēks ir bijusi vēlme no ūdens izvilkt tik, cik vien var. Bet – jo vairāk derīgu zivju izvelk, jo vairāk tīklā arī visādu citu dzīvnieku, kas jāmet pāri bortam. Tomēr bieži vien šie «nederīgie» dzīvnieki neizrāda nekādu prieku par nonākšanu atpakaļ mājās, jo mirklī, kad tie tiek atlaisti ūdenī, viņi mēdz būt beigti. Man ļoti patīk jebkāda efektivitāte, un nav grūti pamanīt, ka dzīvnieku noķeršana, nogalināšana un aizsviešana prom ir process, kas nevienam nerada nekādu labumu. Gods godam, to vēzi, kuru noķēru, gaidīdama sapalu, es vismaz vēlāk apēdu.

Delfīnu žēl

Pēdējās dekādēs zinātnieki tā kautrīgi ierunājušies kaut ko par dabas aizsardzību zvejniecībā. Piezveja ir problēma, kas uztrauc gan vides aizstāvjus, gan lielos zvejas uzņēmumus. Sākotnēji par piezveju kā problēmu rosināja domāt dažādas vizuāli pievilcīgas sugas, kas nokļuva tīklos, – pirmie bija delfīni. 20. gadsimta 60. gados vidēji 350 tūkstoši delfīnu ik gadu gāja bojā, jo iemaldījās tunču tīklos, no kuriem laikus neatrada izeju. Tieši ap to laiku parādījās seriāls «Flipers» – tie, kuriem delfīni bija vienaldzīgi, tos iemīlēja, un ļaudis sāka gudrot, kādu tīklu izmantot, lai noķertu gana daudz tunču, bet neapbēdinātu Flipera fanus. Tas tiešām izdevās, un šobrīd nejauši noķerto delfīnu skaits ir salīdzinoši niecīgs. Tā bija laba zīme, jo parādīja, ka ir iespējams novērst nejēdzīgu daudzu dzīvnieku nāvi, tajā pašā laikā neatsakoties no liela tunču loma.

Mazie nekad neizaugs lieli

Piezveja lielākoties nepatīk arī zvejniekiem. Kad cilvēki izmet tīklu, viņi parasti zina, ko ar to vēlas panākt, tādēļ tīkls, kas pilns arī ar citiem dzīvniekiem, lielu prieku nesagādā. Piemēram, ja plānots saķert garneles, bet tīklā salien visādas zivis, tas nav labi. Zvejas kuģi parasti nav bezizmēra, un ir vēlams, lai tā vieta, kas paredzēta garnelēm, tiktu piepildīta tieši ar garnelēm. Piezvejas dēļ tīkli no ūdens laukā jāvelk biežāk, un tas nozīmē, ka zvejniekiem ir vairāk jāstrādā un jāizmanto vairāk degvielas, un nederīgo zivju šķirošana un mešana pār bortu arī aizņem laiku. Kad nederīgās zivis tiek atlasītas, tās vienkārši iemet atpakaļ ūdenī. Bieži vien tās jau ir mirušas. Tātad zivis, ko kāds būtu varējis apēst, tiek vienkārši izmestas. Un zivju mazuļi, ko kāds gribētu ēst nākotnē, arī nekad neizaugs lieli. Tas nozīmē ne tikai bezjēdzīgu bioloģiskās daudzveidības samazināšanu, bet arī nansiālos zaudējumus gan ilgtermiņā, gan īstermiņā. Tas uzrunā ikvienu, jo galvenais ir nauda. Ja naudas gana, viss pārējais – mīlestība, laime, veselība – atnāks pats.

Lai lasītājs aptuveni apjaustu piezvejas apjomus, jānosauc arī daži skaitļi. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) aprēķinājusi, ka, lai iegūtu 1 kg garneļu, pāri bortam tiek pārsviesti aptuveni 5,2 kg citu zivju un dzīvnieku. Šī attiecība, protams, atkarīga no reģiona un izmantotās zvejas tehnoloģijas. Piemēram, Meksikas līča (ASV) un Austrālijas garneļu mednieki «sabojā» aptuveni 10 kg citu jūras velšu, lai tiktu pie 1 kg garneļu, bet rekordisti ir Indonēzijas un Trinidadas zvejnieki, kam nepieciešami attiecīgi 12 un 14 kg. Te gan svarīgi piebilst, ka šie skaitļi attiecas uz savvaļā ķertām garnelēm, nevis tām, kas mūžu nodzīvojušas audzētavā.

