Gaļēdāja ētika

Dzīve ir skarba – ikvienam no kaut kā ir jāpārtiek: augi savu dzīves sparu ņem no augsnes un saules, zālēdāji mielojas ar augiem un pieņemas svarā, tad tos noķer plēsēji un gardu muti apēd. Cilvēks, kas ēd gaļu, atrodas barības ķēdes virsotnē, par ko priecāties var vienīgi tik ilgi, līdz kāds atgādina, ka arī viss piesārņojums, ko uzkrājuši augi, ko ēdis tas, kuru apēdīšu es, uzkrājas manā ķermenī. Bet es brīnos, kāpēc pusmūžā man iesāpas aknas, nieres, uzpūšas vēders, moka depresija un liekais svars! Cilvēka organisma prasība pēc gaļas ir normāla parādība, jo no dabas cilvēks ir visēdājs. Tiem, kas no gaļas atsakās pavisam, uzturs jāsabalansē tā, lai nenodarītu pāri veselībai.

Gaļa cilvēkam ir vēlama un pat vajadzīga. Kā produktam tai ir daudz plusu, bet diemžēl – ne mazāk arī mīnusu.

Gaļu uzturā vajadzētu lietot ne pārāk bieži, turklāt ar nosacījumu, ka tiešām labu gaļu – no pazīstama un zaļi domājoša audzētāja. Vērts zināt:

  • liesa gaļa ir pilnvērtīgs olbaltumvielu avots;
  • gaļā ir neaizstājamās aminoskābes, kuras organisms pats nespēj sintezēt, tāpēc tās ir jāuzņem ar uzturu;
  • gaļa ir dažādu mikroelementu un minerālvielu avots;
  • gaļā ir ļoti daudz dzelzs, kas bieži trūkst sievietēm un vēl vairāk – veģetāriešiem;
  • no vitamīniem, kas atrodami gaļā, īpaši jāmin B12, ko grūti atrast augu valsts produktos;
  • par veselīgāku uzskata zālēdāju un meža zvēru gaļu, jo tajā ir vairāk polinepiesātināto un mononepiesātināto taukskābju.

Laucinieka izvēle ir pati labākā: katru savu mājlopu viņš pazīst un zina, ar ko dzīvnieku barojis. Tad var droši ēst gan gaļu, gan subproduktus. Latvieša naturālajā saimniecībā ikviens dzīvnieks bauda sauli, svaigu gaisu, brīvas pastaigas, dabīgu barību. Toties importa tirgus gaļas cenas ir nospiedis tik zemas, ka cilvēks, kam nav radu vai draugu laukos, patiesi labus produktus veikalos iegādāties nevar. Bet maksāt tik, cik dabīgais produkts reāli maksā, reti kurš uzskata par nepieciešamu. Ekonomiski domājoši ļaudis gaļas ražošanu pārvērtuši par industriju, un, ja neiedziļinās tās aizkulisēs, kur cilvēkus no malas parasti neielaiž, tad jau var priecāties par lēto piedāvājumu tirgus gaļas paviljonos. Amerikāņi aprēķinājuši, ka tur – ASV – cilvēks dzīves laikā apēd 2400 vistu, 96 tītarus, 30 cūkas, 12 liellopus un divas aitas. Taču, uzzinot, kā aug sivēni, broileri un teliņi fabrikās, ēstgriba nereti zūd.

Antibiotikas pret paša gribu

ASV Toksikoloģijas pētniecības centrs ziņo, ka intensīvi ražota cūkgaļa un putnu gaļa satur 14 reižu vairāk pesticīdu atlieku nekā intensīvi ražotie augļi un ka tieši šie pārtikas produkti ir galvenais cēlonis lielajam vēža slimnieku skaitam attīstītajās valstīs. Turklāt aknas var saturēt ne tikai medikamentu atliekas, bet arī palielinātu dioksīna daudzumu. Cūku un putnu gaļas ražošana nav iedomājama bez antibiotiku lietošanas, jo tikai regulāra medikamentu pievienošana barībai ļauj dzīvniekiem izturēt dzīvi stresā, saspiestībā un mazkustībā. Par cūku likteni lielfermās rakstīju pērnā gada oktobra «Vides Vēstīs». Tagad – par citiem bēdu brāļiem.

Teļa dzīve

Lai rūpnieciskos daudzumos izaudzētu tik pieprasīto teļa gaļu, izveidota vesela industrija. Bullītis dažas dienas pēc piedzimšanas tiek atšķirts no mātes, lai lieki nešķērdētu tik dārgo pienu. Viņu uz četriem mēnešiem pieķēdē mazā būrītī, lai lopiņš nevar lieki kustēties, jo, atrofējot muskuļus, iegūst mīkstāku gaļu. Turklāt šajās dzīvu lopiņu fabrikās ir pilnīga tumsa, lai veicinātu anēmiju, kas nodrošina tirgū pieprasīto bālo gaļu. Tad jau, uzzinot, ka teliņus baro tikai ar piena aizstājējiem, kam dāsni pievienotas antibiotikas un taukvielas, jūs nemaz nebūsiet izbrīnīti. Tikai apvaicāsieties – kādēļ gan tos medikamentus dot veselam zvēriņam? Bet viņš taču ir nelaimīgs, visu mūžu dzīvo stresā, turklāt, ēdot antibiotikām pārbagātu uzturu, lopiņš ātrāk pieņemas svarā. Tāpat kā tie, kas viņu ēd… Toties ūdeni viņiem nedod, lai vairāk dzer piena surogātu.