Jauna dizaina tīkli atrisina tonnām problēmu

Garneles ir piezvejas rekordistes, iespējams, tāpēc, ka ir mazas – līdz ar to garneļu tīklu actiņas ir nelielas, tāpēc viss, kas nav diži mazāks par garneli, tur arī paliek. Ja, piemēram, tīkls būtu paredzēts divus metrus garas zivs notveršanai, visādas sīkas plekstes izlīstu cauri un peldētu tālāk savās gaitās. Labā ziņa ir tā, ka piezveja satrauc gandrīz ikvienu iesaistīto, tāpēc ir liela interese kaut ko uzlabot. Viens variants – daudz nebēdāt par liekajām zivtiņām, bet padarīt tās kaut kam derīgas, piemēram, izmantot kaut vai par dzīvnieku barību. Tas gan ir visai nosacīts problēmas risinājums, jo nodarītais kaitējums videi nemazinās, vienīgi Homo sapiens sugas pārstāvis no tā arī mazliet iegūst.

Otrs variants ir izveidot tādus tīklus, no kuriem potenciālā piezveja viegli varētu izkļūt ārā. Piemēram, tīklu ar speciālu režģi, kuram garneles izskrien cauri un nonāk gardēžu šķīvjos, bet zivis atrod izeju un atvadās no zvejniekiem. Protams, zivju mazuļi, kas ir apmēram garneļu izmērā, līdz ar garnelēm tiek cauri režģim. Tomēr šāda dizaina tīkls atrisina tonnām problēmu. Līdzīgi tīkli tiek izmantoti, lai, piemēram, roņus dabūtu ārā no zivju tīkliem.


Garneļu tīkls ar zivju lūku. Attēla autori: Sea WIFS NASA.

Vēl nepieminēts, bet būtisks piezvejas elements ir putni. Tie mēdz pulcēties zvejas vietās, kur cer kā uz paplātes saņemt gatavas pusdienas. Protams, viņi mēdz uzķerties uz āķiem vai sapīties tīklos, kas ir liels kaitējums arī zvejniekiem: pirmkārt, putni traucē un apēd daļu loma; otrkārt, mirušie putni ir jāpiņķerē ārā no tīkliem, un tas ir lieks darbs. Tāpēc ir izdomāts gaužām vienkāršs risinājums – zvejas rīki jāaprīko ar košām lentītēm, kas putnus aizbiedē.

Ir arī tādi ļaudis, kurus piezveja netraucē. Piemēram, asprātīgākie tunču zvejnieki. Šīs zivis visbiežāk ķer ar garu šņori, pie kuras piestiprināts neskaitāmi daudz āķu. Uz šiem āķiem mēdz uzķerties arī haizivis. Attapīgākie par to nebēdā – ņem haizivi ciet, nogriež spuru, kas ir dārga delikatese, un zivi met atpakaļ. Bez spuras, protams, haizivs nevar papeldēt, tāpēc šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad zivs noslīkst. Un ikreiz, kad kāds hipijs norāda, ka tā darīt nav smuki, delikatešu zvejnieki var oponēt, ka haizivs bija nelūgts viesis. Labi, lai viņi tā dara. Bet tad lai arī no 10 nopirktajiem vīna litriem 9,5 litrus atdod vides un saprāta aizsardzības organizācijām.

 

Jūras veltes Piezveja (kg) uz 1 kg vērtīgā loma
Garneles 5,20
Jūras asari 0,63
Siļķes, sardīnes, anšovi 0,12
Krabji 2,49
Mencas, heki 0,20
Plekstes, paltusi 0,75
Tunči, zobenzivis 0,18
Kalmāri, astoņkāji, sēpijas 0,09
Omāri 0,55
Makreles 0,03
Laši, foreles 0,05
Zuši 0,84

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati

Elīna Kolāte;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015

 

 

Atbildēt