Bioloģiski sertificēto zemnieksaimniecību lopiņus no mātes nešķir visu mūžu. Tā viņi ganās kopā ar savām zīdītājmātēm un, ja piena nepietiek, parauga to citas govs pavēderē. Bars, dabīgas pļavas, saule un brīvība valda ganāmpulkos, kur tiek ievēroti it visi dzīvnieku labturības ieteikumi. Mūža nogalē dzīvnieku neviens lieki nebiedē, klusi pieiet, nomērķē un nošauj. Pati redzēju, ka pārējie lopi pat galvu nepacēla un turpināja plūkt zāli.

Fabrikas vistas

Vai zinājāt, ka godīgs broilercālis nobarojas 47 dienās? «Tas labi,» teiks kapeiku skaitītājs. Pusotru mēnesi jau nebrīvi var pieciest. Šie cāļi ir īpaši ģenētiski selekcionēti, lai vairākums gaļas attīstītos uz gardajām krūtīm un kājām, jo kurš tad vairs grauž kaklus un ribas? Tā nu putni mitinās būros, smaka ir šausmīga, ikviens, kurš pabijis putnu fermā, vēl ilgi to smārdu atceras. Lai cāļi stresā nekautos, tiem nokniebj knābja galu un nagus, un neviens nevar apgalvot, ka kniebējs vienmēr to izdara nesāpīgi. Protams, arī broilercāļus baro ar antibiotikām aizdarītu kombinēto barību. Tā kā vistas nesmādē sliekas un citus gaļas produktus, barībai pievieno arī visu, kas paliek pāri pēc tam, kad uz veikalu aizved apaļīgās kājiņas un fileju. Teiciens, ka ikviens cālis ir apēdis savu māti un tēvu, te ir īsti vietā.

Fermā valdošā spēcīgā amonija smaka izraisa ne tikai elpvadu slimības, bet arī aklumu. Bet ko tur daudz redzēt? Savu pēdējo stundiņu?… kad cāļus pakar aiz kājām ar galvu uz leju pie slīdošas lentes dzelzs āķiem un ielaiž ūdenī, kam pievienota elektriskā strāva šokam un paralīzei… Elektromazgāšana paralizē putnu kakla un spārnu muskuļus, kad nāvei nolemto kakli tuvojas elektriskajam nazim.

Latvijā visslavenākā laimīgo vistu saimniece ir Mērija Vilūna, pie kuras uz Dobeles rajona Bikstu pagasta Laukgaļiem varat droši braukt ciemos un pārliecināties, kā brūni cāļi brīvi pastaigājas zaļā pļavā. Bet viņai ir vairāki sekotāji, un «Sigras» zinātnieki ir izstrādājuši tieši bioloģiskajai putnkopībai piemērotu sabalansētu barības maisījumu, lai putni augtu veselīgi un, es nebaidos šo vārdu, garšīgi.

Desu vai ne desu?

Kādreiz veikalā izstāvēt desu rindu un kaut ko dabūt bija laime. Tagad, kad vitrīnas ir kaudzēm pilnas, gribas jautāt: kas to lērumu noteiktā termiņā var izpirkt? Un kāpēc soļanka joprojām ir populārākā zupa Latvijas ēstuvēs? Sāksim ar to, ka desa nav gaļa. Uz to norāda jau cena. Protams, pat desu ražotāji zina, ka desā jābūt gaļai, garšvielām un dažādām komponentēm, kas veido struktūru, krāsu un garšu. Parasti ražotāji gaļu veiksmīgi aizvieto ar soju līdz pat 80%, vēl piešauj dažādas emulsijas, ko gatavo no cūku ādām, šķiedrvielām, kauliem un jēltaukiem.

Un kur ārzemju lielražotāji lai liek 10–12 gadus vecu saldētu gaļu? Utilizēt ir dārgi, tāpēc labāk par pāris santīmiem pārdot veikliem ļaudīm, kas glābj tautiešus no bada un šo švammi aizved uz Latviju. Ja šai atsaldētajai putrai pievieno kādus 20% svaigas gaļas, tad desa jau gandrīz gatava. Desas atšķiras ne vien pēc satura, bet arī pēc ādas, kādā tā iepildīta: desu apvalkus gatavo no celofāna, belkozīna, poliamīda, pavisam reti tie ir dabīgi. Vārītajām desām dabīgā apvalkā realizācijas termiņš ir trīs dienas, poliamīda apvalkā – līdz pat 15 dienām. Taču, jo kvalitatīvāks un dabīgāks desas apvalks, jo lielāka cerība, ka arī tās saturs ir cenai atbilstošāks.

Arī kūpinājumi pēdējā laikā kļuvuši pavisam aizdomīgi. Domāju jau, ka man iestājies tas sindroms, kad jaunībā zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet tad uzzināju, ka lielražotāji gaļu jau sen vairs nedūmo alkšņa malkas dūmos, bet gan pamērcē kūpinājuma garšas šķidrumā. Par to pārliecināsieties, veikalā apskatot grillēšanai domāto piedevu paciņas – arī jūs varat nopirkt šķidrumu ar dūmu aromātu.

Ko izvēlēties?

Ja vēlaties turpināt mieloties ar gaļu, tad izvēlieties labāko, ko Latvijā var dabūt:bioloģiski sertificētu, ja nevar dabūt tādu, tad vismaz dabiski audzētu lopu, kas ganījies laukā.. Uzturzinātnieki atzinuši, ka veselīgu gaļu ieteicams ēst pāris reižu nedēļā. Laba pārtika nemaksā lēti, toties medikamenti ir dārgi, bet pie zaļā dzīvesveida cilvēki visbiežāk nonāk nevis aiz pārliecības, bet gan no slimību ciešanām!

Anitra Tooma

Atbildēt